Sarkanā sacelšanās

21.MŪSU VALDĪJUMS

Fičners pamodina mūs garajās guļamzālēs vēl pirms rīta gaismas. Ņurdēdami lienam ārā no divstāvu gultām un no galvenā torņa izejam pils laukumā, kur izstaipāmies un dodamies skriet. Gravitācijā .37 mēs lēkšojam viegli.

No mākoņiem raso lietus. Kanjona sienas piecdesmit kilometrus uz rietumiem un četrdesmit kilometrus uz austrumiem no mūsu mazās iele­jas slejas sešu kilometru augstumā. Starp tām atrodas kalnu, mežu, upju un līdzenumu ekosistēma. Mūsu kaujas lauks.

Mums piederošā teritorija atrodas augstienē. Te paceļas sūnām apauguši uzkalni un klinšainas virsotnes, no kurām reljefs iekrīt zālainās ,,U” veida gravās. Migla sedz visu, pat biezos mežus,'kas gulst pakalnu piekājēs kā mājās austas vilnas segas. Mūsu pils slejas kalna virsotnē uz ziemeļiem līdzās upei, kas vidū šķērso iedobu gravu — pa pusei zālainu, pa pusei mežu pārņemtu. Ziemeļu un dienvidu virzienā gravu puslokā ieskauj lielāki pakalni. Man te vajadzētu patikt. Ēo te patiktu. Tomēr bez viņas jūtos tikpat vientuļš kā mūsu pils uz sava augstā, nomaļā kalna. Sniedzos pēc sava kulona, mūsu hemantes. Man nav ne viena, ne otra. Jūtos iztukšots šajā paradīzē.

Trīs mūsu kalnu pils sienas slejas astoņdesmit metru augstu klinšu galā. Pati pils ir milzīga. Sienas slejas trīsdesmit metru augstumā. Vārtu sardzes nams ir izvirzīts no pils kompleksa, to veido cietoksnis ar bruņu

torņiem. Mūsu četrstūrainais cietoksnis aiz mūriem veido daļu no ziemeļ­rietumu sienas un paceļas piecdesmit metru augstumā. No gravas dibena līdz rietumu vārtiem, kas atrodas pretī cietoksnim, ved lēzena nogāze. Pa vientulīgu zemes ceļu skrienam lejup pa šo nogāzi. Mūs ieskauj migla. Izbaudu auksto gaisu. Pēc stundām ilga, nemierīga miega tas mani attīra.

Uzaustot vasaras dienai, migla atkāpjas. Egļu mežos ganās stirnas, slaikākas un žiglākas par Zemes radībām. Virs galvas riņķo putni. Viens vienīgs krauklis sola baisas lietas. Laukos klīst aitas kā izbārstītas, aug­stajos, klinšainajos pakalnos, kuros skrienam piecdesmit un viena cil­vēka garā rindā, kāpelē kazas. Varbūt pārējie mana nama audzēkņi redz Zemes dzīvniekus vai īpatnus radījumus, ko prieka pēc radījuši tēlnieki. Es redzu tikai pārtiku un apģērbu.

Mūsu teritorijā mājo Marsa svētie dzīvnieki. Ozolos un eglēs klaudzina dzeņi. Naktis pār augstieni atskan vilku gaudas, dienā tie klejo pa mežiem. Pie upes ir čūskas. Klusajās, dziļajās aizās ligzdo plē­sīgi putni. Man līdzās skrien slepkavas. Kādi man ir draugi! Kaut šeit būtu Lorens, Kīrens vai Mateo, kas piesegtu manu muguru. Kāds, kuram es varētu uzticēties. Esmu aita, kas apvilkusi vilka kažoku un iegājusi vilku barā.

Kamēr Fičners skrien augšup pa klinšaino taku, nokrīt Lea, mei­tene ar klibo kāju. Viņš slinki baksta meiteni ar kāju, līdz paceļam viņu, lai nestu uz saviem pleciem. Nesam mēs ar Roku. Tits smīn, bet, kad Roks nogurst, mums palīdz tikai Kasijs. Pēc tam manā vietā nastu uzņe­mas Polluks, kalsns puisis ar skūtiem matiem un čerkstošu balsi. Viņš izklausās tā, it kā būtu kūpinājis smēķus no divu gadu vecuma.

