Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmitā nodala

Slaikais Bezastainis bija ielenkts. Sagrābis lielo ilkni, viņš braši stājās ļaunajiem bezastainiem pretim, taču pret trim pieaugušajiem barabrālis nebija cīnītājs.

Vilks nolieca galvu un līda tuvāk. Sliktie viņu nedzir­dēja. Tie nezināja, ka viņš ir tuvumā.

Grozīdams vienu ausi, Vilks saklausīja, ka dažu lēcienu attālumā viltīgi ložņā baramāsa. Čurkstošs šņāciens, un šajā midzeņa pusē kļuva tumšs. Jauki. Viņa bija rīkojusies ļoti saprātīgi. Vilks tumsā redz, bet ļaunie bezastaini ne.

Slaikais Bezastainis bezastainu valodā pateica kaut ko izaicinošu, un Gaišmatainis, kas oda pēc lāča, ļauni iesmē­jās. Pēc tam gaisma nodzisa arī otrā midzeņa galā. Vis­beidzot kļuva pavisam tumšs.

Pēkšņi Smirdīgais Kažoks un Gaišmatainis metās virsū Slaikajam Bezastainim. Barabrālis nepaspēja pietiekami ātri izlocīties, bet tas nekas Vilks ir žiglāks par ikvienu no viņiem. Ierūkdamies viņš lēca virsū Gaišmatainim,

notrieca to zemē un ielaida zobus viņa priekšķepā. Gaiš­matainis ieaurojās. Nokrakšķēja kauli. Vilks palēcās sānis un norija asiņainas miesas gabalu.

Viņš skrēja, ķepas lidoja pāri akmeņiem; Vilks sagrī­ļojās un gandrīz nokrita, jo nule saīsinātā aste viņu vairs nelīdzsvaroja tādā mērā kā iepriekš. "Jābūt uzmanīgā­kam," viņš nosprieda un metās cauri tumsai, lai palīdzētu savam nabaga aklajam barabrālim, kas nesekmīgi centās tikt vaļā no Smirdīgā Kažoka.

Necik tālu baramāsa, samiegusi acis, kā jau bezastaini mēdz darīt, kad labi neredz, vienā ķepā turēja gailošu zaru.

Pa to laiku Cūskasmēle neslinkoja. Tā bija atradusi ceļu caur nekustīgajiem kokiem, garām Akmenssejai, kas stāvēja midzeņa dziļumā, un šņākdama un smilkstēdama skrāpēja klinti tā, ka Vilkam no bailēm spalvas sacēlās gaisā. Viņš dzirdēja, kā ārdās dēmoni. Vilks nenojauta, kas tai padomā, bet zināja, ka viņam tā jāaptur.

Un tomēr viņš bija vajadzīgs arī Slaikajam Bezastainim! Būdams neredzīgs, tas varēja iekļūt Smirdīgā Kažoka nagos!

Vilks nevilcinājās.

Vienā acumirklī viņš izlēma: metās palīgā barabrālim un pagrūda nost no ceļa ļauno radījumu. Slaikais Bez­astainis paslīdēja, atkal nostājās uz kājām un pieķērās Vilkam pie skausta. Vilks caur kokiem viņu aizvilka dro­šībā.

Bet aizkavēt Cūskasmēli bija jau par vēlu. Kad viņa izpleta priekšķepas, tās smilksti pārvērtās spiegšanā, no kuras spalvas cēlās stāvus; un pēkšņi klintī pavērās liela sprauga.

Akmensseja uzvaroši iegaudojās, un viņas kauciens iespriedās Vilkam ausīs kā atskabargains kauls. Tad viņa augstu pacēla priekšķepu. Midzeni piepildīja tumšpelēka gaisma un no klints ārā gāzās mošķu straume.

Slaikais Bezastainis palaida vaļā Vilka čupru un no­krita uz ceļiem. Baramāsa nometa degošo zaru un ar priekšķepām aizspieda ausis. Vilks trīcēdams sarāvās blakus Slaikajam Bezastainim, un bailes no dēmoniem ieķērās viņam kažokā.

Viņš zināja, ka jāuzbrūk, viņš bija tam radīts taču mošķu bija tik daudz! Tiekdamies pēc aukstās, pelēkās gaismas, tie rāpās cits citam pāri, ņudzēja un skrāpējās. Vilks redzēja to pilošos ilkņus un nežēlīgās, spožās acis. To bija tik daudz…

Bet pēkšņi viņš saoda niknumu.

Baramāsa bija nokratījusi bailes un šņāca niknumā.

