Sarkanā sacelšanās

2. CIEMATS

Mans tērps nespēj izturēt te lejā valdošo karstumu. Ārējā kārtā tūlit būs caurums. Pēc tam sekos otrā kārta. Pēkšņi mēricrlces gaisma mirkšķina un esmu ieguvis to, pēc kā atnācu. Gandrīz nepamanu to. Apreibis un nobijies velku sevi prom no urbjiem. Vienu rokas tvērienu pēc otra ātri raujos augstāk, prom no šausmīgā karstuma. Tad kaut kas aizķeras. Mana pēda iestrēgusi aiz kāda mehānisma pie viena no urbju pirkstiem. Pēkšņā panikā kampju gaisu. Mani pārņem šausmas. Redzu, kā kūst mana zābaka papēdis. Ardievu, pirmā kārta! Sāk burbuļot otrā. Tai sekos mana miesa.

Piespiežu sevi dziļi ieelpot un norit kliedzienus, kas ceļas no krū­tīm. Atceros asmeni. Izvelku no maksts sev uz muguras piestiprināto atvā­žamo sirpj Asmeni. Tas ir nežēlīgi izliekts griežamrīks, tikpat garš kā mana kāja, tas paredzēts mehānismos iestrēgušu locekļu amputēšanai un piede­dzināšanai, gluži kā šajā gadījumā. Iestrēgstot vairums viru krīt panikā, tādēļ nejauko pusmēness izliekuma sirpjAsmeni paredzēts likt lietā arī ar neveiklām rokām. Pat šausmu uzplūdā manas rokas nav neveiklas. Cērtu ar asmeni trīs reizes, bet griežu nanoplastmasu, nevis miesu. Pēc trešā cir­tiena paliecos lejup un izraustu kāju brīvībā. To darot, dūre pieduras urbja asmens malai. Caur roku izskrien dedzinošas sāpes. Saožu svilušu miesu, bet esmu jau piecēlies un dodos augstāk, rāpdamies prom no ellīgās tveices, atpakaļ uz savu sēdekli, smejos visu ceļu augšup. Patiesībā gribas raudāt.

Manam tēvocim bija taisnība. Es maldījos. Tomēr sasper mani jods, ja reiz likšu viņam to noprast.

„Idiots!" skan viņa laipnākais komentārs.

„Maniaks! Nolāpītais maniaks!” sajūsmā klaigā Lorens.

„Gāzes daudzums minimāls,” es saku. „Roku tālāk, tēvoc’.”

Kad atskan svilpe, manis izceltais guvums tiek uzvilkts augšā ar atSaitēm. Izrāpjos no sava urbja, atstāju to dziļajā tunelī naktsmaiņai un ar nogurušu roku pieķeros pie virves, ko pārējie nometuši kilometru dzi­ļajā šahtā, lai palīdzētu man izrāpties ārā. Par spīti dedzinošajai sāpei plaukstas virspusē, rāpjos pa virvi augšup, līdz tā ir izvilkta no šahtas. Kīrens un Lorens iet kopā ar mani, līdz piebiedrojamies pārējiem pie tuvākā gravLifta. No griestiem kā zirnekļi pavedienos karājas dzelteni gaismekļi.

Kad sasniedzam kvadrātveida gravLiftu, mans klans un trīs simti Gammas vīru jau aizāķējuši kāju pirkstus aiz metāla režģa. Izvairos no sava tēvoča — viņš ir tik nikns, ka spļauj zaļu. Par savu triku saņemu dažus dučus atzinīgu uzsitienu pa plecu. Jaunie, tāpat kā es, domā, ka esam izcīnījuši Laurus. Viņi aptuveni zina, cik hēlija-3 esmu šomēnes izracis; tas ir vairāk nekā Gammai. Vecie kraķi tikai purpina un saka, ka esam muļķi. Es slēpju savu roku un savelku kāju pirkstus ciešāk.

