Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

divdesmit treša nodala

Toraka priekšā izauga akmens mežs. Augšup tiecās koku stumbriem līdzīgas klintis ar atskabargainiem za­riem. Trausli krūmi pletās, raustīdamies krampjos kā lauzti pirksti.

Zēns aizvēra acis, bet vēl aizvien viss bija viņam acu priekšā. Viņš prātoja, vai tā ir "iekšējā redze", par kuru bija stāstījusi Rena: burvji to mēdza lietot savās izdarībās. Toraks neizsakāmi vēlējās, lai draudzene patlaban būtu kopā ar viņu.

Mutē joprojām bija melnās saknes salkanā un pretīgā garša. Puisis juta, kā tā taustās gar viņa dvēselēm, kaut gan bija to pakošļājis tikai īsu brīdi, bet pēc tam noslēpis zem mēles. Viņš jutās apreibis un nevesels, taču tik modrs kā nekad agrāk.

Toraks vēroja, kā dvēseļēdāji riņķo ap altāri. Tāpat kā akmens mežs, tie bija pārvērtušies līdz nepazīšanai. Sikspārņu burve, kurai bija parādījies grumbains purns, ņurdēja un ar ādainiem spārniem aizēnoja lāpas. Ozolu

burvis bija izslējies virs akmens kokiem un spalgi kvankšķēja, draudīgi vicinādams no zobiem un galvaskausiem taisītu grābekli. Odžu burve caur maskas acīm, kas bija pārvilktas ar kaltētām zarnām, nikni raudzījās no šņācošu čūsku mudžekļa.

Vienīgi Ūpju burve bija palikusi nemainīga un stāvēja kā pārakmeņojusies.

Aizmirsts tumsā, Toraks kāpās atpakaļ. Bija īstais brī­dis laisties lapās un sameklēt Vilku. Taču melnā sakne puisi turēja ciet kā zirnekļa tīkls. Viņš nespēja pakustē­ties.

Skaņas bija asākas nekā jebkad agrāk. Toraks spēja sadzirdēt ikvienu ūdens lāsi nopilam no akmens kokiem, katru sikspārņa pīkstienu, katru skaņu, kad čūskas izšāva savas mitrās mēles. Viņš saprata, kāpēc tas tā, un šī at­ziņa radīja Torakā riebumu. Viņa dzirdi bija padarījušas labāku pūces asinis.

Neieredzēdams sevi par bezdarbību, viņš vēroja, kā Odžu burve virpuļo un apļo ar čūskām klāto galvu ap­dullinošā dejā. Gar Toraka seju aizslīdēja čūska. Viņš pa­manīja dzelteno skatienu tās šaurajās acīs un rāpuļa mēles melno zibeni.

Pēkšņi Odžu burve pievirzījās pie altāra un iegremdēja abas plaukstas akmens iedobē; kad viņa tās izvilka, rokas bija notašķījušās sarkanas. Līgodamās un šūpodamās viņa aizslīdēja alas dziļumā, kur piespieda plaukstas klintij.

Ozolu burvis un Sikspārņu burve ekstāzē ierējās.

Toraks noelsās.

Kad Odžu burve pagāja nost no klints, plaukstu no­spiedumi dūmoja. Sarkanais traips ēdās cauri sienai, kas atdalīja šo pasauli no Citpasaules.

Beidzot Toraks saprata, kā radušies dzeltenie plaukstu nospiedumi, kurus viņš bija ievērojis, kllzdams pa alas labirintiem. Tos atstājuši tie, kas savulaik bija mēģinājuši atrast durvis.

Un tagad, čūskām šņācot un grabot zobiem un kau­liem, un pašai zemei vaidot, Toraks izdzirda skaņu, no kuras viņam ceļgalos iemetās vājums un uz spranda uzme­tās zosāda, it kā aiz apkakles būtu aizkritis zirneklis. Tā aizgainīja no prāta atlikušās cerības un lika sirdij šausmās sastingt: griezīga, ļaunīga, čērkstoša elpa.

