Sarkanā sacelšanās

41 . ŠakĀlis

Lucians rauj savu plaukstu atpakaļ. Viņš ir ātrs.

Es esmu ātrāks.

Triecu savu dunci cauri viņa plaukstai, pienaglodams to pie galda.

Zēna mute paveras mēmās sāpēs. Raustot dunci, no lūpām šņāc kāda savāda, mežonīga izelpa. Tomēr es esmu par viņu lielāks, un dun­cis galdā ietriekts četru collu dziļumā. Pienagloju to stingrāk ar kādas krūkas dibenu. Viņš nespēj to izvilkt. Atgāžos pret atzveltni un noskatos viņa pūliņos. Viņa sākotnējā, drudžainajā panikā ir kas pirmatnējs. Tad atgriežas kaut kas apzināti cilvēcīgs — kas daudz nežēlīgāks un aukstāks par manu tikko veikto varmācību. Viņš nomierinās ātrāk nekā jebkurš, ko esmu redzējis. Tas prasa vienu, varbūt trīs elpas, un zēns jau atgāžas krēslā, it kā mēs būtu atnākuši pasēdēt pie vīna kausa.

„Nu, sūdu būšana,” viņš saspringti noskalda.

„Es iedomājos, ka mums vajadzētu iepazīties tuvāk,” saku. Norādu uz sevi. „Šakāli, es esmu Pļāvējs.”

„Tev ticis labāks vārds,” viņš atbild. Ieelpo. Vēlreiz. „Cik ilgi tu zināji?”

„Ka tu esi Šakālis? Tas bija cerību pilns minējums. To, ka no tevis sagaidāmas nepatikšanas? Vēl pirms iegāju pilī. Bez kaujas nepadodas neviens. Nederēja viens no taviem gredzeniem. Un nākamreiz paslēp savas rokas. Nepārliecināti puņķutapas vienmēr slēpj rokas vai knibinās

ar tām. Tomēr patiesībā tev nebija nekādu izredžu. Proktori zināja, ka nāku šurp. Viņi iedomājās padarīt šo pili par iznīcinošām lamatām un pateica tev, ka nāku. Tādēļ tu te ielavījies un mēģināji pārsteigt mani nesagatavotu. Viņu kļūda. Tava kļūda.”

Viņš mani vēro, tad pagriežas un saviebies noskatās, kā no grīdas pieceļas mani karavīri — skaidri kā stikliņi. Viņu ir gandrīz piecdesmit. Es gribēju, lai viņi redz Šakāļa viltību.

„Ak,” viņš nopūšas, kad saprot, cik veltīgas bijušas viņa lamatas. „Mani kareivji?”

„Par kuriem tu runā? Tiem, kas bija kopā ar tevi, vai tiem, kurus noslēpi pilī? Varbūt pagrabos? Varbūt tunelī zem grīdas? Nedomāju, ka viņiem šobrīd prātā smaidiņi un muļķošanās, cilvēk. Pakss ir nezvērs, un Mustanga vajadzības gadījumā viņam palīdzēs.”

„Tad tāpēc tu aizsūtīji viņu prom.”

Arī tāpēc, lai viņa nejauši nepajautātu, kāpēc mēs izliekamies pie­dzērušies no vīnogu sulas.

Pakss būs atradis viņu slēptuves. Ārā joprojām ducina pērkons. Es ceru, ka Šakālis šajās lamatās iesaistījis lielu daļu savas armijas. Ja tā nav, mūs priekšā gaida sarežģījumi, jo, ja viņam ir Jupitera pils, viņa rīcībā, visticamāk, ir arī Jupitera armija, kurā iekļauta liela daļa Vul­kāna, Junonas un drīz arī Marsa audzēkņu. Tomēr viņš pats ir šeit, manā gūstā.

Šakālis ir pienaglots pie galda, asiņo, un viņu ielenc mana armija. Viņa lamatas ir izjauktas. Viņš ir zaudējis, tomēr nav bezpalīdzīgs. Viņš vairs nav Lucians. It kā viņa plauksta nebūtu caurdurta. Balss nenotrīs. Šakālis nav sadusmots, tikai nolāpīti baiss. Atgādina mani pašu, pirms sāku trakot. Kluss. Nesteidzīgs. Es gribēju, lai mani kareivji redz, kā viņš lokās. Šakālis to nedara, tādēļ pavēlu visiem doties pie miera. Paliek tikai desmit gaudoņi — gan jaunie, gan vecie.

