Sarkanā sacelšanās

37 .DIENVIDI

„Sūds uz piķa!” iekliedzos, kamēr Mustanga kara apspriežu zālē smērē man uz muguras dziedinošu ziedi. Viņa uzsit knipi man pa muguru. „Kāpēc?” es ievaidos.

„Cilvēka vērtību nosaka viņa rīcība, kad tam dota vara.” Viņa sme­jas. „Tu izsmej viņu par Ciceronu, bet pats spļauj laukā Platonu.”

„Platons ir vecāks. Viņš Ciceronu pārtrumpo. Au!”

„Un kas tas bija par joku ar asinsbrāļiem? Tas pilnīgi neko neno­zīmē. Tikpat labi tu būtu varējis teikt, ka esat priežu čiekuru brālēni.” „Nekas tā nevieno kā kopā ciestas sāpes.”

„Nu, tad jau, lūdzu, te būs vēl.” Viņa izvelk pātagas ādas sloksni no brūces. Es iekliedzos.

„Sāpes, kas kopā ciestas…” Nodrebinos. „Nevis nodarītas! Psihiski nelīdzsvarotā… au\"

„Tu izklausies pēc meitenes. Domāju, ka mocekļi ir izturīgi. No otras puses, tu varētu būt arī traks kā sērgu saķēris suns. Droši vien pie vainas drudzis pēc saduršanas. Starp citu, tu traumēji Pakšu. Viņš raud. Apsveicu.”

Patiešām dzirdu, kā Pakss ieroču noliktavā šņukst.

„Bet tas taču nostrādāja, vai ne?”

„Kā nu ne, mesija. Esi aizsācis pats savu kultu,” viņa sausi izsmej mani. „Viņi laukumā būvē tev totēmus. Liec ceļus, lūgdami tavu viedā

padomu. O, visvarenais pavēlniek. Es smiešos, kad viņi izdomās, ka tu viņiem nepatīc, un tie varēs tevi nopērt ikreiz, kad paveiks kādu nedarbu. Tagad sēdi mierīgi, tu elfiņ. Un beidz runāt! Tu mani kaitini.”

„Vai zini, kad pabeigsim Institūtu, varbūt tev vajadzētu padomāt, vai nevēlies kļūt par sārto. Tavs pieskāriens ir tik maigs!”

Viņa pasmīn. „Aizsūtīsi mani uz Rožu dārzu? Ha! Lūk, tas pada­rītu manu tēvu sārtu. Ai, nu beidz taču čīkstēt. Tā bija diezgan asprātīga vārdu spēle.”

Nākamajā dienā sakārtoju savu armiju. Uzlieku Mustangai pienā­kumu izveidot sešas vienības, katrā pa trim izlūkiem. Man ir piecdesmit seši karavīri; vairāk nekā puse no tiem ir vergi. Lieku viņai katrai grupai pievienot vienu no Cereras kareivjiem — visambiciozākos. Viņiem tiek seši no astoņiem sakarRīkiem, ko atradu Cereras kara zālē. Ierīces ir pri­mitīvas, čerkstošas austiņas, tomēr tās sniedz manai armijai ko iepriekš nebijušu — attīstību, pāraugot saziņu ar dūmu signālu palīdzību.

„Tā, es pieņemu, ka tev ir plāns, kurā ietverts kas vairāk nekā vien­kārša došanās uz dienvidiem kā tādai mongoļu ordai…” bilst Mustanga.

„Protams. Mēs dosimies meklēt Apolona namu.” Es turēšu Fičneram doto solījumu.

Tonakt no Cereras nama izjāj izlūki, kas uz dienvidiem izretinās sešos virzienos. Mana armija seko rītausmā, mirklī, pirms debesīs ceļas ziemas saule. Šo izdevību es neizniekošu. Ziema ir iespiedusi namus atpa­kaļ to cietokšņos. Dziļais sniegs un slēptas gravas padara smago kavalē­riju lēnu un nepraktisku. Spēle ir palēninājusi gaitu, bet es to nedarīšu. Manis pēc Marss un Jupiters var kauties, cik vēlas. Vēlāk es atnākšu pēc tiem abiem.