Mainās gravitācija, un mēs šaujamies augšup. Kāds Gammas nīku­lis ar mazāk nekā nedēļas rūsas devu aiz nagiem aizmirsis aizbāzt pirk­stus aiz režģa. Tāpēc viņš paliek, karājoties gaisā, kamēr lifts šaujas sešus kilometrus augstāk. Aizkrīt ausis.

„Paskat, kur uzpeldējis Gammas sūds" Bārlovs rēkdams uzsauc lambdām.

Lai cik tas liktos maziski, vienmēr ir patīkami redzēt, kā kāds no Gammas kaut ko sačakarē. Lauru dēļ viņiem tiek vairāk ēdamā, vairāk smēķu, vairāk visa. Mums tiek iespēja viņus nicināt. Bet tad nodomāju, ka tā arī vajag. Prātoju, vai tagad viņi nicinās mūs.

Nu jau gan pietiek. Saķeru sīča rūsas sarkano nanoplastmasas sutastērpu un novelku viņu lejā. Sīcis. Smieklīgi. Diez vai viņš ir pat trīs gadus jaunāks par mani.

Puisis izskatās nāvīgi noguris, bet, ieraudzījis manu asinssarkano sutastērpu, sastingst, izvairās no mana skatiena un vienīgais no visiem ievēro sasvilušo brūci man uz rokas. Es piemiedzu viņam ar aci, un izska­tās, ka šis pietaisa bikses. Mēs visi šad tad tā darām. Atceros to reizi, kad pats pirmoreiz satiku ellesnirēju. Likās, ka viņš ir dievs.

Tagad viņš ir miris.

Augšā, sagatavošanās iecirknī, kas ir liela, pelēka metāla un betona zāle, noņemam ķiveres un malkojam svaigo, vēso gaisu, kāds pieejams tikai pasaulē tālu prom no nokaitētiem urbju asmeņiem. Drīz šo gaisu samaitā mūsu kopīgās smakas un sviedri. Tālumā mirgo gaismas, brīdi­nādamas, lai uzmanāmies no magnētiskā horizontTramvaja sliedēm otrā stacijas galā.

Nepļāpājam ar gammām un uzreiz veidojam nelīdzenu rūsas sar­kanu tērpu rindu horizontTramvaja virzienā. Puse ar Lambdas ,,L”, otra — ar tumši sarkaniem Gammas spieķiem, kas uzkrāsoti uz mugu­rām. Divi spilgti sarkani virsBrigadieri. Divi asinssarkani ellesnirēji.

Neliela skārdagalvu vienība vēro, kā šļūcam garām pa apdilušo betona grīdu. Viņu pelēkās, rūdītās bruņas ir vienkāršas un novalkā­tas, tikpat nekoptas kā viņu mati. Tās apturētu vienkāršu asmeni, varbūt jonu asmeni, bet pulsAsmens vai slāte caurdurtu tās kā papīru. Tomēr šos ieročus mēs esam redzējuši tikai Holo kanālā. Pelēkie pat nepiepūlas izrādīt kaut kādu varu. Viņu dullinātāji karājas pie sāniem. Viņi zina, ka nevajadzēs tos izmantot.

Paklausība ir cēlākais tikums.

Pelēko kapteinis neglītais Dens, taukainais bezgodis, iemet man ar oli. Lai gan viņa āda ir tumšāka, jo tikusi pakļauta saules starojumam, mati ir pelēki tāpat kā pārējiem viņa krāsas pārstāvjiem. Tic plānās šķip­snās krīt viņam acīs — divos pelnos izvārtītos ledus gabalos. Uz abu roku delmiem stiepjas viņa krāsas pazīšanās zīmes, kas atgādina ciparu četri, gar kuru rindojas vairākas taisnas līnijas. Nežēlīgs un tiešs kā visi pelēkie.

