Sarkanā sacelšanās

22 .CILTIS

No rīta Fičners ir prom. Viņa krēslā atstāts standarts. Tas ir pēdu garš dzelzs kalums, kura galā atveidots mūsu kaucošais vilks; zem vilka kājām vijas samīta čūska, bet zem tās redzama Sabiedrības piramīda ar zvaigzni galā. Dzelzs uzgalis savienots ar piecas pēdas garu ozolkoka kātu. Ja šī pils ir mūsu mājas, standarts ir mūsu gods. Piespiezdami to pie pretinieku pierēm, varam pārvērst viņus savos vergos. Uz viņu pierēm saglabāsies vilka zīme, līdz tām tiks piespiests cits standarts. Vergiem jāklausa mūsu komandām vai uz mūžu jāpa­liek par apkaunotajiem.

Sēžu rīta tumsā pretī standartam un ēdu Apolona mielasta pār­palikumus. Kaut kur miglā iegaudojas vilks. Skaņa plūst caur cietokšņa augsto logu. Pirmā man piebiedrojas slaidā Antonija. Viņa ieslīd telpā kā vientuļš tornis vai zeltains, skaists zirneklis. Vēl neesmu izlēmis, kurš no tiem labāk piedien viņas personībai. Mūsu skatieni satiekas, tomēr nesveicināmies. Viņa grib būt Pirmā.

Nākamie laiski ienāk Kasijs un Polluks ar raupjo balsi. Polluks ņurd kaut ko par to, ka jāguļ bez sārtajām, kas viņu sasildītu.

„Pilnīgi atbaidošs standarts, vai jums tā nešķiet?” Antonija sūdzas. „Vismaz būtu varējuši piešķirt tam kaut nedaudz krāsas. Es domāju, ka to vajadzētu noklāt ar sarkano, kas apzīmētu niknumu un asinis.”

„Pārāk smags nav.” Kasijs pasvārsta kātu rokā. „Biju domājis, ka tas būs no zelta.” Viņš apbrīno zeltīto Pirmā roku, kas gulst uz melnā akmens bluķa. Arī Kasijs to grib. „Un tie iedevuši mums karti. Lieliski.” Vienu no sienām sedz jauna akmens karte. Ap mūsu pili viss izzīmēts apbrīnojami sīki. Pārējais gan ne tik ļoti. Kara migla. Kasijs uzsit man pa plecu un piebiedrojas ēdājiem. Viņš nezina, ka šonakt atkal dzirdēju viņu raudam. Abi guļam vienā divstāvu gultā cietokšņa augstā torņa barakās. Daudzi citi joprojām guļ galvenajā tornī. Tits ar saviem draugiem piesavi­nājies zemo torni, lai gan viņiem nepietiek cilvēku, lai to pilnībā apdzīvotu.

Ap to laiku, kad Scvro aiz kājām ievelk zālē beigtu vilku, ir pamo­dušies gandrīz visi nama audzēkņi. Vilks ir jau izķidāts un nodīrāts.

„Goblins atnesis proviantu!” Kasijs manierīgi aplaudē. „Hmm. Mums vajadzēs malku. Vai kāds zina, kā sakurt uguni?” Sevro zina. Kasijs smīn. „Protams, ka tu zini, Goblin.”

„Aitas šķita pārāk viegls medījums?” es vaicāju. „Kur tu ņēmi ieroci?

„Es ar tiem piedzimu.” Viņa nagi ir asiņaini.

Antonija sarauc degunu. „Kur, ellē, tu esi audzināts?”

Scvro parāda viņai vidējo pirkstu.

„Ak,” meitene nopūšas. „Ak tad ellē.”

„Tātad esmu drošs, ka jūs visi jau esat ievērojuši, ka paies krietns lai­ciņš līdz brīdim, kamēr kāds no mums savāks pietiekami daudz nopelnu stabiņu, lai kļūtu par Pirmo,” Kasijs paziņo, kad visi ir sapulcējušies ap galdu. „Tāpēc es iedomājos, ka mums vajadzīgs vadonis, līdz brīdim, kad tiks iecelts Pirmais.” Viņš pakāpjas tālāk no Sevro un stāv, atbalstījis pirkstu galus pret standarta malu. „Lai mēs spētu funkcionēt, nekavējo­ties jāpieņem vairāki mērķtiecīgi lēmumi.”

