Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

SESTĀ NODALA

-Vispirms, Toraks sacīja, mums jāpievilina krauk­lis.

Viņš gaidīja, ko par to teiks Rena, taču meitene robīja alu sniegā un lika noprast, ka nevēlas šajā pasākumā pie­dalīties.

- Es mežmalā pamanīju to, puisis turpināja.

Viņa zvēla ar cirvi, un sniega pikas lidoja uz visām pusēm.

- Līdz turienei ir dienas gājums, Toraks piebilda, bet varbūt kraukļi barības meklējumos atlido līdz šejie­nei. Un man ir ēsma.

Rena iztaisnojās ar paceltu cirvi rokā.

- Kāda ēsma?

Zēns no somas izvilka vāveri.

- Es to vakar nošāvu. Kamēr piepildīju dzeramtraukus.

- Tātad tu tam gatavojies jau laikus, Rena nosodoši teica.

Puisis uzmeta skatienu vāverei.

- Nu, es iedomājos, ka tā var noderēt.

Rena atsāka uzbrukumu kupenai, strādādama cītīgāk nekā pirms tam.

Toraks nolika vāveri divdesmit soļus no topošās pa­tvertnes tā, lai paša dvēselei un ģints dvēselei, kad tās atstās viņa ķermeni, nevajadzētu mērot tālu ceļu līdz krauklim. Taču cerība bija niecīga. Viņš šaubījās, vai tas izdosies, jo par pārmiesošanos neko nezināja. Neviens par to nenieka nezināja.

Izvilcis nazi, puisis uzšķērda vāverei vēderu un stāvēja, novērtēdams veikumu.

- Tā nekas nesanāks! sauca Rena.

- Es vismaz mēģinu kaut ko darīt, Toraks atcirta.

Meitene ar dūraini noslaucīja pieri.

- Nē, es gribēju teikt, ka tu rīkojies nepareizi. Kraukļi ir pārāk gudri, lai tos šādi piemuļķotu, tie pamanīs la­matas.

- Ak jā, Toraks piekrita, protams.

- Izdari tā, lai vāvere vairāk līdzinātos medījumam, kuru pametis kāds vilks. Tos jau šie meklē pamestus medījumus.

Zēns pamāja ar galvu un ķērās pie darba.

Draudzene aizmirsa par savu nīgrumu un palīdzēja. Ar Rēnas skrāpi, kas bija pagatavots no mežakuiļa pleca kaula, viņi sasmalcināja vāveres aknas, sajauca tās ar sniegu un šo maisījumu izmētāja apkārt tā, lai tas šķistu līdzīgs asinīm. Pēc tam Toraks nogrieza dzīvnieciņam pa­kaļkāju un nobāza to sānis "tā, lai izskatītos, ka vilks aizskrējis ieturēties citur".

Rena apskatīja "medījumu".

- Nu ir labāk, vina teica.

Ēnas kļuva zilganas, un niknais vējš bija noklusis zie­meļu plašumos, atstādams savā vietā vieglu vēsmu, kas pārklāja izķidāto vāveri ar sniegpārslām.

- Kraukļi lidos mājup atpūsties, Toraks teica. Ja I ie ieradīsies, tas notiks pirms rītausmas.

Meitene nodrebēja.

- Tas šķiet neiespējami, taču Finkedīns stāstīja, ka šeit mājo baltās lapsas, un tāpēc mums visu nakti būs jāpaliek nomodā un jāsargā ēsma.

- Un mēs nedrīkstam kurināt ugunskuru, jo kraukļi to pamanīs.

Rena iekoda lūpā.

- Tu taču atceries, ka nedrīksti neko ēst? Lai nonāktu transā, tev jāgavē.

Toraks to bija aizmirsis.

- Un kā ar tevi?

- Es paēdīšu, kamēr tu neskatīsies. Pēc tam es pagata­vošu ziedi, kas palīdzēs atbrīvoties tavām dvēselēm.

- Vai tev viss nepieciešamais ir līdzi?

Viņa papliķēja pa ārstniecības augu somiņu.

- Šo to es Mežā savācu.

Toraks savilka lūpas smaidā.

- Tad jau arī tu tam gatavojies?