Rikšojam pa vasarīgo mežu un lauku ieleju. Tur mums uzmācas kukaiņi. Zeltvaidži slāj, noplūduši sviedriem, bet ne es. Salīdzinājumā ar mokām, ko cietu savā vecajā sutastērpā, šī ir ledaina vanna. Visi ap mani ir kopti un vingri, tomēr Kasijs, Sevro, Antonija, Kvinna (nolāpīti ātrākā meitene vai būtne, ko esmu redzējis skrienam uz divām kājām), Tits, trīs viņa jauniegūtie draugi un es varētu atstāt pārējos aiz muguras. Par mums ātrāks būtu tikai Fičners ar saviem gravZābakiem kājās. Viņš lēkšo līdzās kā briedis, bet tad metas pakaļ kādam bukam, panāk to un

apmet gaisā loku ar slātes pātagu. Tā apķer buka kaklu, un Fičners parauj asmeni, lai dzīvnieku nogalinātu.

„Vakariņas,” viņš smīnēdams saka. „Velciet līdzi.”

„Tu būtu varējis to nogalināt tuvāk pie pils,” purpina Sevro.

Fičners pakasa pakausi un palūkojas visapkārt. „Vai vēl kāds dzir­dēja mazu, resnu, neglītu goblinu… izdodam skaņas, ko nu goblini mēdz izdot? Velciet līdzi!”

Sevro saņem briedēna kāju. „Pimppauris.”

Sasniedzam klinšaina pakalna virsotni piecus kilometrus dien­vidrietumu virzienā no mūsu pils. Klints galotnē slejas akmens tornis. No tā jumta novērojam kaujas lauku. Kaut kur ielejā to pašu dara mūsu ienaidnieki. Karadarbības lauks stiepjas tālāk uz dienvidiem, nekā spē­jam saskatīt. Rietumu horizontu aizsedz sniegotu kalnu grēda. Dien­vidaustrumu virzienā ainavu veido pirmatnējs dižmežs. Tos abus šķir auglīgs līdzenums, kuru pāršķeļ dienvidu virzienā plūstošā, platā Argosas upe un tās pietekas. Tālāk dienvidos, aiz līdzenumiem un upēm, zeme iegrimst dumbrājos. Neredzu, kas ir aiz tiem. Divus kilomet­rus virs mums zilganajās debesīs peld milzīgs, lidojošs kalns. Fičners paskaidro, ka tas ir Olimps, mākslīgs kalns, no kura proktori ik gadu novēro savus audzēkņus. Tā virsotnē vizuļo pasaku pils. Lea pieklibo tuvāk un nostājas man blakus.

„Kā tas turas gaisā?” viņa aizkustinoši pavaicā.

Man nav nc mazākās nojausmas.

Palūkojos uz ziemeļiem.

Mūsu ziemeļu teritoriju, kas robežojas ar plašu mežonīgu apgabalu, sadala divas mežiem apaugušā ielejā plūstošas upes. Tās veido burtu „V”, kura spice norāda uz zemienēm dienvidrietumos un galu galā veido vēl vienu Argosas pieteku. Ieleju ielenc augstienes — stāvi pakalni un nelie­las virsotnes, ko izrobo dziļas un joprojām miglas pilnas aizas.

„Sis ir Fobosa tornis,” paziņo Fičners. Tas slejas mūsu teritori­jas tālākajā dienvidrietumu punktā. Kamēr izslāpuši viņā noraugāmies, mūsu proktors iedzer no blašķes un norāda ziemeļrietumu virzienā, kur ielejā sastopas abas upes, lai veidotu kāsi. Tieši aiz satekas tāla pakalna

galotnē slejas vēl viens masīvs tornis. „Un tas ir Deimoss.” Viņš novelk iedomātu līniju, kas iezīmē Marsa nama valdījuma teritoriju.

Austrumu upi dēvē par Furoru. Rietumu upi, kas plūst gar mūsu pili dienvidos no tās sienām, sauc par Mītu. Pār Mītu uzbūvēts viens vienīgs tilts. Lai ienāktu ielejas kāšveida zemesgabalā starp upēm un uzbruktu mūsu pilij ziemeļaustrumos, šķērsojot viegli pārvaramu mežiem apau­gušu joslu, ienaidniekam nāktos pāriet šo tiltu.

