Sarkanā sacelšanās

4 . DĀVANA

Kamēr Lauriem rotātās kastes tiek krautas Gammas priekšā, es domāju, cik gan patiesībā tas ir viltīgi. Viņi neļauj mums izcīnīt Lau­rus. Viņiem vienalga, ka nesaskan skaitļi. Viņiem nospļauties, ka jaunie protestā paceļ balsis, bet vecie vaid savas nodeldētās gudrības. Tā ir tikai viņu varas izrādīšana. Tā ir viņu vara. Viņi izlemj, kurš uzvarēs. Nopelni, kas iegūti jau piedzimšanas brīdī. Tā netiek izjaukta hierarhija. Tā mēs turpinām censties, bet nekad neņemamies sazvērēties.

Lai cik liela būtu vilšanās, daļa no mums nevaino Sabiedrību. Mēs vainojam Gammu, kas saņem balvas. Laikam pat cilvēka naids var aptrūkties. Un, kad viņš caur krekliņu redz sava bērna ribas, kamēr kai­miņi piestumj māgas ar gaļas sautējumiem un cukdrotiem pīrāgiem, ir grūti ienīst vēl kādu citu. Varētu padomāt, ka viņi dalīsies. Taču viņi to nedara.

Tēvocis skatās uz mani un parausta plecus, bet pārējie ir sarkani no dusmām. Lorens izskatās tā, ka varētu mesties virsū un uzbrukt skārdagalvām vai gammām. Toties Eo neļauj man aizsvilties. Viņa neļauj maniem pirkstu kauliņiem kļūt baltiem, kad esmu niknumā savilcis dūres. Viņa mani pazīst pat labāk nekā mana māte un zina, kā apslāpēt niknumu, pirms tas sācis plūst pāri malām. Noskatoties, kā Ēo saņem manu plaukstu, māte maigi smaida. Kā viņa mīl manu sieviņu!

„Padejo ar mani,” Ēo nočukst. Viņa uzsauc, lai ieskanas cītaras un ierības bungas. Bez šaubām, viņa spļauj uguni. Mana sieva Sabiedrību ienīst vairāk nekā es. Tomēr tieši tāpēc es viņu mīlu.

Drīz uzvirmo cītaru mūzika un vecie vīri ritmiski sit plaukstas pret galdiem. Plīvo kārtainie svārki. Pēdas sitas un slīd pa grīdu. Es satveru savu sievu ap vidukli, un klani saplūst laukumā, lai mums pievienotos. Mēs svīstam un smejamies, un cenšamies aizmirst dusmas. Mēs kopā augām un nu esam pieauguši. Viņas acīs es redzu savu sirdi. Viņas elpā dzirdu savu dvēseli. Viņa ir mana zeme. Viņa ir mana ģimene. Mana mīlestība.

Ēo smiedamās pavelk mani malā. Līkumojam caur pūli, lai paliktu divatā. Tomēr viņa neapstājas, kad esam tikuši ārā. Pa metāla grīdām zem zemiem, tumšiem griestiem viņa ved mani uz vecajiem tuneļiem, uz Tīklotavu, kur smagi strādā sievietes. Ir laiks starp maiņām.

„Kurp tieši mēs ejam?” es vaicāju.

„Ja atceries, man tev ir dāvanas. Un, ja atvainosies, ka tava dāvana izgāzās, es uzšaušu tev pa pakausi.”

Ieraudzījis no sienas izspraukušos asinssarkanu hemantes ziedu, noplūcu to un sniedzu viņai. „Mana dāvana,” saku. „Tiešām biju cerējis tevi pārsteigt.”

Viņa ieķiķinās. „Nu labi. Iekšpuse ir mana. Ārpuse tava. Nē! Nesa­plēs to! Tava puse paliek pie manis.” Jūtu hemantes smaržu viņas plaukstā. Tā ož pēc rūsas un mātes liesajiem sautējumiem.

Tīklotavā mums visapkārt zīdu vij augšstilba resnuma zirnekļtārpi ar garām skeletu kājām, tie ir klāti ar brūnu un melnu vilnu. Tie ložņā gar sijām, un to kājas izskatās neproporcionālas resnajiem vēderiem. Ēo aiz­ved mani līdzTīklotavas augstākajam līmenim. Vecās metāla sijas ietītas zīdā. Lūkodamies uz radījumiem visapkārt, es nodrebinos; zemesčūskas es saprotu, bet zirnekļtārpus gan nē. Sos radījumus radījuši Sabiedrības tēlnieki. Ēo smiedamās pieved mani pie sienas un notrauš malā biezu tīklu kārtu, pavērdama skatam aprūsējušu metāla cauruļvada režģi.