Meitene viņam neatsmaidīja.

- Man bija sajūta, ka var noderēt.

Debesis satumsa, un iemirdzējās dažas zvaigznes.

- Pirmā gaisma, Toraks nomurmināja.

Izskatījās, ka šī būs gara nakts.

Toraks saritinājās guļammaisa un centās pārstāt trīcēt. Viņš bija drebinājies visu nakti un jutās gaužām slikti.

Palūkojies pa iedobuma spraugu, zēns ieraudzīja spoži spī­dam dilstošu mēnesi. Rītausma nebija tālu. Debesis skaid­ras un kraukļi tajās nelidinājās.

Vienā cimdotajā rokā Toraks turēja bērza tāss turzu, kurā atradās Rēnas pagatavotā dvēseļu atbrīvošanas zie­de: brieža tauku un dažādu zālīšu maisījums, kas viņam bija jāuzziež uz sejas un rokām, kad Rena pavēlēs. Otrā rokā zēns turēja mazu, ar cīpslu aizsietu jēlādas maciņu. Rena to sauca par "dūmu devu", jo iekšā kaut kas gruz­dēja. Toraks jautāja, kas tas ir, taču draudzene atbildēja, ka labāk to nezināt, un viņš neuzstāja. Rēnai piemita do­tības uz burvestībām, bet tās to iemeslu dēļ, kurus nekad neminēja, viņa centās neizmantot. Ja tomēr kādreiz nācās burties, viņas garastāvoklis pasliktinājās.

Torakam kurkstēja vēders, un draudzene viņam ar el­koni iedunkāja sānos. Puisis atturējās atbildēt ar to pašu. Viņš bija tik izsalcis, ka domāja: ja kraukļi drīz neparādī­sies, viņš vāveri apēdīs pats.

Austrumu pusē nupat bija parādījusies šaura, sārta svēdra, kad starp zvaigznēm aizslīdēja melns apveids.

Rena no jauna iebikstīja Torakam ar elkoni.

Es to redzēju, viņš čukstēja.

Pirmajam siluetam sekoja otrs mazāks: tā bija kraukļa draudzene. Kādu laiku tie spārnu pie spārna riņķoja virs ēsmas, taču pēc tam aizlidoja.

Pēc brīža putni atgriezās, lai izmestu vēl dažus lokus mazliet zemāk. Piekto apli tie veica tik zemu, ka Toraks dzirdēja spārnu vēdas spēcīgu, ritmisku šalkoņu.

Viņš redzēja, kā kraukļi, pētīdami, kas notiek lejā, gro­za galvas. Toraks priecājās, ka apglabājis savu mantību sniegā blakus alai, kuru Rena bija izrakuši neizteiks­mīgā paugurā, atstājot vienīgi spraugu gaisa pieplūdei un novērošanai. Kraukļi ir gudrākie no putniem; to maņas ir asas kā egļu skujas.

Virs pasaules malas parādījās dzeltena gaisma, taču kraukļi joprojām riņķoja un pētīja "medījumu".

Pēkšņi viens no tiem sakļāva spārnus un krita zemē no debesīm.

Toraks nometa abus dūraiņus, lai būtu gatavībā.

Krauklis lēnām noplanēja uz sniega. Kad putns pa­skatījās uz slēpni, no knābja tam kūpēja garaiņi. Kraukļa spārnu pletums bija platāks par Toraka uz sāniem izstiep­tām rokām, un tas bija pilnīgi melns. Acis, spalvas, kājas, nagi viss kā Pirmajam Krauklim, kas pamodināja sauli no ziemas miega un par to tika sadedzināts.

Tomēr šis krauklis vairāk interesējās par vāveri, kurai tas tuvojās piesardzīgā, stīvā gaitā.

- Tagad? čukstus jautāja Toraks.

Rena papurināja galvu.

Krauklis kā izmēģinādams ieknāba vāverei. Pēc tam tas palēcās augstu gaisā, no jauna piezemējās un aizlidoja. Tas gribēja pārbaudīt, vai dzīvnieks patiešām ir beigts.

Kad vāveres ķermenis nesakustējās, abi kraukļi trau­cās lejup. Tie piesardzīgi virzījās tam tuvāk.

