Sarkanā sacelšanās

43.PĒDĒJAIS PĀRBAUDĪJUMS

Atrodu viņu aizmigušu apartamentos, kas ir blakus telpām, kurās dzīvoja pats Jupiters. Viņas zeltainie mati ir mežonīgi. Vilkādas apmetnis netīrāks par manējo. Tas nokarājas brūni pelēks, nevis balts. Viņa smaržo pēc dūmiem un izsalkuma. Mustanga ir izdemolējusi šo istabu, apgāzusi ēdiena šķīvi un ietriekusi durvīs dunci. Brūnie un sārtie kalpotāji ir pār­bijušies gan no viņas, gan manis. Noskatos, kā viņi pašķīst kur nu kurais. Mani attālie brālēni. Skatos, kā viņi kustas, šie svešie radījumi. Kā skud­ras. Nekādu emociju. Jūtu pakrūtē dūrienu. Cik skatpunkts ir neganta parādība! Lūk, kā Augusts redzēja Eo, kad viņu nogalināja. Kā skudru. Nē. Viņš nosauca manu sievu par „sarkano kuci”. Viņa acīs Ēo nebija nekas vairāk par suni.

„Vai ēdienam kaut kas bija piejaukts?” noprasu vienam no sārtajiem. Skaistais zēns kaut ko nomurmina, nepacēlis acis no grīdas.

„Runā kā vīrs!” paceļu balsi.

„Miegazāles, kungs" Viņš tā arī nepaskatās uz mani. Es viņu nevai­noju. Es esmu zelts. Pēdu garāks. Veselas pasaules spēcīgāks. Turklāt es noteikti izskatos jucis. Viņš noteikti domā, ka esmu ļauns. Saku, lai kal­potājs iet prom. „Paslēpies! Mana armija ne vienmēr paklausa, kad saku, lai nespēlējas ar zemKrāsām.”

Gulta ir milzīga. Zīda palagi. Dūnu matrači. Ziloņkaula, melnkoka un zelta gultas stabi. Mustanga guļ stūrī uz grīdas. Mums tik ilgi nācies

slēpt savas guļvietas. Droši vien gulēt nevainojamās ērtībās pat miegazāļu ietekmē viņai šķitis tik nepareizi. Mustanga mēģinājusi atlauzt arī logus. Man prieks, ka tas viņai nav izdevies. Kritiens ir ilgs.

Apsēžos viņai blakus. Elpa no Mustangas deguna kustina vienu *

pašu matu cirtu. Cik reižu esmu nolūkojies viņā, kamēr Mustanga gulēja drudzī. Cik reižu viņa darījusi to pašu manis dēļ. Tomēr šobrīd nekāda drudža nav. Nekāda aukstuma. Nekādu sāpju vēderā. Kasija durtā brūce ir sadzijusi. Ziema ir galā. Ārā redzēju plaukstam pirmās puķes. Kalna pakājē vienu noplūcu. Tā ir mana apmetņa apslēptajā kabatā. Gribu iedot to Mustangai. Gribu pamodināt viņu ar hemantes ziedu pie lūpām. Tomēr, kad izvelku ziedu, manā sirdī ieslīd duncis. Ļaunāks par jebkuru metāla asmeni. Ēo. Šīs sāpes mani nekad nepametīs. Es pat nezinu, vai tām būtu jāizgaist. Un es nezinu, vai vaina, ko jūtu, ir pelnīta. Noskūpstu hemanti un noglabāju to. Vēl ne. Vēl ne.

Maigi pamodinu Mustangu.

Kā zinādama, ka esmu līdzās, viņa smaida, pirms vēl atvērusi acis. Saku viņas vārdu un atglaužu no sejas matus. Viņa samirkšķina acis. Mustangas acu zīlītēs virmo zelta pārsliņas. Cik tas šķiet savādi līdzās maniem mezglainajiem, netīrajiem pirkstiem ar sašķeltajiem nagiem. Viņa pieglaužas pie manas rokas un lēni pieceļas sēdus. Nožāvājas. Mus­tanga palūkojas visapkārt. Nolūkodamies, kā viņa aptver notikušo, gan­drīz iesmejos.

