Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit pirmā nodala

Tālu projām, Meža ziemeļu nomalē, saule pacēlās virs Augstajiem kalniem. Ap Kraukļu nometni zarus locīja sapņaini bērzi.

- Dēmoni, teica Seiuna, nometusies rāpus uz vītola mizas pīteņa, pētīdama gailošās ogles. Es redzu, kā no Tālajiem Ziemeļiem tuvojas dēmoni. Kā melna straume, kas noslauka visu savā ceļā.

Burvi dzirdēja vienīgi Finkedīns. Medības bija padevu­šās veiksmīgas, un visi pārējie ģints locekļi gulēja, pieli­kuši vēderus ar ceptu staltbrieža gaļu un pīlādžu miksli, bet burve un Kraukļu vadonis visu nakti aizvadīja, sēdē­dami pie Finkedīna būdas ieejas, līdz zvaigznes sāka bā­lēt, debesis metās pelēkas un Mežs visapkārt gulēja klusā mirdzumā, kuru bija sarūpējis pamatīgs sniegputenis.

- Tas ir dvēseļēdāju darbs, Finkedīns teica. Par to nevar būt šaubu.

Kamēr Kraukļu burve vērās oglēs, vēnas uz vīrieša kai­lajiem deniņiem pulsēja kā mazi čūskulēni.

- Uguns gars nekad nemelo, viņš piebilda.

Ogles nosprakšķēja. No egles, kas slējās viņiem virs galvas, nobira sniegs. Finkedīns paskatījās augšup un kļuva ļoti domīgs.

- Mēs esam aizgājuši pārāk tālu uz ziemeļiem, sa­cīja Seiuna. Ja paliksim šeit, nonāksim aci pret aci ar ļaunajiem gariem.

- Kas notiks ar Renu un Toraku? Finkedīns jautāja, skatīdamies uz egli.

- Un kas notiks ar ģinti? burve nikni atjautāja. Finkedīn, mums jādodas uz dienvidiem! Jāiet uz Platupes krastiem un jāatrod patvērums pie Aizbildņa klints. Tur es spēšu izgudrot zintis, kuras mūs aizsargās, un ap no­metni novilkt spēka līnijas.

Kad Finkedīns neatbildēja, Seiuna piebilda:

- Tad beigsies tas, par ko tu nepārtraukti domā.

Kraukļu vadonis pievērsa skatienu burvei.

- Un par ko tad es domāju? viņš jautāja balsī, no kuras nobālētu jebkurš cits ģints loceklis.

Taču Seiuna bija bezbailīga.

- Tu nedrīksti mūs vest uz Tālajiem Ziemeļiem.

- Nu, tevi es nekur nevedīšu, burve. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tu paliksi šeit Mežā.

- Es nedomāju par sevi, bet gan par ģinti, kā tu gluži labi zini!

- Es arī.

- Bet…

- Diezgan! Finkedīns ar asu rokas kustību pārtrauca sarunu. Kad es sākšu tevi mācīt, kā burties, tu varēsi mani pamācīt, kā vadīt!

Viņš atkal pacēla galvu un šoreiz vērsās pie radījuma, kas raudzījās viņā no egles; ūpim ausu galos bija pušķīši, un tas nikni skatījās ar oranžām acīm. Un klausījās.

Es nevedīšu ģinti projām no Meža, nenovērsdams skatienu no putna, Finkedīns teica. Zvēru pie savām dvēselēm.

Ūpis izpleta milzīgos spārnus un aizslīdēja uz zieme­ļiem.