Dēmoni. Dēmoni klints sienas otrā pusē priecājās par atbrīvošanos.

Bezspēcīgās šausmās Toraks lūkojās uz virpuļojošajiem un dziedošajiem dvēseļēdājiem. Ko lai dara? Viņam bija jāatrod Vilks. Bija jāizglābj pasaule no posta.

Odžu burve sagrāba Klejotāja šķiltavas un sāka dau­zīt ar tām pa klinti, šad tad mitēdamās, lai ieklausītos. Rīboņa kļuva arvien skaļāka. Melnais akmens piesis pret klinti klaudzēja aizvien ātrāk.

Torakam sareiba galva. Viņš centās pakustēties, taču neredzamais zirnekļa tīmeklis turēja viņu savās skavās.

Starp Odžu burves izstieptajām rokām klints sāka at­vērties.

Nevar būt! Un tomēr: it kā neredzama roka līstu caur stingri nostieptu ādu. It kā tā censtos pacelt klintis.

Šaubas bija izgaisušas. Aiz klints mutuļojošajā Cit­pasaules jūklī dēmoni centās izlauzties brīvībā. Glumas, aklas galvas centās izspraukties caur akmeni. Slienājās pavērtas, zobainas mutes. Skrapstēja mežonīgi nagi. Alas sienas kļuva ļoganas un trauslas kā dienu vecas lapas. Tās ilgi vairs nespēs pretoties tik negausīgai iekārei.

Pieslējās Ūpju burve, pacēla vienu roku, un Toraks ieraudzīja, ka tā satvērusi melnu ozolkoka zizli, kura galā rotājas ugunīgs akmens.

Dvēseļēdāji pārtrauca deju.

- Uguns opāls, tie noelsās.

Toraks, apmulsis un savaldzināts, noslīga ceļos un uguns opāls piepildīja alu ar tumšsarkanu gaismu. Tas bija karstāks par karstāko ogli. Tas plaiksnīja kā svaigas asinis sniegā. Spožs kā visspilgtākais saulriets, tas mir­goja kā Lielais Sumbrs ziemas vidū. Tas bija skaists un vienlaikus briesmīgs: ekstāze un sāpes un mošķiem tas bija vajadzīgs. Dēmonu kaucieni piepildīja alu, kad tie si­tās pret klinti; dusmu trakumā tie divkāršoja uzbrukuma sparu.

Toraks svārstījās. Šis bija dvēseļēdāju slepenais spēks. Ar to viņi bija iecerējuši pakļaut savai gribai dēmonus.

- Uguns opāls, dvēseļēdāji čukstēja, kad Ūpju burve pacēla zizli augstu virs galvas un akmens koki viņai ap­kārt sāka šūpoties Citpasaules vējā.

Toraks nolūkojās, kā Ozolu burvis un Sikspārņu burve griež zobus, līdz uz abu lūpām parādās melnas slienas, un Odžu burve uzliek kūpošas plaukstas uz klints; pacēlusi galvu viņa iesaucās:

- Durvis ir atrastas!

Viņa pastreipuļoja atpakaļ, un Toraks pamanīja, ka uz klints tā ir atstājusi iespaidīgu plaukstu nospiedumu apli; un tās vidū dēmoni centās izlauzties cauri sienai.

Šajā mirklī Ūpju burve nolaida zemāk uguns opālu, pārklāja to ar savām drānām un tā satriecoši sarkanā gaisma tika apslāpēta. Saspringtie akmeņi nomierinājās. Dēmonu kaucieni pārvērtās tramīgos kviecienos.

Durvis ir atrastas, nošņāca Odžu burve un nespēkā nokrita zemē.

Neredzamais zirnekļa tīkls, kas turēja Toraku, pār­trūka.

Viņš pielēca kājās un metās skriet.