Vilks pārsteigts nolūkojās, kā tā paceļ kvēlojošo zaru un sviež ar to Cūskasmēlei. Tas trāpīja viņai tieši pa mu­guru -ja baramāsa kaut ko meta, viņa reti kad netrāpīja -, un Cūskasmēle niknumā iegaudojās. Tā atrāva priekšķepas no klints, un plaisa ar krakšķi aizvērās.

Bet pat tik īsā laikā lērums mošķu bija ticis ārā, un akmens mežs no tiem mudžēt mudžēja: tie spietoja gar Spožo-zvēru-kas-auksti-kož. Un Akmensseja turēja to augstu paceltu un pakļāva dēmonus savai gribai. Un Vilks saprata, ka ne Slaikais Bezastainis, ne baramāsa un pat ne viņš pats neuzdrošināsies tai uzbrukt, jo viņa bija visu ļaunumu ļaunums.

Vilks bija kļūdījies.

Baramāsas uzbrukums atmodināja Slaiko Bezastaini: tagad viņš tai uzrēja, bet viņa tam pasniedza lielo ilkni to pašu, kas Vilkam bija nokodis daļu astes.

Slaikais Bezastainis to satvēra priekšķepā un metās virsū Akmenssejai, metās virsū dēmoniem!

Bailes saistīja Vilka ķepas, taču viņš pārāk stipri mī­lēja barabrāli, lai to tagad pamestu. Abi kopā joņoja cauri baiļu miglai. Tad Slaikais Bezastainis atvēzējās un meta lielo ilkni nevis, lai trāpītu Akmenssejai vai mošķiem, bet gan tieši pa tievo akmens izaugumu, kas slējās tiem virs galvas.

Gudrais Slaikais Bezastainis! Radze nokrakšķēja, sa­šūpojās un gāzās lejā. Dēmoni spalgi iebļāvās un ņēma kājas pār pleciem kā skudras zem sumbra nagiem, bet Akmensseja bija gar zemi, un Spožais-zvērs bija izslīdējis no tās ķepām un aizripojis pa grīdu tā auksto gaismu aprija tumsa.

Dēmoni iegaudojās visi kā viens. Tie bija brīvībā! Un tagad tie izplūda pa midzeni kā ūdens, bet Vilks kopā ar Slaiko Bezastaini paslēpās akmens biežņā, un viņu sirdis neprātīgi dauzījās, kad viss bars brāzās viņiem garām.

Vilks jau dzirdēja, kā savā starpā plēšas ļaunie bez­astaini, kuri cits citu vainoja par to, ka pazaudējuši Spožo-zvēru-kas-auksti-kož. Vienīgi Vilks pamanīja, ka baramāsa tam netīšām uzkāpj un tad pakampj Spožozvēru-kas-auksti-kož, un noslēpj to gulbja ādas stērbelē, kas karājas tai ap kaklu.

Pēc tam viņa aiz priekšķepas satvēra Slaiko Bezastaini un aizvilka to tālāk no nespodrās zara gaismas tuvāk pie mazākas migas galvenā midzeņa malā, kur šaurā ejā ieplūda svaiga smarža no ārpasaules.

Vilks saprata, ko viņi gatavojas darīt, un cauri ķerme­nim izskrēja asas sāpes. Tie gribēja iet ceļu, kas viņam ne­bija pa spēkam. Kad viņš ieraudzīja, ka abi, sagatavojušies doties projām, novelk virskažokus, Vilkam nokārās aste.

Slaikais Bezastainis nometās ceļos.

Skrien! viņš uzsauca Vilkam. Sameklē citu ceļu, kā tikt ārā!

Un Vilks paluncināja asti, lai barabrāli iedrošinātu, jo saprata, ka tas uztraucas un negrib viņu pamest.

Un tad viņi bija projām, un Vilks pagriezās uz vienas ķepas un bēga no midzeņa, sekodams tīrajai, vēsajai smar­žai, kas plūda no ārpasaules.

Toraks no rāpšanās pa nebeidzamo eju, elšanas un pū­šanas bija pagalam nomocījies. Kā gan Rena spēja pieveikt šo ceļu nevis vienu, bet veselas trīs reizes?

Kad abi bezspēkā iekrita sniegā, bija jau nakts. Vējaina bezmēness nakts, un ceļu apgaismoja vienīgi zvaigznes; un nebija ne miņas no Vilka.

"Gan jau," Toraks mēģināja sevi pārliecināt. "Viņš tiks ar to galā. Kurš gan cits, ja ne Vilks?"

Pēc alas siltuma sals koda nežēlīgi, un, kamēr abi mē­ģināja izsaiņot drānas un uzvilkt tās mugurā, viņu zobi klabēja pārāk skaļi, lai būtu iespējams sarunāties.

- Uguns opāls, Toraks visbeidzot izdvesa. Es re­dzēju, ka tas nokrita, tas pieskārās klintij. Tagad dēmoni ir brīvībā!