„Ventilācija,” viņa saka. „Pirms nedēļas nokrita sienas apmetums, kas bija to slēpis. Te ir arī veca caurule.”

,,Ēo, ja kāds uzzinās, tie mūs nopērs. Mums ir aizliegts…”

„Es neļaušu viņiem sabojāt arī šo dāvanu.” Viņa noskūpsta mani uz deguna. „Nāc nu, ellesnirēj! Šajā tunelī nav pat nokaitēta urbja.”

Sekoju viņai šaurajā šahtā cauri garai pagriezienu virknei, līdz izce­ļam režģi otrā galā — cilvēka ausīm nedzirdētu skaņu pasaulē. Tumsā kaut kas dūc. Ēo saņem manu plaukstu. Tā šeit ir vienīgā pazīstamā lieta.

„Kas tas ir?” jautāju par skaņu.

„Dzīvnieki,” viņa saka un ieved mani savādajā naktī. Zemi man zem kājām klāj kaut kas mīksts. Uztraukts ļauju viņai vilkt mani uz priekšu.

„Zāle. Koki. Derov, koki. Mēs esam mežā.”

Ziedu smarža. Tad tumsā iedegas gaismas. Caur melnumu zibsnī­dami, lido dzīvnieciņi ar zaļiem vēderiem. No ēnām paceļas lielas vabo­les ar visās varavīksnes krāsās zaigojošiem spārniem. Tajās pulsē krāsas un dzīvība. Man aizraujas elpa, un Ēo iesmejas, kad kāds tauriņš palido garām tik tuvu, ka varu tam pieskarties.

Par visu šo dziedam mūsu dziesmās, bet savām acīm esam to redzē­juši tikai HK. Šādas krāsas es nebūtu varējis pat iztēloties. Manas acis ir skatījušas tikai zemi, gailošos urbju asmeņus, pelēko betonu un metālu. HK ir bijis logs, pa kuru redzēju krāsas. Tomēr šis skats nelīdzinās nekam citam.

Lidojošo dzīvnieku spilgtums griežas man acīs. Nodrebinos, iesme­ļos un pastiepju roku, lai pieskartos radījumiem, kas manā priekšā lidinās tumsā. Atkal atgriezies bērnībā, notveru tos plaukstās un palūkojos uz telpas griestiem. Tas ir caurspīdīgs burbulis ar skatu uz debesīm.

Debesis. Kādreiz tas bija tikai vārds.

Es neredzu Marsa seju, bet redzu skatu no tās. Spodri melnajās debesīs klusi un cienīgi mirgo zvaigznes kā gaismiņas, kas iekārtas virs mūsu ciema. Ēo izskatās tā, it kā varētu tām piebiedroties. Mani vērojot, viņas seja staro, un mana sieviņa smejas, kad nokrītu uz ceļiem un ievelku plaušās zāles smaržu. Tā ir savāda, salda un nostalģijas pilna smarža, lai gan neatminos, ka iepriekš būtu redzējis zāli. Dzīvniekiem dūcot tepat krūmos, tepat kokos, novelku Ēo sev līdzās zālē un pirmo reizi noskūpstu

ar atvērtām acīm. Koku zari un lapas lēni šūpojas no ventilācijas lūkām plūstošajā gaisā. Es lieliem malkiem dzeru skaņas, smaržas un skatu, un mēs ar sievu mīlējāmies zālē zem zvaigžņota debesjuma.

„Tā ir Andromedas galaktika,” viņa saka man vēlāk, kad guļam uz muguras. Tumsā čivina dzīvnieki. Debesis virs mums ir biedējošas. Ja ielūkojos tajās pārāk cieši, aizmirstu gravitācijas tvērienu, sāk šķist, ka tajās iekritīšu. Mugurai pārskrien trīsas. Esmu stūru, tuneļu un šahtu radība. Manas mājas ir raktuvēs, un kāda daļa manī vēlas skriet prom, drošībā, aizbēgt no šīs svešādās, plašās telpas, kas pilna dzīvības.