„Ja starp mums noritēs saruna, lūdzu, izņem šo dunci no manas plaukstas,” Šakālis man saka. „Tici vai nē, bet sāp.” Viņš nav tik bezbē­dīgs, kā varētu spriest pēc šiem vārdiem. Par spīti tam, kā viņš izturas, Šakāļa seja ir bāla, un ķermenis sācis trīcēt no šoka.

Pasmaidu. „Kur tava pārējā armija? Kur ir tā meitene Lailata? Viņa manam draugam ir parādā aci.”

„Atlaid mani, un, ja vēlies, pasniegšu tev viņas galvu uz paplātes. Ja aizdosi man ābolu, iespraudīšu to viņai mutē tā, ka izskatīsies pēc cūkas cepeša dzīrēs. Izvēlies.”

„Paskat tik! Tad tā tu tiki pie sava vārda, vai ne?” Saku, izsmējīgi aplaudēdams.

Šakālis nožēlā klakšķina mēli. „Lailatai patika, kā tas skan. Tas man pielipa. Tāpēc es ielikšu viņai mutē ābolu. Es vēlos, kaut būtu bijis kas daudz… majestātiskāks par Šakāli, bet reputācijai ir tendence veido­ties pašai.” Viņš pamet ar zodu Sevro virzienā. „Kā, piemēram, mazais Goblins un viņa suņusēnes tur, stūrī.”

„Ko tu ar to gribi teikt — „suņusēnes”?” noprasa Dadzis.

„Tā mēs jūs saucam. Suņusēnes, uz kurām tupēt Pļāvējam un Goblinam. Bet, ja ārpus šīs mazās spēlītes gribat labāku vārdu, jums vienkārši jānogalina lielais, nejaukais Pļāvējs. Neapdulliniet viņu. Nogaliniet. Ietrieciet viņa mugurkaulā zobenu, tad varēsiet kļūt par imperatoriem, gubernatoriem, vienalga ko. Tēvs ar prieku izpalīdzēs. Ļoti vienkārši. Quid pro quo.”

Sevro izvelk nažus un nikni paglūn uz saviem gaudoņiem. „Viss nav tik vienkārši.”

Dadzis nepakustas.

„Bija vērts pamēģināt,” Šakālis nopūšas. „Atzīstu, ka esmu poli­tiķis, nevis cīnītājs. Tāpēc, ja mēs sarunājamies, tev arī kaut kas jāsaka, Pļāvēj. Tu izskaties pēc statujas. Es statuju valodā nerunāju.” Viņa šarms ir auksts. Aprēķināts.

„Vai tu tiešām ēdi sava nama audzēkņus?”

„Pēc mēnešiem, kas pavadīti tumsā, tu ēd to, ko mute atrod. Pat tad, ja tas vēl kustas. Tas nav pārāk cildeni, patiešām. Mazāk cilvēciski, nekā man būtu gribējies, jāsaka, ka pat ļoti dzīvnieciski. Un to būtu darī­jis jebkurš. Tomēr manu nelāgo atmiņu iedzīvināšana nav nekāda labā pārrunu metode.”

„Mēs neveicam pārrunas.”

„Cilvēki vienmēr veic pārrunas. Tā ir sarunas būtība. Kādam kaut kas pieder, kāds kaut ko zina. Kāds cits kaut ko grib.” Viņa smaids ir patī­kams, bet acis… Ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kopš mirkļa, kad viņš pār­stāja būt par Lucianu, šķiet, šajā ķermenī iemitinājusies cita dvēsele. Es esmu redzējis labus aktierus… bet tagad ir citādi. It kā viņš būtu tik saprā­tīgs, ka pārstājis būt cilvēks.