- Ir laiks! Rena nočukstēja.

Viņš uztriepa sev ziedi. Tai bija skāba, pretīga smaka, kas koda acīs un lika pa ādu tekāt skudriņām. Pēc tam Toraks atdarīja dozi un ieelpoja dūmus.

- Norij tos, Rena čukstēja Torakam ausī, un neklepol

Dūmi bija kodīgi, un vēlēšanās kāsēt gandrīz nepār­varama. Viņš juta meitenes elpu uz vaiga.

- Lai aizbildnis lido kopā ar tevi!

Juzdamies slikti, Toraks nolūkojās, kā lielākais krauk­lis rausta vāveres sasalušās iekšas. Asas sāpes pārņēma puiša vēderu, un uz mirkli viņš sajuta baiļu uzplūdus. "Nē, es negribu…"

…un pēkšņi viņš ar savu stipro knābi plosa vāveres zarnas un kapā maigās sasalušās gaļas driskas.

Viņš ātri pieloka guzu un izknābj vāverei aci. Baudī­dams uz mēles tās slīdīgo gludenumu, viņš savicina spār­nus un palecas pret vēju, kas paceļ viņu augšup augšup gaismā.

Vējš ir stindzinošs un neiedomājami stiprs, un viņa sirds pielīst ar prieku, kad tas nes viņu augstāk. Viņam patīk aukstums, kas ložņā zem spalvām, un ledus smarža, un vēja smiekli. Viņam patīk vieglums, ar kādu viņš ceļas augšup, apmezdams līkumu ar viena vienīga spārnu vē­ziena palīdzību, viņš ir sajūsmā par savu skaisto, melno spārnu spēku.

Veikls pagrieziens un blakus ir draudzene. Ar izples­tiem spārniem virpuļodama vējā, tā pateicīgi pamāj ar asti, aicinādama uz debesu deju. Viņš pieslīd tai blakus un satver viņas nagus savās ledainajās ķetnās; abi sakļauj spārnus un metas lejup.

Viņi krīt cauri strāvojošajam aukstumam un dzirksto­šas saules neskaidrajām aprisēm, līksmodami par ātrumu, ar kādu milzīgā, baltā pasaule drāžas tiem pretim.

Vienprātībā abi atlaiž nagus, un viņš pamanās izplest spārnus un noķert vēju, un tagad viņš jau atkal ceļas aug­šup augšup pretim saulei.

Ar savām kraukļa acīm viņš var redzēt tālu. Kaut kur austrumos kā mazītiņš plankumiņš pāri sniegotajam klajam tek baltā lapsa. Dienvidos vīd tumšās Meža apri­ses. Rietumos redzams aizsalušās Jūras krokotais ledus. Ziemeļos trīs augumi sniegā.

Ieķērkdamies viņš metas tiem pakaļ.

Krā? iesaucas pārsteigtā draudzene.

Viņš to pamet, un baltā zeme paliek tālu lejā.

Nonācis tuvāk, viņš metas lejup un vienā mirklī, kas tiek iededzināts atmiņā uz visiem laikiem, saskata visu.

Trīs stāvi saspringti velk ragavas. Tajās guļ Vilks, kas piesiets nespēj kustēt. Cenzdamies saskatīt kaut niecīgāko Vilka ķepas noraustīšanos par zīmi, ka draugs vēl ir dzīvs, viņš ierauga, ka lielākais vīrs apstājas, pār galvu novelk virsjaku un atsvabina kamzoļa apkakli, lai atvēsinātos. Viņš redz uz tā krūtīm zili melnu tetovējumu: trīszaru žebērkli dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju zīmi.

No kraukļa knābja izlaužas šausminošs ķērciens. Dvēseļēdāji! Duēselēdāji ir aizveduši Vilku!

Viņš uzlido augstāk, un saule viņu apžilbina. Vējš sa­griež negantu virpuli un triec viņu projām.

Drosme salūst kā plāns ledus.

Vējš iegaudojas uzvaras priekā.

Asas sāpes izskrien cauri vēderam un viņš atkal ir Toraks, kas krīt zemē no debesīm.