Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

septītā nodala

T oraks pamodās sniega mitekļa zilganajā tumsā, un vēja niknie smiekli zvanīja viņam ausīs.

Rena, nometusies ceļos, bija pārliekusies viņam pāri un izskatījās nobijusies.

- Ak, paldies Garam! Visu rīta cēlienu es cenšos tevi pamodināt.

- Visu rītu? puisis murmināja. Viņš jutās kā izdauzīts un noskrāpēts jēlādas gabals.

- Ir jau pusdienlaiks, meitene teica. Kas atgadījās? Tu elsoji miegā, un tavas acis bija pārgrieztas. Tas bija briesmīgi!

- Kritu, Toraks paskaidroja. Pie katra elpas vilciena sāpes dūra viņam ribās, un visi locekļi smeldza. Taču tie jo­projām klausīja, tātad nebija lauzti. Vai man ir zilumi?

Rena papurināja galvu.

- Bet arī dvēseles var dabūt zilumus.

Zēns gulēja nekustīgs un vērās lāsē, kura gatavojās krist no alas griestiem. Dvēseļēdāji aizveduši Vilku.

- Vai tu redzēji pēdas? Rena jautāja. Viņš norija siekalas.

- Uz ziemeļiem. Vini dodas uz ziemeļiem.

> » »

Rena manīja, ka Toraks kaut ko nepasaka līdz galam.

- Tiklīdz tu ieslīgi transā, viņa teica, sacēlās vējš. Tas izklausījās nikns.

- Es lidoju. Es nebiju uz to cerējis.

Piliens piezemējās uz Rēnas virsjakas un pazuda ka­žokādā kā dvēsele, kas nokritusi uz zemes.

- Tev nevajadzēja to darīt, viņa sacīja. Pārvarējis sāpes un pieslējies uz viena elkoņa, Toraks

pa spraugu vēroja, kas notiek ārā. Pūta rāms vējiņš, taču spocīgās sniega sanesas bija palikušas.

- Šķiet, ka mūsu ceļojums nav beidzies, Rena teica. Toraks no jauna atgūlās un uzvilka guļammaisu līdz

zodam. Dvēseļēdāji paņēmuši Vilku.

Viņš nespēja sevi piespiest to pastāstīt draudzenei vismaz patlaban ne. Ja Rena to uzzinātu, viņa uzstātu, ka jādodas atpakaļ uz Mežu pēc palīdzības. Viņa varētu aiziet.

Toraks aizvēra acis.

"Kas ir dvēseļēdāji?" viņš reiz tika jautājis Finkedīnam. "Es pat nezinu viņu vārdus."

"Dažs labs zina," Finkedīns bija atbildējis, "taču ne­saka."

"Bet vai tu zini?" Toraks toreiz tincināja. "Kāpēc gan tu man tos nepasaki? Mana sūtība ir viņus pieveikt!"

"Kad pienāks laiks," bija viss, ko Kraukļu vadonis pa­teica.

Toraks nespēja viņu izprast. Finkedīns zēnu pieņēma ģintī, kad tika nogalināts viņa tēvs, jo pirms daudziem gadiem Kraukļu vadonis ar tēti bijuši labi draugi. Taču

Finkedīns reti runāja par pagātni un atklāja Torakam vienīgi tik daudz, cik uzskatīja par vajadzīgu.

Tāpēc tagad Toraks zināja tikai to, ka dvēseļēdāji peri­nājuši plānu valdīt Mežā. Taču viņu ieceres satrieca drum­slās lielais ugunsgrēks, un viņiem vajadzēja slēpties. Divi no septiņiem jau bija sagaidījuši nāvi, un tāpēc atbilstoši ģinšu likumiem viņu vārdus nedrīkstēja pieminēt turp­māko piecu gadu laikā. Viens no tiem izrādījās Toraka tēvs.

Dziļi krūtīs Toraks sajauta pazīstamo smeldzi. Tētis bija pievienojies viņiem, lai darītu labu, tā tika stāstījis Finkedīns. Un šo viedokli Toraks atzina par neapšaubāmu. Kad burvji kļuva ļauni, tētis centās aiziet, un tie pavērsās pret viņu. Trīspadsmit gadus Toraka tēvs bija vajātais, kurš audzināja dēlu tālu prom no cilvēkiem un nekad ne­pieminēja savu pagātni. Tad, aizpagājušajā rudenī, dvē­seļēdāji uzsūtīja ļauno garu apsēstu lāci, kas Toraka tēvu nogalināja.

