Sarkanā sacelšanās

6.MOCEKLE

Ēo dēļ nereaģēju. Es esmu dusmas. Es esmu naids. Viss. Tomēr neat­rauju skatienu no viņas acīm pat tad, kad tie aizved viņu un apliek cilpu ap kaklu. Palūkojos augšup uz Bridžu, un viņš klusēdams izņem akmeni man no mutes. Mani zobi vairs nekad nebūs tādi kā agrāk. Skārdagalvas acīs riešas asaras. Novēršos no viņa un kā pusnemaņā klumburēju uz ešafota piekāji, lai mirstot Ēo varētu mani redzēt. Tā ir viņas izvēle. Būšu kopā ar viņu līdz pēdējam. Man trīc rokas. Pūlī aiz muguras atskan šņuksti.

„Pēdējie vārdi. Kam tu tos teiksi, pirms tiek izpildīts taisnās tiesas spriedums?” viņai vaicā Podžins. Kameru priekšā viņa balss ir līdzjūtī­bas pilna.

Gatavojos izdzirdēt savu vārdu, tomēr tas neatskan. Ēo acis ne mir­kli nenovēršas no manējām, bet viņa pasauc savu māsu. „Dīo.” Vārds notrīs gaisā. Tagad viņai ir bail. Es nereaģēju, kad pa ešafota kāpnēm uzkāpj Dīo; es nesaprotu, tomēr nebūšu greizsirdīgs. Galvenais neesmu es. Es viņu mīlu. Un viņa ir izvēlējusies. Es to nesaprotu, bet neļaušu viņai mirt, redzot kaut ko citu kā tikai manu mīlestību.

Neglītajam Dcnam jāpalīdz Dīo uzkāpt uz paaugstinājuma; pie­liecoties pie māsas, viņas kājas ļogās, prāts ir aizmiglots. Lai kas tiek pateikts, es to nedzirdu; tomēr Dīo pasprūk vaids, kas vajās mani līdz mūža beigām. Viņa raudādama palūkojas uz mani. Ko mana sieva viņai pateica? Sievietes raud. Vīri slauka acis. Tiem nākas apdullināt Dīo, lai dabūtu viņu prom no māsas, bet meitene elsodama apķeras ap Ēo kājām.

ArhiGubernators pamāj, dodams komandu, lai gan viņam tas nerūp pat tik loti, lai noskatītos, kā Ēo tiek pakārta tāpat kā mans tēvs.

„Dzīvo kam augstākam,” viņa mēmi man saka. Ēo iebāž roku kabatā un izvelk no tās hemanti, ko es iedevu. Tā ir saņurcīta un plakana. Tad viņa skaļi uzsauc visiem sanākušajiem: „Saraujiet važas!”

Lūka zem viņas kājām atveras. Ēo krīt, un uz mirkli viņas mati viļ­ņojas ap galvu kā sarkans zieds. Tad, meklēdamas atbalstu, viņas pēdas mētājas gaisā, viņa krīt. Aizspiežas viņas smalkais kakls. Acis atveras tik plaši. Ja vien es spētu viņu no tā izglābt! Ja vien es spētu viņu pasargāt, bet pasaule ir auksta un nežēlīga pret mani. Tā neliecas tā, kā es vēlētos. Es esmu vājš. Noskatos, kā mana sieva mirst, mana hemante izslīd viņai no pirkstiem. To visu ieraksta kameras. Pieskrienu un noskūpstu viņas potīti. Apskauju viņas kājas. Es neļaušu Ēo ciest.

Uz Marsa gravitācija nav diez ko liela. Tādēļ, lai pārlauztu kaklu, ir jārauj aiz kājām. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem.

Drīz vairs nav ne skaņas, nečīkst pat virve.

Mana sieviņa ir pārāk viegla.

Viņa bija tikai meitene.

Tad sākas Gaistošā izvadīšanas dziesma. Dūres pret krūtīm. Tūk­stošiem. Ātras kā satraukti sirdspuksti. Lēnāk. Sitiens sekundē. Sitiens piecās. Katrā desmitajā. Tad vairs nekad. Sērojošais pūlis pašķīst kā putekļi no pavērtas saujas, ko iznēsā vecajos tuneļos kaucošie, dziļie vēji.

Un Zelta vīri, viņi aizlido prom.

Ēo tēvs, Lorens un Kīrens visu nakti sēž pie manām durvīm. Viņi saka, ka atnākuši, lai man būtu sabiedrība. Tomēr patiesībā viņi ir šeit, lai mani sargātu, lai neļautu man padarīt sev galu. Es gribu nomirt. Māte pārsien manas brūces ar zīdu, ko māsa Leanna nozagusi Tīklotavā.