„Tas ir kaut kāds sajāts joks, vai ne?” Sevro noprasa Fičneram.

„Ko tu gribi pateikt, Goblin?” Fičners pārkož košļājamās gumijas burbuli.

„Mūsu kājas ir ieplestas tik plati kā sārto palaistuvei. Visi šie kalni un pārejas, bet jebkurš var vienkārši ienākt pa parādes durvīm! No zemie­nes tieši līdz mūsu vārtiem ved nevainojama, līdzena pāreja. Jāšķērso tikai viena smirdīga upe!”

„Stāsti visiem acīmredzamo, ja? Vai zini, tu man patiešām nepatīc. Tu nekrietnais, sīkais Goblin.” Fičners mirkli zīmīgi skatās uz Sevro, bet tad parausta plecus. „Lai nu kā, bet es būšu Olimpa kalnā.”

„Ko tas nozīmē, proktor?” skābi noprasa Kasijs. Arī viņam nepatīk, kā lietas līdz šim rādās. Lai gan puiša acis kļuvušas sarkanas, cauru nakti raudot par nogalēto brāli, tas viņa iespaidīgo tēlu necik nebojā.

„Tas nozīmē, ka tā ir jūsu problēma, mazais princi. Ne manējā. Neviens jums neko nepienesīs uz paplātes. Es esmu tavs proktors. Nevis tavs mammucis. Tu esi skolā, vai atceries? Tāpēc, ja jūsu kājas ir pavērtas, nu ko, uztaisiet tikumības jostu, lai aizsargātu vājo vietu.”

Starp audzēkņiem atskan neapmierināta murdoņa.

„Varēja būt ļaunāk,” es saku, gar Antonijas galvu norādīdams uz dienvidu līdzenumiem, kur varenas upes ielokā slejas ienaidnieka cietoksnis. „Mēs būtu varējuši būt kā uz delnas tāpat kā tie nabaga bastardi.”

„Tiem nabaga bastardiem ir sējumi un augļu dārzi,” Fičners dūdo. „Jums ir…” Viņš palūkojas pār klints malu, mēģinot saskatīt buku, ko pirms brīža nogalināja. „Nu, Goblins ir pametis briedi aiz muguras, tāpēc jums nav nekā. Ko neapēdīsiet jūs, apēdīs vilki.”

„Ja vien mēs neapēdīsim vilkus,” nomurmina Sevro, piesaistīdams sev dīvainus skatienu no pārējiem mūsu nama audzēkņiem.

Tātad pārtika mums jāiegūst pašiem.

Antonija norāda uz ieplaku.

„Ko viņi dara?”4

Lejā no mākoņiem nolaižas melns kravas kuģis. Tas piezemējas zālainā līdzenuma centrā starp mums un attālo Cereras upes cietoksni. Astoņus kilometrus no Fobosa torņa trīs obsidiāni un ducis skārdagalvu stāv sardzē, kamēr brūnie uz vienreizlietojama galda steigšus no kuģa izlādē šķiņķus, bifštekus, cepumus, vīnu, pienu, medu un sierus.

„Acīmredzamas lamatas,” nošņaukājas Sevro.

„Paldies, Goblin,” Kasijs nopūšas. „Tomēr es vēl neesmu paēdis bro­kastis.” Viņa pārdrošo skatienu izceļ tumši loki. Viņš caur biedru pulku palūkojas uz mani un velta man smaidu. „Vai ir noskaņojums skrieties, Derov?”

Pārsteigts salecos. Tad atbildu smaidam. „Saki kad!”

Un viņš jau ir prom.

Esmu darījis lielākas muļķības, lai pabarotu savu ģimeni. Darīju lielākas muļķības, kad nomira kāds, ko mīlēju. Joņodams lejā pa stāvo kalnu, Kasijs ir pelnījis kompāniju.

Četrdesmit astoņi jaunieši noskatās, kā aizskrienam piepildīt savus vēderus; neviens neseko.

„Atnesiet man šķēli medota šķiņķa!” nokliedzas Fičners. Antonija nosauc mūs par idiotiem. Kravas kuģis paceļas gaisā, kad no kalnienes tuvojamies līdzenākai zemei. Astoņi kilometri gravitācijā .376 (Zemes standarts) ir nieks. Norāpjamies no klinšainās sienas un metamies skriet, ko kājas nes, caur līdzenuma zāli, kas sniedzas līdz potītēm. Kasijs pār­spēj mani par auguma tiesu un pie galdiem ir pirmais. Viņš ir ātrs. Katrs paķeram no galda pa pintei ledus ūdens. Es savu izdzeru ātrāk. Viņš smejas.

