Sarkanā sacelšanās

24.TITA karŠ

Es nenogalināju Viksu. Tomēr piebeidzu cerību apvienot namu. Joņoju lejā pa cietokšņa vītņu kāpnēm. Aiz manis skan kliedzieni. Trau­cos garām Tita audzēkņiem, kas atpūšas cietoksnī; viņi dalās jēlas zivs gabalos, ko pie upes pamanījušies uzdurt uz šķēpiem. Ja zinātu, ko esmu izdarījis, viņi varētu likt man šķēršļus. Divas meitenes noskatās, kā aiz­skrienu, bet, izdzirdējušas sava vadoņa saucienus, pieceļas pārāk vēlu. Esmu jau garām viņu tvērienam, caur cietokšņa iekšējiem vārtiem izskrē­jis pils galvenajā laukumā.

„Kasij!” pie vārtu nama saucu uz cietoksni, kur guļ mani cilvēki. „Kasij!” Viņš pabāž galvu pa logu un ierauga manu seju.

„O, sūdu būšana! Rok!" viņš sauc. „Tas ir noticis! Cel augšā atliekas!” Pār pagalmu man pakal dzenas trīs Tita zēni un viena meitene. Viņi ir lēnāki par mani, tomēr no posteņa uz mūriem man aizšķērsot ceļu nāk vēl viena — Kasandra. īsajos matos šķind metāla gabaliņi, ko mei­tene tajos ievijusi. Nepiepūloties viņa ar cirvi rokā nolec no astoņus met­rus augstā aizsargvaļņa un metas skriet, lai aizšķērsotu man ceļu, pirms sasniedzu kāpnes. Rietošās saules gaismā mirgo zeltainais vilka gredzens viņas pirkstā. Skaists skats.

Tad no vārtu sarga nama izgāžas visa mana cilts. Viņiem līdzi ir pašdarinātās somas, naži un sitamnūjas, ko izgrebām no mūsu mežos salasītiem kritušiem zariem. Tomēr viņi neskrien uz manu pusi. Viņi ir

gudri, tāpēc atver milzīgos divviru vārtus, kas šķir pili no garā, slīpā ceļa, kas ved lejup gravā. Caur atvērtajiem vārtiem iekšā lien migla, un viņi pazūd dūmakā. Paliek vienīgi Kvinna.

Kvinna, Marsa nama ātrākā meitene. Viņa jož pa bruģi kā gazele un nāk man palīgā. Sitam nūja griežas gaisā. Kasandra viņu nepamana. Vēsajā nakts gaisā nozib gara, zeltīta zirgaste un Kvinna smaidīdama atvēzējas un pēkšņi uzbrūk Kasandrai no sāna, no visa spēka triekdama nūju pa celi. Pret zelta izturīgo kaulu skaļi nokrakšķ koks. Tikpat skaļi kliedz Kasandra. Viņas kāja nesalūst, tomēr meitene pakrīt uz bruģa. Kvinna nepalēnina gaitu. Viņa piebiedrojas man, un mēs, plecu pie pleca skriedami, atstājam Tita baru aiz muguras.

Pārējos panākam gravā. Pār nelīdzenajiem pakalniem dodamies uz savu ziemeļu fortu dziļi miglas apvītajā kalnainē. Pie matiem ķeras tvaiks un rit pa tiem kā pērles. Fortu sasniedzam krietni pēc pusnakts. Tas ir kails tornis, kas līdzīgs alai un liecas pār aizu kā piedzēries burvis. Bie­zie, pelēkie akmens mūri noauguši ar ķērpjiem. Brustvēru ieskauj migla, bet mēs vientulīgā torņa sienās pagatavojam savu pirmo maltīti no putna gaļas. Kas par bēgšanu! Dzirdu putnu spārnu vēzienus tumšajā naktī. Mūsu pilsoņu karš ir sācies.

Diemžēl Tits nav stulbs ienaidnieks. Viņš nedzenas mums pakaļ, kā bijām iedomājušies. Es biju cerējis, ka viņš nāks un mēģinās ieņemt mūsu ziemeļu fortu, ka viņa armija redzēs aiz akmerfs sienām iekurtās ugunis un sajutīs čurkstošās, treknās gaļas smaržu. Ja mums būtu ūdens, ar aitām, ko saganījām pirms tam, būtu pieticis nedēļām, mēnešiem ilgi. Mēs būtu varējuši dzīrot katru vakaru. Tad viņi būtu salūzuši. Būtu pametuši Titu. Tomēr Tits zina par manu ieroci — uguni —, tāpēc izvai­rās no mums, lai viņa meitenes un zēni neredz, kādā greznībā dzīvojam.