„Pļāvēj, es panākšu, ka mans tēvs dos tev visu, ko vēlies. Floti. Sārto armiju, ko drāzt, vārnas, kas iekaros visu, ko vien vēlies. Ja es šajā mazajā skolas gadā uzvarēšu, tu saņemsi prīmā pozīciju. Ja uzvarēsi tu, priekšā vēl daudz mācību. Daudz pārbaudījumu. Daudz grūtību. Esmu dzirdējis, ka tava ģimene ir mirusi un nabadzīga, vienam pašam tev būs grūti kāpt.”

Gandrīz aizmirsu, ka man ir izdomāta ģimene.

„Savus laurus es nopelnīšu pats.”

„Pļāvēj. Pļāvēj. Pļāvēj. Tu domā, ka šis ir ceļa gals?” Viņš riebumā klakšķina mēli. „Noliedzoša atbilde. Noliedzoša, labo cilvēk. Bet, ja tu mani palaidīsi, grūtības…” Šakālis ar brīvo roku aiztrauc tukšo gaisu. „Kā nebijušas. Mans tēvs kļūs par tavu aizbildni. Sveicināta, pavēlnie­cība! Sveicināta, slava! Sveicināta, vara! Vienkārši atvadies no šī.” Viņš norāda uz nazi. „Ļauj sākties savai nākotnei. Kā bērni mēs bijām ienaid­nieki. Tagad ļauj mums būt sabiedrotajiem, kad esam vīri. Tu esi zobens, es — spalva.”

Dejotājs būtu gribējis, lai es šo piedāvājumu pieņemu. Tas garan­tētu manu izdzīvošanu. Garantētu man žilbinošu kāpumu. Es stai­gātu pa arhiGubernatora savrupnama zālēm. Es būtu tuvumā cilvē­kam, kurš nogalināja Ēo. O, es vēlos to pieņemt. Tomēr tad man būtu jāļauj proktoriem sevi sakaut. Man būtu jāļauj uzvarēt šim sīkajam bezdelim un jāredz, kā viņa tēvs smaida un izjūt lepnumu. Man būtu jānoskatās, kā smīn viņa nolāpītais, pašapmierinātais vieplis. Pajāt to. Viņi jutīs sāpes.

Atveras durvis, un caur tām telpā iespraucas Pakss. Viņa seju šķeļ smaids.

„Nolādēti jauka nakts, Pļāvēj!” viņš smiedamies izsaucas. „Noķē­rām mazos sūdabrāļus akā. Piecdesmit. Izskatās, ka šiem tur bija garas alas kā žurkām. Droši vien tā viņi ieņēma šo pili.” Viņš aizcērt durvis un apsēžas uz galda malas, lai iekostos aukstā gaļas gabalā no cienasta atli­kumiem. „Tas bija slapjš darbiņš! Ha! Ha! Ļāvām viņiem uzrāpties augšā un sakūrām labi smalku asinspirti, ka es tev saku. Labi smalku. Helgai tas būtu paticis. Tagad šie visi ir vergi. Mustanga viņus apzīmogo, kamēr te runājam. Bet, ai, cik viņa savādā noskaņojumā!” Pakss izspļauj kaulu. „Ha! Tad šis te ir viņš? Šakālis? Viņš izskatās bāls kā sarkanā pakaļa.” Viņš palūkojas tuvāk. „Sūdu būšana! Tu esi viņu pienaglojis!”

„Es domāju, ka tev ir bijuši daži lielāki sūdi par viņu, Paks,” pie­bilst Sevro.

„Prīmā, ka ir bijuši. Un arī daudz krāsaināki. Viņš ir dzeltenīgs kā brūnais.”

„Pievaldi savu mēli, muļķi,” Šakālis viņam saka. „Var sanākt to pazaudēt.”

„Tāpat kā tavu daiktu, ja turpināsi sprēgāt! Ha! Tas ir tikpat sīks kā tu pats?” Pakss dārdina.

Šakālim nepatīk, ka viņu izsmej. Viņš klusēdams blenž uz manu draugu, līdz pēkšņi pievēršas man kā čūska, kas šauda mēli.

„Vai tu zināji, ka proktori tev palīdz?” es prasu. „Ka viņi ir mēģinā­juši mani nogalināt?”

„Protams,” viņš saka, paraustīdams plecus. „Manas balvas par ieka­rojumiem ir… virs vidējā.”

„Un tev nav iebildumu pret krāpšanos?” es brīnos.

