Sarkanā sacelšanās

39.PROKTORA BALVA

Rīta saule ir augstu, bet mana armija vēl guļ. Man nevajag atpūs­ties, lai gan kompānijas pēc sēžu uz vaļņiem kopā ar Sevro un pusduci citu audzēkņu. Viņi paliek manā tuvumā, it kā brīvāka vieta varētu sniegt proktoriem iespēju mani nogalināt.

Sevro ir atbrīvojis piecus Merkura audzēkņus no Apolona vergu gru­pas. Viņi pulcējas ap manu draugu uz aizsargmūra, kur spēlē veiklības spē­les — sit viens otram pa plaukstām, lai redzētu, kurš ir visātrākais. Es nespē­lēju, jo pārāk viegli uzvaru; lai jau bērni papriecājas. Lai gan smagāko nastu cēla Sevro un Takts, pēc pils ieņemšanas mani zēni un meitenes domā, ka esmu apbrīnas vērts. Mustanga man teica, ka tāds gadījums ir retums.

„Viņi domā, ka tu esi gluži vai nācis no citiem laikiem.”

„Es nesaprotu.”

„It kā tu būtu viens no senajiem iekarotājiem. Aizvēsturiskajiem zeltiem, kuri ieņēma Zemi, iznīcināja tās flotes un tā tālāk. Viņi izmanto to kā aizbildinājumu, lai nebūtu ar tevi jāsacenšas, jo kā gan Hēfaists var sacensties ar Aleksandru vai Antonijs ar Cēzaru?”

Pakrūte savelkas mezglā. Šī ir tikai spēle, bet viņi mani tik ļoti iemīļojuši. Kad sāksies sacelšanās, šie zēni un meitenes būs mani ienaid­nieki, un viņu vietā man līdzās nāks sarkanie. Cik fanātiski šie sarkanie būs? Un vai viņu degsmei būs kāda nozīme, ja tiem nāksies stāties pretī tādām būtnēm kā Sevro, Takts, Pakss un Mustanga?

Skatos, kā Mustanga nāk pa mūra valni uz manu pusi. Viņa tikko manāmi pieklibo, jo ir izmežģījusi potīti, tomēr stāvs izstaro grāciju. Mati kā zariem piebirusi ligzda, zem acīm tumšo loki. Viņa man uzsmaida. Viņa ir skaista. Kā Ēo.

No aizsargmūra redzam pāri Dižmežam, kur tālu ziemeļos sākas Marsa augstienes. Rietumos, pa kreisi no mums, kvēlo mākoņi. Mus­tanga norāda uz debesim.

„Tuvojas proktors.”

Mani miesassargi sastājas ciešāk ap mani, tomēr tas ir tikai Fičners. Sevro spļauj pāri brustvēram. „Atgriežas mūsu dāsnais tēvs.”

Fičners nolaižas ar smaidu, kas vēsta par pārgurumu, bailēm un kādu nieku lepnuma.

„Vai varam parunāt?” viņš man jautā, uzlūkodams manus sadrūmu­šos draugus.

Abi ar Fičneru sēžam Apolona kara zālē. Mustanga biksta uguni. Fičners viņu skeptiski pēta, proktoram acīmredzami nepatīk viņas klāt­būtne. Viņam ir viedoklis gandrīz par visu, gluži kā vēl kādam, ko pazīstu.

„Tu esi savārījis tādas ziepes, puis’.”

„Vienosimies, ka tu mani nesauksi par puisi" saku.

Viņš pamāj. Fičners nevalsta mutē gumiju. Viņš nezina, kā pateikt to, ko ir nācis man pavēstīt. Par to vēsta raizes viņa acīs.

„Apolons nav pametis Olimpu,” es saku.

Pārsteigts par manu minējumu, viņš sastingst. „Tieši tā. Viņš joprojām ir tur.”

„Un ko tas nozīmē, Fičner?” Pienāk Mustanga un apsēžas man blakus.

„To tas arī nozīmē,” viņš atbild, skatīdamies uz mani. „Viņš nav pametis Olimpu, kā viņam būtu vajadzējis darīt. Ir pamatīgs juceklis. Ja Šakālis uzvarētu, Apolonam pienāktos sulīgs kumosiņš. Tāpat arī Jupite­ram un vēl dažiem. Klīda runas, ka tiks piedāvāta viena no prētoru bru­ņinieku pozīcijām uz Lunas.”

„Un tagad šī izvēle izslīd caur pirkstiem,” Mustanga piebilst. Viņa smīnēdama pamet skatu uz mani. „Kaut kāda zēna dēļ.”