Dienvidu gājiena otrās dienas pievakarē redzam Junonas cie­toksni, ko jau iekarojis Jupiters. Tas slejas uz rietumiem no Argosas pie­tekas. Pili ieskauj kalni. Aiz tiem paceļas ziemīgās, sešus kilometrus augstās Marinera ielejas sienas. Mani izlūki vēsta par trīs ienaidnieku izlūkiem zirgos, kas manīti mežmalā austrumos. Viņi domā, ka tie ir no Plutona — Šakāļa vīri. Zirgi esot melni, un to jātnieku mati nokrāsoti

tāpat. Viņi iepinuši matos kaulus. Izlūki stāsta, ka jājot tie grab kā bam­busa vēja zvani.

Lai kas būtu šie jātnieki, mums viņi netuvojas. Manās lamatās neiekrīt. Izlūki stāsta, ka viņus vada meitene. Viņa sēž sudrabota zirga mugurā, kas pārsegta ar nebalinātiem kauliem izšūtu ādas segu, acīmre­dzot dienvidos medBoti nav tik efektīvi. Es domāju, ka tā ir Lailata. Viņa ar saviem izlūkiem aizjāj uz dienvidiem, kad no dienvidaustrumiem Dižmeža malā parādās lielāka vienība.

Šīs ir īstas armijas, kas var atļauties smagās kavalērijas jātnieku vienības.

No kādas lielākas vienības mums tuvojas viens jātnieks. Viņš nes Apolona strēlnieku vimpeli. Zēna mati ir gari un mežonīgi, seju nocieti­nājuši no dienvidu jūras nākošie ziemas vēji. Cirtiens pierē gandrīz paņē­mis abas viņa acis — acis, kas tagad mani lūkojas kā divas gailošas ogles sejā, kas izkalta bronzā.

Kad esmu pateicis savai armijai, lai tā izskatās tik nogurusi un nožē­lojama, cik vien iespējams, dodos viņam pretī. Paksarn tas slikti izdodas. Mustanga liek viņam notupties uz ceļiem, lai milzīgais zēns izskatītos salīdzinoši normāls. Komiskai noskaņai viņa nostājas Paksam uz pleciem un, vēstnesim tuvojoties, sāk pikoties. Spēle ir trokšņaina un muļķīga un liek manai armijai izskatīties brīnišķīgi ievainojamai.

Izliekos, ka kliboju. Nometu malā vilkādas apmetni. Pietēloju dre­buļus. Pārliecinos, ka mans nožēlojamais rūdītā tērauda zobens vairāk atgādina spieķi, nevis ieroci. Kad viņš tuvojas, saliecu savu stalto augumu un pametu skatu uz savu rotaļā aizrāvušos armiju. Manu apkaunojuma izteiksmi gandrīz izjauc smiekli. Noriju tos.

Viņa balss skan kā pa raupju akmeni vilkts tērauds. Viņā nav ne dzirksteles humora, viņš neuzskata, ka mēs visi esam pusaudži, kas spēlē spēli, un ka aiz šīs ielejas robežām joprojām pastāv īstā pasaule. Dienvidos noticis kas tāds, kas licis viņiem to aizmirst. Tāpēc, kad pazemīgi uzsmaidu viņam, vēstneša sejā nepakustas ne vaibsts. Viņš ir virs. Nevis zēns. Šķiet, ka šī ir pirmā reize, kad redzu kādu, kurš ir patiešām izaudzis.

„Un jūs esat tikai skrandaini pārpalikumi no ziemeļiem,” ņirgājas Apolona nama Pirmais vārdā Nova. Viņš mēģina uzminēt, no kāda nama nākam. Esmu nodrošinājis, ka viņš redzēs Cereras standartu. Novas acis uzzibsnī. Viņš grib ar to vairot pats savu slavu. Tāpat viņš ir apmierināts, kad ievēro, ka vairāk nekā puse manas piecdesmit sešu cilvēku armijas ir vergi. „Dienvidos jūs ilgi neizturēsiet. Varbūt vēlaties patverties no auk­stuma? Varbūt gribat siltu ēdienu un gultas? Dienvidi ir skarbi.”

„Nespēju noticēt, ka tie būs ļaunāki par ziemeļiem, cilvēk,” es saku. „Viņiem tur ir slātes un pulsBruņas. Proktori liedz mums savu labvēlību.”