Tagad tie bija notvēruši Vilku.

Kāpēc Vilku, nevis Toraku pašu? Kāpēc, kāpēc, kā­pēc?

Viņš aizmiga, bet ārā gaudoja vējš.

Kāds Toraku purinaja un sauca viņa vārdu. Kas ir? viņš murmināja ar ziemeļbrieža spalvām

mutē.

Torak, celies! sauca Rena. Mēs nevaram tikt ārā! Puisis lempīgi piesvempās sēdus, ciktāl to atļāva zemie griesti. Rena viņam blakus centās saglabāt mieru.

Sprauga, kas veidoja alas ieeju, bija pazudusi. Tās vietā gulēja cieši sablīvējies sniegs.

- Es jau mēģināju, meitene sacīja, taču nekas nesa­nāk. Mēs esam aprakti sniegā. Tas būs sanests naktī.

Toraks ievēroja, ka viņa teica "sanests", nevis "vējš mūs ieputinājis, kamēr mēs gulējām".

- Kur ir mans cirvis? Toraks jautāja.

Rēnas seja sadrūma vēl vairāk.

- Ārpusē. Abi cirvji ir ārā, kur mēs tos atstājām. Tāpat kā mūsu pārējās mantas.

Puisis šo ziņu uzklausīja klusēdams.

- Man vajadzēja tās ienest iekšā, Rena teica.

- Šeit nav vietas.

- Man vajadzēja sagatavot vietu. Man vajadzēja par to padomāt.

- Tā nav tava vaina, tu pieskatīji mani. Mums ir naži. Mēs tiksim ārā.

Viņš izvilka savu nazi. Finkedīns to Torakam bija uz­taisījis pagājušajā vasarā: pagarā ziemeļbrieža stilba kaulā bija iestiprinātas asas krama šķēpeles. Šis nazis, protams, nebija domāts, lai ar to raktu sasalušu sniegu. Tēta dā­vinātais zilā slāņakmens nazis būtu piemērotāks, taču Finkedīns bija licis to glabāt noslēptu somas dibenā. Pat­laban Toraks nožēloja, ka tika paklausījis.

- Ķersimies pie darba, viņš teica, cenzdamies, lai balss izklausītos mierīga.

Rakt tuneli, nezinot, kur tas beigsies, bija bīstami. Iz­robīto sniegu nebija, kur likt, vienīgi aiz muguras -, tāpēc, lai cik čakli abi strādāja, viņi tik un tā palika iesprostoti šaurā dobumā. Norasojušās sienas mācās virsū, un viņu balsis skanēja satraukti un skaļi.

Kad viņi bija aizrakušies apmēram rokas stiepiena at­tālumā, Toraks nolika nazi.

- Tā nekas nesanāks.

Rena ieskatījās draugam acīs. Viņas pašas acis bija ieplestas.

- Tev taisnība. Šāds sanesums var būt… Varbūt mēs nekad netiksim laukā.

Toraks redzēja, ar kādām pūlēm viņa cenšas sevi pie­spiest saglabāt mieru, un prātoja, ka Rena varbūt atceras tēvu.

- Šķiet, ka mums jārokas uz augšu, viņš teica.

Meitene pamāja ar galvu.

Cīnīties augšup bija daudz grūtāk. Sniega lēkšķes krita viņiem acīs un bira aiz apkakles, un rokas abiem mežonīgi smeldza. Viņi strādāja, pagriezuši viens otram muguru un ar kājām piemīdīja izrakto sniegu. Toraks bija tik cieši sakodis zobus, ka sāka sāpēt žoklis.

Visbeidzot sniegs virs viņu galvām kļuva gaiši zils.

- Rena! Skaties!

Arī viņa bija to pamanījusi.

Abi drudžaini dauzīja sērsnu ar nažu spaliem. Pēkšņi tā saplīsa kā olas čaumala un viņi bija brīvībā.

Mirdzums bija žilbinošs, un aukstums apsvilināja viņu plaušas. Abi stāvēja ar augšup pavērstām sejām un blisi­nāja acis kā mazi putnēni; tad viņi iztrausās ārā un sa­bruka sniegā. Viegls vējiņš vēsināja viņu matus, kas bija piesūkušies ar sviedriem. Auka bija mitējusies.