Viņš neatstāj savu cilti tik ilgi, lai tā pagūtu aizdomāties. Kara neprāts notrulina cilvēka jutekļus. Tāpēc kopš sestās dienas viņi siro uz Ccreras namu ik dienas un viņš izdomā trofejas, ko piešķir savējiem par drosmi un nežēlību, izkrāso meiteņu un zēnu vaigus ar asiņainām zīmēm, ko tie ar lepnumu nēsā. Mēs lavāmies tuvumā un vērojam viņa

kareivju vienības, slēpdamies līdzenumu krūmos un garajā zālē. Dažkārt uzkāpjam dienvidu augstienes virsotnēs pie Fobosa. No turienes noska­tāmies Cereras nama aplenkumā.

Ap Cereras namu kā drūms kronis ceļas dūmi. Ābeles ir nocir­stas. Zirgi nozagti. Mēģinājumā aiznest uguni uz Marsa pili Tita jāt­nieki ar laso pat izrauj lāpu no kāda Cereras aizsargvaļņa. Cereras jāt­nieki panāk viņus ar ūdens spaiņiem, pirms tie sasniedz pili. Kad tas notiek, Tits kliedz aiz niknuma, bet Cereras zirgi patraucas viņiem garām un, apdzēsdami liesmu ar ūdeni un apmetuši loku, dodas atpakaļ mājās. Kopā ar savu labāko karavīru Viksu Tits apgāž vienu no zirgiem ar pīķveidīgu koka zaru. Jātniece izkrīt no segliem, un Polluks metas viņai virsū. Todien viņi sagrābj vēl divus vergus un zirgu Tits paņem sev.

Astotajā Institūta dienā vēroju aplenkumu no augstienes kopā ar Kasiju un Roku. Šodien, bruņojies ar laso, Tits uz atsavinātā zirga jādelē gar Cereras nama mūriem un izaicina to strēlniekus šaut savas bultas uz viņu un lopiņu. Kāda nelaimīga meitene paliecas ārā, lai labākā leņķī atvilktu loku. Viņa atvelk stiegru līdz ausij, notēmē, bet, kad viņa gra­sās laist bultu vaļā, Tits met savu laso uz augšu. Tas griežas gaisā. Mei­tene raujas atpakaļ. Tomēr ne pietiekami ātri. Laso cilpa apmetas viņai ap kaklu, bet Tits cērt papēžus zirgam sānos un jāj prom no sienas, savilk­dams cilpu ciešāk. Meitenes draugi izmisīgi cenšas viņu noturēt. Viņu tvēriens ir stingrs, tomēr tie ir spiesti laist vaļā, pirms salūst viņas kakls.

Meitenes kliedzieni atbalsojas pār līdzenumu; viņa tiek nežēlīgi norauta no mūra un aizvilkta pa zāli pie Tita gavilējošajiem sekotājiem. Tur Kasandra iesper meitenei, likdama mesties ceļos, un paverdzina viņu ar mūsu standartu. Degošo labības lauku liesmas stiepjas augstu krēslojo­šās debesīs, kur gaisā lidinās vairāki proktori ar vīna krūkām un paplāti, kas pilna ar retām delikatesēm.

„Un tumšas sirdis dedz viskarstākās liesmas,” uz ceļiem tupēdams, murmina Roks.

„Viņš ir pārdrošs,” godbijīgi bilstu, „un viņam tas viss patīk.” Viņa acis iemirdzējās, kad iesitu Viksam pa rīkli. Kasijs piekrītoši pamāj. „Pat

„Viņš ir iznīcinošs,” Kasijs piekrīt, tomēr viņš ar to domā ko citu. Palūkojos uz Kasiju. Viņa balsij ir raupja pieskaņa. „Un viņš ir melis.”

„Ja?” es vaicāju.

„Viņš nenogalināja Priamu.”

Roks apklust. Būdams sīkāks par mums, viņš tup uz ceļa zālē un izskatās pēc bērna. Garie mati sasieti zirgastē. Aiz nagiem ir netīrumi; viņš sasien zābaka auklas un paceļ galvu pret mums.