„Nu, es grasījos tev pastāstīt par pūķiem, ko redzēju sapnī. Tie bija violeti un smuki, un tiem patika dziedāt dziesmas.” Viņa uzsit knipi pa manām bruņām. Tās iezvanās. „Tavs stāsts laikam to pārspēj. Ķēms. Kas notika?”

„Es sadusmojos.”

Viņa novaidas. „Es kļuvu par princesi stikla kalnā, vai ne? Pajāt! Kā man tādas meitenes riebjas!”

Pastāstu viņai jaunumus. Šakālis ir sašķelts. Viņa spēki ielenkuši Marsu, bet viņš pats kopā ar Lailatu slēpjas dziļi kalnos. Mums nenāk­sies grūti viņu atrast.

„Ja vēlies, vari paņemt mūsu armiju un izsvēpēt to suņabērnu laukā.”

„Jau paveikts,” viņa smīn, pacēlusi uzaci. „Bet vai tu vari man uzti­cēties? Varbūt es sagribēšu kļūt par šīs dīvainās armijas lielo Pirmo.”

„Es varu tev uzticēties.”

„Kā tu zini?” Mustanga pārvaicā.

Tad es viņu noskūpstu. Es nevaru iedot Mustangai hemanti. Tā ir mana sirds, un tā ir no Marsa — viena no dažām lietām, kas spēj iesak­ņoties sarkanajā augsnē. Un tā joprojām pieder Ēo. Tomēr šī meitene, kad tie viņu aizveda… Es būtu izdarījis jebko, lai atkal redzētu viņas smīnu. Varbūt kādudien man būs divas sirdis, ko dot.

Viņa garšo, tāpat kā smaržo. Pēc dūmiem un izsalkuma. Mēs neat­raujamies viens no otra. Mani pirksti pinas viņas matos. Viņējie noglāsta manu zodu, kaklu un ieslīd matos uz pakauša. Te ir gulta. Mums ir laiks. Un es jūtu citādu izsalkumu nekā tad, kad pirmo reizi noskūpstīju Ēo. Bet atceros, kā gammas ellesnirējs Dago dziļi ievilka plaušās savu smēķi, likdams tam uzliesmot un arī izdzist pāris īsos mirkļos. Viņš teica: „Tas esi tu.

Es zinu, ka esmu impulsīvs. Pārsteidzīgs. Es to saprotu. Un manī ir daudz kas — kaisle, nožēla, vainas apziņa, sēras, ilgas un niknums. Brī­žiem tie pār mani valda, bet ne tagad. Ne šeit. Savas kaislības un bēdu dēļ attapos karājamies uz ešafota. Savas vainas apziņas dēļ gulēju ievainots dubļos. Sava niknuma dēļ būtu nogalinājis Augustu, kolīdz viņu ierau­dzīju. Bet tagad es esmu šeit. Nezinu neko par Institūta vēsturi. Tomēr zinu, ka esmu sagrābis to, ko pirms manis nav iekarojis neviens. Es to iekaroju ar dusmām un uzdrīkstēšanos, ar degsmi un niknumu. Mus­tangu es tā neiegūšu. Mīlestība un karš ir divi dažādi kaujas lauki.

Tādēļ, par spīti alkām, es viņu atlaižu. Viņa zina bez vārdiem, ko domāju, tādēļ jūtu, ka rīkojos pareizi. Viņa pēkšņi noskūpsta mani vēl­reiz. Tas ilgst ilgāk, nekā vajadzētu, bet tad mēs kopā pieceļamies un dodamies prom. Līdz durvīm turu Mustangas roku, tad pagriežos pret viņu.