„Viņi nav šeit, lai būtu pret tevi labvēlīgi, nīkuli,” viņš noskalda. „Proktori palīdz tiem, kuri palīdz paši sev.”

„Mēs palīdzējām sev, kā spējām,” lēnprātīgi pasūdzos.

Viņš nospļaujas zemē. „Bērns! Nečīksti te! Dienvidi asarām netic.”

„Bet… bet dienvidos nevar būt ļaunāk nekā ziemeļos.” Es nodre­binos un pastāstu viņam par Pļāvēju no augstienēm. Par briesmoni. Mežoni. Slepkavu. Ļaunas, ļaunas lietas.

Kad runāju par Pļāvēju, viņš māj ar galvu. Tātad viņi ir par mani dzirdējuši.

„Tavs Pļāvējs ir miris. Žēl gan. Man būtu paticis iemēģināt spēkus pret viņu.”

„Viņš bija īsts dēmons!” es protestēju.

„Mums šeit ir pašiem savi dēmoni. Vienacains briesmonis mežā un vēl ļaunāks nezvērs rietumu kalnos. Šakālis,” viņš atzīst, turpinādams savu piedāvājumu. Man būtu ļauts piebiedroties Apolona namam kā algotnim — ne kā vergam, nekādā gadījumā kā vergam. Viņš palīdzētu man sakaut Šakāli un atgūt ziemeļus. Mēs būtu sabiedrotie. Viņš domā, ka esmu vājš un dumjš.

Palūkojos uz savu gredzenu. Apolona proktors uzzinās visu, ko šobrīd pateikšu. Es gribu, lai viņš zina, ka grasos sagraut viņa namu. Ja viņš vēlas mēģināt mani apturēt, savu ielūgumu būs saņēmis.

„Nē,” saku Novam. „Mana ģimene mani nosodīs. Ja pievienotos tev, viņu acīs es kļūtu par niecību. Nē. Atvaino.” Iekšēji pasmaidu. „Mums ir

gana pārtikas, lai izietu cauri tavām zemēm. Ja tu mums ļausi, mēs nesa­gādāsim nekād—”

Viņš mani iepļaukā.

„Tu esi elfs,” viņš noskalda. „Savaldi savu drebošo lūpu! Tu apkauno savu krāsu!” Viņš pieliecas tuvāk pār seglu loku. „Tu esi iemaldījies milžu cīņā un tiksi saspiests. Bet kļūsti par vīru, pirms nāku tev pakaļ! Es ar bērniem necīnos.”

Tieši tobrīd Mustanga iemet viņam pa galvu ar sniega piku, pro­tams, ka viņa trāpa precīzi un smejas skaļi.

Nova nereaģē. Kustas tikai viņa zirgs, kas apgriežas, lai aiznestu jātnieku atpakaļ pie viņa klejojošās kaujas vienības. Noskatos, kā šis vīrs aizjāj, un jūtu, kā manī aug nemiers.

„Jāj mājās, mazo strēlniek!” sauc Takts. „Jāj mājās pie mammītes!” Nova atgriežas pie savas smagās kavalērijas vienības. Mūsu vienīgie jātnieki ir izlūki. Pat tad, ja dziļās sniega kupenas kavētu smagāko zirgu skrējienu, mūsu izlūki nevar stāties pretī tiešam uzbrukumam ar jonAsmeņiem un jonŠķēpiem. Mums joprojām ir vien rūdītā tērauda ieroči. Par rūdītās plāksnes vai kažokādas bruņām arī mums nav nekā labāka. Man vispār nav bruņu. Pagaidām kādu laiku neplānoju iesaistīties cīņās, kur tās man varētu izrādīties nepieciešamas. Pēc Cereras cietokšņa un standarta iekarošanas godalgu neesam saņēmuši. Proktori ir uzgriezuši man muguru, bet laika apstākļi pieturas labvēlīgi. Parasti kājnieki kava­lērijas priekšā krīt kā sausi kvieši, bet mūs pasargā sniegs un nodevīgais reljefs zem tā.

