Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

divpadsmitā nodala

Leduslācis pacēla galvu uz garā kakla un iebaudīja To­raka smaržu.

Milzenis strauji un bez pūlēm pieslējās pakaļkājās. Le­duslācis bija lielāks par garāko vīru, kas uzrāpies otram tādam pašam uz pleciem, un katra tā ķepa bija divtik liela kā Toraka galva. Viens belziens pārlauztu puisim muguru kā vītola vicu.

Šūpodams galvu no vienas puses uz otru, zvērs pie­miedza melnās acis un ošņāja gaisu. Tas ieraudzīja, ka uz ledus viens pats stāv Toraks; Rena un Inuktiluks mēģināja patverties aiz kamanām. Lācis saoda asinis uz sniega un pa pusei sadalīto roņa liemeni, kas atradās aiz cilvēkiem. Tas dzirdēja gaudojam suņus, kuri muļķīgā aizrautībā raus­tīja saites, vēlēdamies zvēram uzbrukt. Leduslācis visu nesteidzīgi un rūpīgi novērtēja kā jau radījums, kas ne­kad nav pazinis baiļu. Tā locekļos jautās ziemas spēks un nagos vēja mežonība. Tas bija neuzvarams.

Torakam ausīs šalca asinis. Kamanas stāvēja desmit soļus tālāk. Tikpat labi tās varētu atrasties simts soļu attālumā.

Leduslācis pilnīgā klusumā nometās uz visām četrām, un pār tā biezo, dzeltenbalto kažoku pārskrēja trīsas.

- Neskrien! Toraku klusi pamācīja Inuktiluks. Soļo! Nāc pie mums! Sāniski. Negriez tam muguru!

Ar acs kaktiņu zēns pamanīja, ka Rena ievieto bultas gropi loka stiegrā; Inuktiluks katrā rokā bija satvēris pa harpūnai.

Neskriet.

Taču kājas pašas kāroja laisties auļos. Viņš domās atkal bija Mežā un bēga no būdas atliekām, kur uz miršanu gulēja tēvs, bēga no ļauno garu apsēstā lāča.

- Torak! pēdējo reizi ievilcis elpu, uzsauca tētis. Skrien!

Sakopojis pēdējās gribasspēka drumslas, Toraks spēra nedrošu soli uz kamanu pusi.

Leduslācis pielieca galvu un cieši viņā nolūkojās. Tad, slinki gāzelēdamies, tas pagājās uz priekšu un nostājās starp Toraku un kamanām.

Puisis sagrīļojās.

Leduslācis soļoja bez skaņas. Tā nagi pret ledu neskrapstēja. Un elpa bija nedzirdama.

Gandrīz neapzinādamies, ko dara, Toraks izslidināja roku no dūraiņa un taustījās pēc naža. Tas nenāca ārā no maksts. Viņš pavilka stiprāk. Nekā… Vajadzēja ņemt vērā Inuktiluka padomu un glabāt dūci zem kamzoļa. Adas maksts bija pamatīgi sasalusi.

- Torak! Inuktiluks klusītēm uzsauca. Ķer!

Viņa virzienā lidoja harpūna, un Toraks to ar vienu roku noķēra. Slaidais kaula uzgalis izskatījās bezgala niecīgs.

- Vai no tās būs kāds labums? puisis jautāja.

- Diez vai. Bet vismaz tu nomirsi kā vīrs.

Leduslācis ar griezīgu skaņu izpūta elpu; Toraks ma­nīja pazibam dzeltenus ilkņus un, stindzinošu baiļu pār­ņemts, saprata, ka paļauties uz harpūnu ir muļķīgi. Šo zvēru iebiedēt nebija iespējams, to varēja vienīgi sanik­not.

Puisis pamanīja kaut kādu kustību. Rena bija uzbīdī­jusi pār acīm saulessargu un mērķēja.

- Nevajag, Toraks brīdināja. Būs tikai sliktāk.

Meitene saprata, ka viņam ir taisnība, un nolaida loku.

Taču bulta palika uz stiegras.

Suņi rēja un plosīja iejūgus. Lācis uz garā kakla pa­grieza galvu un ierēcās: rēciens izklausījās pēc dārdošas pērkona dunas, kas atbalsojās ledājos.

Zvērs ieskatījās Torakam acīs un pasaule izgaisa. Zēns vairs nedzirdēja suņus, neredzēja Renu un Inuktiluku, viņš nespēja pat pamirkšķināt acis. Nekā vairs nebija ti­kai šīs acis, melnākas par bazaltu, pilnas naida. Ielūkojies tajās, viņš saprata viņš zināja -, ka leduslācim visas pārējās dzīvās būtnes ir medījums.

Toraka plauksta uz harpūnas kāta bija kļuvusi slapja no sviedriem. Un kājas nekustīgas.