Iesmejos. SlāpLauks liek skaņai atbalsoties. „Kas tagad būtu jādara?”

„Tu joprojām vēlies uzvarēt, ja?” Fičners prasa.

,Jā.”

„Tāpēc tas viss?” viņš man jautā, lai gan ir skaidrs, ka savā prātā proktors domā ko citu. „Mācekļa vietu tu dabūsi tik un tā.”

Paliecos uz priekšu un uzsitu ar pirkstu pa galdu. „Galvenais ir parādīt viņiem, ka viņi nedrīkst nolādēti krāpties paši savā spēlē. ArhiGubernators nedrīkst vienkārši pateikt, ka viņa dēls ir labākais un ka viņam vajadzētu mani pārspēt tikai tāpēc, ka viņam paveicies piedzims­tot. Runa ir par nopelniem.”

„Nē,” saka Fičners, paliecies man pretī. „Runa ir par politiku.” Viņš pamet skatu uz Mustangu. „Nu, vai tu beidzot nesūtīsi viņu prom?” „Mustanga paliek.”

„Mustanga,” Fičners mēdās. „Nu, Mustanga, ko tu domā par arhiGubernatora krāpšanos dēla dēļ?”

Mustanga parausta plecus. „Nogalini vai tiec nogalināts, krāpies vai tiec apkrāpts? Esmu redzējusi, ka izcilie, it sevišķi iezīmētie, ievēro tieši šādus likums.”

„Krāpies vai tiec apkrāpts.” Fičners pabungo ar pirksta galu pa virslūpu. „Interesanti."

„Tev jau nu par krāpšanos vajadzētu šo to zināt,” viņa saka.

„Tev jāļauj mums ar Derovu parunāt zem četrām acīm, Mustanga" „Viņa paliek.”

„Tas nekas,” viņa mīklaini nomurmina. Aiziedama Mustanga paspiež manu plecu. „Tik un tā tavs proktors mani garlaiko.”

Kad Mustanga ir aizgājusi, Fičners skatās man acīs. Viņš iebāž roku kabatā, vilcinās, tad izvelk no tās kādu priekšmetu. Mazu kastīti. Viņš nomet to uz galda un dod zīmi, lai atveru. Nesaprotu kāpēc, bet jau zinu, kas tajā būs iekšā.

„Tiesa, jūs, maitasgabali, esat man parādā par pāris iekarojumiem,” rūgti iesmejos un uzvelku pirkstā Dejotāja gredzenNazi. Saliecu pirkstu,

un no rotas izšaujas astoņas collas garš asmens. Saliecu locītavu vēlreiz, un ierocis atgriežas vietā.

„Obsidiāni tev to atņēma, pirms izgāji Pāreju, ja? Man teica, ka tas piederējis tavam tēvam.”

„Kāds tev to pastāstīja?” Bakstu kara zāles galdu ar asmeni. „Cik kļūdaina informācija.”

„Nav nekādas vajadzības lekties, puis’.” Paceļu skatu un ielūkojos Fičnera acīs. „Tu ieradies šeit, lai iegūtu labu mācekļa vietu. Tu esi to panācis. Ja turpināsi izaicināt proktorus, viņi tevi nogalinās.”

„Man šķiet, ka esam par to runājuši jau iepriekš.”

„Derov, tam, ko tu dari, nav nekādas sajātas jēgas! Tā ir pārgalvība!” „Nekādas jēgas?” es atbalsoju.

„Kas būs, ja sakausi arhiGubernatora puiku? Ko tu panāksi?” „Visu!” es aizsvilstos. Drebu dusmās un lūkojos liesmās, līdz atkal spēju valdīt pār savu balsi. „Tas pierādīs, ka esmu labākais zelts šajā skolā. Tas parādīs, ka varu izdarīt visu, ko var viņi. Kādēļ gan man ar tevi runāt, Fičner? Esmu to visu paveicis bez tavas palīdzības. Tu man neesi vaja­dzīgs. Apolons mēģināja mani nogalināt, bet tu neko nedarīji! Neko! Ko tieši esmu tev parādā? Varbūt šo?” Ļauju izslīdēt asmenim.

„Derov.”

„Fičner.” Nobolu acis.

Viņš uzsit pa galdu. „Nerunā ar mani tā, it kā es būtu kāds muļķis! Paskaties uz mani! Paskaties uz mani, tu vīzdegunīgais, mazais nelga!” Paskatos uz viņu. Proktora vēders kļuvis lielāks. Viņa seja pārāk nomocīta, lai piedienētu zeltam. Mati dzelteni un netīri atsukāti atpakaļ. Viņš nekad nav bijis izskatīgs, bet šobrīd mazāk nekā jebkad.

