Sarkanā sacelšanās

7 . LĀCARS

Nāvē nesatieku Ēo. Mana tauta tic, ka aizejot satiekam savus mīļos. Viņi gaida mūs zaļā ielejā, kur sprakšķ ugunskuri un gaisā biezē sautē­jumu smaržas. Tur ir ari Vecais ar norasojušu cepuri, kurš sargā ieleju un kopā ar mūsu ļaudīm gaida mūs uz akmens ceļa, gar kuru ganās aitas. Stāsta, ka migla tur ir svaiga un ziedi smaržo saldi, un tiem, kas tiek apbedīti, uz akmens ceļa ir vieglāks solis.

Bet es nesatieku savu mīļo. Neredzu ieleju. Neredzu neko, izņe­mot rēgainas gaismas tumsā. Jūtu spiedienu un kā jebkurš raktuvju strād­nieks zinu, ka esmu aprakts zem zemes. Pasprūk mēms kliedziens. Mutē sabirst smiltis. Mani pārņem panika. Nespēju paelpot, nespēju pakustē­ties. Zeme mani skauj, līdz beidzot izrokos ārā, jūtu gaisu, lieliem mal­kiem dzeru skābekli, elsoju un spļauju zemi.

Pēc dažām minūtēm paceļu galvu no ceļiem. Esmu sakņupis uz zemes kādā vientuļā raktuvju ejā, vecā, sen pamestā tunelī, kas joprojām savienots ar ventilācijas sistēmu. Te ož pēc zemes. Pie mana kapa deg viena vienīga signāluguns, kas notraipa sienas ar savādām ēnām. Tā grie­žas acīs tāpat kā saule, kas ausa pār Ēo kapu.

Es neesmu miris.

Šī apjausma nāk pār mani vēlāk, nekā varētu gaidīt. Tomēr ap kaklu stiepjas asiņaina brūce tajā vietā, kur ādā bija iegriezusies virve. Pātagas atstātajās švīkās uz muguras ir saķepusi zeme.

Tik un tā es neesmu miris.

Tēvocis Nerols pietiekami spēcīgi neparāva manas kājas. Bet skārdagalvas taču būtu pārbaudījuši, ja vien viņi nebija galīgi sliņķi. To bija viegli iedomāties, tomēr te bija noticis kas cits. Kad gāju uz karāta­vām, biju pārāk apdullis. Pat tagad asinīs kaut ko jutu — miegainību, it kā būtu sazāļots. To izdarījis Nerols. Viņš mani sazāļojis. Viņš mani apracis. Bet kādēļ? Kā gan viņš izvairījies no pieķeršanas, kamēr nocēla mani no karātavām?

Kad tumsā aiz signāluguns atskan tāla rūkoņa, es zinu, ka gūšu atbildes uz saviem jautājumiem. Kā metāla vabole uz sešiem riteņiem pār ieloku garā tuneļa grīdā pārrāpo trumulis. Tam apstājoties manā priekšā, no radiatora režģa šņākdams izlaužas tvaiks. Mani žilbina astoņpad­smit starmeši; pa transportlīdzekļa sāniem izkāpj divi stāvi un ielau­žas starmešu spozmē, lai mani sagrābtu. Esmu pārāk apdullis, lai pre­totos. Viņu rokas ir tulznainas kā raktuvju strādniekiem, bet sejas sedz Oktobra nakts dēmonu maskas. Tomēr tie apietas ar mani saudzīgi un drīzāk ieved, nevis iegrūž trumuļa lūkā.

Trumulī pie griestiem spīd apaļa un asiņaini sarkana spuldze. Sēžu nodeldētā metāla sēdeklī pretī abiem stāviem, kas savāca mani no kapa­vietas. Sievietes maska ir blāvi balta ar zeltu un ragaina kā ļauns džins. Pa caurumiem maskā redzu tumši mirgojošas acis. Otrs stāvs ir bikls vīrietis. Slaids un kluss, šķiet, ka viņš ir izbijies no manis. Viņa ņirdzīgā sikspārņa sejas maska nespēj apslēpt kautrīgos skatienus vai to, kā viņš cenšas paslēpt rokas — tā dara bailuļi, kā tēvocis Nerols allaž teica, kad mācīja man dejot.

„Jūs esat Arēja dēli, vai ne?” minu uz labu laimi.

Vārgulis salecas, bet sievietes acis ir izaicinošas.

„Un tu esi Lācars,” viņa saka. Viņas balss man šķiet auksta un laiska; tā spēlējas ar ausīm kā kaķis ar noķertu peli.

„Es esmu Derovs.”

„O, mēs zinām, kas tu esi.”

„Nestāsti viņam neko, Harmoniji” nošļupst vārgulis. „Dejotājs teica, lai nerunājam ar viņu, līdz tiksim mājās.”

„Paldies, Ralf!' Harmonija nopūšas, skatīdamās uz vārguli, un nošūpo galvu.

Sapratis savu kļūdu, bailulis neomulīgi grozās sēdeklī, bet es jau esmu pārstājis pievērst viņam uzmanību. Šeit galvenā ir sieviete. Atšķi­rībā no viņa, sievietes maska attēlo veceni, vienu no Zemes kritušo pil­sētu raganām, kas vāra zupas no bērnu kaulu smadzenēm.