„Un kuram nojums abiem muļķiem, tavuprāt, tam vajadzētu būt?” Antonija sausi noprasa. Viņas lielās acis uzlūko te mani, te Kasiju. Viņa pagriežas un sīrupaini saldā balsī uzrunā pārējos. „Kas šobrīd padara katru no mums par labāk piemērotu vadoņa vietai nekā pārējie?”

„Viņi sagādāja mums vakariņas… un brokastis,” Lea lēnprātīgi saka, stāvēdama līdzās Rokam. Viņa norāda uz pārpalikušo piknika proviantu.

„Un tajā pašā laikā ieskrēja lamatās—” visiem atgādina Roks. Antonija prātīgi māj ar galvu. „Jā, jā. Vērtīga piebilde. Neapdomība var nākt mums par ļaunu.”

„—tomēr cīņā viņi no tām izrāvās,” Roks nobeidz, izpelnīdamies no Antonijas niknu skatienu.

„Ar galdu kājām īstu ieroču vietā,” Tits atzinīgi norūc kā pieredzē­jis speciālists. „Bet tad viņi aizlaidās un ēdienu pameta. Būtu atstājuši to ienaidniekam kā pakalpīgi brūnie.”

„Jā, tā ir viena versija par notikušo,” Kasijs nosaka.

Tits parausta plecus. „Es tikai redzēju, ka ņēmi kājas pār pleciem kā mazs elfiņš.”

Kasija vaibsti sastingst.

„Pielūko, ko saki, labo cilvēk.”

Tits samierinošā žestā paceļ rokas. „Tikai izsaku novērojumu; kāpēc uzreiz tādas dusmas, mazo princi?”

„Pielūko, ko saki, labo cilvēk, vai arī mums nāksies vārdus iemai­nīt pret asmeņiem.” Kasijs paceļ savu no Cereras audzēkņiem atsavināto siena dakšu un norāda ar to uz Titu. „Vai dzirdi, Tit au Ladr?”

Tits lūkojas viņa acīs, tad pamet skatu uz mani, iedalīdams mani Kasija komandā. Pēkšņi pārējo acīs mēs ar Kasiju esam izveido­juši savienību. Svaru kausi nosveras tik ātri. Politika. Pirkstos nestei­dzīgi virpinu vakar atsavināto nazi. Visi ap galdu sēdošie uz to ska­tās. It sevišķi Scvro. Pateicoties savai prasmei, mana sarkanā labā roka savākusi miljons tonnu hēlija-3. Kreisā — pusmiljonu. Parasta sarkanā veiklība liktu šo zeltu matiem celties stāvus. Es viņus apburu. Manos izveicīgajos pirkstos nazis dūc kā kolibri spārni. Izskatos mierīgs, bet pa galvu šaudās domas.

Nogalinājuši esam mēs visi. Tāda bija likme. Kāda tā ir tagad? Tits jau skaidri licis saprast, ka vēlas nogalināt vēl. Prātoju, ka varētu viņu tagad apturēt. Ietriekt savu nazi viņam kaklā. Tomēr no šīs domas gan­drīz izmetu asmeni no rokām. Jūtu tajās Ēo nāvi. Dzirdu slapjo plaukšķi, ar kādu pret grīdu atsitās mirstošais Džulians. Neciešu asinis, it sevišķi, ja tās ir nevajadzīgas. Es varu savaldīt šo milzīgo kucēnu.

Salti ielūkojos Titam acis. Viņa smaids ir lēns, nicinājums tik tikko manāms. Ja viņš nenovērsīsies, man būs ar viņu jāclnās vai kā tamlī­dzīgi — man liekas, ka tā dara vilki.

Nazis griežas un griežas. Un pēkšņi Tits smejas. Viņš novēršas. Mana sirds sitas rāniāk. Esmu uzvarējis. Neciešu politiku. It sevišķi istabā, pilnā ar cilvēkiem, kas no šūpuļa audzināti par vadoņiem.

„Protams, ka es tevi dzirdu, Kasij. Tu stāvi desmit pēdas no manis,” Tits smej.

Viņš nedomā, ka ir gana stiprs, lai pat kopā ar savu baru atklāti izaicinātu mani un Kasiju. Viņš redzēja, ko izdarījām ar Cereras zēniem. Tomēr tagad robežas ir novilktas — tā vienkārši. Pēkšņi stāvu, apstipri­nādams, ka esmu Kasija pusē. Tas atņem Titam jebkādu iniciatīvu.

