Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DIVDESMIT OTRĀ NODALA

Vilka galvā valdīja melna migla, un tas nozīmēja, ka Slaikais Bezastainis viņu nenāks atbrīvot nekad, nekad, nekad.

Kaut kas bija atgadījies. Barabrālis droši vien bija kri­tis par laupījumu ātrajam ūdenim vai arī viņam uzbrukuši ļaunie bezastaini. Citādi viņš tagad jau būtu klāt.

Locīdamies šaurajā, smirdīgajā midzenī, Vilks purināja galvu, lai atkratītos no miglas, taču vienīgi apdauzīja de­gunu pret klintsradzi. Midzenis atradās tālu prom no pā­rējām radībām un bija tik mazs, ka Vilks spēja paspert vienu vienīgu soli: pēc tam atkal bija jāapgriežas un jāiet atpakaļ. Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.

Viņam kārojās skriet. Sapņos viņš lēkšoja augšup pa kalniem un lejup pa nogāzēm; Vilks vāļājās papardēs, kuls­tīja ķepas un no priekiem ņurdēja. Dažreiz viņš uzrikšoja tik augstu, ka varēja sakampt aiz malas Spožo-balto-aci. Bet pamostoties viņš allaž bija atkal atpakaļ smirdošajā midzenī.

Viņš būtu varējis gaudot ja vien būtu noskaņojums. Bet kāds no tā labums? Neviens, izņemot sliktos bezastaiņus un ļaunos garus, viņu nesadzirdētu.

Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.

Vilka vēderu tirdīja izsalkums. Kad Mežā viņš ilgāku laiku nebija ticis pie medījuma, bads padarīja smalkāku viņa ožu un saasināja dzirdi, un piešķīra vingrumu Vilka lēcieniem, kas lika viņam lidot starp kokiem. Taču patla­ban izsalkums bija tik ļauns, ka pat nesāpēja vēders.

Staigāšana Vilku nogurdināja, taču viņš nespēja ap­stāties, kaut gan ar katru soli kļuva vārgāks. Ar asti bija pavisam bēdīgi. Vilks centās to aplaizīt, taču tā vairs ne­garšoja pēc viņa astes un smaržoja kaut kā savādi. Tā oda pēc beigta medījuma, kas nogulējis Mežā daudz dienu. Tā garšoja slikti. Nelabums padarīja Vilku slimu. Viņš juta, ka tas viņu caurstrāvo un atņem spēkus.

Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.

Viņš bija ieslodzīts dziļi pazemē tālu no citiem ra­dījumiem. Viņam pietrūka ūdra smilkstēšanas un āmrijas plosīšanās; Vilkam pietrūka pat dumjā lāča muļķīgās ņurdēšanas. Un tomēr viņš nebija viens. Ausīs skanēja sikspārņu pīkstēšana un dēmonu rosīšanās. Vilks spēja sadzirdēt, kā tie aiz klintīm skrapstina nagus. To bija tik daudz! Sēdēt mierā bija kaitinoši nespēja kost, kampt un plosīt, kā viņš bija paradis darīt, bija mokoša. Jo viņš taču bija radīts dēmonu medībām.

Solis, pagrieziens. Solis, pagrieziens.

Dēmoni bija uzsūtījuši ļaunumu viņa astei; tie bija dē­moni, kas piepildīja Vilka galvu ar melnu miglu. To dēļ viņš sāka redzēt un dzirdēt lietas, kuru nemaz nebija. Dažreiz šķita, ka viņam blakus nometies ceļos Slaikais Bezastainis. Vienreiz Vilkam likās, ka viņš dzird kluso kaucienu, kas rodas, ja bezastaine pieliek pie purna ru­beņa stilba kaulu.

Patlaban caur sikspārņu pīkstēšanu un dēmonu skrāpēšanos viņš izdzirda jaunu skaņu, kas šķita pavisam īsta. Tuvojās divi bezastaini viens mazāks, otrs lielāks.

Uz mirkli pavīdēja cerība. Vai tas būtu Slaikais Bez­astainis un bezastaine?

Nē. Tas nebija barabrālis, kas steidzas Vilku atbrīvot. Tie bija sliktie bezastaini: Čūskas Mēle un Gaišmatai­nis.

Zinādams, ka ir par vāju, lai cīnītos, viņš sarāvās mi­dzeņa stūrī. Vilks dzirdēja, ka tiek nobīdīts malā akmens, kas sargāja ieeju, un redzēja, ka uz zemes tiek nolikts koka mizas gabals. Vilks uzlaizīja ūdeni. Tā bija vien tik, lai atmodinātu slāpes, nevis lai tās aizsūtītu atpakaļ pie miera.

Bet… kas tad tas? Čūskas Mēles virskažokam bija pie­ķērusies kāda smarža. Tīrs, labi pazīstams aromāts: tā smaržoja tikai Slaikais Bezastainis!

Vilka prieks ātri pārvērtās par bailēm, jo viņš saprata, ka tas var nozīmēt tikai vienu. Ļaunie bezastaini ir no­tvēruši barabrāli!

Vilks kļuva nevaldāms. Viņš gaudoja un plosījās pa mi­dzeni. Vilks pacēla degunu, lai iegaudotos skaļāk, bet stip­ras ķepas sagrāba viņa galvu. Viņš apsviedās un mēģināja kost, bet bija pārāk novārdzis un atnācēji pārāk stipri.

Āda no jauna tika apsieta ap vilka purnu.

No kaukšanas nekas vairs nesanāca.