„Atnes man Šakāļa standartu, Mustanga.”

„Klausos, Pļāvēja kungs.” Viņa smiedamās paklanās un žigli pie­miedz man ar aci. Tad Mustanga ir prom.

Visa pils pārvērtusies laupīšanas trakonamā. Šajā haosā Sevro atra­dis holoRaidītāju. Tā cietajos diskos saglabāta mūsu sensoriskā pieredze, kas pēc noteikt laika tiek pārsūtīta atlasītājiem, lai kur tie būtu. Pārraide netiek straumēta tiešsaistē, tādēļ šīs dienas notikumus atlasītāji vēl nav redzējuši. Pārraide ir nobīdīta par pusi dienas. Ar to pietiks. Sniedzu Sevro norādījumus un lieku pie darba, lai draugs izveido stāstu no frag­mentiem, kurus gribu parādīt. Nevienam citam es neuzticētos.

Lieku no Apolona pils pagrabiem atvest Fičneru. Viņš atgāžas Olimpa ēdamzāles krēslā. Pēc maniem sitieniem proktora seja ir violeta. Grīda ir veidota no sablīvēta gaisa, tāpēc mēs karājamies virs jūdzi gara kritiena līdz zemei. Viņa pēdas atbalstītas pret galdu, un mute savilkta smaidā.

„Lūk, jukušais zēns!” viņš iesaucas, pielicis pirkstu pie zoda. „Es zināju, ka tev ir labas izredzes.”

Sveicu viņu, paceļot rupjā žestā izstieptu vidējo pirkstu. „Melis.” Viņš atbild ar to pašu. „Sūdbambulis.” Proktors sniedzas pēc manas rokas. „Nestāsti man, ka joprojām esi apvainojies par indēšanu, slimību, incidentu ar Kasiju, lāčiem mežā, sūdīgo tehniku, šausmīgajiem laika apstākļiem, atentātiem un spiegu!”

„Spiegu?”

„Āzēju tevi. I la! Tu joprojām esi bērns. Par to runājot, kur tad tavi karavīri? Skraida riņķī, ēd, līdz plīst, mazgājas dušās, drāzās un spēlējas ar sārtajiem? Šī pils ir medainas lamatas, manu zēn. Lamatas, kas padarīs tavu armiju nekam nederīgu.”

„Tev ir uzlabojies noskaņojums!”

„Mans dēls ir drošībā,” viņš saka, piemiegdams man ar aci. „Kas tev tagad padomā?”

„Es jau aizsūtīju Mustangu tikt galā ar Šakāli. Un pēc tā visa es došos uz Marsa namu. Tad viss būs galā.”

„Ooo. Nebūs vis.” Fičners pārkož jau pazīstamo košļājamās gumi­jas burbuli un saviebjas. Esmu nedaudz apstrādājis viņa žokli. Tas mani sasmīdina. Man gribējās smieties, kopš Sevro uzveica Jupiteru. Sasodītā

proktora savainotā kāja pulsē sāpēs. Par spīti pretsāpju līdzekļiem, tik tikko spēju paiet.

„Vairs nekādu mīklu. Kāpēc tas nebūs galā?”

„Trīs lietas,” iesāk Fičners. Viņš mirkli mani vēro ar savu cirvja seju. „Tu esi dīvains radījums. Jūs abi ar Šakāli. Uzvarēt vienmēr grib visi. Bet jūs abi izdzimteņi izceļaties. Zelti neies nāvē, lai uzvarētu. Mums mūsu dzīvības ir pārāk dārgas. Ar jums abiem tā nav. Kādēļ tā?”

Atgādinu Fičneram, ka viņš ir mans cietumnieks un viņam jāatbild uz maniem jautājumiem.

„Trīs lietas vēl nav galā. Lūk, kā būs. Pateikšu, kas tās ir, ja atbildēsi uz manu jautājumu — kas tevi dzen uz priekšu?” Viņš nopūšas. „Pirmā lieta, labo cilvēk, ir Kasijs. Viņš vienkārši būs spiests ar tevi duelēties, līdz viens no jums, mazajiem niekkalbjiem, atmetīs pekas un nomirs.”