Lācis čāpstināja milzīgos žokļus un iecirta ar ķetnu pa ledu. Sitiena spēks Toraku satricināja tā, ka viņš tik tikko spēja noturēties kājās.

Brūnie Meža lāči rūc tikai tad, ja grib pretinieku iebie­dēt, bet, ja medī nopietni, tie uzbrūk nāves klusumā. Vai tāpat nevarētu būt uz ledus? Nē.

Leduslācis metās Torakam virsū.

Zēns pamanīja melno, rētaino ādu uz dzīvnieka purna un garo, purpursarkano mēli. Viņš sajuta karstu elpu uz vaiga…

Lācis neiedomājami veikli palēcās sānis, saslējās uz pa­kaļkājām un trieca pa ledu ar abām priekšķetnām.

Torakam ceļgalos iemetās vājums, un viņš gandrīz sa­ļima uz ledus.

Leduslācis aiztraucās puisim garām un noslaucīja no sava ceļa kamanas, it kā tās būtu taisītas no bērza tāss. Inuktiluks lēca uz vienu pusi, bet Rena uz otru, taču kamanu atlūza trāpīja viņai pa plecu un viņa iekliegdamās pakrita: viena meitenes roka bija piespiesta zem slieces, un Rena atradās tieši zvēram ceļā.

Toraks, vicinādams harpūnu, metās uz priekšu un klie­dza:

- Es esmu šeit! Neaiztiec viņu! Ķer mani!

Arī Inuktiluks kliedza un ar harpūnu durstīja gaisu, un lācis tūlīt pat pievērsās viņam; Toraks pagrūda nost kamanas un, satvēris Renu aiz rokas, vilkšus aizvilka viņu sānis. Tobrīd viens no suņiem bija paspējis pārgrauzt siksnu un metās virsū leduslācim. Milzīgā ķepa aizsvieda to atpakaļ, suns aizlidoja pa gaisu un atsitās pret ledu tā, ka tas šķebinoši nokrakšķēja. Toraks un Rena bija piepla­kuši ledum, bet leduslācis pārlēca viņiem pāri, aizlēkšoja pie beigtā roņa un satvēra zobos tā galvu. Tas aizskrēja ar laupījumu tik viegli, it kā ronis būtu forele.

- Suni! Rena kliedza. Turi tos!

Kucēns slēpās zem kamanām, taču pārējie, sajutuši cī­ņas garšu, pārgalvīgi raustīja saites un, beidzot kopīgiem spēkiem no tām atbrīvojušies, metās vajāt uzbrucēju, ne­ņemdami vērā Inuktiluka bļāvienus. Viņš paklupa suņu saplēstajos iejūgos, un Toraks un Rena pārbijušies noska­tījās, kā vīrs tiek aizvilkts pa ledu.

Suņi bija stipri un ātri pārāk žigli, lai tos noķertu. Toraks pielika plaukstas pie lūpām un ierējās viņš skaļā, striktā vilku valodā uzsauca: 11 STĀT!"

Viņa balss noskanēja kā pātagas cirtiens, un suņi, iežmieguši astes starp kājām, paklausīja.

Leduslācis pazuda tālēs starp zilganajiem kalniem.

Toraks kopā ar Renu skrēja pie Inuktiluka, kurš, ber­zēdams pieri, sēdēja uz ledus.

Viņš ātri atguvās. Satvēris suņu iemauktus, tas no maksts izvilka nazi un ar asmens plakano pusi izdāļāja sitienus suņiem, kuri sāka žēli smilkstēt. Tad, smagi els­dams, viņš ar galvas mājienu pateicās Torakam.

- Īstenībā mums vajadzētu būt pateicīgiem tev, Rena sacīja drebošā balsī. Ja tu nebūtu to sabaidījis…

Virs no Balto Lapsu ģints papurināja galvu.

- Mēs esam dzīvi tikai tāpēc, ka leduslācis mūs atstāja dzīvus. Viņš vērsās pie Toraka: Inuktiluka sejā bija at­griezusies neuzticība.

- Mani suņi. Tu ar tiem spēj sarunāties. Kas tu esi? Ko tu šeit meklē?

Toraks noslaucīja sviedrus no virslūpas.

- Mums jādodas ceļā. Lācis mums var uzglūnēt aiz kat­ras kupenas.

Inuktiluks brīdi aplūkoja Toraku. Tad viņš pagrūda malā beigto suni, sasauca kopā atlikušos un steberēja at­pakaļ pie kamanām.

Toraks pa roku galam nosvieda harpūnu un, uzlicis abas rokas pie ceļiem, noslīga sniegā.

Rena taustīja plecu.

Toraks apjautājās, kas viņai kaiš.

- Drusku smeldz, meitene atbildēja. Vismaz tā nav roka, ar kuru jāuzvelk loks. Un kā tev pašam?