„Vai ir kāds, kurš negrib, lai vada viens no mums?” es vaicāju.

„Es negribētu, lai vada Antonija. Viņa ir maita,” paziņo Sevro.

Antonija piekrītoši parausta plecus, tomēr paceļc galvu.

„Kasij, kādēļ tu tā steidz atrast mums vadoni?” viņa jautā.

„Ja mums nebūs viena vadoņa, tad sašķelsimies un katrs rīkosimies pēc sava prāta,” Kasijs paskaidro. „Tā mēs zaudēsim.”

„Tā vietā, lai darītu pēc tava prāta,” viņa, maigi smaidot, saka un pamāj ar galvu. „Skaidrs.”

„Tikai nevajag to tavu augstprātību, Antonij. Pat Priams uzskatīja, ka mums vajadzīgs viens līderis.”

„Kas ir Priams?” iesmejas Tits. Viņš atkal mēģina pievērst uzma­nību sev. Katrs Zelta knēvelis uz planētas zina, kas ir Priams. Tagad Tits mēģina dot nepārprotamus mājienus par to, kurš viņu nogalinājis, un pārējie to ievēro. Iniciatīva atgūta. Atskaitot faktu, ka zinu — Priamu nenogalināja Tits. Tie nebūtu likuši pie Priama tādu kā viņš. Tie būtu ielikuši viņu kopā ar kādu vārguli. Tātad Tits ir ne tikai huligāns, bet arī melis.

„Ak, skaidrs. Tāpēc, ka sazvērējāties ar Priamu, tu, Kasij, tagad zini, kas darāms? Zini labāk par mums visiem?” Antonija plašā žestā norāda uz galdu. „Tu apgalvo, ka bez tava padoma esam bezpalīdzīgi?”

Viņa ir iedzinusi slazdā gan Kasiju, gan mani.

„Paklau, zēni, es zinu, ka nevarat vien sagaidīt iespēju vadīt,” viņa turpina. „Es to saprotu. Vadīt ir mūsu visu dabā. Katrs cilvēks šajā telpā ir dzimis ģēnijs, dzimis kapteinis. Tomēr tieši tāpēc pastāv Pirmā nopelnu sis­tēma. Kad kāds būs izpelnījies piecus pirkstus un būs gatavs būt par Pirmo, tad arī pieņemsim viņu par savu vadoni. Līdz tam brīdim iesaku mums nogaidīt. Ja to nopelnīs Kasijs vai Derovs, lai notiek! Paklausīga kā sārtā un vienkārša kā sarkanā es darīšu visu, ko viņi pavēlēs.” Viņa norāda uz pārē­jiem. „Līdz tam brīdim es domāju, ka arī kādam nojums vajadzētu iespēju to nopelnīt… Galu galā, tas var izšķirt, kāda nākotnē būs jūsu karjera!”

Viņa ir gudra. Un ir mūs nogremdējusi. Bez šaubām, katrs izluti­nātais bērns šajā telpā vēlējās, kaut būtu izlēmīgāks jau no paša sākuma, kaut varētu iegūt vēl vienu iespēju likt pārējiem viņu ievērot. Tagad Anto­nija ir viņiem to sniegusi. Tas būs haoss. Un beigās par Pirmo var kļūt viņa. Antonija pilnīgi noteikti ir zirneklis.

„Skat!” Rokam pie sāniem izsaucas Lea.

Aiz pils sienām atbalsojas raga skaņas.

Šķiet, ka standarts gaidījis tieši šo mirkli, lai iemirdzētos. Čūska un vilks nomet dzelzs kārtu un uzmirdz spožā zeltā. Turklāt atdzīvojas arī *

akmens karte uz ēdamzāles sienas. Virs miniatūra mūsu pils atveida plīvo vilka vimpelis. To pašu dara arī Cereras karogs. Citas pilis kartē neparā­dās, tomēr neatklāto namu karogi rindojas kartes apzīmējumos. Bez šau­bām, lai tic atrastu savu vietu kartē, mums jāiet izlūkos.

Spēle ir sākusies. Un tagad par Pirmo grib kļūt visi.