Tonakt izveidojam nometni upes rietumu krastā, tuvāk pie kal­niem, nost no atklātā lauka, kas plešas Dižmežu malā. Ja Apolona kava­lērija vēlas uzbrukt mūsu nometnei, kamēr guļam, tai nāksies tumsā šķēr­sot aizsalušo upi. Brīdī, kad redzēju, ka tie uzskata mūs par vārguļiem un vieglu medījumu, es zināju, ka viņi to mēģinās. Viņi nožēlojami izgāžas. Augstprāši. Pēc krēslas liku Paksam un viņa spēkavīriem ņemt cirvjus un mīkstināt biezo upes ledu ap mūsu nometnes robežām. Naktī dzirdam, kā kliedz zirgi un plunkšķ ūdenī iekrituši ķermeņi. MedBoti īdēdami nolaižas, lai glābtu dzīvības. Šie zēni un meitenes no spēles ir izstājušies.

Turpinām ceļu uz dienvidiem, kur pēc manu izlūku minējumiem atrodas Apolona pils. Naktī labi paēdam. Vārām zupas no izlūku atvesto dzīvnieku kauliem un gaļas. Maizi glabājam pašdarinātos maisos. Ēdiens uztur manu armiju labā omā. Kā reiz teicis diženais Korsikānis: „Armija maršē, ja tās vēders ir pilns.” Jāsaka gan, ka viņam pašam ziemā klājās diezgan slikti.

Kamēr vedu savu kolonnu, pienāk Mustanga, lai paietos man līdzās. Lai gan viņa satinusies tikpat biezās vilkādās kā es, meitene tik tikko sniedzas man līdz plecam. Kad kopā brienam pa dziļo sniegu, gan­drīz smieklīgi nolūkoties, kā viņa mēģina iet vienā solī ar mani. Ja palē­ninu gaitu, izpelnos drūmu skatienu caur sarauktu pieri. Mēģinot neat­palikt, viņas bize šūpojas šurpu turpu. Kad sasniedzam vieglāku ceļu, viņa palūkojas uz mani. Uzrautais deguns aukstumā ir sarkans kā ķirsis, bet acis atgādina karstu medu.

„Tu pēdējā laikā slikti guli,” viņa iesāk.

„Kad tad esmu labi gulējis?”

„Kad gulēji blakus man. Pirmajā nedēļā mežā tu naktīs kliedzi, bet pēc tam gulēji saldi kā mazulis.”

„Vai tas nozīmē, ka aicini mani atpakaļ?” es vaicāju.

„Es nekad neesmu teikusi, ka tevjāiet prom.” Viņa mirkli pagaida. „Kāpēc tu aizgāji?”

„Tu novērs manu uzmanību,” es atbildu.

Viņa gaiši iesmejas un atpaliek, lai turpinātu ceļu līdzās Paksam. Palieku apjucis gan no savas atbildes, gan viņas vārdiem. Nekad nebiju domājis, ka Mustangai rūpēs tas, ka esmu aizgājis. Manā sejā iezogas muļķīgs smaids. Takts mani pieķer.

„Laimes pārņemts mīlas balodītis,” viņš nodūdo.

Metu viņam sejā sauju sniega. „Vairs ne vārda.”

„Bet man jāpārmij vēl viens vārds, viens nopietns vārds!' Viņš pie­nāk tuvāk un dziļi ievelk elpu. „Vai sāpes mugurā tevi uzbudina tikpat ļoti kā mani?” Viņš smejas.

„Vai tu kādreiz esi nopietns?”

Viņa acis dzirkstī. „O, nopietnu tu mani negribi redzēt.”

„Un kā būtu ar paklausīgu?”

Takts sasit plaukstas. „Nu, tu jau zini, ka neesmu prīmā sajūsmā par pavadām.”

„Vai tu redzi kādu pavadu?” jautāju, norādīdams uz viņa pieri, kur varētu būt verga zīme.

„Un tā kā tu zini, ka pavada man nav vajadzīga, būtu labi, ja tu man pateiktu, kurp dodamies. Tā es būtu daudz… efektīvāks.”

Viņš mani neizaicina, jo runā klusu. Pēc pātagošanas, ko abi izcie­tām, Takts izturas pret mani biedējoši lojāli. Viņš man paklausa, par spīti smaidiem, vīpsnāšanai un smiekliem. Un viņa jautājums ir nopietns.

„Mēs dodamies iznīcināt Apolonu,” es pastāstu.