No tā jau es baidījos. Atbildu uz Fičnera jautājumu.

Pastāstu, ka to pašu bija gribējis zināt Šakālis. Kas mani motivē. Sākotnējā atbilde ir niknums. Tas ir niknums no sākuma līdz galam. Ja notiek kas tāds, ko neesmu gaidījis, es reaģēju kā dzīvnieks — ar var­darbību. Tomēr dziļākā atbilde ir mīlestība. Mani vada mīlestība. Tādēļ man viņam nedaudz jāsamelo.

„Mana māte sapņoja par to, ka es kļūšu varenāks par jebkuru no savas ģimenes. Dižāks par Andromeda vārdu. Sava tēva vārdu.” Neīsts tēvs. Neīsta ģimene. Bet doma tā pati. „Es neesmu Bellona. Neesmu Augusts. Neesmu Oktāvija au Luna.” Neganti pasmaidu, un Fičners to novērtē. „Bet es gribu stāvēt viņiem visiem pāri un taisīt uz viņu nolādē­tajām galvām.”

Tas Fičneram patīk. Viņš vienmēr ir gribējis to pašu, bet ir atklājis, ka bez ciltsrakstiem nopelni tevi aizved tikai līdz konkrētai robežai. Viņa stāvokli rada neapmierinātība ar šo faktu.

„Otra lieta, kas vēl nav noslēgusies, ir šis.” Viņš novēcina rokas. Man tikusi sliktākā darījuma daļa — neko jaunu Fičners man nepa­saka. Es nogalināju proktoru. Man ir pierādījumi, ka arhiGubernators piekukuļoja citus un draudēja man, lai uzvarētu viņa bērns. Nepotisms. Manipulācija ar svētās skolas kārtību. Tās nav ikdienišķas ziņas. Tas kaut

ko sagraus. Varbūt pat gāzīs arhiGubcrnatoru no posteņa. Apsūdzības. Sods? Atlasītāji prasīs asinis. „Un arhiGubernators gribēs tavējās. Tas viņu apkaunos un, iespējams, atbrīvos vietu arhiGubernatoram no Bellonas nama. Varbūt pat Kasija tēvam.”

Fičners jautā, kādēļ uzticos savas armijas kareivjiem, kas bijuši

vergi.

„Viņi uzticas man, jo ir redzējuši, kā viņiem būtu klājies, ja manis nebūtu. Tu domā, ka viņi grib Šakāli sev par saimnieku?”

„Labi,” Fičners saka. „Tu viņiem visiem uzticies. Brīnišķīgi, tad jau trešā sarežģījuma nav. Es kļūdījos.” Es uzstāju, lai viņš izstāsta, ko ar to domājis, tāpēc Fičners nopūšas un padodas. „Ai, tikai to, ka tu aizsūtīji Mustangu un pusi savas armijas izrēķināties ar Šakāli.”

„Un?”

„Nē, patiešām, nekas. Tu viņai uzticies.”

„Nē. Izstāsti man. Ko tu gribēji teikt?”

„Nu labi. Ja tu tiešām gribi zināt, vienkārši nav cita veida, kā to pateikt — viņa ir Šakāļa dvīņumāsa.”