„Paskaties uz mani, Derov. Par visu, kas man ir, es esmu bijis spiests cīnīties. Es nepiedzimu arhiGubernatora ģimenē. Tālāk par šo es nekad netikšu, lai gan man vajadzētu sasniegt daudz vairāk. Manam dēlam vajadzētu sasniegt vairāk, tomēr viņš to nespēj, un viņam tas nekad nebūs ļauts. Ja mēģinās, tad mirs. Katram ir robeža, Derov. Robeža, kurai pāri viņš nevar tikt. Tava ir augstāka nekā manējā, tomēr tā nav tik augsta, kā tev nolādēti gribētos. Ja tu uzkāpsi augstāk, viņi nogāzis tevi zemē.”

Viņš kā apkaunots novēršas un lūkojas liesmās. Viņa dēls. Tas redzams viņu sejas krāsā, viņu vaibstos, raksturā un tajā, kā viņi viens ar otru runā. Esmu muļķis, ka nesapratu to agrāk.

„Tu esi Sevro tēvs,” es saku.

Viņš kādu bridi neatbild. Kad Fičners ierunājas, viņa balsi skan lūgums. „Tu liec viņam domāt, ka viņš var uzkāpt augstāk, nekā tas ir iespējams. Tu viņu nogalināsi, zēn. Un nogalināsi ari sevi.”

„Tad palīdzi mums!” mudinu viņu. „Dod man ieroci cīņā pret Apo­lonu! Vai vēl labāk — cīnies pret viņiem kopā ar mani! Sapulcē pārējos proktorus, un mēs viņu uzveiksim!”

„Es nevaru, zēn. Es nevaru.”

Nopūšos. „Nē, man jau likās, ka tu to nedarīsi.”

„Ja es tev palīdzētu, mana karjera būtu galā vienā mirkli. Viss, kā dēļ esmu vergojis, tas viss būtu apdraudēts. Un kādēļ? Tikai tāpēc, lai pierādītu, ka arhiGubernatoram nav taisnība.”

„Visi tik ļoti baidās no pārmaiņām,” saku un no sirds uzsmaidu salauztajam vīram. „Tu man atgādini manu tēvoci.”

„Nekādu pārmaiņu nebūs,” Fičners pieceldamies noņurd. „Nekad nav bijis. Zini savu sasodīto vietu, vai arī dzīvs no šejienes ārā netiksi, zēn.” Izskatās, ka viņš grib pasniegties un pieskarties manam plecam. Tomēr to nedara. „Velns, lamatas tev jau ir izliktas. Tu ej tajās taisni iekšā.” „Esmu gatavs Šakāļa lamatām, Fičner. Vai Apolona. Tam nav nozī­mes. Viņi nespēs novērst to, kas viņus sagaida.”

„Nē,” mirkli vilcinājies, saka Fičners. „Ne jau viņu lamatas. Tās, ko izlikusi meitene.”

Atbildu tā, lai viņš saprastu. „Fičner. Netaisi man par muļķi ar saviem aptuvenajiem, kaitinošajiem mājieniem par divkosību. Mana armija ir mana. Iegūta ar sirdi, ķermeni un dvēseli. Tagad viņi nevar nodot mani vairāk, nekā es varētu nodot viņus. Ko tādu kā mēs tu nekad agrāk neesi redzējis. Tādēļ izbeidz.”

Viņš nošūpo galvu. „Šī ir tava cīņa, zēn.”

„Jā. Šī ir mana cīņa,” smaidīdams saku. Tagad ir pienācis brīdis, ko gaidīju. „Fičner, pagaidi!” saku, pirms viņš sasniedzis durvis. Proktors

apstājas un pagriežas pret mani. Atgrūžu krēslu no galda un pieeju pie viņa. Viņš ieinteresēts mani uzlūko. Tad es sniedzu viņam roku. „Paldies tev, par spīti visam.”

Viņš to satver. „Lai tev veicas, Derov!” Fičners saka. „Tomēr parū­pējies par Sevro. Tas mazais sūdagabals sekos tev jebkur, vienalga, ko viņam saku.”

„Es par viņu parūpēšos. Apsolu.” Mans ellesnirēja tvēriens ap viņa plaukstu kļūst spēcīgāks.

Uz mirkli, tikai uz mirkli esam draugi. Tad viņš saviebjas no spie­diena, ko jūt savā rokā. Sākumā Fičners iesmejas, bet tad saprot, un viņa acis ieplešas.

„Piedod,” es saku.

Tad es salaužu viņa degunu un triecu elkoni deniņos, līdz viņš vairs nekustas.