Esmu dzirdējis, ka viņi atsaukuši neglīto Denu no frontes līni­jas Eirāzijā, lai kur tas arī būtu, pēc tam, kad viņš ticis sakropļots un tie nav gribējuši pirkt viņam jaunu roku. Tagad viņam ir vecs aizstājēja

modelis. Viņš no tā kaunas, tādēļ pārliecinos, ka viņš redz, kā uzmetu rokai skatienu.

„Redzēju, ka tev bija aizraujoša diena, dārgais.” Viņa balss ir tik­pat sasmakusi un smaga kā gaiss manā sutastērpā. „Tagad esi drošsirdīgs varonis, Derov? Man vienmēr likās, ka tu kļūsi par drošsirdīgu varoni.”

„Varonis esi tu,” atbildu, pametis zodu viņa rokas virzienā.

„Un tu domā, ka esi gudrelis, vai ne?”

„Tikai sarkanais.”

Viņš piemiedz man ar aci. „Pasveicini no manis savu mazo putniņu. Sulīgs kumosiņš, ko noplūkt.” Aplaiza zobus. „Pat rūsganajam.”

„Nekad nevienu putnu neesmu redzējis.” Izņemot I IK ekrānā.

„Vai tu re,” viņš iesmejas. „Paga, kur tad nu sataisījies?” viņš jautā, kad pagriežos, lai ietu. „Nenāktu par ļaunu paklanīties saviem augstā­kajiem, kā tev šķiet?” Dens pazvaigā saviem drauģeļiem. Viņa izsmiekls man ir vienaldzīgs, tāpēc pagriežos un dziļi paklanos. Mans tēvocis to redz un riebumā novēršas.

Pelēkie paliek aiz muguras. Man nav grūti paklanīties, bet, ja kādreiz radīsies izdevība, droši vien pārgriezīšu neglītā Dena rīkli. Tas ir līdzīgi kā teikt, ka aizšaušu ar dedzesKuģi uz Venēru, ja man tā sagribēsies.

„Hei, Dago! Dago!” Lorens uzsauc Gammas elesnirējam. Šis vīrs ir leģendārs; visi pārējie nirēji ir vien sprakšķi uz pannas. Es varētu būt viņu pārspējis. „Cik izcēli?”

Dago ar savu blāvas, vecas, smīnošas ādas sloksnes seju aizkūpina garu smēķi un izpūš dūmu mākoni.

„Nezinu,” viņš novelk, stiepdams vārdus.

„Nu taču!”

„Vienalga. Jēlsvaram nekad nav nozīmes, lambda.”

„Kā tad, nu nolāpītā ellē nav! Cik viņš šonedēļ izcēla?” Lorens sauc, kamēr kāpjam tramvajā. Visi kūpina savus smēķus un velk no kabatām dziras blašķes. Tomēr viņi uzmanīgi klausās.

„Deviņtūkstoš astoņsimt divdesmit vienu kilo," lielās kāds gamma. To izdzirdējis, atslābstu un pasmīnu; dzirdu, kā jaunākie lambdas uzgavilē.

Vecās rokas klusē. Prātoju, ko Ēo šomēnes pasāks ar cukuru. Nekad iepriekš neesam to nopelnījuši, tikai šad tad laimējuši kārtīs. Un ar aug­ļiem. Esmu dzirdējis, ka Lauri nodrošina tev augļus. Viņa droši vien izdalīs tos izsalkušiem bērniem, lai tikai pierādītu Sabiedrībai, ka tās balvas viņai nav vajadzīgas. Es? Es pieēdīšos augļus un domāšu par politiku ar pilnu vēderu. Tiesa, Ēo kaislīgi aizrauj idejas, bet mani nekas cits, izņemot viņu.

„Tik un tā neuzvarēsiet,” Dago novelk, kad tramvajs sāk braukt. „Derovs ir jauns sušķis, bet viņš ir pietiekami gudrs, lai to saprastu. Vai ne, Derov?”

„Jauns vai nē, bet es pārspēju tavu kaulaino pakaļu.”

„Tu esi drošs?”