Virdžīnija au Augusta. Šakāļa māsa. Dvīne. Ietekmīgās ģimenes gens Augusta mantiniece. ArhiGubernatora Nero au Augusta vienīgā meita. Vīra, kurš vainīgs pie šī visa. Gluži tāpat kā viņas brālis, turēta slepenībā un prom no cilvēku acīm, lai izvairītos no atentāta mēģināju­miem. Tādēļ Kasijs nepazina savas ģimenes lielākā ienaidnieka meitu. Tomēr, kad sēdēju kopā ar Šakāli, Mustanga zināja, kas viņš ir. Viņas brālis. Vai viņa zināja par Šakāļa identitāti jau pirms tam? Ja viņa to zināja un neko neteica, es šo klusēšanu nespēju izskaidrot. To izskaidro vienīgi ģimenes saites — tā ir lojalitāte, kas augstāka par draudzību, mīlestību, skūpstu istabas stūrī. Esmu aizsūtījis Šakālim pusi savas armijas. Esmu iedevis viņam atPlāksnes bruņas, gravZābakus, rēgApmetņus, slātes, pulsRīkus — pietiekami daudz tehnikas, lai ieņemtu Olimpu. Sasodīts!

Proktori visu zina. Kad skrienu viņiem garām, tie smejas par mani. Smejas par manu muļķību. Dusmas manī aug. Es gribu kaut ko nogali­nāt. Izvietoju savus spēkus pozīcijās. Viņi ir izklīduši pa pili, kur mielojas

ar tās ēdieniem un ņem tās sniegtās baudas. Muļķi! Muļķi! Mani labākie karavīri ir tur, kur vajadzīgs. Sevro atstāts darīt savu darbu. Tas ir vissva­rīgāk. Pavēlu Taktam sadzīt pēdas Venēras un Merkura pārpalikumiem Dienvidu zemienēs un paverdzināt tos un aizsūtu Miliju kopā ar Nailu komandēt manu pārējo armiju. Tagad man jādodas uz Marsa namu. Es nevaru gaidīt, līdz sapulcēsies mani kareivji. Man vajadzīgi jauni spēki, jo, kad ieradīsies Augusta dvīņi, viņiem būs līdzvērtīgi ieroči un teh­nika, iespējams, arī vairāk kareivju nekā man. Spēle ir mainījusies. Es nebiju tam gatavs. Es biju muļķis. Kā es varēju viņu skūpstīt? Manu sirdi aprij tumsa. Ja nu es būtu iedevis viņai hemanti? Saplēšu to driskās un ļauju ziedlapiņām aizlidot pa vējam, tad, apvilcis gravZābakus, nolecu no Olimpa kalna malas.

Ņemu līdzi savus gaudoņus, un, triecoties lejup, palidojam garām krītošajām ziedlapiņām.

Esam bruņoti ar gravZābakiem, pulsDūrēm un pulsAsmeņiem. Sniegs Marsa nama zemēs ir nokusis. Tā vietā plešas iebrucēju zābaku izmīdīta, dubļaina zeme. Augstienes tinas miglā. Ož pēc zemes un aplen­kuma. Mūsu torņi Foboss un Deimoss ir satriekti drupās. Aplencējiem *

iedāvātās katapultas šeit savu ir padarījušas. Tāpat apstrādātas arī manas vecās pils sienas. Parādes fasāde ir sagrauta, nokaisīta ar bultām, saplēs­tiem keramikas piķa podiem, zobeniem, bruņām un dažiem audzēkņiem.

Marsu ielenkusi gandrīz simtu liela armija. Aplencēju nometne ierīkota mežmalā, bet ap Marsa pili uzbūvēts žogs, kas neļauj nevienam izbēgt no cietokšņa. Abām pusēm šī bijusi gara ziema, lai gan ievēroju solāros kastroļus, pārnēsājamos sildītājus un uztura paciņas Šakāļa armi­jas pusē, ko veido Jupitera un Apolona spēki un ceturtdaļa Plutona nama. Paugura piekājē augstu slejas vairāki krusti. Tie vērsti pret pili. Pie tiem piesisti trīs stāvi. Par to stāvokli man pavēsta apkārt satupušās vārnas. Vienīgā pretestības pazīme, ko redzu Marsa namā, ir mūsu karogs — sapluinītais un apsvilinātais Marsa vilks. Lēnajā vējā tas nokarājas kā lupata.