„Bet kāpēc tieši Apolonu?” Takts vaicā. „Mēs sagrābjam namus nejaušā secībā, vai arī man vajadzētu zināt vēl kaut ko?”

Viņa tonis liek man ziņkārē pieliekt galvu. Šis zēns man vienmēr ir atgādinājis kaut kādu milzīgu kaķi. Varbūt pie vainas biedējoši nevērīgā maniere, kādā viņš dreifē apkārt. It kā spētu kādu nogalināt, pat nesa­sprindzinot muskuļus. Vai varbūt tas tāpēc, ka spēju iztēloties, kā viņš saritinās uz dīvāna un ar mēli nomazgā sevi tīru.

„Esmu šo to redzējis sniegā, Pļāvēj,” viņš klusi saka. „Precīzāk izsa­koties — nospiedumus sniegā. Un šos nospiedumus nav atstājušas pēdas.”

„Ķepas? Pakavi?”

„Nē, dārgo vadoni.” Takts pienāk tuvāk. „Līnijveida nospie­dumi.” Es saprotu, ko viņš grib teikt. „Ļoti zemu lidojoši gravZābaki. Lūdzams, pastāsti man, kāpēc mums seko proktori? Kāpēc viņi apvilkuši rēgApmetņus?”

Mūsu gredzenu dēļ čukstēšanai nav jēgas. Tomēr Takts to nezina.

„Tāpēc, ka viņi no mums baidās,” es atbildu.

„Tas ir, baidās no tevis.” Viņš mani vēro. „Ko zini tu, bet nezinu es? Ko tu pastāsti Mustangai, bet ne mums?”

„Vai gribi zināt, Takt?” Neesmu aizmirsis šī puiša noziegumus, tomēr aplieku roku viņam ap plecu un pievelku tuvāk kā brāli. Es zinu, cik ietekmīgs var būt pieskāriens. „Notriec Apolona namu no nolādētās kartes, un tad es tev pastāstīšu.”

Viņa lūpas savelkas plēsīgā smaidā. „Ar vislielāko prieku, labo Pļāvēj.”

Turamies pa gabalu no atklātiem laukiem, virzīdamies dziļāk dien­vidu virzienā, ejam gar upi un austiņās klausāmies izlūku ziņojumos par ienaidnieku sagrābtajām teritorijām. Šķiet, ka Apolons šeit visu kontrolē. Viss, ko redzam no Šakāļa, ir sīkas izlūku vienības. Viņa kareivjiem pie­mīt kas savāds, kas tāds, kas sēj saltumu sirdī. Domāju par savu ienaid­nieku vai tūkstošo reizi. Kas padara zēnu bez sejas tik biedējošu. Vai viņš ir garš? Slaids? Plecīgs? Veikls? Neglīts? Un kas vairo viņa slavu? Vai vārds? Šķiet, neviens to nezina.

Plutona izlūki neierodas, par spīti kārdinošajām lamatām, ko esam izlikuši. Lieku Paksam augstu nest Cereras karogu, lai to plīvo­jam redz ikviens Apolona jātnieks vairāku jūdžu rādiusā. Katrs apzinās iespēju izcīnīt slavu. Mums uzbrūk jātnieku vienības. Izlūki domā, ka var atņemt mums mūsu lepnumu un gūt sev statusu pašu namā. Viņi kā muļķi nāk pa trim, pa četriem, un mēs sakaujam tos ar Cereras strēl­niekiem, Minervas šķēpnešiem vai sniegā ieraktiem pīķiem. Pamazām graužam tos, tāpat kā vilks grauž alni. Tomēr allaž ļaujam tiem izbēgt. Es gribu, lai tad, kad ieradīšos pie viņu sliekšņa, tie ir nikni kā elle. Tādi vergi šobrīd mūs tikai kavētu.

Tonakt sēžu pie maza ugunskura kopā ar Pakšu un Mustangu, kas stāsta par savām dzīvēm ārpus skolas. Ja izdodas viņu iekustināt, Pakss ir īsts nemiera gars — pārsteidzoši dzīvīgs stāstnieks ar tendenci izteikt komplimentus visiem savu stāstu varoņiem, tostarp arī ļaundariem, tādēļ pusi laika klausītājs pat nezina, kurš ir ļaunais, kurš — labais. Viņš pastāsta par gadījumu, kad salauza uz pusēm tēva scepteri, un to reizi, kad tika sajaukts ar kādu obsidiānu un gandrīz aizsūtīts uz Agogi, kur viņus apmāca cīņām kosmosā.