„Izskatās, ka viņu karogmastā uzvilkts Cereras ģerbonis. Ražas dieviete.” Kasijs pār zaļo līdzenumu norāda uz cietoksni. Vairākus kilo­metrus garo ceļu līdz pilij izraibina reti koki. Uz viņu vaļņa plīvo vimpeļi.

Kasijs iemet mutē vīnogu. „Pirms nosvīstam, vajadzētu uzmest aci. Nedaudz izlūkot.”

„Piekrītu… tomēr te kaut kas nav kārtībā,” klusi saku.

Kasijs nosmej pa visu līdzenumu. „Nieki. Mēs redzētu briesmas, ja tās tuvotos. Un es nedomāju, ka jebkurš no viņiem būs ātrāks par mums. Varam aizjoņot līdz viņu vārtiem un to priekšā nolikt čupu, ja tā vēlamies.”

„Man tiešām te kaut kas briest.” Pieskaros vēderam.

Tomēr kaut kas nav kārtībā. Un ne jau tikai ar manu vēderu.

Starp upes cietoksni un mums stiepjas seši kilometri līdzenuma. Tālu pa kreisi ir mežs. Priekšā pļava. Aiz upes kalni. Garajā zālē čabinās vējš, un līdz ar brīzi atlido zvirbulis. Tas laižas zemē, bet pēkšņi raujas augšā un aizlido prom. Skaļi iesmejos un atbalstos pret galdu.

„ Viņi ir zālē" es čukstu. „Lamatas”

„Varam nozagt no viņiem maisus un aiznest vairumu atpakaļ pie mūsējiem,” viņš skaļi saka. „Bēgam?"

„Elfs.” ’

Kasijs neganti smaida, lai gan neviens no mums nav pārliecināts, vai apkārtnes iepazīšanas dienā ir atļauts uzsākt cīņu. Vienalga.

Uz trīs speram pa vienreizlietojamā galda kājām, līdz katram no mums rokās ir metrs rūdītās plastmasas, kas kalpos par ieroci. Kliedzu kā vājprātīgs un plecu pie pleca ar Kasiju metos sprintā uz vietu, no kuras aizmuka zvirbulis. No zāles paceļas pieci Cereras nama zelti. Mūsu tra­kais uzbrukums ir viņus iztrūcinājis. Kasijs trāpa pirmajam pa seju ar kārtīgu paukotāja izklupienu. Es neesmu tik graciozs. Mans plecs ir stīvs un sāp. Kliedzu un ar savu ieroci situ vienam pa ceļiem. Pretinieks gau­dodams nokrīt. Izvairos no kāda cirtiena. To atsit Kasijs. Dejojam kā pāris. Vēl palikuši trīs. Viens pievēršas man. Viņam nav ne naža, ne vāles. Nē, šim te ir ierocis, kas mani interesē daudz vairāk. Jautājuma zīmē izliekts zobens. SirpjAsmens, ar ko pļaut labību. Viņš stājas man pretī, vienu roku aizlicis aiz muguras un turēdams izliekto asmeni kā slāti. Ja tā būtu slāte, es jau būtu pagalam. Tomēr tā nav. Izvairos no viņa cirtiena, liekot viņam nobloķēt vienu no Kasija uzbrucēja triecieniem. Tad metos

pretī savam pretiniekam. Esmu daudz ātrāks par viņu, mans tvēriens ir kā rūdīts tērauds, salīdzinot ar viņējo. Tāpēc atņemu viņa sirpjAsmeni un nazi un notriecu pretinieku gar zemi.

Redzēdams, kā sirpjAsmens virpuļo man rokās, pēdējais neievai­notais zēns saprot, ka'pienācis laiks padoties. Kasijs augstu palecas gravi­tācijā .376 un triec viņa sejā iegrieztu sānisko spērienu, bez kā mēs būtu varējuši iztikt. Tas atgādina man Likosas dejotājus un lēcējus.

