Sarkanā sacelšanās

18.KLASESBIEDRI

Līdz ar čalojošo audzēkņu straumi ieejot ēdamzālē, jūtu, kā mana sirds pamirst. Zāle ir ārkārtīgi grandioza — balta marmora grīda, kolon­nas, holodebesis virs audzēkņu galvām projicē putnus saulrietā. Institūts nav tāds, kā gaidīju. Pēc Augusta teiktā, nodarbībās šiem mazajiem dieveļicm neklāsies viegli. Noriju smiekliņu. Lai vairums viņu pavada kādu gadu raktuvēs!

Zālē izvietoti divpadsmit galdi, pie katra ir simt vietas ēdājiem. Mūsu vārdi, uzrakstīti zeltītiem burtiem, karājas gaisā virs krēsliem. Manējais atrodams pa labi no vietas galda galā. Tā ir izcilības pazīme. PirmAtlase. Pa labi no mana vārda gaisā karājas arī viens stabiņš. Mans iestājpārbaudījumu rezultāts „A-l” redzams pa kreisi. Audzēknis, kurš visātrāk sakrāj piecus stabiņus, kļūst par sava nama Pirmo. Katrs sta­biņš ir atalgojums par sevišķiem nopelniem. Acīmredzot mans pirmais nopelns ir labie iestājpārbaudījumu rezultāti.

„Brīnišķīgi, griezējs ir vadībā, lai kļūtu par Pirmo,” novelk pazīs­tama balss. Meitene no eksāmeniem. Izlasu viņas vārdu. Antonija au Severa. Viņas skaistums ir cietsirdīgs — augsti vaigu kauli, nievājošs smaids, acīs izsmiekls. Viņas mati ir gari, biezi un zeltaini kā Mida pie­skāriens. Viņa ir dzimusi, lai ienīstu un tiktu ienīsta. Līdzās viņas vār­dam redzams ,,A-5”. Pie šī galda tas ir nākamais labākais rezultāts aiz manējā. Kasijs, zēns, ko satiku pēc testa, sēž diagonāli man pretī. Viņa

platais smaids mirdz līdzās uzrakstam ,,A-6”. Viņš izlaiž pirkstus caur matiem.

Man tieši pretī sēž vēl viens zēns; līdzās viņa vārdam redzams ,,-l”un zelta stabiņš. Kamēr Kasijs sēž atgāzies, šis puisis Priams sēž taisns kā naža asmens. Viņa sejā ir dievišķīga. Skatiens modrs. Mati ieveidoti. Viņš ir tikpat garš kā es, tomēr plecos platāks. Nedomāju, ka jebkad dzīvē esmu redzējis nevainojamāku cilvēcisku būtni. Nolāpīta statuja. Atklāju, ka viņš atlasē nepiedalījās. Viņš ir viens no tiem, kurus dēvē par pirmticsīgajiem; viņus nav iespējams izvēlēties. So audzēkņu namus izvēlas viņu vecāki. Pēc tam atklāju, kāpēc. Viņa skandalozajai mātei, Bellonas nama karognesējai, pieder abi mūsu planētas pavadoņi.

„Liktenis atkal savedis mūs kopā,” smiedamies man saka Kasijs. „Un Antoniju. Mana mīla! Šķiet, ka mūsu tēvi sazvērējušies, lai nosēdi­nātu mūs plecu pie pleca.”

Antonija atbild dzēlīgi: „Atgādini man, lai pasaku viņiem paldies.” „Tonij! Nav vajadzības palikt nejaukai.” Viņš paaicina Antoniju ar pirkstu. „Tagad esi laba lellīte un uzsmaidi man.”

Atbildot viņa parāda viņam nepieklājīgu žestu. „Es labāk izmestu tevi pa logu, Kas.”

„Mrņau!” Kasijs pamet viņai gaisa skūpstu. Meitene neliekas par to ne zinis. „Tātad, Priam, pieļauju, ka mums ar tevi būs jāspēlē saudzīgi pret šiem muļķiem, ja?”

„O, man viņi izskatās pēc lieliskiem ļaudīm,” Priams cēli atbild. „Man patīk domāt, ka komandā mūsu sadarbība būs ārkārtīgi veiksmīga.” Viņi sarunājas augstMēlē.

„Ja mūs negremdēs Atlases pārpalikumi, manu labo cilvēk!” Kasijs norāda uz galda otru galu un sāk dot palamas tur sēdošajiem: „Drātģīmis — acīmredzamu iemeslu dēļ. Klauns — izsmiekla vērto, pufīgo matu dēļ. Nezāle, jo, nu, viņš ir izstīdzējis. Ei! Tu esi Dadzis, jo tavs deguns ir izliekts kā dzelksnis. Un… tas tur sīciņais, kurš sēž blakus bronziņa paskata personāžam, tas ir mazais Olis.”