„Tu esi savainots.” Harmonija pasniedzas, lai pieskartos manam kaklam. Sagrābju viņas plaukstu un saspiežu to. Viņas kauli ir trausli kā sausa plastmasa ellesnirēja rokā. Nīkulis tver pēc sava dullinātāja, bet Harmonija dod zīmi, lai viņš nomierinās.

„Kāpēc es neesmu miris?” prasu. Pēc karāšanās mana balss skan kā pa metālu vilkts akmens.

„Tāpēc, ka Arējam tev ir uzdevums, mazo cllesnirēj.”

Viņa saviebjas, kad saspiežu plaukstu stingrāk.

„Arējs…” Prātā uzplaiksni sprādzienu ainas, norauti locekli, haoss. Arējs. Es zinu, kādu uzdevumu viņš gribēs. Esmu pārāk nejutīgs, lai zinātu, ko atbildēšu, kad viņš piedāvās. Man prātā ir Eo, nevis šī dzīve. Es esmu čaula. Kāpēc es nevarēju palikt aprakts?

„Vai tagad drīkstu dabūt atpakaļ savu roku?” Harmonija noprasa.

„Ja noņemsi savu masku. Citādi es to paturēšu.”

Viņa iesmejas un noņem masku. Viņas seja ir kā diena un nakts — labā puse ir saplosīts un izplūdis traips, kurā āda tek un klājas kopā gludās rētu upēs. Tvaika apdegums. Pazīstama rēta, bet ne sievietēm. Sievietes urbēju brigādēs nenākas bieži redzēt.

Tomēr mani iztrūcina tieši neapdedzinātā sejas puse. Viņa ir skaista, skaistāka pat par Eo. Āda maiga, bāla kā piens, kauli izvirzīti un smalki. Tomēr šī sieviete izskatās tik auksta, tik nikna un nežēlīga. Viņas apakšē­jie zobi ir nelīdzeni, nagi nekopti. Viņas zābaku stulmos ir paslēpti naži. To varu pateikt pēc tā, kā viņa noraustījās, kad satvēru viņas plaukstu.

Vārgulis Ralfs ir neaprakstāmi neglīts — tumša seja kā cirvis, visi zobi greizi un netīri. Viņš lūkojas laukā pa trumuļa loga lūku, kamēr braucam pa pamestiem tuneļiem, līdz sasniedzam apgaismotus, bruģētus ceļus, kas paredzēti straujai kustībai. Es šos sarkanos nepazīstu un, lai

gan viņu rokās iededzināta sarkanā zime, viņiem neuzticos. Viņi nav ne no Lambdas, ne Likosas. Tikpat labi šie varētu būt no sudrabiem.

Beigu beigās pametu skatu ārā pa lūku un samanu arī citus darba transportlīdzekļus un trumuļus. Es nezinu, kur esam, tomēr tas mani uztrauc mazāk nekā sēras, kas briest krūtīs. Jo tālāk braucam un jo vai­rāk laika man atliek pārdomām, jo nepanesamākas kļūst sāpes. Sataustu savu laulības saiti. Ēo joprojām ir mirusi. Viņa mani negaidīs šī brau­ciena galamērķī. Kāpēc es izdzīvoju, bet viņa nē? Kāpēc tik stipri parāvu viņas kājas? Vai arī viņa būtu varējusi dzīvot? Manī virmo melns cau­rums. Krūtis spiež neizturams svars, un es alkstu vienkārši izlekt no tru­muļa un pakļūt zem kāda darba transportlīdzekļa riteņiem. Kad vienreiz jau esi mēģinājis to atrast, nāve ir viegla.

Tomēr es nelecu. Es sēžu kopā ar Harmoniju un Ralfu. Ēo gribēja, lai sasniedzu kaut ko vairāk. Sakļauju dūri ap sarkano laulības saiti.

Kad nonākam kontrolpunktā, ko uzrauga netīri skārdagalvas ap­driskātās bruņās, tunelis kļūst nedaudz plašāks. Elektriskie vārti pat nav uzlādēti. Tie palaiž pirms mums braucošo trumuli cauri vārtiem, kad ir noskenējuši paneli tā sānos. Tad pienāk mūsu kārta, es nemierīgi grozos sēdeklī tāpat kā Ralfs. Kad sirmais skārdagalva noskenē trumuļa sānu un pamāj, lai braucam cauri, Harmonija nicinoši iesmejas.

„Mums ir caurlaides kods. Vergiem nav smadzeņu. Raktuvju skārdagalvas ir idioti. Ir jāuzmanās no pelēko elites vai obsidiānu bries­moņiem. Tomēr tie šeit lejā neizšķērdē savu laiku.”

Kad no galvenā tuneļceļa nogriežamies raktuvju noliktavu ielenktā strupceļā, kas nav daudz lielāks par Kopzemi, mēģinu pārliecināt sevi, ka tas viss nav kaut kāds zeltu triks, ka Harmonija un Ralfs nav ienaid­nieki. No apgaismes stabiem karājas spilgti sēra gaismekļi. Puse spuldžu ir izdegušas. Vienā no tām raustās gaisma, spuldze atrodas virs garā­žas pie kādas noliktavas, kuras durvis iezīmētas ar savādu krāsu, uz tām uzkrāsots aizdomīgs simbols. Mēs iebraucam garāžā. Durvis aiz mums aizveras, un Harmonija pamāj, lai kāpju ārā no trumuļa.

„Mājas, mīļās mājas,” viņa saka. „Ir laiks satikt Dejotāju.”