Toraks saraustīti iesmējās.

Rena gulēja uz muguras un vērās tukšumā.

Pieslējies sēdus, Toraks ieraudzīja, ka viņu patvērums ir aprakts zem gara, stāva sniega kalna, kura iepriekšējā vakarā šeit nebija.

- Mūsu mantas, viņš teica. Kur ir mūsu mantas?

Rena pietrausās kājās.

Izņemot nažus un guļammaisus, viss, kas viņiem bija nepieciešams: loki, bultas, cirvji, pārtika, šķiltavas, dzeramtrauki, ādas katliņi pilnīgi viss kaut kur gulēja ap­rakts zem sniega.

Toraks pārspīlētā mierā notrauca sniegu no stulpi­ņiem.

- Mēs zinām, kur ir mūsu ala. Raksim tai apkārt grāvi. Agrāk vai vēlāk mēs visu atradīsim.

Taču viņš zināja tikpat labi kā Rena: ja viņi mantas neatradīs līdz tumsai, nākamo nakti abi var nepārdzīvot. Šī viena kļūda viņiem varēja maksāt dzīvību.

Pēc tam kad viņi ar tādām pūlēm bija izkļuvuši ārā, rakties atpakaļ bija rūgts malks; un tikko viņi bija atsā­kuši darbu, atgriezās vējš, kas sagrieza sniegu vērpetēs, kuras aizķepēja acis un neļāva elpot.

Toraks jau sāka zaudēt cerības, kad Rena iesaucās:

- Loks! Es atradu savu loku!

Kamēr viņi atrada visu mantību, pienāca vēla pēcpus­diena, un tobrīd viņi bija nomocījušies, izmirkuši sviedros un briesmīgi izslāpuši.

- Mums jāierokas sniegā, Rena elsoja, un jānogaida līdz rītausmai.

- Mēs nedrīkstam, Toraks iebilda. Vēlme sameklēt Vilku bija nepārvarama.

- Es zinu, Rena sacīja. Es zinu.

Apēduši kādu nieku kaltētas gaļas un iztukšojuši dzeramtraukus, viņi uzsēja uz acīm zāles pīteņu strēmeles, lai pasargātos no apžilbšanas, nopukojās, ka nav to izdarījuši jau agrāk, un, saulei slīdot zemāk, devās uz ziemeļiem.

Torakam pulsēja galva, un viņš ar grūtībām steberēja uz priekšu. Neatstāja nepatīkama sajūta, ka tiek darīts nepareizi, ka viņi nav kārtīgi padomājuši, taču viņš bija pārāk noguris, lai visā iedziļinātos.

Plaši līdzenumi mijās ar stāviem pakalniem un rei­binoši zilām, vēja sanestām sniega kraujām. Dažviet tās veidoja bīstamas pārkares, kas pacēlās virs ceļiniekiem kā nedabiski, sasaluši viļņi. Un nepārtraukti pūta ziemelis. Nikns. Atriebīgs. Neremdināms.

Viļņainajos sniega klajos nācās grūti noteikt attālumu. Šķita, ka viņi nekur tālu nav tikuši, taču, kad Toraks uz­rāpās kalnā un paskatījās atpakaļ, Mežs bija pazudis.

Mežonīga brāzma satvēra zēnu no aizmugures, viņš pakrita un noripoja līdz pašai kalna pakājei.

Rena klumburoja draugam pakaļ.

Vajadzēja ņemt talkā cirvi, tad būtu noturējies, viņa purpināja, palīdzēdama puisim piecelties.

Taču cirvis bija iesprūdis aiz Toraka siksnas, un viņš nebija paspējis to izvilkt. Kopš šā brīža abi turpināja ceļu ar cirvjiem rokā.

Uzsākdami ceļu, viņi bija noguruši, taču tagad piepūli prasīja katrs solis. Atgriezās slāpes, taču bija beigusies malka, ar kuru izkausēt ledu. Viņi zināja, ka nevajag ēst sniegu, bet nespēja no tā atturēties. Tas izsvilināja muti un lika žokļos iemesties krampjiem. Un nepārtraukti pūta vējš: tas pārklāja ceļinieku sejas ar sīkām ledus adatiņām tā, ka vaigi sasprēgāja un lūpas sāka asiņot.