„Krāpies vai tiec apkrāpts, ne?”

Kaut kur dzirdēts.

„Nu tagad viņi tev vairs nepalīdz. Tam jau ir par vēlu. Tagad tev pienācis laiks palīdzēt sev pašam.” Ieduru galdā vēl vienu nazi. Šakālis zina, kam tas paredzēts.

„Reiz dzirdēju, ka lamatās nokļuvis Šakālis nograuzīs pats savu kāju, lai atbrīvotos. Ar to nazi tas varētu būt vienkāršāk nekā ar zobiem.” Viņš īsi un ātri iesmejas, it kā ierietos. „Tātad, ja es nogriezīšu sev plaukstu, varēšu iet? Tas patiešām ir viss?”

„Tur ir durvis. Paks, pieturi nazi, lai viņš nekrāptos.”

Pat tad, ja viņš ēda citus, šo Šakālis nedarīs. Viņš var upurēt drau­gus un sabiedrotos, bet ne sevi. Viņš šo pārbaudījumu neizturēs. Viņš ir izcilais. No viņa nav, ko bīties. Viņš ir mazs. Un vājš. Gluži kā viņa tēvs. Atrodu Šakāļa zābakā paslēpto Plutona gredzenu un uzmaucu to viņam pirkstā, lai viņa atlasītāji un tēvs redz, kā viņu prieks un lepnums pado­das. Viņi redzēs, ka esmu labāks.

„Varbūt proktori mani pabalsta, tomēr man tas joprojām jānopelna, Derov.”

„Mēs gaidām.”

Šakālis nopūšas. „Es jau tev teicu. Es esmu citādāks nekā tu. Roka ir zemnieka darbarīks. Zelta darbarīks ir viņa prāts. Ja tu būtu labākas izcelsmes, varbūt aptvertu, cik maz man šis upuris nozīmē.”

Tad viņš sāk griezt. Kad izspiežas pirmās asinis, pār viņa vaigiem sāk ritēt asaras. Viņš zāģē tā, ka Pakss pat nespēj uz to palūkoties. Šakālis ir pusē, kad paceļ galvu un palūkojas mani ar saprātīgu smaidu, kas mani pār­liecina par viņa pilnīgo neprātu. Viņam klab zobi. Viņš smejas par mani, par šo visu, par sāpēm. Nekad neesmu sastapis tādu cilvēku kā viņš. Tagad zinu, kā jutās Mikijs, kad satika mani. Manā priekšā sēž briesmonis cilvēka ādā.

Šakālis grasās salauzt pats savu plaukstas locītavu, lai atvieglotu procesu, kad Pakss nolamājas un iedod viņam jonAsmcni. Tas izies cauri ar vienu cirtienu.

„Paldies, Paks,” Šakālis saka.

Es nezinu, ko iesākt. Visa mana būtība kliedz pēc saprāta. Man vajadzētu viņu nogalināt tūlīt pat. Ietriekt viņam rīklē zobenu. Tādus cilvēkus neviens nelaiž vaļā. Tādus neapčurā, lai pēc tam palaistu atpa­kaļ brīvībā. Viņš ir tik nesalīdzināmi bīstamāks par Kasiju, ka man gribas smieties. Tomēr es viņam pateicu, ka viņš varēs iet, ja nogriezīs plaukstu, un tieši to viņš dara. Mīļais Dievs.

„Tu esi nolādēti jucis,” Pakss noelšas.

Šakālis nomurmina kaut ko par muļķiem. Tā esot tikai plauksta, viņš saka. Man manas rokas ir viss. Viņam tās nenozīmē neko.

Kad Šakālis ir pabeidzis, viņš sēž man pretī ar gandrīz pilnībā piededzinātu stumbeni. Zēna seja ir kā sniegs, tomēr josta sasieta

žņaugā. Mirkli mēs abi saprotam, ka viņš zina — es neļaušu viņam aiziet.