„Nesaslapini nervu nukleīnus, citādi paliks rētas.”

Kas gan ir rētas? Cik tās ir maznozīmīgas. Ēo tās neredzēs, kāpēc lai man tās rūpētu? Viņa vairs nenoglāstīs man muguru. Viņa nekad nenoskūpstīs manas brūces.

Viņas vairs nav.

Guļu mūsu gultā uz muguras, lai justu sāpes un aizmirstu par savu sievu. Bet es nespēju aizmirst. Viņa joprojām tur karājas. No rīta iešu viņai garām pa ceļam uz raktuvēm. Drīz viņa sāks smirdēt un pūt. Mana skaistā sieva dega pārāk spilgti, lai dzīvotu ilgu mūžu. Joprojām jūtu rokās krakšķi, ar kādu pārlūza viņas kakls; tagad tās naktī trīc.

Manā guļamistabā ir eja, ko sen bērnībā izkašņāju iezī, lai varētu aizlavīties no mājām. Tagad to izmantoju. Dodos prom pa slepenu taku un veikli norāpjos lejā no mājām, lai mana ģimene nepamana, kā aizlavos blāvajā apgaismojumā.

Ciemā ir kluss. Klusumu traucē tikai HK, kas liek manai sievai mirt skaņu celiņa pavadījumā. Viņi gribējuši parādīt, cik bezjēdzīga ir nepaklausība. Un tas viņiem ir izdevies, tomēr ierakstā redzams vēl kas. Viņi rāda, kā mēs ar Eo tiekam nopērti, un atskaņo viņas dziesmu no sākuma līdz galam. Viņai mirstot, tie atskaņo to vēlreiz, kas, šķiet, ierak­stam liek radīt pavisam citādu iespaidu. Pat tad, ja viņa nebūtu mana sieva, es redzu mocekli, jaunas meitenes skaisto dziesmu, ko aprāvusi nežēlīgu vīru raupjā virve.

Tad I IK pārraide uz vairākiem mirkļiem satumst. Tā nekad iepriekš nebija satumsusi. Parādās Oktāvija au Luna ar to pašu veco ziņu. Gan­drīz šķiet, ka kāds sagrozījis pārraidi, jo milzīgajā ekrānā atkal uzzibsnī manas sievas seja.

„Saraujiet važas!” Ēo iesaucas. Tad viņa pagaist, ekrāns atkal ir tumšs. Tas čerkst. Attēls satumst. Viņa iesaucas vēlreiz. Atkal satumst. Iesākas parastā pārraide, ko vēl pēdējo reizi pārtrauc viņas kliedziens, un ir redzams, kā parauju viņas kājas. Tad viss pazūd pelēkā šņākoņā.

Pa ceļam uz Kopzemi ielas ir klusas. Drīz atgriezīsies naktsmaiņa. Tad dzirdu troksni un uz ielas manā priekšā iznāk kāds vīrietis. No ēnām uz mani glūn tēvocis. Virs viņa galvas karājas viena kaila spuldze, kas izgaismo apdilušo, sarkano kreklu un blašķi viņa rokā.

„Tu gan esi sava tēva dēls, mazais izdzimteni. Stulbs un iedomīgs.”

Rokas savelkas dūrēs. „Atnāci mani apturēt, tēvoci?”

Viņš kaut ko noņurd. „Nevarēju apturēt tavu tēvu, kad šis bija sado­mājis sevi nolāpīti nogalināt. Un viņš bija nolāpīti labāks cilvēks nekā tu. Savaldīgāks.”

Speru soli uz priekšu. „Man tava atļauja nav vajadzīga.”

„Nē, tu sīkais čakar, nav gan.” Viņš izlaiž roku caur matiem. „Nedari gan to, ko esi nodomājis. Tas salauzīs tavu māti; tev varbūt liekas, ka viņa nezina, ka izlīdi ārā. Viņa zināja. Pati man pateica. Teica, ka grasies iet nomirt kā mans brālis, kā tavs skuķēns.”

„Ja māte būtu zinājusi, viņa būtu mani apturējusi.”

„Nē. Viņa ļauj mums, vīriem, pašiem pieļaut savas kļūdas. Tomēr ne jau šo tava meitene būtu gribējusi.”

Norādu uz tēvoci ar pirkstu. „Tu neko nezini! Ne nieka par to, ko viņa būtu gribējusi!” Ēo teica, ka es nespētu saprast, kāda jēga būt mocek­lim. Es viņai pierādīšu, ka saprotu.

„Labs ir,” viņš nosaka, paraustījis plecus. „Ja reiz tava galva ir pilna ar akmeņiem, vismaz paiešos tev līdzi.” Viņš iesmejas. „Mums, lambdām, gan patīk tā cilpa.”