Tagad saprotu, kāpēc Demokrācija ir aizliegta. Tā sākas ar klaigā­šanu. Nepacietīgām dusmām. Neizlēmību. Nesaskaņām. Idejām. Izlū­kot. Nocietināt. Vākt pārtiku. Izlikt slazdus. Doties zibenskarā. Doties sirot. Aizsargāties. Uzbrukt. Polluks nospļaujas. Tits notriec viņu bez­samaņā gar zemi. Antonija aiziet. Sevro nicīgi pasaka kaut ko Titam un, uguni tā ari neiekūris, aizvelk savu vilku Dievs vien zina kur. Sajūta kā Lambdas racēju komandā, kad virsBrigadieris sliktas pašsajūtas dēļ paņēmis brīvu stundiņu. Tā es uzzināju, ka protu urbt. Bārlovs aizlavī­jās uzsmēķēt, un es uzlēcu uz urbja un darīju tā, kā man šķita pareizāk. Tagad, kamēr bērni ķildojas, daru to pašu.

Man līdzi nāk Kasijs, Roks un Lea, kas visur seko Rokam, lai gan Kasijs droši vien domā, ka mēs sekojam viņam. Esam vienisprātis, ka pārējie nezinās, ko iesākt, un drīz vien nenovēršami atmetīs visam ar roku, un šodien nedarīs neko. Viņi sargās pili vai meklēs malku pavar­dam, vai tupēs pie standarta, baidīdamies, ka tam varētu pieaugt kājas.

Es nezinu, ko darīt. Nezinu, vai mūsu ienaidnieki lavās pār kal­niem, lai mums uzbruktu. Nezinu, vai dibina savienības pret Marsu. Nezinu pat to, kā šī sasodītā spēle jāspēlē. Tomēr nezin kādēļ pieņemu, ka pārējie nami neieslīgs nesaskaņās kā mēs. Šķiet, ka mēs no Marsa tām vieglāk padodamies.

Vaicāju Kasijam, kas, pēc viņa domām, tagad būtu darāms.

„Par necieņu pret manu ģimeni reiz izaicināju vienu augstmanīgu pamuļķi — kādu Augustu švaukstu. Viņš bija ārkārtīgi metodisks — pievilka ciešāk cimdus, sasēja savus glītos matus, vicināja savu slāti kā pirms katra nolādētā treniņa Agejas Cīņas mākslas klubā.”

„Un?”

„Un es iekrāvu šim āķi un caurdūru viņa ceļgalu, kamēr šis vēl gata­vodamies vicināja slāti.” Kasijs pamanīja Leas nosodošo reakciju. „Kas ir? Divkauja bija sākusies. Es esmu viltīgs, bet neesmu nekāds briesmonis. Es vienkārši uzvarēju.”

„Ir tāda sajūta, ka tā domājat jūs visi,” es saku. „Tas ir, mēs visi.”

Viņi manu pārteikšanos neievēro.

Viņa teiktajam ir jēga. šādā stāvoklī mūsu nams ienaidniekam nevar uzbrukt, tomēr ienaidnieks var pielavīties, kamēr skraidām apkārt gata­vodamies, un sagraut visas manas cerības uz kāpienu augšup pa Sabiedrī­bas kāpnēm. Tātad — informācija. Mums jāzina, vai ienaidnieks atrodas gravā puskilometru uz ziemeļiem vai mīt kaut kur piecpadsmit kilometru attālumā dienvidos. Vai mēs esam spēles laukuma stūrī vai centrā? Vai ienaidnieki ir augstienēs? Ziemeļos no augstienēm?

Abi ar Kasiju esam vienisprātis. Mums jādodas izlūkos.

Sadalāmies. Mēs ar Kasiju dodamies uz Fobosu un virzāmies pre­tēji pulksteņa rādītāja virzienam. Lea un Roks steidzas uz Deimosu un izlūko pulksteņa rādītāja virzienā. Norunājam satikties saulrietā.

No Fobosa virsotnes neredzam nevienu dzīvu dvēseli. Ieplakās ne miņas no zirgiem vai Cereras kaujiniekiem, bet klinšu grēdu dienvidos izraibina šauri ezeriņi un kazas. Dienvidaustrumos, augsta uzkalna vir­sotnē stāvēdami, redzam daļu dienvidu un dienvidaustrumu Dižmeža. Tur varētu slēpties arī milžu armija, bet mēs to nenojaustu, turklāt šobrīd nevaram pētīt tuvāk, jo, lai nokļūtu kaut vai meža tuvumā, būtu nepie­ciešama puse dienas.