„Es domāju, ka ar laiku viņi tev sagādās pārsteigumu,” Priams aiz­stāv galda tālāko galu. „Varbūt viņi nav tik stalti, sportiski vai pat tik gudri kā tu un es, ja gudrību vispār var izmērīt ar to testu, bet es neuz­skatu par labdarību teikt, ka viņi kļūs par grupas mugurkaulu. Zemes sāli, ja atļausi izteikties. Labi ļaudis.”

Pašā galda galā redzu Sevro, sīko zeņķi no kuģa. Zemes sāls netie­cas iegūt draugus. Tāpat kā es. Kasijs palūkojas uz manu „-1”. Redzu, kā viņš pieļauj, ka Priama rezultāts varētu būt bijis labāks par viņa, bet tad Kasijs nostiprina savas pozīcijas, sakot, ka nekad nav dzirdējis par maniem vecākiem.

„Tātad, dārgais Dcrov, kā tu krāpies?” viņš pavaicā. Antonija pie­vēršas mums no sarunas ar Āriju, smalcinu meiteni, kura, šķiet, sastāv no sprogām un vaigu bedrītēm vien.

„Ak, izbeidz, cilvēk.” Iesmejos. „Viņi atsūtīja pie manis Kvalitātes kontroli. Kā gan es būtu varējis krāpties? Neiespējami. Vai tu krāpies? Tavs rezultāts ir augsts!”

Runāju mērcnMēlē. Tā ir daudz ērtāka nekā tie augstMēles pir­dieni, ko nebeidz laist Priams.

„Es? Lai krāptos! Nē. Droši vien es vienkārši necentos pietiekami,” Kasijs attrauc. „Ja es būtu praties, tad būtu pavadījis mazāk laika kopā ar meitenēm, bet vairāk mācījies tāpat kā tu.”

Viņš mēģina man pateikt, ka būtu varējis to izdarīt tikpat labi kā es, ja būtu mēģinājis. Tomēr bijis pārāk aizņemts, lai piepūlētos. Ja es gribētu viņu par savu draugu, tad ļautu tam palikt tā, kā ir.

„Tu mācījies?” pārjautāju. Jūtu pēkšņu vēlmi viņu apkaunot. „Es vispār nemācījos.”

Pēkšņi gaiss kļuvis salts.

Nevajadzēja tā teikt. Sirds pamirst. Manieres!

Kasija seja saskābst, bet Antonija smīn. Esmu viņu aizvainojis. Priams sarauc pieri. Ja gribu sākt karjeru flotē, man, visticamāk, par savu patronu vajadzēs Kasija au Bellonas tēvu. Imperatora dēls. Mateo to skandināja neskaitāmas reizes. Cik viegli ir aizmirst! Vara ir flotē. Flotē vai valdībā, vai armijā. Un valdība man nepatīk, nemaz nerunājot par to, ka ar šādiem apvainojumiem tiek aizsākti dueļi. Aptverot, cik šaura ir līnija, pa kuru man jāiet, lejup pa mugurkaulu aizskrien baiļu trīsas.

Kasijs zina, kā duelēties. Man, par spīti visām manām jaunajām pras­mēm, nav ne jausmas. Viņš sarautu mani gabalos, un šobrīd izskatās, ka tieši to šis zelts vēlētos izdarīt.

„Es jokoju,” uzrunāju viņu, pieliecis galvu. „Nu taču, cilvēk! Kā gan es varētu sasniegt tik labus rezultātus, ja nemācītos, līdz asiņo acis? Kaut es būtu vairāk muļķojies kā tu — tagad galu galā esam uz viena pakā­piena. Daudz gan man tā mācīšanās palīdzējusi.”

Izdzirdējis izlīguma piedāvājumu, Priams atzinīgi paloka galvu.

„Varu saderēt, ka gāja smagi!” Kasijs iesaucas, pieliekdams galvu un pieņemdams manu īpatnējo atvainošanos. Es gaidīju, ka tā ies viņam gar ausīm. Domāju, ka lepnums neļaus viņam to saklausīt. Zelts var būt lepns, tomēr viņš nav stulbs. Neviens no viņiem tāds nav. Tas man jāatceras.