"Mēs šeit neiederamies," Toraks domāja ar aizmiglotu saprātu. "Viss ir nepareizi. Nekas nav tā, kā vajadzētu būt."

Vienreiz pārsteidzoši tuvu viņi izdzirdēja meža irbes buldurēšanu, taču, kad devās to meklēt, tā bija pazudusi.

Citreiz Rena tālumā pamanīja cilvēku, taču, kad viņi to sasniedza, tas izrādījās akmens stabs ar plīvojošām cīpslām matu vietā un kažokādas rokām. Kas to bija sa­meistarojis un kāpēc?

Ar sviedriem piemirkušie kamzoļi saldēja ceļa gājējus līdz kaulam, un sniegs bija piesalis pie virsdrēbēm, pa­darīdams tās smagas un cietas. Viņu sejas dega, bet pēc tam kļuva nejūtīgas. Torakam atmiņā uzpeldēja Klejotāja vārdi: "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne…" Kas nāca pēc tam?

Rena pavilka draugu aiz piedurknes un norādīja uz debesīm.

Viņš sagrīļojās.

Ziemeļos mutuļoja purpurpelēki mākoņi.

- Vētra! meitene iesaucās. Turēsimies kopā!

Viņa jau vilka laukā no somas jēlādas virves rituli. Abi

arī agrāk bija piedzīvojuši sniega vētras un zināja, cik viegli tad ir vienam otru pazaudēt.

- Mums jāierokas! Rena kliedza, cenzdamās vienu sasalušās virves galu apsiet sev ap vidukli.

- Kur? Toraks sauca pretim, neveikli apmezdams otru valga galu sev apkārt.

- Sniegā! meitene atbildēja. Jāizrok sniegā ala!

Viņa palēcās augšā lejā, meklēdama blīvāku sniegu -

un pēkšņi tas zem Rēnas kājām iebruka, un viņa bija pa­zudusi.

- Rena! Toraks kliedza.

Virve cieši savilkās ap viņa vidukli un rāva Toraku uz priekšu. Ar papēžiem atspēries, puisis turējās pretim. Viņš neko nespēja saskatīt vienīgi mutuļojošu, baltu jūkli -, taču sajuta Rēnas smagumu virves otrā galā, kas vilka viņu lejā.

Toraks mēģināja noturēties uz vietas, taču nenovēr­šami slīdēja uz priekšu un nogāzās dažus soļus no sniega kaudzes.

Kaudze sakustējās. Tā izrādījās Rena.

Apdulluši, taču neskarti, abi apsēdās.

Staipīdams kaklu, Toraks saprata, ka viņi izkrituši cauri pārkarei. Paši to nezinādami, viņi bija staigājuši pa trauslu sērsnu virs plāna ledus.

Rēnai šis atgadījums bija kā izšķirošā bulta, kas nogāž sumbru.

- Es tālāk neiešu! viņa sauca un sita ar dūrēm pa sniegu.

- Mums jāierokas! Toraks kliedza. Taču viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi. Viņam tik tikko pietika spēka, lai pa­celtu cirvi.

Piesvempies kājās, viņš pēdējā, mežonīgā lepnuma uz­plūdā kliedza uz vēju:

- Jā, tu esi uzvarējis! Man žēl! Es nekad vairs nespēšu lidot! Man žēl!

Vējš gaudoja. Caur puteni tuvojās baigs apveids. Uz ceļinieku pusi virpuļoja savērpies stabs, kas tomēr novir­zījās sānis…

Pēkšņi izskatījās, ka sniegpārslas nevis dejo vējā, bet gan saaug kopā: tūkstošiem pārslu sastapās un apvienojās, izveidojot būtni, kādu viņi nekad nebija redzējuši.

Tai bija pūces pētošās acis, un tā lidoja pie viņiem cauri putenim. Radījumam pa priekšu lēkšoja klusējošu sunu bars.

Toraks bija pārāk nomocījies, lai būtu pārsteigts. "Tas ir viss," viņš truli nodomāja. "Piedod, Vilk! Piedod, ka nespēju tevi izglābt!"

Kad pūčveidīgā būtne metās viņam virsū, zēns noslīga uz ceļiem.