„Viņš nenogalināja Priamu,” Kasijs atkārto. Kalnos aiz mums vaid vējš. Šodien vakars nolaižas lēni. Kasija vaigs slīgst ēnā; viņš tik un tā ir skaists. „Viņi nebūtu likuši Priamu kopā ar tādu briesmoni kā Tits. Priams ir vadonis, nevis karavīrs. Viņi būtu likuši Priamu kopā ar tādu vieglu ķērienu kā mūsu pārpalikumi.”

Es zinu, uz ko Kasijs tēmē. Tas redzams manierē, kādā viņš vēro Titu; saltums viņa acīs man atgādina zemesčūskas skatienu, kas seko upurim. To darot, manas iekšas griežas, tomēr vedinu Kasiju virzienā, kurā, šķiet, viņš grib doties, un aicinu viņu mesties upurim virsū. Manā vārdu apmaiņā ar Kasiju ievērojis ko savādu, Roks pieliec galvu.

„Un viņi dotu Titam kādu citu,” es saku.

„Kādu citu" zīmīgi pamādams, atkārto Kasijs.

Viņš domā par Džulianu. Skaļi to nesaka. Es ari ne. Labāk ļaut tam perināties viņa prātā. Ļaut manam draugam domāt, ka viņa brāli nogali­nājis mūsu ienaidnieks. Tā ir izeja.

„Asinis par asinim par asinīm par asinīm..” Roka Vārdus aiznes vējš, kas pūš uz rietumiem, kur plešas līdzenumi un pie horizonta dejo lies­mas. Aiz tām tumši un auksti slejas kalni. To virsotnēs jau krājas sniegs. Šis skats var aizraut elpu, tomēr Roka acis nenovēršas no manas sejas.

Tas, ka Tita vergi nav pārāk efektīvi sabiedrotie, ir man kā mazs prieciņš. Būdami tālu no ideoloģiskās apstrādes, kurai gājuši cauri sarka­nie, šie jaunizceptie vergi ir visai ietiepīgi radījumi. Viņi seko pavēlēm vai riskē ar to, ka pēc Institūta absolvēšanas tiks pasludināti par apkaunota­jiem. Tomēr viņi tīšām nedara ne vairāk un ne mazāk, kā tiem likts; tā šie audzēkņi izrāda savu pretestību. Viņi cīnās, kur un ar ko Tits liek tiem

cīnīties pat tad, kad pienāktos atkāpties. Viņi savāc ogas, ko tas viņiem parāda, pat tad, ja zina, ka tās ir indīgas, un krauj akmeņus kaudzē, līdz tā sagāžas. Tomēr, ja viņu deguna galā būs atvērti ienaidnieka cietokšņa vārti un Tits neliks iet tajos iekšā, vergi stāvēs un kasīs pēcpuses.

Par spīti vergu pieplūdumam un nopostītajiem Cereras labības laukiem un augļu dārziem, Tita spēki, kas izceļas ar nežēlīgu vardar­bību, ir nožēlojami mēģinājumos paveikt kaut ko citu. Viņa ļaudis atvieglojas šaurās atejās, aiz kokiem vai upē, mēģinot saindēt Cercras nama audzēkņus. Nokārtojusies upē, viena no meitenēm pat iekrīt ūdeni. Viņa kuļas pa straumi pati savos izkārnījumos. Tā ir komēdi­jas vērta aina, tomēr šeit smiekli atskan reti, tos var dzirdēt vienīgi aiz Cereras nama sienām. Cereras audzēkņi sēž uz augstajiem mūriem, makšķerē upē zivis un ēd savās krāsnis cepto maizi un dravās savākto medu.

Par atbildi uz smiekliem Tits aizvelk vienu no vergu zēniem līdz Cereras vārtiem. Vergs ir stalts, viņam ir garš deguns un dāmām pare­dzēts nebēdnīgs smaids. Viņš domā, ka tas viss ir spēle, līdz Tits nogriež vienu no viņa ausīm. Tad puisis brēc pēc mātes kā mazs bērns. Viņš nekad nekomandēs karakuģus.

Proktori — pat ne Cereras nama — šo nežēlību nepārtrauc. Viņi pa diviem vai pa trim vēro visu no debesīm un riņķo virs mums, kamēr no Olimpa kalna sīkdami nolaižas medBoti, lai piededzinātu kādu brūci vai dziedētu smagu galvas traumu.