Ēo pagriežas, lai palūkotos uz mani, un ar pirkstiem izseko karsta tvaika radītām rētām, kas kā upes izvagojušas manas krūtis. Zemāk viņa jutīs zemesčūskas atstātās rētas uz vēdera. „Mamma mēdza man stāstīt stāstus par Andromedu. Viņa zīmēja ar tinti, ko viņai iedāvāja tas skārdagalva Bridžs. Zini, viņam mamma vienmēr bija patikusi.”

Mums tā guļot kopā, viņa dziļi ievelk elpu, un es zinu, ka Ēo ir kaut ko iecerējusi, paglabājusi kaut ko sakāmu tieši šim brīdim. Šī vieta kalpo par palīgu.

„Mēs visi zinām, ka tu izcīnīji Laurus,” viņa man saka.

„Tev nevajag mani mierināt. Es vairs nedusmojos. Tas nav svarīgi,” es saku. „Tagad, kad esmu redzējis šo, tam vairs nav nozīmes.”

„Ko tu runā?” viņa asi noprasa. „Tagad tam ir lielāka nozīme nekā jebkad! Tu nopelnīji Laurus, bet viņi neļāva tev tos paturēt!”

„Tas nav svarīgi. Šī vieta…”

„Šī vieta pastāv, bet viņi neļauj mums šurp nākt, Derov! Pelēkie droši vien paši to izmanto. Viņi nedalās.”

„Kāpēc lai viņi dalītos?” nesaprašanā jautāju.

„Tāpēc, ka mēs to radījām. Tāpēc, ka tā ir mūsu!”

„Tiešām?” Šāda doma man ir sveša. Viss, kas man pieder, ir mana ģimene un es pats. Viss pārējais pieder Sabiedrībai. Mēs netērējām naudu, lai atsūtītu šurp pirmatklājējus. Bez viņiem mēs būtu uz mirstošās Zemes tāpat kā pārējā cilvēce.

„Derov! Vai tu esi tik pārliecināts sarkanais, ka neredzi, ko viņi ar mums izdarījuši?”

„Pievaldi mēli,” stingri nosaku.

Viņa sakož zobus. „Piedod. Vienkārši… mēs esam saslēgti ķēdēs, Derov. Mēs neesam kolonisti. Tas ir, protams, esam. Tomēr pareizāk būtu saukt mūs par vergiem. Mēs lūdzam pārtiku. Lūdzam Laurus, tāpat kā suņi lūdz pārpalikumus no saimnieka galda.”

„Tu varbūt esi vergs,” es atcērtu. „Bet es neesmu. Es nelūdzos. Es nopelnu. Es esmu ellesnirējs. Esmu dzimis, lai upurētos, lai sagatavotu Marsu cilvēkiem. Paklausība ir cēls…”

Viņa noplāta rokas. „Tu esi runājoša marionete? Atkārto viņu nolā­pītās rindiņas. Tavs tēvs visu saprata. Viņš varbūt nebija nevainojams, toties viņš visu saprata.” Viņa satver zāles kumšķi un izrauj to no zemes. Tā šķiet kā svētuma apgānīšana.

„Mums ir tiesības uz šo zemi, Derov. Šī augsne ir laistīta ar mūsu sviedriem un asinīm. Tomēr tā pieder Zeltam un Sabiedrībai. Cik ilgi tā jau ir bijis? Simts, simt piecdesmit gadus pirmatklājēji strādājuši raktu­vēs un miruši? Mūsu asinis un viņu pavēles. Mēs sagatavojam šo zemi krāsām, kas nekad nav lējušas sviedrus mūsu labā, krāsām, kas sēž savos ērtajos troņos tālajā Zemē, krāsām, kuras nekad nav spērušas kāju uz Marsa. Vai tas ir mērķis, kura dēļ vērts dzīvot? Es teikšu vēlreiz, ka tavs tēvs visu saprata.”

Pakratu galvu. „Ēo, mans tēvs mira, pirms vēl bija divdesmit piecus gadus vecs, jo visu saprata.”

„Tavs tēvs bija vājš,” viņa nomurmina.

„Kā nolāpīti tas jāsaprot?” Manā sejā saplūst asinis.

„Tas nozīmē, ka viņš bija pārāk pieticīgs. Tas nozīmē, ka tava tēva sapnis bija vērtīgs, bet viņš mira, jo necīnījās, lai to īstenotu,” viņa noskalda.