Kādu desmit kilometru attālumā no mūsu pils zema pakalna vir­sotnē uzejam vējos un lietū apdrupušu akmens fortu, kas sargā pāreju. Tajā atrodam koka kasti ar izdzīvošanai nepieciešamām lietām —jodu, pārtiku, kompasu, virvi, sešām rūdīta audekla somām, zobu birsti, sērko­ciņiem un vienkāršiem apsējiem. Atrasto saliekam tīrā somā.

Tātad ielejā ir paslēpti labumi. Man neliek mieru doma, ka laukos varētu būt apslēptas arī par nelieliem izdzīvošanas komplektiem svarīgā­kas lietas. Ieroči? Transportlīdzekļi? Bruņas? Tehnika? Nevar taču būt, ka viņi gaida, ka iesim karā, bruņojušies ar nūjām, akmeņiem un metāla darbarīkiem. Turklāt, ja viņi nevēlas, lai viens otru nogalinām, mūsu metāla ieročus vajadzētu aizstāt ar apdullināšanas rīkiem.

Pirmajā dienā nejauki apdedzināmies saulē. Atgriežoties ādu atvē­sina migla. Tits ar savu baru, ko nu jau veido seši audzēkņi, tikko atgrie­zies no neauglīga uzbrukuma līdzenumiem. Viņi nogalinājuši divas kazas, bet, tā kā Sevro kaut kur pazudis, trūkst uguns, kurā gaļu paga­tavot. Nestāstu viņiem par saviem sērkociņiem. Ar Kasīju esam vienis­prātis — ja reiz Tits vēlas būt tik liels vīrs, viņam jāspēj pakļaut vis­maz uguns. Noteikti piekristu arī Scvro, lai kur viņš būtu. Mēģinādami uzšķilt dzirksteles, Tita zēni sit metālu pret akmeni, tomēr pils akmens nedzirksteļo. Viltīgie proktori.

Tita bars liek zemAtlases pārpalikumiem sanest malku, par spīti tam, ka viņiem nav, ar ko iekurt uguni. Tonakt viņi visi iet gulēt izsal­kuši. Tikai ne Lea un Roks. Viņi dabū dažus no mūsu izdzīvotāju batoniņiem. Man šie abi patīk, par spīti tam, ka viņi ir zelti, un draudzēšanos ar viņiem attaisnoju, iestāstot sev, ka daru to tikai tāpēc, lai pulcētu ap sevi pats savu cilti. Kasijs laikam ieņēmis galvā, ka mums var noderēt arī ātrā

vidAtlases meitene Kvinna. Tomēr to viņš sev spēj iegalvot par ikvienu glītu meiteni.

Ciltis aug, un pirmā mācībstunda vairs nav tālu.

Antonija sadraudzējas ar druknu, saskābušu, cirtainu dēlieti vārdā Slpio un pamanās aizsūtīt ar pilī atrastām lāpstām un cirvjiem bruņotus audzēkņus uzraudzīt Deimosu un Fobosu. Varbūt šī meitene ir izlutināta ragana, bet vismaz viņa nav muļķe. Tad Tita bars nozog viņu cirvjus, kamēr šie guļ, un es pārskatu savu viedokli.

Abi ar Kasiju kopā ejam izlūkos. Trešajā dienā tālumā — varbūt divdesmit kilometrus austrumu virzienā — redzam dūmu stabu. Krēslā tas slejas kā bāka. Tāpat kā mēs, apkārtnē būs arī ienaidnieku izlūku vie­nības. Ja mēs būtu tuvāk vai jātu uz zirgiem, varētu izpētīt, kas tas ir. Vai, ja mums būtu vairāk cilvēku, varētu doties ārā naktī un noorganizēt siro­jumu, lai iegūtu vergus. Visu izšķir attālums un mūsu nama sašķeltība. Starp mums un dūmiem ir dziļākas un seklākas aizas, kurās var slēpties kaujinieku pulciņi. Turklāt jāšķērso vairāki kilometri līdzenuma, kurā mēs būtu kā uz delnas. Skrējiens mums neizdotos. Ne jau tagad, kad izrādās, ka dažiem namiem ir zirgi. Kasijam to nesaku, tomēr man ir bail. Augstienes šķiet drošas, bet tepat šajā ainavā aiz tām klejo psihiski nelīdzsvarotu dieveļu pulki. Pagaidām īsti nevēlos saskrieties ar viņiem.