„Nāvīgi drošs.” Piemiedzu ar aci un nosūtu viņam gaisa skūpstu. „Lauri ir mūsu. Šoreiz pēc cukura sūti savas māsas uz mūsu ciemu!” Mani draugi smej un ar sutastērpu ķiverēm klapē pa stilbiem.

Dago mani vēro. Pēc brīža viņš ievelk dziļu dūmu no sava smēķa. Tas gaiši iekvēlojas un ātri deg. „Tas esi tu,” viņš man saka. Pēc pusminū­tes no smēķa palikuši vien pelni.

Izkāpis no horizontTramvaja, pārējo brigāžu vīru plūsmā dodos uz Skalotavu. Vieta ir auksta, appelējusi un ož tieši pēc tā, kas tā ir — pieblī­vēts metāla šķūnis, kur tūkstošiem vīru izkāpj no piečurātajiem un piesviedrētajiem sutastērpiem, lai ieietu gaisa dušās.

Nolobu savu tērpu, uzlieku galvā vienu no dušas cepurēm un kails eju nostāties tuvākajā caurspīdīgajā caurulē. Tc, Skalotavā, tādu ir dučiem. Te neviens nedanco, lielīgi neizlec; mūs vieno tikai nogurums un klusa plaukstu sišanās pret augšstilbiem vienā ritmā ar dušu plūsmām un straumēm.

Caurules durvis šņākdamas aizveras man aiz muguras, apslāpē­damas mūzikas skaņas. Motors pazīstami iedūcās, un tad seko spēcīgs atmosfēras trieciens un sūcoša rezonanse, kad no iekārtas augšgala pār mani gāžas ar antibakteriālām molekulām pildīts gaiss, kas šaujas pār manu ādu un aizrauj līdzi atmirušo ādu un netīrumus caur atverēm man zem kājām. Tas ir sāpīgi.

Pēc tam atvados no Kīrena un Lorena, kas dodas uz Kopzemi iedzert un padejot tavernās, pirms oficiāli sākas Laureātu sumināšanas dejas. Pusnakti skārdagalvas dalīs ēdamā devas un paziņos Laureātus. Mums, dienas maiņas strādniekiem, dejas notiks gan pirms, gan pēc tam.

Leģendas vēsta, ka dievs Marss nesa cilvēkiem asaras un neiere­dzēja dejas un lautu. Pirmajam es piekritu. Tomēr mēs, ļaudis no Likosas kolonijas, vienas no pirmajām cilvēku kolonijām zem Marsa virsmas, esam dziesmu, deju un ģimeniskuma tauta. Mēs šai leģendai uzspļaujam un veidojam paši savu mantojumu. Tā ir vienīgā pretestība, ko varam izrādīt Sabiedrībai, kas mūs pārvalda. Tā dod mums nedaudz mugur­kaula. Kamēr vien paklausīgi rokam, viņiem nerūp, ja mēs dejojam vai dziedam. Kamēr vien sagatavojam planētu pārējiem. Tomēr, lai mēs neaizmirstu savu vietu, vienu dziesmu un vienu deju viņi pasludinājuši par sodāmu ar nāvi.

Tā bija mana tēva pēdējā deja. Esmu redzējis to vienu reizi, tāpat kā arī dziesmu dzirdējis tikai vienreiz. Kad biju mazs, es to nesapratu — par tālām ielejām, miglu, zudušu mīļoto un pļāvēju, kuram jāpavada mūs uz neredzētām mājām. Biju mazs un ziņkāres pārņemts, kad kāda sieviete to dziedāja, kamēr viņas dēls tika pakārts par ēdiena zādzību. Viņš būtu izau­dzis par garu jaunekli, tomēr nekad nedabūja pietiekami daudz ēdamā, lai uzaudzētu uz kauliem miesu. Viņa māte bija nākamā rindā uz karātavām. Likosas tauta izpildīja viņiem Gaistošo izvadīšanas dziesmu — traģiskus dūru sitienus pret krūtīm, kas palēnām, palēnām kļuva arvien klusāki, līdz dūres, tāpat kā viņas sirds, vairs nesitās un ļaudis izklīda.