„Es domāju, ka varētu teikt tā, ka vienmēr esmu sapņojis kļūt par obsidiānu,” viņš rūc.

Kad Pakss bijis mazs, viņš aizlavījies no vecāku vasaras savrupnama Jaunzēlandē uz Zemes un piebiedrojies obsidiāniem, kas gājuši naksnīgos

nagoge gājienos, kuru laikā laupījuši un zaguši, lai papildinātu niecīgo uzturu, kas viņiem dots Agogē. Viņš kašķējies un cīnījies ar tiem par ēdiena paliekām. Pakss apgalvo, ka vienmēr uzvarējis, līdz saticis Helgu. Abi ar Mustangu saskatāmies un cenšamies neizplūst smieklos, kamēr Pakss svinīgi stāsta par Helgas bagātīgajām proporcijām, platajām dūrēm un iespaidīgajiem augšstilbiem.

„Viņu mīla bija liela,” saku Mustangai.

„Mīla, kas satricināja zemi,” viņa atbild.

Nākamajā rītā mani pamodina Takts. Viņa acis ir saltas kā sarma austošās saules staros.

„Mūsu zirgi izlēmuši aizmukt. Visi līdz pēdējam.” Viņš aizved mūs līdz Cereras zēniem un meitenēm, kas pieskatīja zirgus. „Neviens neko nav redzējis. Vienā brīdī zirgi bija šeit, nākamajā jau pazuduši.”

„Nabaga zirgi droši vien nobijušies,” Pakss ar sāpēm balsī saka. „Vakarnakt bija vējains. Varbūt tie iebēguši mežā, lai meklētu patvērumu.”

Mustanga salasa virves, pie kurām naktī tika piesieti zirgi.

Pārrautas uz pusēm.

„Stiprāki, nekā izskatījās,” viņa šaubīdamās saka.

„Takt?” pametu zodu uz virvēm.

Pirms atbild, viņš palūkojas uz Pakšu un Mustangu. „Ir pēdu nospiedumi…”

„Bet.”

„Kāpēc velti tērēt dvašu?” viņš parausta plecus. „Tu jau zini, ko teikšu.”

Virves pārrāva proktori.

Nestāstu savai armijai, kas noticis, tomēr, kad ļaudis saspiežas bari­ņos, lai sildītos ap ugunskuriem, baumas izplatās ātri. Mustanga neuzdod jautājumus, lai gan zina, ka es viņai kaut ko nestāstu. Galu galā, medi­kamentus, ko viņai devu Ziemeļmežos, es neatradu vienkārši zem kāda krūma.

Uz jauno sarežģījumu mēģinu lūkoties kā uz pārbaudījumu. Kad sāksies sacelšanās, tādi gadījumi nebūs retums. Kā es reaģēšu? Izelpošu niknumu. Izelpošu to un iešu tālāk. To pateikt ir vieglāk nekā izdarīt.

Virzāmies uz mežiem, kas plešas austrumos. Bez zirgiem līdzenu­mos pie upes mums vairs nav, ko darīt. Mani izlūki ziņo, ka Apolona pils ir netālu. Kā es to ieņemšu bez zirgiem? Bez jebkādas ātruma priekšrocības?

Kad iestājas nakts, atklājas vēl kāds sarežģījums. Sasisti zupas katli, ko atnesām no Cererās, lai varētu ugunskuros gatavot ēst. Visi ir cauri. Un maize, ko bijām rūpīgi ietinuši papīrā un nobēdzinājuši somās, nu ir pilna ar smecerniekiem. Vakariņās ēdot maizi, tie kraukšķ starp zobiem kā sulīgas sēklas. Atlasītājiem tas izskatīsies pēc nelaimīgas sakritības. Tomēr es zinu, ka te slēpjas kas vairāk.

Proktori brīdina, lai griežos atpakaļ.