Kopā ar gaudoņicm nolaižamies no debesīm kā zelta dievi. Aiz mugurām plīvo apdriskātie kažokādas apmetņi. Tomēr, ja aplencēji

domā, ka esam proktori, kas atnesuši vēl kādas veltes, viņi rūgti maldās. Nolaižamies uz zemes. Vispirms gaudoņi, bet pēc tam es nolaižos viņiem uz galvām, liekot ienaidniekam manā priekšā šausmās pašķīst uz visām pusēm.

Pļāvējs ir atgriezies mājās.

Ļauju gaudoņiem iznīcināt ienaidnieku uz mūsu zemes. Mēnešiem ilgi neesmu bijis tik tuvu mājām — Likosai. Kamēr mani vīri visapkārt dara savu darbu, pieliecos un pagrābju saujā Marsa nama zemi. Marss. Mājas. Esmu gājis zem cita karoga, tomēr man pietrūka mana nama. Ienaidnieki skrien, lai man uzbruktu. Viņi redz manu asmeni un zina, kas es esmu. Eju neaizskarams. Mani sargā pulsBruņas. Scvro un gau­doņi kalpo par manu zobenu.

Pieeju pie trim krustiem un redzu tajos Antoniju, Kasandru un Viksu.

Nodevēji. Ko viņi šoreiz izdarījuši?

Antonija joprojām ir dzīva, tāpat kā Vikss, kurš tik tikko velk dvašu. Lieku Dadzim nocelt viņus no krustiem un aizvest atpakaļ uz Olimpu pie medBotiem. Viņiem būs jādzīvo ar apziņu, ka pārgrieza Leas rīkli. Es ceru, ka tas sāpēs. Mirkli stāvu kalna pakājē. Iesaucos, lai pateiktu viņiem, kas esmu. Tomēr viņi to jau zina — Marsa karogs tiek nolaists, un tā vietā paceļas netīrs palags, uz kura steigā uzzīmēts izliekts sirpj Asmens.

„Pļāvējs!” viņi gavilē, it kā es būtu to glābiņš. „Pirmais!”

Aizstāvji ir skrandaini, netīri un izdēdējuši. Daži ir tik vāji, ka mums tie jānes pāri pils drupām. Tie, kuri spēj, nāk mani sveikt, pieliec savas galvas vai skūpsta manus vaigus. Tie, kuri nespēj, pieskaras manām rokām, kad eju garām. Tik daudziem lauztas kājas vai sadragātas rokas. Tās tiks izdziedētas. Nosūtām viņus atpakaļ uz Olimpu. Marsa nams nebūs spējīgs man palīdzēt gaidāmajā kaujā, tādēļ izmantošu aplencējus no Plutona, Jupitera un Apolona namiem. Lieku Klaunam un Olim viņus visus paverdzināt ar Marsa standartu. To man atnes tievs, nepazīstams zēns. Tomēr, kad viņš mani sagrābj skeleta apskāvienā, tik ciešā, ka sāp, es zinu, kas viņš ir.

Krūtīs atbalsojas kluss šņuksts.

Viņš mani apskauj klusēdams. Tad viņa augums trīc kā Pakss savā nāves mirklī. Bet šie drebuļi nāk no prieka, nevis sāpēm.

Roks ir dzīvs.

„Manu brāli,” viņš elso. „Manu brāli.”

„Es domāju, ka tu esi miris,” saku, turēdams viņa smalko stāvu savās rokās. „Rok, es domāju, ka tu esi miris!” Piespiežu viņu ciešāk. Viņa mati ir tik plāni. Jūtu caur drēbēm drauga kaulus. Viņš ir kā slapja lupata pret manām bruņām.

„Brāli" Roks iesāk. „Es zināju, ka tu atgriezīsies. Mana sirds to juta. Bez tevis namā valdīja tukšums.” Viņš smaidīdams raugās manī ar tādu lepnumu. „Kā tu tagad to piepildi!”