Dzirdētā skaņa tonakt mani nelika mierā. Viens pats raudāju mūsu mazajā virtuvē un brīnījos, kādēļ raudu tagad, ja nebiju raudā­jis par savu tēvu. Gulēdams uz aukstās grīdas, izdzirdēju klusus skrapstus aiz mūsu ģimenes mājas ārdurvīm. Tās atvēris, ieraudzīju sarkanajā zemē iespraustu hemantes pumpuru; tuvumā neviena nebija, tikai smiltīs vīdēja Ēo mazo pēdu nospiedumi. Tā bija otrā reize, kad viņa pēc kāda nāves nesa mums ziedus.

Tā kā dziesma un deja ir mūsu asinīs, droši vien nav nekāds brī­nums, ka tieši to virpulī pirmoreiz aptvēru, ka mīlu Ēo. Ne mazo Ēo. Ne

to, kāda viņa bijusi. Bet Ēo, kāda viņa ir šodien. Viņa teica, ka mīlējusi mani, pirms vēl tie pakāra manu tēvu. Tomēr mana sirds uz mirkli aiz­mirsa pukstēt piekūpinātā tavernā, kad viņas rūsganie mati vijās, kājas kustējās cītaras melodijas pavadījumā un gurni šūpojās bungu ritmā. Ne jau lēcieni un ritentiņi. Pie vainas nebija lepnā āzēšanās, kas tik ļoti rak­sturīga jauno dejām. Viņas kustības bija graciozas un lepnas. Bez manis viņai nebūtu pārtikas. Bez viņas man nebūtu dzīves.

Par tādām runām viņa var vilkt mani uz zoba, tomēr saku, ka Ēo ir mūsu tautas gars. Dzīve iedalījusi mums ne to vieglāko nastu. Mums jā­upurējas nepazīstamu cilvēku labā. Mēs rokam, lai sagatavotu Marsu ci­tiem. Tas dažos no mums iesēj rūgtumu. Tomēr Ēo labestība, viņas smiekli un stiprā griba ir labākais, kas var nākt no tādām mājām kā mūsējās.

Meklēju viņu atzarotajā ciemā, kur tikai aiz pusjūdzi gara tuneļa no Kopzemes dzīvo mana ģimene. Tas ir viens no diviem dučiem ciemu, kas ielenc Kopzemi. Ciems ir stropam līdzīgs veco raktuvju klints sie­nās izgrebtu māju kopums. Klints un zeme ir mūsu griesti, mūsu grī­das, mūsu mājas. Klans ir milzīga ģimene. Ēo uzauga akmens metiena attālumā no manām mājām. Viņas brāļi man ir kā savējie. Viņas tēvs kā manējais, kuru pazaudēju.

Kā melnu un sarkanu vīteņaugu stīgas gar griestiem stiepjas elektrī­bas vadu jūkļi. No šiem džungļiem nokarājas gaismekļi, kas viegli šūpo­jas Kopzemes centrālās skābekļa cirkulācijas sistēmas gaisā. Ciema vidū iekārts milzīgs Holo kanāla ekrāns. Tā ir četrstūraina kaste, kas katrā pusē rāda attēlus. Pikseļi šur tur izdzisuši, un attēls ir pablāvs un miglains, tomēr tas nekad nav raustījies, nekad nav izslēdzies. Tas lej pār mūsu māju puduriem pats savu blāvo gaismu. Video sižetus no Sabiedrības.

Manas ģimenes mājas ir izkaltas akmenī simt metrus virs ciema apakšējā stāva. No tām līdz zemei ved stāva taka, lai gan uz vienu no ciema augstākajiem līmeņiem ved arī vinčas un virves. Tās izmanto tikai vecie un vājie. Un tādu mums te ir maz.