Tad es pie atvērtā loga pamanu novirmojam gaisu. Proktori ir iera­dušies, kā biju cerējis, tomēr mana uzmanība bija novērsta, es neesmu tam gatavs. Un, kad redzu, kā uz galda grabēdams nokrīt skaņas detonators un Šakālis to noķer veselajā plaukstā, es saprotu, ka esmu pieļāvis mil­zīgu kļūdu. Esmu devis proktoriem laiku viņam palīdzēt. Viss palēninās, tomēr es spēju tikai noskatīties.

Tajā pašā rokā turēdams sīko detonatoru, Šakālis cērt augšup Pakša jonAsmeni. Viņš triec to mana lielā drauga kaklā. Es iekliedzos un metos uz priekšu mirklī, kad Šakālis nospiež detonatora pogu.

Ierīce raida spēcīgu skaņas triecienu, kas met mani pāri telpai. Gaudoņi atsitas pret sienām. Pakss tiek triekts pret durvīm. Kausi, ēdiens un krēsli pašķīst kā rīsu graudi vējā. Es esmu uz grīdas. Kratu galvu, mēģinādams atgūt apziņu, kad manā virzienā nāk Šakālis. Pakss zvāro­damies pieceļas kājās — no viņa ausīm, no kakla plūst asinis. Šakālis man kaut ko saka un paceļ asmeni. Tad Pakss metas uz priekšu, nevis virsū Šakālim, bet gan man. Viņa svars piespiež mani pie grīdas, un ķermenis nosedz manējo. Tik tikko spēju paelpot. Es neredzu, kas notiek, bet jūtu to caur viņa augumu. Triecienu. Spazmu. Desmit dūrienus, ko Šakālis triec Paksā, drudžaini mēģinādams tikt man klāt kā tāds traks dzīvnieks, kurš rakņājas pa dubļiem, rakņājas pa mana drauga muguru, lai nogali­nātu mani, kamēr esmu pakritis.

Tad iestājas klusums.

Man uz sejas, uz auguma tek siltas asinis. Tās ir mana drauga asinis.

Es mēģinu Pakšu izkustināt. Man izdodas atbrīvoties no viņa svara. Šakālis ir aizbēdzis, bet Pakss noasiņo līdz nāvei. Man ausīs kauc rēgi. Arī proktori ir prom. Apdullušie gaudoņi slejas kājās. Kad palūko­jos uz Pakšu, viņš ir miris, seja sastingusi klusā smaidā. Uz akmens plešas asins lāma. Manās krūtis savelkas tukšums, un es šņukstēdams nokrītu uz ceļiem.

Viņam nebija iespējas teikt pēdējos vārdus. Viņš nevarēja atvadīties.

Viņš aizsedza mani ar savu augumu. Un tika saplosīts.

Miris.

Uzticamais Pakss. Es auklēju viņa lielo galvu. Tik sāpīgi redzēt, ka mans titāns ir kritis. Viņam bija lemts kas vairāk. Tik maiga sirds tik spēcīgā veidolā. Viņš nekad vairs nesmiesies. Nekad nestāvēs uz iznīcinā­tāja komandtiltiņa. Nekad nevalkās bruņinieka apmetni un neturēs rokās imperatora scepteri. Miris. Tam nevajadzēja notikt. Tā ir mana vaina. Vienkārši vajadzēja pielikt punktu ātrāk.

Kāda nākotne viņu gaidīja!

Aiz manis stāv nobālējis Sevro. Gaudoņi ir piecēlušies un mutuļo. Četri raud mēmas asaras. No viņu ausīm pil asinis. Pasaule ir bez skaņas. Mēs neko nedzirdam, tomēr vilku baram nav vajadzīgi vārdi, lai saprastu, ka pienācis laiks medīt.

Viņš nogalināja Pakšu. Tagad mēs nogalināsim viņu.

Šakāļa asins pēdas ved uz vienu no cietokšņa zemākajiem torņiem. No turienes tās pazūd pagalmā. Lietus tās aizskalojis. Mēs kopā esam vienpadsmit, no torņa uzlecam uz kādas zemākas sienas, piezemējoties veļamies, lai mazinātu triecienu. Tad jau esam lejā pagalmā, mūsu pēd­dzinis Sevro rāda ceļu caur sānu vārtiem, kas ved uz klinšainajiem, zema­jiem kalniem.