Diānas nama Pirmajai bija taisnība. Marsa nams ir kā mežonīga uguns. Un tas patiešām cieš badu. Roka sejā manāmas rētas. Viņš šūpo galvu, un es zinu, ka viņam ir, ko pastāstīt — kur viņš bija, kā viņš atgrie­zās. To vēlāk. Viņš aiziet klibodams. Kvinna, nogurusi un ar vienu ausi, aiziet viņam līdzi. Viņa pasaka man mēmu paldies un apliek kaulainajam dzejniekam ap vidu roku, liekot man noprast, ka ir aizgājusi no Kasija.

„Viņš teica, ka tu atgriezīsies,” meitene saka. „Roks nekad nemelo.”

Satieku Polluku; viņš joprojām ir jautrs. Viņš satver manu roku un runā smilšpapīra balsī. Viņš stāsta, ka Roks un Kvinna noturējuši namu kopā. Kasijs esot padevies jau pirms laba laika. Viņš mani gaidot kara zālē.

„Nenogalini viņu… lūdzu! Tas ir sagrauzis viņa prātu, cilvēk. Tas, ko viņš tev nodarīja, Kasiju sagrāva; mēs visi uzzinājām. Tāpēc ļauj viņam kādu laiku padzīvot prom no šīs vietas, cilvēk. Tā sagroza cilvēka prātu. Liek aizmirst, ka nevienam no mums nebija izvēles.” Polluks pasper kādu dubļu pikuci. „Vai zini, mani tie nelieši ielika kopā ar mazu meiteni.”

„Pārejā?”

„Lika stāties pretī mazai meitenei. Es mēģināju viņu nogalināt sau­dzīgi… bet viņa nemira!” Polluks kaut ko norūc un uzsit man pa plecu. Viņš mēģina skābi iesmieties. „Mums iet skarbi, bet vismaz neesam sar­kanie, ne tā?”

Štimmē.

Viņš dodas prom, un es savā vecajā pilī palieku viens pats. Vietā, kur stāvu, nomira Tits. Palūkojos uz cietoksni. Ir ļaunāk nekā viņa laikos. Tagad viss nez kādēļ ir daudz ļaunāk.

Nolāpīts. Kādēļ Mustangai vajadzēja mani nodot? Tagad, kad to zinu, viss ir drūms. Kā ēna tas gulstas pār manu dzivi. Viņa būtu varē­jusi man pateikt tik daudz reižu. Tomēr nekad to neizdarīja. Zinu, ka viņa gribēja ar mani runāt, kad biju kopā ar Šakāli, bet droši vien būtu teikusi man ko nesvarīgu. Kādu nieku. Vai Mustanga manis dēļ nodotu savas asinis? Nē. Ja viņa būtu gatava to darīt, tad būtu pateikusi, pirms atdevu pusi savas armijas. Viņa paņēma arī savu un Cereras standartu. Kādēļ viņai būtu vajadzīgi abi standarti, ja negrasās vest karu pret mani? Ir sajūta, ka Ēo nogalinājusi viņa. Liekas, ka viņa aplika manai sieviņai ap kaklu cilpu, bet es parāvu pēdas. Viņa ir sava tēva meita.

Jūtu sīko krakšķi atbalsojamies plaukstās. Esmu nodevis Ēo.

Nospļaujos uz bruģa. Mute izkaltusi. Neesmu neko iedzēris visu rītu. Sāp galva. Laiks nomest bumbas, kā teiktu tēvocis Nerols. Laiks tikties ar Kasiju.

Viņš izvilcis savu jon Asmeni un sēž pie Marsa nama galda. Krēslā, kurā iegrebu savu zīmi. Pār viņa celi pārklāts vecais nama karogs. Kaklā iekārta Pirmā rokas nozīmīte. Kopš viņš iegrūda šo asmeni man vēderā, pagājis tik ilgs laiks. Tagad ierocis izskatās smieklīgs. Rotaļlieta, relik­vija. Esmu tik ļoti pāraudzis šo telpu, šo asmeni, viņa spējas, tomēr viņa acis liek manai sirdij pamirt. Vainas apziņa biezē kā melna žults manā rīklē. Piepilda krūtis un atņem man spēkus.