Mūsu mājā ir vairākas istabas. Paši savu istabu mēs ar Ēo ieguvām tikai nesen. Kīrcnam ar ģimeni ir divas istabas, bet atlikušajā dzīvo mana māte un māsa.

Mūsu ciemā dzīvo visi Likosas lambdas. Kaimiņi no Omegas un Ipsilona dzīvo minūtes gājiena attālumā pa platu tuneli, kas ved pretējā virzienā. Mēs visi esam savienoti. Izņemot Gammu. Viņi dzīvo Kopzemē virs tavernām, remontdarbnīcām, zīda veikaliem un tirgus būdām. Skārdagalvas dzīvo cietoksnī virs Kopzemes, tuvāk mūsu skarbās pasau­les kailajai virsmai. Tur atrodas ostas, kurās mums, izolētajiem pirm­atklājējiem, no Zemes tiek ievests ēdamais.

Man virs galvas Holo kanāls pārraida grūtības, kas jāpiedzīvo cil­vēcei, tām seko Sabiedrības triumfa ainas pacilājošas mūzikas pavadī­jumā. Ekrānā iedegas Sabiedrības zīmotne — apļa ieskauta zeltīta pira­mīda ar trim paralēlām līnijām, kas skar tās trīs plaknes. Sabiedrības augstākās pavēlnieces Oktāvijas au Lunas balss stāsta par grūtībām, kam cilvēce stājusies pretī, kolonizējot Sistēmas planētas un to pavadoņus.

„Kopš cilvēces ausmas laikiem mūsu sugas sāga dziedāta par cilšu kariem. Tā dziedāta par tiesām, upuriem, uzdrīkstēšanos pārkāpt dabas lik­tās robežas. Tagad mēs esam vienoti pienākumā un paklausībā, tomēr mūsu cīņa rit par to pašu. Visu krāsu dēli un meitas, no mums atkal tiek prasīti upuri. Tagad, mūsu slavas stundā, sējam savas labākās sēklas zvaigznēs. Kur tās uzplauks vispirms? Uz Venēras? Merkura? Marsa? Uz Neptūna pavado­ņiem? Jupitera?”

Viņas nenovecojošā, augstdzimusī seja noskatās manī no IIK, un balss kļūst svinīgi nopietna. Uz viņas izgreznotajām rokām mirdz Zelta simbols — spārnots aplis ar punktu centrā. Tā spārni aizvijas gar dclmicm. Viņas zeltītajā sejā redzama tikai viena nepilnība — gara, sarkana rēta pār labo vaigu kaulu. Viņa ir skaista kā nežēlīgs, plēsīgs putns.

,Jūs, Marsa sarkanie, drosmīgie pirmatklājēji — spēcīgākie no cilvēku dzimuma — nesat upuri progresa vārdā, ziedojaties, lai bruģētu ceļu nākot­nei. Jūsu dzīves, jūsu asinis ir pirmā iemaksa par cilvēces nemirstību, dodoties tālāk par TLemi un Mēnesi. Jūs ejat tur, kur mēs nespējām. Jūs ciešat, lai pārē­jiem tas nebūtu jādara.

Es jums paklanos. Es jūs mīlu. Hēlijs-3, ko rokat, ir teraformēšanas procesa dzīvības asinis. Drīz uz sarkanās planētas virsmas būs elpojams gaiss, apdzīvojama augsne. Un drīz, kad Marss būs apdzīvojams, kad jūs,

drošsirdīgie pirmatklājēji, būsiet sagatavojuši planētu mums, neizturīgākām krāsām, mēs jums piebiedrosimies, un jūs tiksiet turēti visaugstākajā godā zem debesīm, ko būs radījis jūsu darbs. Jūsu sviedri un asinis ir teraformēšanas dzīvība!

Drošsirdīgie pirmatklājēji! Vienmēr atcerieties, ka paklausība ir aug­stākais tikums. Pāri visam —paklausība, cieņa, uzupurēšanās, hierarhija..!'