Par tālāko Mateo būtu ar mani lepojies. Flirtēju ar meiteni vārdā Kvinna, sadraudzējos un jokojos ar Kasiju un Priamu, kurš droši vien dzīvē nav ne reizi lādējies, es sniedzu roku garam milzenim vārdā Tits, kura kakls ir tikpat resns kā mana ciska. Viņš tīšām spiež pārāk spēcīgi. Un ir pārsteigts, kad gandrīz salaužu viņa plaukstu, bet, sasodīts, viņa tvēriens ir dzelžains. Šis zēns ir garāks pat par Kasiju un mani, turklāt viņa balss skan kā titānam, tomēr viņš smaida, kad saprot, ka vismaz mans tvēriens, ja ne pārējais, ir tikpat spēcīgs kā viņa. Viņa balsī gan skan kas savāds. Kaut kas nodevīgi nicinošs. Iepazīstos arī ar Roku, zēnu, kas līdzinās spalvai —viņš izskatās un runā kā dzejnieks. Viņa smaidi ir lēni, reti, bet patiesi. Tādu cilvēku te nav daudz.

„Kasij!” iesaucas Džulians. Kasijs stāv un savam mazākajam, glītā­kajam dvīnim apliek roku ap plecu. Pirms tam to neaptvēru, bet viņi ir brāļi. Dvīņi. Tomēr viņi nav identiski. Džulians taču teica, ka viņa brā­lis jau ir Agejā.

„Derovs, lūk, nav tas, par ko izliekas,” savilcis ārkārtīgi drūmu seju, Džulians paziņo ap galdu sēdošajiem. Viņam ir ķēriens aktiermākslā.

„Tu taču nedomā…” Kasijs šausmās piesedz muti.

Mans pirksts viegli pieskaras steika nazim uz galda.

„Jā,” Džulians svinīgi pamāj.

„Nē!” Kasijs šūpo galvu. „Viņš nav Jorktonas atbalstītājs? Džulian, saki, ka tā nav tiesa! Derov! Derov, kā tu varēji? Viņi neuzvar nevienā spēlē! Priam, vai tu dzirdi, kas te notiek?”

Atvainodamies pametu gaisā rokas. „Pieņemu, ka tas ir dzimtas lāsts. Esmu savas audzināšanas produkts. Jūtu līdzi neveiksminiekiem.” Pamanos šos vārdus neizteikt nicīgi.

„Viņš man atzinās uz kuģa, kad braucām šurp.”

Džulians ir lepns, ka mani pazīst. Lepns, ka viņa brālis zina, ka viņš mani pazīst. Viņš alkst pēc Kasija atzinības. Arī Kasijam tas nepaslīd garām nepamanīts; viņš maigi izsaka komplimentu brālim, Džuli­ans pamet pirmAtlases galdu un, apmierināti smaidīdams, stalti atgrie­žas savā sēdvietā kaut kur vidAtlascs galda vidienē. Nebiju domājis, ka Kasijs būs no labestīgajiem.

No visiem, ko esmu saticis, tikai Antonija klaji izrāda nepatiku. Pie galda viņa nevēro mani kā pārējie. No viņas jūtu tikai atsvešinātu nici­nājumu. Vienubrīd meitene smejas un flirtē ar Roku, bet, sajutusi manu skatienu, kļūst auksta kā ledus. Šīs izjūtas ir abpusējas.

Manas kopmītnes ir kā sapnis. Logu ar skatu uz ieleju apvij zelta rotājumi. Gulta saklāta ar dūnu segām, zīdu un satīnu. Esmu tajā atgū­lies, kad ienāk sārto masieris un paliek, apmēram stundu atslābinā­dams manus muskuļus. Vēlāk ienāk trīs slaikas sārtās, lai parūpētos par manām vajadzībām. Aizsūtu viņas uz Kasija istabu. Lai atturētos no kār­dinājuma, ieeju aukstā dušā un iegremdējos holopieredzē, kur novēroju Korintas raktuvju kolonijas racēja darbu. Holopieredzē redzamais ellesnirējs nav tik talantīgs kā es, tomēr graboņa, simulētais karstums, tumsa un čūskas mierina mani tik ļoti, ka ap pieri aptinu savu veco, sarkano lupatu.

Atkal tiek atnests ūdens. Augusts bija tikai muldējis. Piebāzis savu pauri ar pārspīlējumiem. Šādas izskatās viņu grūtības. Jūtos vainīgs, aizmigdams ar pilnu vēderu un plaukstā turēdams medaljonu ar tajā apslēpto Ēo ziedu. Mana ģimene šonakt ies gulēt izsalkusi. Nočukstu sievas vārdu. Izņemu no kabatas laulības saiti un noskūpstu to. Jūtu sāpes. Viņi nozaga man viņu. Bet viņa tiem ļāva. Viņa mani pameta. Viņa atstāja man asaras

un sāpes, un ilgas. Viņa pameta mani, lai radītu manī dusmas, un nespēju neko padarīt — uz mirkli ienīstu viņu pat tad, ja pēc šī mirkļa seko vie­nīgi mīlestība.

,,Eo,” es nočukstu, un medaljons aizveras.