Sarkanā sacelšanās

25.CILŠU KARŠ

Institūtā pagājušas trīsdesmit dienas, un, izņemot tālos dūmu sta­bus pie apvāršņa, citas liecības par vēl kādu ienaidnieku namu neesmu redzējis. Cereras nama kareivji klaiņo pie mūsu zemes austrumu robe­žām. Tagad, kad Tits atkāpies mūsu pilī, viņi jādelē nesodīti. Mūsu pilī. Nē. Tā pārvērtusies par nožēlojamu būdu.

Agri no rīta pielavāmies pie tās kopā ar Kasiju. Ap četriem torņiem joprojām vijas migla, gaisma ar pūlēm caurdur mūsu augstienes klimata drūmās debesis. Skaņas, kas plūst aiz akmens sienām, atbalsojas klusajā rītā kā skārdenē grabošas monētas. Tita balss. Viņš lādēdamies liek savai ciltij celties. Acīmredzot to dara tikai daži. Kāds saka, lai viņš iet un izjāj sevi, un nav jau arī nekāds brīnums. Divstāvu gultas ir vienīgā ērtība šajā pilī, un tās noteikti tur ieliktas, lai veicinātu audzēkņu slinkumu. Manai ciltij šādu ērtību nav; mēs guļam saspiedušies kopā uz akmens grīdas ap sprakšķošiem ugunskuriem. Ak, ko es būtu gatavs atdot, lai atkal varētu gulēt gultā!

Abi ar Kasiju slīdam gar slīpo zemes ceļu, kas ved uz cietokšņa sarga māju. Migla ir tik bieza, ka tik tikko spējam to saskatīt. No iek­šienes joprojām plūst skaņas. Šķiet, ka pamodināti vergi. Dzirdu kāsē­šanu, ņurdēšanu un dažus saucienus. Stiepti čīksti un ķēžu graboņa no­zīmē, ka tiek vērti vārti. Kasijs pavelk mani ceļa malā, un mēs slēpjamies miglā, kamēr šļūcošiem soļiem garām slāj vergi. Viņu sejas blāvo krēslā.

Iekritušajos vaigos iemājojušas tumšas bedrītes, āda ap zīmēm noķē­pāta ar dubļiem. Tits paiet garām tik tuvu, ka spēju sajust viņa ķermeņa smārdu. Pēkšņi sastingstu, uztraucies, ka viņš atkal sajutīs dūmu smaržu, tomēr tā nenotiek. Kasijs klusē, tomēr jūtu viņa niknumu.

Piesardzīgi atkāpjamies gar ceļu un, patvērušies meža nosacītajā drošībā, vērojam, kā strādā vergi. Tagad viņi vairs nav izcilie, kad slauka mēslus un asajos, ērkšķainajos krūmos lasa ogas. Vienam vai diviem trūkst pa ausij. Vikss, kuram par piemiņu no mana uzbrukuma uz kakla palicis milzīgs, violets zilums, ir atguvies un soļo ap vergiem, iekaustī­dams tos ar garu nūju. Ja pārbaudījuma uzdevums ir apvienot sašķeltu namu, man tas neizdodas.

Kad rīta migla pagaist un līdz ar silto saules gaismu mainās vēlmes, abi ar Kasiju izdzirdam skaņu, kas liek uzmesties zosādai. Kliedzieni. Kliedzieni no Marsa augstā torņa. Šie nav parasti kliedzieni, tie liek sir­dij pamirt.

Kad vēl biju zēns Likosā, mana māte Laureātu sumināšanas vakarā lika ģimenes galdā zupu. Tas bija gadu pēc tēva nāves. Ar mani kopā sēdēja Kīrcns un Leanna, un nevienam no mums nebija vairāk par desmit gadiem. Virs galda zibsnīja viena spuldze, tāpēc mammu ieskāva tumsa, viņas roku mēs redzējām tikai līdz elkonim. Tad attāluma un mūsu paze­mes ciema līkumoto eju slāpēts atskanēja kliedziens, joprojām atceros, kā kausā trīcēja zupa, kā mātes roka drebēja, kad viņa tos izdzirdēja. Klie­dzienus. Nevis sāpju, bet šausmu.

„Tas, ko viņš dara ar meitenēm…” Kasijs šņāc, kad, naktij iestājo­ties, aizlavāmies no pils. „Viņš ir nezvērs.”

„Šis ir karš,” es saku, lai gan šie vārdi skan tukši pat paša ausīm.