Kravate. Klusā deja. Savādi līdzīga jauno sarkano dīžāšanās dejām.

Toties zēnu lāsti nepavisam nav klusi. Nejūtu pret šiem audzēkņiem žēlumu. Viņi visi vakar kādu nogalināja tāpat kā es. Šajā spēlē nav nevai­nīgo. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir tas, kā Kasijs tika galā ar saviem pre­tiniekiem. Viņš ir grācijas un izveicības iemiesojums. Es esmu niknums un inerce. Ja Kasijs zinātu manu noslēpumu, viņš varētu nogalināt mani sekundes laikā.

„Kas par pekstiņiem!” viņš nodzied. „Tu biji nolādēti šausminošs! Tu tikko atņēmi viņa ieroci! Nolādēti ātri! Man prieks, ka mūs pirmīt nesalika kopā! Prīmā! Ko varat teikt sev par labu, jūs ložņājošie muļķi?”

Notvertie zelti tikai lād mūs.

Nostājos viņu priekšā un pieliecu galvu. „Vai šī ir pirmā reize, kad kaut kur esat zaudējuši?” Atbildes nav. Saraucu pieri. „Nu, tas gan noteikti ir apkaunojoši.”

Kasija seja staro — uz mirkli viņš ir aizmirsis sava brāļa nāvi. Es neesmu. Jūtu tumsu. Tukšumu. Ļaunumu, kad adrenalīns atkāpjas. Vai to Ēo gribēja? Lai spēlēju spēles? Plaukšķinādams gaisā, virs mums nolaižas Fičners. Viņam mutē jau ir šķiņķa šķēle.

„Papildspēki, nāciet šurp!” viņš smejas.

No augstienes mūsu virzienā skrien Tits un pusducis ātrāko audzēkņu. Pretējā pusē no attālā upes cietokšņa paceļas un uz mūsu pusi ceļu uzsāk kāds zeltains apveids. Līdzās Fičneram gaisā apstājas skaista sieviete ar īsi apgrieztiem matiem. Cereras nama proktore. Viņai rokās ir vīna pudele un divas glāzes.

„Mars! Pikniks!” viņa izsaucas, uzrunādama Fičneru mūsu nama dievības vārdā.

„Cerera, kurš noorganizēja visu šo drāmu?” Fičners vaicā.

„Ak, pieņemu, ka Apolons. Viņam savos kalnu apartamentos ir vientuļi. Lūk, Zinfandel no viņa vīniem. Daudz labāks nekā tie no pagā­jušā gada klāsta.”

„Gards!” Fičners paziņo. „Tomēr tavi zēni tupēja zālē. Gandrīz tā, it kā gaidītu, ka pikniks pēkšņi uzradīsies. Aizdomīgi, vai ne?” „Sīkumi!” Proktore Cerera smejas. „Pedantiski nieki!”

„Lūk, kāds sīkums. Šķiet, ka šogad divi manējie ir piecu tavējo vērti, mana dārgā.”

„Šie skaistie zēni?” Cerera ķiķina. „Man likās, ka visi iedomīgie ir aizgājuši pie Apolona un Venēras.”

„Oho! Katrā ziņā tavējie cīnās kā mājsaimnieces un zemnieki. Pareizi vien bija noslēpušies.”

„Vēl netiesā viņus, tu nelieti! Viņi ir izvēlēti vidAtlasē. Mana pirmAtlase ir citur un jau pelna savas pirmās tulznas!”

„Apgūst cepeškrāsnis? Urrā,” Fičners ironiski paziņo. „Maiznieki kļūst par labākajiem valdniekiem, tā es esmu dzirdējis.”

Viņa iegrūž tam sānos elkoni. „Ak, tu velnsl Nav brīnums, ka pie­dalījies intervijā uz Niknā bruņinieka vietu. Tāds nelietis!”

Kamēr noskatāmies no zemes, abi saskandina glāzes.

„Kā man patīk pirmā diena,” Cerera ķiķina. „Merkurs tikko palai­dis Jupitera citadelē simt tūkstošus žurku. Bet Diāna izpļāpājās, tāpēc Jupiters bija sagatavojies un noorganizējis tūkstoš kaķu piegādi. Jupitera zēni necietīs izsalkumu kā pagājušajā gadā. Kaķi būs resni kā Bakhs.” „Diāna ir ielasmeita,” Fičners paziņo.