Viņš pamet man savu blašķi, un es negribīgi soļoju viņam līdzās. „Zini, es mēģināju atrunāt tavu tēvu no viņa mazā protesta. Teicu viņam, ka vārdi un dejas ir tikpat vērti cik putekļi. Mēģināju uzvest viņu uz ceļa. Un es visu sačakarēju. Viņš nolika mani uz lāpstiņām.” Viņš lēni pamet gaisā labo āķi. „Dzīvē pienāk tāds brīdis, kad tu saproti, ka cil­vēks ir ieņēmis kaut ko galvā un ka mēģināt viņu atrunāt nozīmē mēģi­nāt viņu apvainot.”

Iedzeru no viņa blašķes un sniedzu to atpakaļ. Dzira garšo savādi un ir biezāka nekā parasti. Dīvaini. Viņš liek man izdzert blašķi tukšu.

„Esi ieņēmis kaut ko galvā?” viņš vaicā, ar pirkstu uzsizdams pa pieri. „Protams, ka esi. Es aizmirsu, ka mācīju tev dejot.”

„Stūrgalvīgs kā zemesčūska — vai tā tu teici?” klusi piebilstu, atļau­damies nedaudz pasmaidīt.

Brīdi klusēdams, eju līdzās tēvocim. Viņš uzliek roku man uz pleca. No krūtīm grib izlauzties elsas. Es tās noriju.

„Viņa mani pameta,” čukstu. „Vienkārši pameta mani.”

„Droši vien bija iemesls. Tas nebija nekāds muļķa skuķis.”

Ieejot Kopzemes laukumā, acīs sakāpj asaras. Tēvocis apskauj mani ar vienu roku un noskūpsta pakausi. Tas ir viss, ko viņš var piedāvāt. Sis vīrs nav radīts, lai izrādītu pieķeršanos. Viņa seja ir bāla un rēgaina. Trīs­desmit pieci gadi, bet jau tik vecs un noguris. Augšlūpu sakrunkojusi rēta. Biezajos matos sirmas šķipsnas.

„Nodod viņiem tur ielejā no manis sveicienus,” viņš saka man pie auss, bārdai asi skrāpējot kaklu. „Uzsauc maniem brāļiem tostu, sevišķi Dejotājam, un iedod manai sievai no manis buču.”

„Dejotājam?”

„Tu zināsi, kurš tas ir. Un, ja satiec opi un omi, pasaki, ka joprojām dejojam arī par viņiem. Ilgi viņi vairs nebūs vieni.” Tēvocis dodas prom, tad apstājas un nepagriezies saka: „Sarauj važas. Dzirdi?”

„Dzirdu.”

Viņš atstāj mani Kopzemes laukumā vienatnē ar manu pakārto sievu. Zinu, ka videonovērošanas kameras redz, kā uzkāpju līdz karāta­vām. Tās ir no metāla, tāpēc pakāpieni nečīkst. Viņa karājas kā lelle. Ēo seja ir bāla kā krīts, bet mati viegli šūpojas griestu ventilatoru gaisā.

Kad virve ir pārgriezta ar sirpjAsmeni, ko nozagu raktuvēs, saņemu tās spuraino galu un maigi nolaižu Ēo zemē. Ceļu sievu uz rokām, un mēs kopā dodamies prom no laukuma uz Tīklotavu. Tur naktsmaiņa atstrādā pēdējās stundas. Sievietes klusēdamas noskatās, kā nesu Ēo uz ventilā­cijas cauruli. Redzu tur savu māsu Leannu. Būdama 1dusa un slaida kā mana māte, viņa nolūkojas manī ar skarbām acīm, tomēr neko nepa­sāk. Neko nepasāk neviena no viņām. Viņas netenkos par to, kur atdusas mana sieva. Viņas to neatklās pat ne par šokolādi, kas tiek dota spiegiem. Trīs paaudžu laikā ir apglabātas tikai piecas dvēseles, un par to allaž kāds tiek pakārts.

Sis ir lielākais upuris mīlestības vārdā. Ēo klusais rckviēms.

Sievietes sāk raudāt un, man ejot garām, stiepj rokas, lai pieskartos Ēo sejai, lai pieskartos man, viņas palīdz atvērt ventilācijas lūku. Izvelku sieviņu cauri šaurajai metāla caurulei, lai aizvestu viņu uz vietu, kur mīlē­jāmies zem zvaigznēm, kur viņa stāstīja man par saviem nodomiem, bet

es neklausījos. Apskauju viņas nedzīvo ķermeni un ceru, ka viņas dvēsele redz, ka esmu vietā, kur mēs bijām laimīgi.