Nakts ir smaga. Lietus un sniegs gāž sāņus! Zibeņo. Dārd pērkons, bet to es dzirdu kā caur sapni. Kopā ar gaudoņiem skrienam nelīdzenā rindā. Veļamies pāri tumšām klintīm, gar stāvām kraujām un meklējam savu medījumu. Mani apsaitētie zābaki mani kavē, tomēr tiem jāpaliek apslēptiem. Mans plāns var izdoties pat pēc šī visa.

Nesaprotu, kā Sevro var mūs vest. Es esmu gluži apmaldījies šajā haosā. No prāta neizkrīt Pakss. Viņam nebija jāmirst. Es iedzinu stūrī Šakāli un ļāvu tam izgrauzties brīvībā. Atceros, kā uz viņu skatījās Mus­tanga. Viņa zināja, kas viņš ir. Viņa zināja un gribēja runāt ar mani divatā. Lai kā viņi būtu saistīti, Mustanga ir man uzticama. Tomēr kā viņa viņu pazīst?

Sevro ved mūs uz augsto kalnu pāreju, kur sniegā joprojām jābrien līdz ceļiem. Tur ir pēdas. Ap mums puteņo. Esmu nosalis. Mans apmet­nis ir izmircis. Pie muguras sitas sirpjAsmens. Gurkst zābaki. Un sniegu

izraibina asins lāses. Skrienam sniegotā pārejā starp divām grubuļainām smailēm. Ieraugu Šakāli. Viņš brien simt metrus tālāk. Pakrīt sniegā, tad atkal pieceļas. Viņš ir no dzelzs, ja spējis nokļūt tik tālu. Mēs viņu notversim un nogalināsim par to, ko viņš nodarīja Paksam. Viņam nebija jānodur mans titāns. Mans bars sāk sērīgi gaudot. Šakālis pamet skatu pār plecu un brien tālāk. Viņš neizbēgs.

Skrienam pa sniegoto nogāzi. Nakts un tumsa. Vējš triecas sānos. Es gaudoju, bet pēc skaņas trieciena viss ir apslāpēts, it kā visas ska­ņas plūstu caur vati. Tad kaut kas savāds saviļņo brāzmas mūsu priekšā. Apveids. Neredzams, netverams apveids, ko nodod krītošais sniegs. Proktors. Mana sirds pamirst. Tagad viņi mani nogalinās. Lūk, par ko brīdināja Fičners.

Apolons izslēdz savu rēgšegu. Viņš smaida man caur ķiveri un kaut ko sauc. Es nedzirdu, ko viņš saka. Tad Apolons atvēzējas ar pulsDūri, Sevro ar gaudoņiem pakrīt kur nu kurais, jo piecus no mūsu bara lejup pa kalnu atsit sīks, bet jaudīgs skaņas trieciens. Manas bungādiņas gaudo. Iespējams, tās vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Vēl viena pulsDūre. Es nirstu sniegā. Pēdā iegriežas sāpes. Met mani riņķī. Tad tās ir prom. Es pieceļos un metos skriet virsū Apolonam. Viņa dūre triec manā virzienā neredzamus spēka viļņus. Izvairos no trim sitieniem. Griežos, rotēju kā vilciņš. Lecu. Atvēzēju zobenu pret viņa galvu, bet tieku apturēts. Akti­vizētu pulsLauku spēj caursist tikai slāte. Es to zināju. Tomēr ir kaut kā jāizrādās.

Apolons mani vēro, būdams neaizskarams aiz savām bruņām. Mans bars ir aiztriekts lejup no kalna. Redzu, kā pakalnē Šakālis cīnās ar sniegu. Tagad viņš šķiet spēcīgāks. Viņam seko neredzams apveids. Vēl viens proktors dod viņam spēku. Šķiet, ka tā ir Venēra.

Izkliedzu niknumu, kas krājies manī, kopš gūlos zem Mikija skalpeļa.

Apolons kaut ko saka, bet es nedzirdu. Nolādu viņu un triecu savu asmeni vēlreiz. Viņš to notver un iemet sniegā. Neredzamā pulsLauka kārta ap viņa dūri trāpa man sejā — man neviens pat nepieskaras, tomēr caur nervu galiem izšaujas agonija. Iekliedzos un krītu. Proktors paceļ

mani aiz matiem, un mēs uzlidojam vētrā. GravZābaku nests, viņš ceļas, līdz esam trīssimt metru virs zemes; es karājos viņa rokā. Ap mums vir­puļo sniegs. Viņš ierunājas atkal, šoreiz pielāgojis frekvenci, lai manas traumētās ausis spētu sadzirdēt.