„Kāpēc Kasijs tevi nodeva?” man tonakt jautā Mustanga, kamēr abi guļam iedobē zem sanestas sniega gubas. Mūsu Diānas sargkareivji vēro nometnes perimetru, sasēduši kokos. „Nemelo man!”

„Patiesībā es biju tas, kurš viņu nodeva,” atbildu. „Es… Pārejā man vajadzēja nogalināt viņa brāli.”

Viņa iepleš acis. Pēc brīža Mustanga pamāj. „Man arī nomira brā­lis. Tas nav… tas bija citādāk. Bet… tāda nāve daudz ko maina.”

„Vai tā mainīja tevi?”

„Nē,” Mustanga saka, it kā pati būtu to tikko aptvērusi. „Tomēr tā mainīja manu ģimeni. Padarīja viņus par cilvēkiem, ko es dažkārt vairs nepazīstu. Tāda laikam ir dzīve.” Viņa pēkšņi atraujas. „Kāpēc tu pateici Kasijam, ka nogalināji viņa brāli? Vai tu esi tik neprātīgs, Pļāvēj?”

„Es viņam ne sajāta nieka neteicu. Proktori to'izdarīja ar Šakāļa palīdzību. Iedeva viņam holokubu.”

„Skaidrs.” Viņas skatiens kļūst salts. „Tātad viņi krāpjas par labu arhiGubernatora dēlam.”

Pametu Mustangu un ugunskura siltumu, lai aizietu mežā paču­rāt. Gaiss ir salts un svaigs. Zaros ūjina pūces, radot sajūtu, ka no tumsas tieku novērots.

„Derov?” tumsā sauc Mustanga. Es apgriežos.

„Mustanga, vai tu man sekoji?” Derovs. Nevis Pļāvējs. Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas izteiksmē, kādā viņa saka manu vārdu, tajā, ka viņa

vispār saka manu vārdu. Kā dzirdēt rejošu kaķi. Tomēr tumsā nespēju viņu saskatīt.

„Man likās, ka kaut ko redzēju,” joprojām ēnu apslēpta, viņa saka, balss plūst no meža biezokņa. „Tas ir tepat. Tu būsi pārsteigts.”

Sekoju balss skaņai. „Mustanga! Nepamet nometni! Mustanga!"

„Mēs jau esam to pametuši, dārgumiņ.”

Kā ļaunuma vēstneši ap mani stiepjas augsti koki. To zari ķeras apģērbā. Mežs ir kluss. Tumšs. Tās ir lamatas. Tā nav Mustanga.

Proktori? Šakālis? Mani kāds vēro.

Kad tevi kaut kas vēro un tu nezini, kur tas ir, prātīgi ir darīt tikai vienu. Maini nolāpīto paradigmu, mēģini izlīdzināt spēli. Liec tam sevi meklēt.

Metos skriet. Skrienu atpakaļ pie savas armijas. Tad noslēpjos aiz koka, veikli uzrāpjos tajā un gaidu. Naži rokās. Gatavs mest. Ap mani tinas vilkādas apmetnis.

Klusums.

Tad dzirdu lūstam zarus. Mežā kaut kas kustas. Kaut kas milzīgs.

„Paks?” saucu lejup.

Atbildes nav.

Tad jūtu spēcīgu roku skaram manu plecu. Zars, uz kura tupu, ieliecas ar jaunu svaru, kad no tukša gaisa parādās vīrietis, kurš deaktivizējis savu rēgSegu. Esmu viņu redzējis jau agrāk. Cirtainie, blondie mati nogriezti īsi un ieskauj krēslaino, dievišķīgo seju. Viņa zods ir kā mar­morā kalts, bet acis ļauni mirdz tikpat spilgti kā viņa bruņas. Apolona proktors. Milzīgais radījums zem mums atkal sakustas.

„Derov, Derov, Derov,” viņš klakšķina mēli Mustangas balsī. „Tu biji visu iemīļota lelle, bet vairs nedejo tā, kā tev pieklātos. Vai pārdomāsi un dosies uz ziemeļiem?”

„Es-”

„Atsakies? Kāda starpība.” Viņš spēcīgi nogrūž mani no zara. Pa ceļam lejup atsitos pret vēl vienu. Iekrītu sniegā. Es saožu niknumu. Kažoku. Un tad ierēcas nezvērs.