„Esi jauks!”

„Es biju. Es aizsūtīju viņai milzīgu fallisku kūku, kas pilna ar dzī­viem dzeņiem.”

„Tu to neizdarīji!”

„Izdarīju gan.”

„Tu nezvērs!” Cerera glāsta viņa roku, un es ievēroju brīvās mīlestī­bas gaisotni, kas valda starp šiem ļaudīm. Prātoju, vai arī citi proktori ir mīļākie. „Viņas cietoksnis būs pilns ar caurumiem. Ak, skaņa noteikti ir

briesmīga. Labi izspēlēts, Mars! Saka, ka viltnieks ir Merkurs, bet taviem jokiem vienmēr piemitusi tāda… izjūta\”

„Izjūta, ja? Nu, esmu drošs, ka varu izspēlēt arī tev kādu joku augšā Olimpā…”

„Urrā,” viņa pavedinoši dūdo.

Lidinādamies virs saviem sviedriem un asinīm noplūdušajiem audzēkņiem, viņi vēlreiz saskandina glāzes. Nespēju neiesmieties. Sie cilvēki ir traki. Nolāpīti jukuši iekš saviem tukšajiem Zelta pauriem. Kā viņi var būt mani valdnieki?

„Ei! Fič! Ja tev nav iebildumu. Kas mums ar šiem zemniekiem jādara?” uzsauc Kasijs. Viņš iebaksta degunā vienam no mūsu ievainota­jiem gūstekņiem. „Kādi ir noteikumi?”

„Apēdiet viņus!” Fičners iesaucas. „Un, Derov, liec nost to nolādēto izkapti! Tu izskaties pēc labības pļāvēja.”

Es to nenometu zemē. Pēc formas tā stipri atgādina manu sirpjAsmeni, ko atstāju mājās. Gan ne tik asa, jo nav paredzēta, lai nogali­nātu, tomēr līdzsvarota tieši tāpat.

„Ziniet, jūs varētu atlaist manus bērnus un atdot viņiem izkapti,” Cerera mums iesaka.

„Iedod man buču, tad sarunāts!” sauc Kasijs.

„Imperatora puika?” viņa vaicā Fičneram. Viņš pamāj. „Nāc un palūdz to, kad būsi iezīmētais, mazais princi.” Viņa pamet skatu pār plecu. „Līdz tam laikam es ieteiktu tev un pļāvējam ņemt kājas pār pleciem.” Izdzirdam pakavu dunoņu, vēl pirms ieraugām pār lauku aulekšo­jam kara krāsās izkrāsotus zirgus. Tie nākuši no Cereras nama pils atvēr­tajiem vārtiem. Meitenēm zirgu mugurās rokās ir tīkli.

„Viņi iedevuši tev zirgus! Zirgus!” Fičners sūdzas. „Tas ir tik negodīgi!”

Metamies bēgt un tik tikko pagūstam aizskriet līdz mežam. Mana pirmā tikšanās ar zirgiem man nepatika. Tie joprojām biedē mani līdz nāvei. Sprauslā tik un mīcās. Abi ar Kasiju kampjam pēc elpas. Man sāp plecs. Attapušies ielenkti lauka vidū, tiek notverti divi no Tita drau­giem. Pārdrošais Tits apgāž vienu zirgu un smiedamies grasās ar zābaka

spērienu iznicināt meiteni. Cerera raida pret viņu elektrisko triecienu no apdullināšanas dūres un salīgst mieru ar Fičneru. Elektrības trieciens liek Titam apčurāties. Vienīgi Sevro ir pietiekami bezrūpīgs, lai sāktu smie­ties. Kasijs saka kaut ko par sliktām manierēm, tomēr klusu pavīpsnā. Tits to ievēro.

„Vai mums ir ļauts viņus nogalināt vai nē?” Tits rūc pie vakariņu galda. Ēdam Bakha cienasta pārpalikumus. „Vai arī tikšu apdullināts katru reizi?”

„Nu, jūsu mērķis nav viņus nogalināt,” Fičners saka. „Tāpēc nē. Labāk nestaigā apkārt, slepkavodams savus studiju biedrus, tu jukušais pērtiķi.”

„Bet pirms tam mēs slepkavojām!” Tits protestē.