Doma par sastapšanos ar citiem namiem kļūst vēl šausminošāka, kad iedomājos, ka pat mājās nav droši. Gluži kā allaž atkārto Oktāvija au Luna — cilvēks nevar īstenot jebkādus centienus, ja viņam traucē pil­soņu karš. Nevaram atļauties pārāk ilgi atstāt Titu bez uzraudzības. Viņš jau ir nozadzis ogas, ko salasīja Lea un Kvinna. Turklāt šorīt viņš mēģi­nāja izmantot standartu pret Kvinnu, lai redzētu, vai sirotāju vienības var iegūt vergus no pašu nama ļaudīm. Nevar.

„Mums kaut kā jāapvieno nams,” Kasijs man saka, kamēr ejam izlūkos ziemeļu augstienēs. „Institūts paliks ar mums visu atlikušo mūžu. Ja zaudēsim, varam nekad nesasniegt nozīmīgu stāvokli.”

„Un ja spēles laikā mūs paverdzina?” es vaicāju.

Viņš noraizējies uzlūko mani. „Vai iespējams vēl smagāks zaudējums?”

It kā man būtu vajadzīga papildu motivācijā.

„Pieņemu, ka tavs tēvs savā gadā uzvarēja. Vai viņš bija Pirmais?” es jautāju. Lai kļūtu par imperatoru, viņam bija jāuzvar savā gadā.

„Tieši tā. Vienmēr esmu zinājis, ka viņš uzvarēja, lai gan, pirms nokļuvām šeit, man nebija ne sajātas nojausmas, ko tas nozīmē.”

Abi esam vienisprātis, ka Titam jākrīt, ja gribam apvienot namu. Tomēr doties pret viņu tiešā cīņā būtu veltīgi; pēc pirmās dienas šī iespēja tika zaudēta. Tita cilts nu ir pārāk liela.

„Es iesaku nogalināt viņu, kamēr šis guļ,” Kasijs ieminas. „Mēs ar tevi varētu to izdarīt.”

Viņa vārdi mani stindzina. Lēmumu nepieņemam, tomēr viņa priekšlikums kalpo par atgādinājumu, ka mēs ar Kasiju esam atšķirīgas būtnes. Bet vai tiešām? Viņa niknums ir auksts un nežēlīgs. Tomēr es viņa dusmas vairs neredzu pat Tita tuvumā. Viņš smaida un smejas, un izaicina Tita bara locekļus skrieties un lauzties, kad tie nedodas sirot. Viņš uzvedas gluži kā es, kad esmu ienaidnieku vidū.

Tomēr, kamēr mani vairums uzlūko ar bažām, Kasiju mīl visi, izņemot Tita baru. Viņš pat ir sācis vakaros lavīties kaut kur prom kopā ar Kvinnu. Man viņa patīk. Meitene noķēra slazdā briedi un tad stāstīja, kā pati esot to nokodusi. Pat rādīja mums pierādījumus — zobos ieķēru­šās spalvas un kodienu pēdas brieža miesā. Nospriedām, ka mums pie­vienojies glītāks Sevro, līdz viņa sāka smieties tik skaļi, ka vairs nespēja stāstu turpināt. Kasijs palīdzēja viņai no zobiem izķeksēt spalvas. Man patīk apņēmīgi meļi.

Dažu pirmo dienu laikā apstākļi kļūst ļaunāki. Visi ir izsalkuši, jo pilī joprojām nav sakurta uguns, un pēc tam, kad Cereras jātnieki nolaupa divas mūsu meitenes, kas mazgājās upē tepat pie mūsu vārtiem, drīz vien tiek aizmirsts par higiēnu. Zelti apjūk, kad pat viņu smalkās poras sāk aizdambēties un viņiem metas pūtītes.

„Izskatās pēc bites koduma!” Roks smiedamies saka man un Kasijam. „Vai radiālas, tālas saules!”

Izliekos, ka mani tā fascinē, it kā nebūtu tādas redzējis uz savas sejas visu sarkanā mūžu.

Kasijs pieliecas, lai nopētītu to tuvāk. „Brāli, tas ir vienkārši—”

Tad Roks pārspiež pumpu Kasijam tieši sejā, likdams viņam atrauties un sākt riebumā rīstīties. Kvinna ķiķinādama gandrīz krīt gar zemi.