„Piedod par Džulianu.”

Viņa mati vijas zeltītās cirtās, bet tās ir nespodras, putekļainas un taukainas. Tajās iemitinājušās blusas. Tik un tā Kasijs ir skaists, glī­tāks, nekā es jebkad būšu. Toties es esmu spēcīgāks. Dzirksts viņa acīs ir apdzisusi. Viņa dvēselei vajadzīgs laiks kaut kur tālu prom no šejie­nes. Mēnešiem ilgs aplenkums. Mēneši dusmu un sakāves. Mēneši, kas pavadīti, slīgstot vainas apziņā un zaudējumos, ir atņēmuši Kasijam visu, kas padarīja viņu par zēnu, ko pazinu. Nabaga dvēsele. Man viņa žēl.

Gandrīz iesmējos. Pēc tam, kad viņš iedūris man vēderā zobenu, es žēloju viņu. Viņš ne reizi nav zaudējis kaujā. Viņš ir vienīgais Pirmais, kurš var ko tādu teikt. Tomēr Kasijs noņem nozīmīti un pamet to man.

„Tu esi uzvarējis. Bet vai tas bija tā vērts?” viņš vaicā.

„Jā.”

„Tu nevilcinies…” Viņš pamāj. „Lūk, atšķirība starp tevi un mani.”

Viņš noliek standartu un zobenu un pienāk pie manis tik tuvu, ka saožu viņa smirdošo elpu. Man liekas, ka viņš mani apskaus. Es gribu viņu apskaut, atvainoties un izlūgties piedošanu. Tad Kasijs uzplēš kre­veli, kas klāj pirkstu kauliņus, izsūc no tās asinis un iespļauj man sejā, iztrūcinādams mani.

„Šis ir asinsnaids,” viņš augstMēlē šņāc. „Ja vēl kaut reizi tiksimies, tu esi mans, vai arī es esmu tavs. Ja vēl kādreiz telpā elposim vienu un to pašu gaisu, viena elpa aprausies. Klausies, tu nešķīstais tārps. Mēs viens otram esam velni, līdz viens no mums degs ellē.”

Tas ir formāls, salts paziņojums, kas no manis prasa tikai vienu lietu. Es pamāju ar galvu. Un viņš aiziet. Kad Kasijs ir prom, mirkli stāvu trīcēdams. Sirds krūtīs dun. Tik daudz sāpju. Es biju domājis, ka tas būs galā. Tomēr ne visas brūces aizvelkas. Ne visi grēki tiek piedoti.

Paņemu Marsa karogu un piespraužu sev Pirmā nozīmīti. Lūkojos kartē uz sienas. Virs katras no attēlotajām pilīm plīvo mans sirpjAsmens karogs; mani vīri ir sagrābuši tās visas, kamēr Takts sagatavo Olimpu Mustangas uzbrukumam. Tagad šīs pilis pieder man, nevis Marsa nama vilkam. Mans sirpjAsmens izskatās pēc Lambdas L. Mans klans. Vieta, kur joprojām smagi strādā mans brālis, māsa, tēvocis, māte un draugi. Šķiet, ka viņi ir uz citas planētas, tomēr viņu simbols, mūsu sacelšanās simbols — ierocī pārvērsts darbarīks — pacelts virs katra izcilo nama, izņemot Plutonu.

Pametu pili pa visaugstākā torņa logu. Es esmu Likosas sarkanais ellesnirējs. Esmu Marsa nama zelta Pirmais. Un es dodos pēdējā kaujā šajā nolāpītajā ielejā. Pēc tam sāksies īstais karš.