- Labi. Ar mani viss ir kārtībā.

Toraks notupās uz ceļiem un sāka rīstīties.

Rietošā saule tumši zilajās debesīs kvēloja kā zelts, un suņi vilka ceļiniekus uz Balto Lapsu apmetni.

Iestājās nakts. Parādījās mēness sirpis. Toraks vērās debesīs, taču nekur nemanīja Pirmā Koka veidolu: lāsmojošo, zaļo gaismu, kas mēdz parādīties ziemā.

Viņš ilgojās pēc tās kā nekad agrāk: puisim bija vaja­dzīga jebkāda saikne ar Mežu. Taču tā nerādījās.

Ceļinieki pabrauca garām tumšiem, robainiem ledus kalniem un saklausīja tālīnus brākšķus un nopūtas. Viņi nosprieda, ka tur brīvībā cenšas izlauzties ļaunie gari. Beidzot Toraks pamanīja oranžas gaismas plankumu. No­gurušie suņi saoda mājas un pielika soli.

Kad viņi tuvojās Balto Lapsu nometnei, Toraks ierau­dzīja lielu, uzkumpušu sniega būdu, kurai ar īsiem tune­ļiem bija pievienotas trīs mazākas. No visām (cauri ledus bluķiem, no kuriem tās bija celtas) staroja gaisma. Ap mitekļiem atdzīvojās mazas sniega čupiņas, kuras nopu­rinājās un skandēja trokšņainas apsveikuma rejas.

Toraks izkāpa no ragavām gluži stīvs. Rena saviebusies braucīja plecu. Abi bija pārāk nomocījušies, lai domātu par to, kas viņus gaida nākotnē.

Inuktiluks uzstāja, lai viņi, pirms lien zemajā ieejā, kas bija būvēta ar asu pagriezienu, lai aizturētu vēju, no drēbēm nopurinātu visbeidzamo sniega piciņu un pat iz­berzētu ledu no uzacīm. Nometies četrrāpus, Toraks saoda sīvu degoša trāna smārdu un izdzirdēja balsu murdoņu, kas spēji aprāvās.

Dūmakainajā lampu gaismā viņš pie sienām manīja no vaļu kauliem pagatavotus zārdus, uz kuriem žāvējās lē­rums zābaku un dūraiņu; no apaļajām sejām, kas spīdēja, ieziestas ar roņu taukiem, un bija izvietojušās lokā, cēlās trīsuļojoši saltas elpas mutulīši.

Inuktiluks savai ģintij ātri izstāstīja, kā vētrā atradis ceļiniekus un visu, kas atgadījās vēlāk. Vīrs bija godīgs viņš minēja, ka Toraks viņu izglābis no aizvilkšanas pa ledu, taču, kad Inuktiluks stāstīja, ka "vilkuzēns" runājis suņu mēlē, viņa balss nodrebēja.

Baltās Lapsas pacietīgi klausījās, neuzdeva jautājumus un ar ziņkārīgām, brūnām acīm, kuras nemaz nebija lī­dzīgas viņu ģints aizbildņa redzokļiem, pētīja Toraku un Renu. Izskatījās, ka Baltajām Lapsām nav vadoņa, taču uz zemas, ar ziemeļbriežu ādām klātas lāvas ap gaismekli pulcējās četri vecajie.

- Tie ir viņi! spalgi iesaucās kāda veca, izkāmējusi sieviete, kuras seja no sala bija sačokurojusies kā mežro­zītes auglis. Tie ir tie paši, kurus es redzēju vīzijās.

Toraks dzirdēja, kā Rena strauji ievelk elpu. Piespiedis abas dūres pie krūtīm par draudzības zīmi, viņš paklanījās pret veco sievieti.

- Inuktiluks sacīja, ka savās vīzijās tu esi mani redzē­jusi gatavojamies darīt ļaunu. Taču es nekad neko sliktu neesmu darījis. Un nedarīšu.

Puisim par pārsteigumu, būdu pāršalca smiekli, un visu četru vecajo sejās atplauka bezzobains smaids.

- Kurš gan no mums zina, vai mēs darīsim ļaunu vai ne? jautāja večiņa. Viņas platais smaids apdzisa un piere no skumjām pārklājās ar grumbām. Es tevi redzēju. Tu gatavojies pārkāpt ģints likumu.

- Viņš to nedarīs, Rena iebilda.

Izskatījās, ka sieviete par šo iejaukšanos neļaunojas; drīzāk šķita, ka viņa grib zināt, vai Rena ir beigusi runāt, lai atkal varētu vērsties pie Toraka.

- Debesu ugunis, viņa mierīgi teica, nekad ne­melo.

Zēns bija apmulsis.

- Nesaprotu! Ko tad es īsti gatavojos darīt?

Krunkaino seju nocietināja sāpes.

- Tu gribi pacelt roku pret vilku.