„Kas tev kaiš?” Fičners noprasa. „Pārejā notiek dabiskā atlase. Nu tā vairs nav jāveic, tu jukušais, stulbais, kolosālais muskuļu maiss. Kāda gan tam būtu jēga, ja mēs ļautu stiprākajiem vienam otru apkaut, līdz paliek tikai daži? Tagad jums priekšā ir jauni pārbaudījumi.”

„Nežēlība.” Antonija sakrusto rokas uz krūtīm. „Tātad tagad tā ir nepieņemama? Vai to tu vēlies pateikt?”

„O, labāk, lai tā ir pieņemama.” Tits plati smaida. Par apgāzto zirgu viņš lielījies jau visu vakaru, it kā tas varētu palīdzēt pārējiem aizmirst viņa pieslapinātās bikses. Daži ir aizmirsuši. Viņš jau ir sapulcinājis ap sevi asinssuņu bariņu. Vienīgie, kurus viņš kaut nedaudz ciena, esam mēs ar Kasiju, tomēr viņš smīkņā pat par mums. Tāpat kā par Fičneru.

Fičners noliek savu medotā šķiņķa gabalu.

„Norunāsim dažas lietas, bērni, lai šis ūdens bifelis nestaigā apkārt, mīdīdams galvaskausus. Nežēlība ir pieņemama, dārgo Antonij. Ir sapro­tams, ja kāds iet bojā nelaimes gadījumā. Nelaimes mēdz gadīties ar vis­labākajiem no mums. Bet jūs neslepkavojat viens otru ar svilinātājiem. Jūs nepakarat cilvēkus pie saviem vaļņiem, ja vien viņi jau nav miruši. Gadījumam, ja steidzami nepieciešama medicīniska palīdzība, gatavībā ir medBoti. Vairumā gadījumu tie ir pietiekami ātri, lai glābtu dzīvī­bas. Tomēr atcerieties, ka galvenais nav nogalināt. Mums vienalga, ja esat

tikpat nežēlīgi kā Vlads Drakula. Viņš tik un tā zaudēja. Galvenais ir uzvarēt. Lūk, ko mēs gribam.”

Un tas vienkāršais nežēlības pārbaudījums jau ir aiz muguras.

„Jums jāparāda, cik izcili esat. Kā Aleksandrs. Kā Cēzars, Napo­leons un Merivoters. Jums jāvada armija, jāspriež taisna tiesa, jāorganizē pārtikas un bruņojuma nodrošināšana. Iegrūst otram vēderā asmeni spēj katrs muļķis. Šīs skolas mērķis ir atrast cilvēku vadoņus, nevis slepkavas. Tāpēc galvenais, jūs mazie, dumjie bērni, ir nevis nogalēt, bet gan ieka­rot. Un kā iekarot spēlē, kurā jums ir vienpadsmit ienaidnieku ciltis?”

„Paņemt pa vienam pēc kārtas,” Tits viszinoši atbild.

„Nē, cilvēkēdāj.”

„Pamuļķis” Sevro pie sevis nosmīkņā. Tita bars klusu vēro Institūta mazāko zēnu. Netiek norūkti draudi. Neviens dusmās neviebjas. Ir tikai kluss solījums. Grūti paturēt prātā, ka viņi visi ir ģēniji. Viņi izskatās pārāk glīti. Pārāk sportiski. Pārāk nežēlīgi, lai būtu ģēniji.

„Vai vēl kādam, izņemot cilvēkēdāju, ir kāds minējums?” noprasa Fičners.

Neviens neatbild.

„Nodivpadsmit ciltīm izveido vienu,” es beidzot saku. „Paverdzinot.”

Gluži kā Sabiedrība. Būvē to uz citu mugurām. Tas nav nežēlīgi. Tas ir praktiski.

Fičners izsmējīgi aplaudē. „Prīmā, Pļāvēj, prīmā. Izskatās, ka kāds grasās uzkalpoties par Pirmo.” To padzirdējuši, visi sāk uztraukti dīdīties krēslos. Fičners izvelk no galda apakšas garu kasti. „Bet tagad, dāmas un kungi, lūk, ar šo jūs pakļausiet vergus.” Viņš izvelk no kastes mūsu stan­dartu. „Aizsargājiet šo. Aizsargājiet savu pili. Un iekarojiet visas pārējās.”