Institūta divdesmitajā rītā, kad Tita ļaudis mēģina izgāzt Cere­ras nama vārtus ar krituša koka baļķi, cietokšņa aizstāvji nomet pie vār­tiem grozu ar maizes klaipiem. Aplencēji metas cīnīties viens ar otru par pārtiku tikai tāpēc, lai atklātu, ka maizē ieceptas žiletes. Kliedzieni nepiekļūst visu pēcpusdienu.

Tita atbilde nāk vēl pirms tumsas. Viņš pienāk pie vārtiem ar pie­ciem nesen sagrābtiem vergiem, starp kuriem ir arī zēns ar nogriezto ausi; viņi apstājas gandrīz jūdzi no pils. Tits demonstratīvi riņķo ap vergiem, turēdams rokā četras garas nūjas. Viņš izsniedz pa nūjai katram vergam, izņemot meiteni, kas tika norauta no mūriem ar laso.

Dziļi paklanījies Cereras vārtu virzienā, Tits novicina roku un pavēl vergiem sākt sist meiteni. Viņa ir gara auguma un spēcīga tāpat kā Tits, tāpēc pret viņu ir grūti just žēlumu. Sākumā.

Sākumā vergu sitieni ir uzmanīgi. Tad Tits atgādina tiem kaunu, kas mūžam aptraipīs Viņu vārdu, ja tie nepaklausīs; viņi atvēzējas spēcī­gāk un mērķē pa viņas zeltaino galvu. Viņi meiteni sit un sit, līdz klie­dzieni ir apklusuši un blondie mati mirkst asinīs. Kad Titam šī izrāde apnīk, viņš aizvelk meiteni atpakaļ uz nometni aiz matiem. Viņa bez samaņas slīd pār zāli.

Noskatāmies visā no sava posteņa augstienē, un ir vajadzīga gan Lea, gan Kvinna, lai atturētu Kasiju skriet lejā uz līdzenumu. Es viņam saku, ka meitene dzīvos. Nūjas ir tikai izrāde. Roks rūgti nospļaujas zālē un sniedzas pēc Leas rokas. Savādi redzēt, kā viņa dod puisim spēku.

Nākamajā rītā atklājam, ka Tita atbilde nav beigusies ar pie­kaušanu. Pēc tam, kad devāmies uz savu pili, Tits vēlu naktī atzagās uz līdzenumu un noslēpa sasieto meiteni ar aizbāztu muti biezajā zālē tieši pie Cereras vārtiem. Tad lika vienai no savām sekotājām naktī kliegt un izlikties, ka viņa ir verdzene Tita nometnē. Viņa kliedza par izvarošanu un pāridarījumiem.

Varbūt notvertā Cereras meitene domāja, ka zālē viņa būs drošībā. Varbūt viņa domāja, ka proktori viņu izglābs un viņa varēs doties mājās pie mātes un tēva, mājās pie jāšanas nodarbībām, kucēniem un grāma­tām. Tomēr, svīstot gaismai, viņu sabradā zirgi, kuru mugurās, viltoto klie­dzienu saniknoti, jātnieki traucas pa Cereras vārtiem, lai izglābtu viņu no Tita pagaidu nometnes. Par savu muļķību viņi uzzina tikai tad, kad izdzird nolaižamies medBotus, kas meitenes salauzto ķermeni uznes Olimpā.

Viņa vairs neatgriežas. Proktori joprojām neiejaucas. īsti nesaprotu, kāpēc viņi vispār ir.

Man pietrūkst māju. Protams, ka Likosas, tomēr trūkst arī nama, kurā jutos drošībā kopā ar Dejotāju, Mateo un Harmoniju.

Drīz vien vairs nav vergu, ko ņemt. Pēc tumsas no Cereras nama cietokšņa neviens vairs neiziet, viņu augstās sienas tiek stingri apsargātas.

Koki ap pili ir nocirsti, tomēr aiz augstajām sienām aug dārzi un augļu koki. Aiz viņu vaļņiem joprojām tiek cepta maize un plūst upe. Tits vairs neko nespēj, izņemot viņu zemes postīšanu un pāri palikušo ābolu zag­šanu. Vairumā tāpat sadurtas adatas un lapseņu dzeloņi. Tits ir zaudējis. Tādēļ, kā jau tirāni, kas zaudējuši karā, viņš pievērš skatienu tiem, kas ir viņam blakus.