„Viņam bija jāaizsargā ģimene!”

„Tik un tā viņš bija vājāks par tevi.”

„Uzmanīgi,” es nošņācu.

„Uzmanīgi? Un to es dzirdu no Derova, trakā Likosas ellesnirēja?” Viņa nicīgi iesmejas. „Tavs tēvs piedzima uzmanīgs un paklausīgs. Vai tu arī? Kad apprecēju tevi, es tā nedomāju. Citi saka, ka tu ej uz priekšu kā

mašīna, viņi domā, ka nepazīsti baiļu. Viņi ir akli. Viņi neredz, kā tās tevi sasaista.”

Pēkšņā maiguma uzplūdā viņa ar hemantes ziediņu noglāsta manu atslēgas kaulu. Ēo ir svārstīgu noskaņu būtne. Zieds ir vienā krāsā ar lau­lību saiti viņai uz pirksta.

Atbalstos uz elkoņa, lai palūkotos uz sievu. „Spļauj laukā. Ko tu gribi?”

„Vai zini, kādēļ es tevi mīlu, ellesnirēj?” Ēo jautā.

„Manas humora izjūtas dēļ.”

Viņa sausi iesmejas. „Tāpēc, ka tu domāji, ka vari iegūt Laurus. Kīrens man pastāstīja, kā tu šodien apdedzinājies.”

Es nopūšos. „Žurka tāds. Vienmēr viņam jāvārās. Man likās, ka tā dara jaunākie brāļi, nevis vecākie.”

„Kīrens bija nobijies, Derov. Ne jau par tevi, kā tu varbūt iedomā­jies. Viņš bija nobijies no tevis, jo nevar izdarīt to, ko izdarīji tu. Tam pui­sim tas neienāktu pat prātā.”

Viņa vienmēr ar mani runā aplinkiem. Nevaru ciest tās abstrakci­jas, kuru dēļ viņa dzīvo.

„Tātad tu mī\i mani, jo tici, ka ir lietas, kuru dēļ vērts riskēt?” es mēģinu minēt. „Vai tāpēc, ka esmu godkārīgs?”

„Tāpēc, ka tev ir smadzenes,” viņa mani ķircina.

Viņa liek man jautāt vēlreiz. „Ko tu gribi, lai daru, Ēo?”

„Rīkojies. Es gribu, lai tu izmanto savus talantus un sasniedz tēva sapni. Tu zini, kā cilvēki uz tevi skatās, kā ņem no tevis piemēru. Es gribu, lai tu tici, ka ir vērts riskēt, lai mums piederētu šī zeme — mūsu zeme.”

„Ar ko riskēt?”

„Tavu dzīvību. Manu dzīvību.”

Es nicīgi iesmejos. „Tik ļoti gribi tikt no manis vaļā?”

„Runā, un viņi ieklausīsies,” Ēo mudina. „Tas ir tik nolāpīti vien­kārši. Visas ausis alkst pēc balss, kas izvestu tās cauri tumsai.”

„Vareni, tad es tikšu pakārts kopā ar savu karaspēku. Esmu sava tēva dēls.”

„Tu netiksi pakārts.”

Iesmejos pārāk skarbi. „Man ir tik pārliecināta sieva. Es tikšu pakārts.”

„Tu neesi dzimis, lai būtu moceklis.” Viņa vīlusies nopūšas un atgu­ļas zālē. „Tu nesaskatītu tajā jēgu.”

„Ak tā? Nu tad pastāsti man, Ēo. Kāda jēga mirt? Es esmu tikai mocekļa dēls. Tad pastāsti man, ko tas vīrs panāca, atņemot man tēvu. Pastāsti, kāds labums rodas no visām tām nolāpītajām skumjām. Pastāsti, kādēļ tas ir labāk, ka iemācījos dejot no tēvoča, nevis tēva!” Es nerimstos. „Vai viņa nāve cēla tev galdā pārtiku? Vai tā padarīja mūsu dzīves labā­kas? Mirstot idejas vārdā, tu nepanāc nolāpīti neko. Tas tikai nolaupīja mums viņa smieklus.” Jūtu, kā acīs svilst asaras. „Tas tikai nozaga mums tēvu un vīru. Nu un, ka dzīve nav godīga? Ja mums ir ģimene, ar to ir jāpietiek.”