„Dažkārt gan es tiešām prātoju, kāda tam visam ir jēga,” Roks iesāk, kad Kasijs ir atguvies. „Kā gan šī var būt visefektīvākā metode, kā pārbaudīt mūsu vērtību un padarīt mūs par būtnēm, kas var pārvaldīt Sabiedrību?”

„Un vai tu jebkad nonāc pie kāda secinājuma?” Kasijs piesardzīgi jautā. Tagad viņš turas pa gabalu.

„Dzejnieki nekad nenonāk pie secinājumiem,” es saku.

Roks iesmejas. „Atšķirībā no citiem dzejniekiem, dažkārt man tas izdodas. Un man ir atbilde uz šo.”

„Spļauj laukā!” mudina Kasijs.

„It kā es nebūtu grasījies to darīt bez mūsu vietējās primadonnas atļaujas.” Roks nopūšas. „Viņi mūs šurp atveduši, jo šī ieleja ir cilvēce, pirms valdīja Zelts. Sašķelta. Nespēj rast vienotību pat mūsu pašu ciltī. Viņi grib, lai izdzīvojam procesus, ko pieredzēja mūsu senči. Sī spēle soli pa solim attīstīsies un sniegs mums jaunas mācības. Tajā attīstīsies hie­rarhijas. Mums būs Sarkanā krāsa, Zelts, Varš.”

„Sārtie?” cerīgi ieminas Kasijs.

„Šķiet loģiski,” es saku.

„O, tas būtu varen savādi,” Kasijs smejas, grozīdams pirkstā savu vilka gredzenu. „Ja tā notiktu, mātes un tēvi saceltu traci. Droši vien tāpēc Tits tā glūn uz meitenēm. Varbūt viņš grib sev rotaļlietu. Runājot par rotaļlietām — kurp viņš aizsūtīja Viksu?”

Smejos. Vikss, iespējams, bīstamākais no Tita sekotājiem, kopā ar pārējiem gandrīz pirms divām stundām pēc Tita pavēles devās prom, lai izmantotu Fobosa torņa augstuma priekšrocības un novērotu līdzenu­mus, gatavojoties sirojumam uz Cercras namu.

„Ja gatavojamies izspēlēt kādu gājienu, vislabāk būtu dabūt Viksu mūsu pusē,” es saku. „Viņš ir Tita labā roka.”

Roks turpina citu domu gājienu.

„Es… par sārtajiem gan nezinu,” viņš saka. Doma par to, ka zeltī­tais varētu būt sārtais, viņu aizvaino. „Bet… pārējais gan ir vienkārši. Šis ir mazs Saules sistēmas modelis.”

„Man gan vairāk atgādina karogu sagrābšanu ar zobeniem, ja atce­raties šo spēli,” es atbildu. Pats šo sporta veidu neesmu spēlējis, tomēr mācības kopā ar Mateo ir apgaismojušas mani par spēlēm, ar kurām šie bērni kavēja laiku vecāku dārzos.

„Mhm,” Kasijs pamāj. Viņš jokodamies nopietni iebaksta Rokam krūtis pirkstu. „Piekritu. Tāpēc, Rok, vari ņemt savas pļāpas un iegrūst vietā, kur saule neuzdrīkstas iespīdēt. Mēs, divi viedie prāti, esam izlē­muši. Tā ir karogu sagrābšanas spēle.”

„Skaidrs!” Roks smej. „Ne visi spēj saprast metaforas un mājienus tik labi kā es. Bet neraizējieties, mani muskuļotie draugi, es būšu šeit, lai palīdzētu jums sarežģītākajos prāta izaicinājumos. Piemēram, varu pateikt jums, ka mūsu pirmais pārbaudījums būs apvienot namu, pirms pie vārtiem klauvē ienaidnieks.”

„Ellē,” nomurminu, lūkodamies pār zemo nocietinājuma sienu. „Kaut kur iesēdies?” Kasijs prasa.

„Izskatās, ka spēle tikko sākusies.” Norādu lejup.

Aiz gravas vietā, kur mežs sastopas ar zālaino līdzenumu, Vikss aiz matiem velk meiteni. Pirmo Marsa nama vergu. Mani ne tuvu nemāc riebums — man skauž. Skauž, ka viņu nesagūstīju es. To izdarīja Tita pakalpiņš, un tas nozīmē, ka Tita vārdam tagad ir svars.