„Šī ir skola!” viņš man atgādina. „Un ja nu Tits to nodarītu mūsu meitenēm? Leai… Kvinnai?”

Klusēju.

„Mēs viņu nogalinātu,” Kasijs atbild manā vietā. „Mēs viņu noga­linātu, nogrieztu viņa daiktu un iegrūstu to pašam mutē.” Un es zinu, ka viņš domā par to, ko Tits ir izdarījis ar Džulianu.

Par spīti Kasija kurnēšanai, saņemu viņu aiz rokas un aizvelku prom no pils. Nakti vārti tiek slēgti. Mēs nekādi nevaram palīdzēt. Atkal jūtos bezspēcīgs. Bezspēcīgs kā tad, kad neglītais Dens atrāva no manis Eo. Tomēr tagad esmu citāds. Manas plaukstas savelkas dūrēs. Tagad esmu kas vairāk, nekā biju toreiz.

Atceļā uz ziemeļu fortu gaisā redzam zibsni. Mūsu priekšā nolaižo­ties Fičneram, mirdz zelta gravZābaki. Viņš gremo košļājamo gumiju un liek roku pie sirds, kad ierauga mūsu naidīgos skatienus.

„Ak, ko gan būšu nodarījis, mani jaunie draugi, lai izpelnītos tādu sagaidīšanu?”

„Viņš pret meitenēm izturas kā pret dzīvniekiem!” Kasijs vārās dus­mās. Uz kakla izspiedušies asinsvadi. „Viņas ir zelts, bet tas izturas pret i viņām kā pret suņiem, kā pret sārtajām!”

„Ja viņš izturas pret viņām kā sārtajām, tas tāpēc, ka viņas šajā mazajā pasaulītē nav sasniegušas neko vairāk kā sārtās mūsu lielajā pasaulē.”

„Tu laikam joko.” Kasijs nesaprot. „Viņas ir zeltītās, nevis sārtās. Tits ir briesmonis.”

„Tad pierādi, ka esi īsts vīrs, un apturi viņu!” Fičners saka. „Kamēr viņš nesāk tās vienu pēc otras slepkavot, tā nav mūsu darīšana. Visas brū­ces sadzīst. Pat šādas.”

„Tie ir meli,” es iebilstu. Manas sāpes par Ēo nekad nemitēsies. Tās būs ar mani līdz mūža galam. „Ir lietas, kas neizblāvo. Lietas, ko vairs nekad nevar vērst par labu.”

„Tomēr mēs neko nedarām, jo viņam ir vairāk kaujinieku,” Kasijs nospļaujas.

Man prātā ienāk kāda ideja. „To mēs varam labot.”

Kasijs pagriežas pret mani. Viņš dzird nolemtību manā balsī, tāpat kā es redzu to viņa acīs, kad viņš runā par Titu. Tā ir īpatnība, kas mūs vieno. Mēs esam kā uguns un ledus, lai gan neesmu pārliecināts, kurš no mums ir ledus, kurš — uguns. Lai nu kā, bet galējības valda pār mums vairāk, nekā mēs gribētu; tieši tāpēc esam Marsa audzēkņi.

„Tev ir plāns,” Kasijs bilst.

Es vēsi pamāju ar galvu.

Fičners mūs vēro un smīn. „Bija jau nolādēti pēdējais laiks.”

Plāns jāsāk ar piekāpšanos, kura būtu pa spēkam tikai kādam, kurš reiz bijis precēts vīrs. Kad pastāstu plānu visos sīkumos, Kasijs nespēj vien beigt smieties. Nākamajā rītā iespurdzas pat Kvinna. Tad viņa ir prom un kā stirna jož uz Deimosa torni, lai Antonijai no manis nodotu formālu atvainošanos. Viņai jāatnes Antonijas atbilde uz vienu no mūsu krājumu slēptuvēm pie Furoras upes ziemeļos no pils.

Kasijs kopā ar atlikušo cilti sargā mūsu jauno fortu gadījumam, ja Tits mēģina uzbrukt, kamēr mēs ar Roku dodamies uz krājumu slēptuvi. Kvinna neatnāk. Atnāk vakars. Par spīti tumsai, pārmeklējam ceļu, pa kuru viņa būtu devusies uz Deimosa torni. Ejam, līdz sasniedzam pašu torni, kas slejas biezu mežu ielenkta pakalna virsotnē. Pie tā pamatiem gulšņā pieci Tita vīri. Roks sagrābj mani aiz piedurknes un ievelk krū­mos. Viņš norāda uz koku, kura augstajā zarā ir noslēpies Vikss, viņš sēž piecdesmit metrus no mums. Vai viņi noķēruši Kvinnu? Nē, viņa ir pārāk ātra, lai viņu varētu noķert. Vai kāds mūs ir nodevis?