Virtuves telpa mājās ir tukša, bet dzirdu, ka Ēo ir guļamistabā.

„Stāvi, kur esi!” viņa aiz durvīm nokomandē. „Nekādā gadījumā neskaties šajā istabā!”

„Labi.” Es apstājos.

Pēc minūtes viņa iznāk ārā satraukta un piesarkusi. Ēo matos ir putekļi un zirnekļu tīkli. Izlaižu caur tiem pirkstus. Viņa nākusi taisnā ceļā no Tīklotavas, kur tiek vākts bioZlds.

„Tu neesi iegājusi Skalotavā,” es smaidīdams saku.

„Nebija laika. Vajadzēja skriet no Tīklotavas, lai kaut ko paņemtu.”

„Kas tas ir?”

Viņa mīļi pasmaida. „Tu mani neapprecēji tāpēc, lai es tev visu stās­tītu, vai atceries? Un neej tajā istabā.”

Es metos uz durvīm. Viņa aizstājas man priekšā un novelk pār acīm pieres apsēju. Viņas piere badās man krūtīs. Es smejos, paceļu apsēju un satveru viņas plecus, lai pastumtu viņu atpakaļ un ielūkotos acīs.

„Kas tad būs?” jautāju, pacēlis uzaci.

Viņa vienkārši uzsmaida man un pieliec galvu. Atkāpjos no metāla durvīm. Aci nepamirkšķinājis, nirstu kūstošās raktuvju šahtās. Ir brīdi­nājumi, kurus var neievērot, tomēr ir arī tādi, ar kuriem jāsamierinās.

Viņa pasniedzas uz pirkstgaliem un viegli noskūpsta manu degunu. „Labs puika; es zināju, ka būs viegli tevi dresēt,” viņa saka. Ēo sarauc degunu, jo ir saodusi manu apdegumu. Viņa mani nemierina, arī nerāj, pat neko nesaka, izņemot „Es tevi mīlu” ar tikko manāmu raižu nojausmu balsī.

Brūce stiepjas no maniem dūres kauliņiem līdz plaukstas locītavai; Ēo izlasa no tās sakusušā sutastērpa gabalus un pārstiepj pār brūci tīkla saiti ar antibiotikām un nervu nukleīniem.

„Kur tu to dabūji?” es vaicāju.

„Ja es tev nepārmetu, tu neizprašņā mani par to, kas ir kas.” Noskūpstu viņu uz deguna un spēlējos ar šauro, savito matu saitīti uz viņas zeltneša. Viņas laulības gredzenu veido mani mati, kas smalki savīti ar zīdu.

„Man šovakar tev ir pārsteigums,” viņa saka.

„Un man ir pārsteigums tev,” atbildu, domādams par Lauriem. Uzlieku savu pieres apsēju viņai galvā kā kroni. Viņa sarauc degunu par to, ka tas ir mitrs.

„Nu labi, man patiesībā tev ir divi pārsteigumi, Derov. Žēl, ka tu nedomā uz priekšu. Būtu varējis dabūt man cukura graudu vai satīna palagu, vai… varbūt pat kafiju, kas labi ietu kopā ar pirmo dāvanu.”

„Kafiju!” es iesmejos. „Kā tev šķiet, ar kādu krāsu esi apprecējusies?” Viņa nopūšas. „Nirējs, bet nekādu papildu labumu, pat ne viena paša. Traks, stūrgalvīgs, karstasinīgs…”

„Izturīgs?” saku, nebēdnīgi smaidīdams, un ieslidinu plaukstu viņai zem svārkiem.

„Domāju, ka tam ir savas priekšrocības.” Viņa pasmaida un uzsit man pa roku, it kā aizdzītu zirnekli. „Tagad gan uzvelc cimdus, ja negribi klausīties sievu pļāpās. Tava mamma jau ir aizgājusi pa priekšu.”