Ēo aplaiza lūpas un apdomā atbildi.

„Nāve nav tukša, kā tu apgalvo. Derov, tukšums ir dzīve bez brī­vības. Tukšums ir dzīve, ko savažojušas bailes — bailes no zaudējuma, no nāves. Sarausim šīs važas! Sarauj baiļu važas un būsi sarāvis ķēdes, ar kurām esam pieķēdēti pie Zelta krāsas, pie Sabiedrības. Vai tu spēj to iztēloties? Marss varētu būt mūsu. Tas varētu piederēt kolonistiem, kas šeit vergojuši un miruši.” Naktij atkāpjoties pa caurspīdīgo jumtu, sāk kļūt vieglāk saskatīt viņas seju. Tā ir dzīva un deg kā liesmās. „Ja tu vestu pārējos pretī brīvībai… Tu spētu tik daudz izdarīt, Derov! Kādus noti­kumus tu spētu aizsākt!” Viņa pieklust, un es redzu, ka Ēo acīs mirdz valgme. „Mani tas šausmina. Tev ir dots tik, tik ļoti daudz, bet tu lūko­jies tik zemu.”

„Tu atkārto vienu un to pašu,” es rūgti nosaku. „Tu uzskati, ka sapņa dēļ ir vērts mirt. Es saku, ka tā nav. Tu saki, ka ir labāk mirt, stāvot kājās. Es saku, ka labāk ir dzīvot uz ceļiem.”

„Tu jau nemaz nedzīvo!” viņa aizsvilstas. „Mēs esam mašīncilvēki ar mašīnu prātiem, mašīnu dzīvēm…”

„Un mašīnu sirdīm?” es vaicāju. „Tad, lūk, kas es esmu?”

„Derov…”

„Kā dēļ tu pati dzīvo?” pēkšņi viņai prasu. „Vai manis dēļ? Vai ģimenes un mīlestības dēļ? Vai kaut kāda sapņa dēļ?”

„Tas nav kaut kāds vienkāršs sapnis, Derov. Es dzīvoju tā sapņa dēļ, kurš ļaus maniem bērniem piedzimt brīviem. Kurā viņi kļūs par to, ko vēlēsies. Kurā kādudien viņiem piederēs zeme, ko viņu tēvs tiem būs devis.”

„Es dzīvoju tevis dēļ,” es skumji saku.

Viņa noskūpsta manu vaigu. „Tad tev jādzīvo kaut kā vairāk dēļ.”

Starp mums ievelkas ilgs, briesmīgs klusums. Ēo nesaprot, kā viņas vārdi griežas man sirdī, viņa nesaprot, cik viegli var mani locīt savās rokās. Tas tādēļ, ka viņa nemīl mani tā, kā es viņu mīlu. Viņas prāts ir vērsts pārāk augstu. Mans — pārāk zemu. Vai viņai ar mani nepietiek?

„Tu teici, ka tev ir vēl viena dāvana?” ieminos, mainīdams sarunas

tēmu.

Viņa pakrata galvu. „Citreiz. Aust saule. Vismaz vienu reizi pavēro to kopā ar mani.”

Guļam klusumā un lūkojamies gaismā, kas ceļas debesīs kā ugu­nīgs paisums. Kaut kas tāds man pat sapņos nebija rādījies. Pasaulei aiz kupola izgaismojoties un telpā atklājoties koku zaļajām, brūnajām un dzeltenajām krāsām, nespēju apturēt asaras, kas sakrājas acu kaktiņos. Tas ir tik skaisti. Tas ir sapnis.

Klusēju, kad atgriežamies drūmo cauruļu pelēcībā. Manās acīs jo­projām ir asaras. Pagaistot majestātiskajai ainai, ko skatīju, es prātoju, ko Ēo no manis grib. Vai viņa grib, lai ņemu savu sirpjAsmeni un sāku dumpi? Es mirtu. Mirtu mana ģimene. Mirtu viņa, un nekas nepiespie­dīs mani riskēt ar Ēo. Viņa to zina.

Mēģinu izdomāt, kas varētu būt viņas otra dāvana, kad izkļūstam no Tīklotavas caurulēm. Izveļos no tās pirmais un sniedzu sievai roku, kad izdzirdu balsi. Tā skan ar glumu Zemes akcentu.

„Sarkanie mūsu dārzos,” balss novelk. „Vai tu re.”