Izroku bedri kāda koka pakājē. Kad saņemu viņas plaukstu un noskūpstu laulības saiti, ar mūsu zemi nosmērētās rokas ir sarkanas kā viņas mati. Uzlieku hemantes zieda ārējās ziedlapas uz viņas sirds, bet iekšējās paņemu sev un piespiežu pie krūtīm. Tad noskūpstu Ēo lūpas un aproku viņu. Tomēr sāku elsot, pirms pagūstu pabeigt. Atsedzu viņas seju, noskūpstu vēlreiz un piespiežos viņai, līdz redzu, kā caur mākslīgo kupoljumtu aust sarkana saule. Šīs vietas krāsas griežas man acīs, un es nespēju apturēt asaras. Kad pieceļos, redzu, ka no viņas kabatas izsprau­cies mans pieres apsējs. Viņa man to izgatavoja, lai tas ņem manus svied­rus. Tagad dodu tam savas asaras un paņemu sev līdzi.

Kad esmu atgriezies ciemā, Kīrens iesit man pa seju. Lorens nespēja parunāt, bet Ēo tēvs sašļucis atspiežas pret sienu. Viņi domā, ka ir mani pievīluši. Dzirdu Ēo mātes raudas. Mana māte pagatavo man maltīti un neko nesaka. Es nejūtos labi. Grūti paelpot. Pavēlu ierodas Leanna, palīdz mammai, noskūpsta manu galvu, kamēr ēdu, un pakavējas pietiekami ilgi, lai sajustu manu matu smaržu. Ceļot ēdienu pie mutes, varu izmantot tikai vienu roku. Otru savās tulznai­najās plaukstās tur māte. Viņa neskatās uz mani, bet gan uz to, it kā atcerētos laiku, kad tā bija maza un mīksta, un brīnītos, kā tā kļuvusi tik raupja.

Kolīdz pabeidzu maltīti, ierodas neglītais Dens. Kad tieku aizvilkts prom, māte nepieceļas no galda. Viņas skatiens paliek piekalts vietai, kur bija uzlikta mana plauksta. Šķiet, māte domā, ka tas nenotiks, ja viņa nepacels acis. Pat viņa nespēj izturēt visu.

Tie pakārs mani pirms ciemu sapulces deviņos no rīta. Nez kādēļ esmu apreibis. Sirds šķiet tāda savāda un lēna. Dzirdu, kā atbalsojas arhiGubernatora atbilde manai sievai.

„ Vai tas ir viss tavs spēks?”

Mana tauta dzied, mēs dejojam, mēs mīlam. Tas ir mūsu spēks. Bet mēs arī rokam. Un tad mirstam. Mēs reti varam izvēlēties, kāpēc. Šāda

izvēle dod varu. Tāda izvēle ir bijis mūsu vienīgais ierocis. Tomēr ar to nepietiek.

Viņi dod man manus pēdējos vārdus. Pasaucu Dīo. Viņas acis ir sasarkušas un uztūkušas. Viņa ir trausla būtne, nepavisam ne tāda kā māsa.

„Kādi bija Eo pēdējie vārdi?” es viņai prasu, lai gan mute kustas lēni un neveikli.

Viņa pār plecu pamet skatu uz māti, kas tomēr atnākusi, bet nu šūpo galvu. Viņas kaut ko man nesaka. Kaut ko tādu, ko negrib, lai zinu. Noslēpumu, ko patur pie sevis, lai gan man jāmirst.

„Viņa teica, ka mīl tevi.”

Es viņai neticu, bet pasmaidu un noskūpstu Dīo pieri. Vairāk jautā­jumu viņa neizturēs. Un man griežas galva. Grūti parunāt.

„Pateikšu viņai, ka liki nodot sveicienus.”

Es nedziedu. Esmu radīts citām lietām.

Mana nāve ir bezjēdzīga. Tā ir mīlestība.

Tomēr Eo bija taisnība, es to nesaprotu. Šī nav mana uzvara. Tas, ko daru, ir savtīgi. Viņa teica, lai dzīvoju kaut kā vairāk dēļ. Viņa gri­bēja, lai cīnos. Bet te nu es esmu un mirstu, par spīti viņas novēlējumam. Padodos sāpju dēļ.

Krītu izmisumā kā pašnāvnieki, kas aptvēruši savu muļķību.

Par vēlu.

Jūtu, kā zem kājām atveras durvis. Mans ķermenis krīt. Virve plēš manu kaklu. Iečīkstas mugurkauls. Gurnus dursta adatas. Kīrens sper soli uz priekšu. Tēvocis Nerols pagrūž viņu malā. Viņš piemiedz ar aci, pieskaras manām pēdām un parauj.

Es ceru, ka viņi mani neapglabās.