„Es runāšu vienkāršiem vārdiem, lai būtu skaidrs, ka tu saproti. Pie mums ir tava mazā Mustanga. Ja nākamajā sadursmē ar arhiGubernatora dēlu tu nezaudēsi tā, lai to redzētu visi atlasītāji, es viņu iznicināšu.”

Mustanga.

Vispirms Pakss, tagad meitene, kura pie ugunskura dziedāja Ēo dziesmu. Meitene, kura izvilka mani no dubļiem. Meitene, kura pieglau­dās man, kad mūsu mazajā alā virmoja dūmi. Gudrā Mustanga, kura sekoja man no laba prāta. Un, lūk, kur esmu viņu novedis. To es negai­dīju. To es nebiju plānojis. Viņa ir pie tiem.

Mana sirds pamirst. Ne jau atkal. Ne kā tēvu. Ne kā Ēo. Ne kā Leu. Ne kā Roku. Ne kā Pakšu. Viņi nenogalinās arī Mustangu. Šis kucesdēls nevienu nenogalinās.

„Es izraušu tavu nolāpīto sirdij

Joprojām turēdams aiz matiem, viņš iesit man pa vēderu. Apo­lona seja ir savādi apmulsusi, viņš pūlas aptvert šo vārdu. Nolāpīto. Tagad esam augstu gaisā. Ļoti augstu. Kad viņš iesit man vēlreiz, šūpojos kā karātavu cilpas galā. Novaidos. Tomēr atceros vienu lietu, ko iemācījos no Fičnera, kad mežā uzsitu viņam pa plecu. Ja Apolons tur manus matus un es nejūtu viņa pulsLauku, tas ir izslēgts. Tas ir izslēgts uz visa ķer­meņa. Fiziskas atPlāksncs bruņas viņu sedz visur, izņemot vienu vietu.

„Tagad es saprotu, ka tu esi stulba, sīka marionete,” viņš slinki novelk. „Nikna, dusmīga, maza marionete. Tu mani neklausīsi, vai ne?” Viņš nopūšas. „Tad nāksies darīt citādāk. Laiks pārgriezt tavas aukliņas.”

Viņš palaiž mani vaļā.

Un es karājos gaisā tikai dažas collas no viņa izstieptās rokas.

Nekur nekrītu, jo zem auduma un kažokādu apsējiem esmu apvil­cis gravZābakus, ko nozagu Fičneram, kad uzbruku viņam Apolona kara zālē. Un Apolona vairogs ir izslēgts. Un viņš ir mani nokaitinājis. Proktors apjucis blenž uz mani. Es izšauju gredzenNaža asmeni un triecu

dūri viņa sejā, četras reizes durot nazi caur viņa sejsegu aci un triecot to augšup, lai viņš mirtu.

„Ko sēsi, to pļausi!” kliedzu, kamēr viņš izdziest. Viss niknums, ko esmu jutis, briest manī, dara mani aklu un piepilda ar pulsējošu, taustāmu naidu, kas izsīkst tikai tad, kad Apolona zābaki izslēdzas, viņš krīt un pagaist virpuļojošajā sniegputenī.

Atrodu savus gaudoņus sastājušos ap viņa līķi. Sniegs ir sarkans. Viņi blenž manī, kad nolaižos; manu gredzenNazi slacījušas iezīmētā asinis. Es nebiju plānojis viņu nogalināt. Tomēr viņam nevajadzēja aiz­vest Mustangu. Un nevajadzēja saukt mani par marioneti.

„Pie viņiem ir Mustanga,” saku savam baram.

Viņi klusēdami lūkojas manī. Šakālis vairs nav svarīgs.

„Tāpēc tagad mēs ieņemsim Olimpu.”

Gaudoņi saskatās, un viņu smaidi ir auksti kā sniegs mums visapkārt.

Sevro ļauni iesmejas.