Rīta agrumā atgriežamies fortā. Esmu drošs — kaut kad esmu bijis vēl vairāk noguris, tikai nespēju atcerēties kad. Par spīti labajiem apa­viem, manas pēdas klāj tulznas, un no kakla lobās āda, ko garajās dienās apsvilinājusi saule. Kaut kas nav tā, kā vajag.

Pie forta vārtiem mūs sagaida Lea. Viņa apskauj Roku un uzlūko mani, it kā es būtu viņas tēvs vai kas tamlīdzīgs. Viņa nepavisam neat­gādina ierasto, kautrīgo Leu. Putnam līdzīgais stāvs trīc nevis bailēs, bet niknumā.

„Tev tas netīrais izdzimtenis jānogalina, Derov. Tev jānogriež viņa sajātās olas!”

Tits. „Kas noticis?” Palūkojos visapkārt. „Lea, kur ir Kasijs?”

Viņa man izstāsta.

Tits sagūstījis Kvinnu atceļā no torņa. Tie viņu piekāvuši. Tad Tits atsūtījis šurp vienu viņas ausi. Tā bija domāta man. Šie nosprieduši, ka Kvinna ir mana meitene, un Tits domā, ka pazīst manu raksturu. Viņi dabūjuši vēlamo reakciju, bet tikai ne no manis.

Kasijs stāvējis sardzē, bet, kamēr pārējie gulējuši, viņš aizlavījies uz pili, lai mestu Titam izaicinājumu. Nezin kādēļ augstdzimušais jauneklis bija pietiekami iedomīgs, lai domātu, ka simtiem gadu ilgās izcilo goda tradīcijas izdzīvos sērgā, kas pārņēmusi Tita cilti vien pāris nedēļu laikā. Imperatora dēls maldījās. Turklāt viņš nebija pieradis, ka viņa izcelsme ir tik nenozīmīga. īstajā pasaulē viņš būtu bijis drošībā. Šajā mazajā pasaulē tā izrādījās kļūda.

„Bet viņš taču ir dzīvs,” es bilstu.

„Jā, es esmu dzīvs, tu elfiņ!” No forta klibodams un bez krekla iznāk Kasijs.

„Kasij!” Roks noelšas. Viņa seja pēkšņi nobāl.

Kasija kreisā acs ir aizpampusi. Lūpas sadauzītas. Ribas violetas kā vīnogas. Otra acs pielijuši ar asinīm. Trīs izmežģīti pirksti izlauzīti uz visām pusēm kā koka saknes, un plecs izskatās savādi. Pārējie lūkojas viņā ar tādām skumjām. Kasijs bija imperatora zēns — viņu bruņinieks zelta bruņās. Un nu viņa ķermenis ir sagrauts — izteiksme viņu sejās, bālā atblāzma vaigos man vēsta, ka viņi nekad nav redzējuši, kā skaists cilvēks tiek sakropļots.

Es gan esmu to redzējis.

Viņš ož pēc čurām.

Kasijs mēģina izstāstīt to kā joku. „Kad izaicināju viņu, šie sasita mani lupatās. Ieblieza ar lāpstu pa deniņiem. Tad sastājās riņķī un aplītī pačurāja. Tad viņi mani sasietu atstāja savā smirdīgajā čietoksnī, bet Polluks, labs zēns būdams, mani atbrīvoja un piekrita atvērt vārtus, kad mums tas būs vajadzīgs.”

„Man nelikās, ka tu būsi tik dumjš,” es saku.

„Protams, ka viņš tāds ir, viņš grib būt viens no valdnieka bruņi­niekiem,” Roks nomurmina. „Un divkaujas ir viss, ar ko tie nodarbojas.” Viņš pakrata savus garos matus. Ādas strēmeli, kas satur tos zirgastē, klāj sakaltušu dubļu kārta. „Tev vajadzēja pagaidīt mūs.”

„Kas izdarīts, tas izdarīts,” saku. „Turpināsim pēc plāna.”

„Labi,” Kasijs nošņaukājas. „Bet, kad pienāks laiks, Tits ir mans.”