Rena piekrītoši pamāja ar galvu. Zvaigžņu gaismā vi­ņas seja izskatījās bāla, un melnie mati darīja meiteni svešādu.

- Vai tu pamanīji, kur tas nokrita? Toraks jautāja. Vai kāds to pacēla?

Rena atvēra muti un papurināja galvu.

- Iesim! viņa nomurmināja. Mums jāsasniedz laiva, pirms tie tikuši ārā.

Toraks nesaprata, vai viņa domā dvēseļēdājus vai dē­monus. Viņš arī nejautāja.

Klumpačodami pa kupenām, abi tika garām klintsradzei. Odzes acs bija noslēgta, taču, kad viņi virzījās tai garām, Toraks pamanīja mazu, gaišu apveidu, kas izlīda caur spraugu un aizbēga pa sniegājiem. Puiša sirds salēcās priekā. Baltā lapsa bija tikusi laukā!

Viņš pagriezās pret Renu un redzēja, ka tā smaida. Vēl kāds bija izkļuvis brīvībā.

Kamēr abi stāvēja un skatījās, viņi pamanīja pazibam tumšu plankumu: tā bija āmrija, kurai šoreiz vairāk prātā bija aizbēgt, nekā kādam uzklupt. Pēc tam parādījās ēr­glis: lempīgi stampādams sniegu, tas izpleta spārnus un pacēlās debesīs.

- Lido droši, mans draugs, Rena maigi noteica. Lai ģints aizbildnis tevi vada!

Tad nāca ūdrs: tas uzmeta Torakam caururbjošu ska­tienu un aizjoņoja lejup pa kalna nogāzi. Un beidzot kad puisim no uztraukuma jau metās slikta dūša no tumsas iznira Vilks.

Tas bija krietni pacīnījies, lai izlīstu caur spraugu, bet, ticis ārā, viņš nopurinājās un, mēli izkāris, lēkšoja pie draugiem, it kā visu mūžu to vien būtu darījis, kā cīnījies pret mošķiem.

Pieskrējis pie Toraka, Vilks rotaļīgi pieslējās uz pa­kaļkājām, uzlika priekšķepas barabrālim uz pleciem un pārklāja viņa seju ar mitriem skūpstiem.

Par spīti dvēseļēdājiem, par spīti dēmoniem, Toraks šņaukādamies nolaizīja Vilkam purnu. Tad visi kopā me­tās skriet pie ragavām, un Vilks lēkāja viņiem apkārt, kamēr Toraks ar Renu steigšus atguva savu mantību.

Tie skrēja lejup pa nogāzi, un Vilks ik pa laikam ap­stājās, lai draugi viņu varētu panākt. Pie aizsalušā līča viņš palīdzēja tiem atrast smailīti, kuru bija paslēpis iepriekšējās dienas putenis.

Taču, kad laiva bija nolaista ūdenī, steigšus piekrauta ar iedzīvi un Toraks ar Renu ieņēma vietas pie airiem, Vilks atteicās viņiem pievienoties.

- Vai tu nevari viņu pierunāt? meitene uzsauca.

Toraks sadrūmis paskatījās uz Vilka ausīm un spītīgi

ieplestajām ķepām.

- Nē, viņš teica. Un nopūtās. Vilks neieredz laivas. Drīzāk viņš skries gar krastmalu. Tie Vilku nekādā ziņā nenoķers.

- Esi pārliecināts? Rena jautāja.

- Nē! puisis attrauca. Bet nekas cits neatliek.

Skaidrs, ka viņš nebija par to drošs. Pat Mežā vientuļa

vilka mūžs nav pārāk garš, bet šeit ledājos…

Laika nebija pat atvadīties. Kamēr Vilks stāvēja un lūkojās barabrālī, abu skatieni uz īsu brīdi sastapās taču, pirms Toraks kaut ko spēja pateikt, Vilks pagriezās un aizjoņoja pa sniegiem kā sidrabota svēdra.

Kad viņi, šķeldami ar airiem ūdeni, pagrieza laivu uz dienvidiem, saule jau vainagoja kalna kori. Par laimi, vējš pūta no muguras un viņi traucās uz priekšu labā āt­rumā.

Kad smailīte atradās bultas šāviena attālumā no krasta, Toraks pagrieza galvu.

- Skaties! Rena sacīja.

Uz tīrā sniega, kas kalna nogāzes ēnā izskatījās pelē­cīgs, Toraks ieraudzīja drāžamies lejup tumšas ēnas.

- Dēmoni, viņš teica.

Rena paskatījās uz Toraku, un viņas acis bija tumšākas par Jūru.

- Mums neizdevās, viņa sacīja. Dēmoni ir tikuši brīvībā.