Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Četrdesmitā nodala

Pēc pirmā pārsteiguma mirkļa Rēnai aizžņaudzās kakls, un viņa metās tēvocim pie krūtīm. Vīrs stāvēja uz ledus, apskāvis meiteni, un viņa ieelpoja tā ziemeļbriežu ādas apģērba un Meža smaržu. Viņš esot aizņēmies smailīti no Jūras Ērgļiem un turējies aizvējā starp šērām un krast­malu, Finkedīns stāstīja, līdz sasniedzis savu veco draugu, Balto Lapsu, nometni.

- Kur pārējie? Rena jautāja, slaucīdama degunu pie­durknē.

- Turpat, kur vienmēr, Mežā.

- Mežā? Tātad tu…

- …atbraucu viens. Zināju, ka esmu tev vajadzīgs. Rena saritinājās tēvoča smailītē, kur zem ziemeļbrieža baltā ziemas kažoka bija brīnišķīgi silti. Toraks gulēja Inuktiluka laivā, bet Vilks sekoja tiem pa krastu. Pēc brīža meitene uzrunāja Finkedīna muguru:

- Es joprojām nevaru saprast. Dvēseļēdāji. Tie teic, ka grib apvienot ģintis. Bet mēs jau esam vienoti. Jo dzīvojam pēc vienādiem likumiem.

Finkedīns pagrieza galvu.

- Vai tad tā ir? Nu pastāsti! No kā tu pārtiki Tālajos Ziemeļos? No roņiem?

Rena pamāja ar galvu.

- Un ko roni ēd?

Meitene nopūtās.

- Zivis. Tie ir mednieki! Nebiju par to nekad iedomā­jusies.

Finkedīns izvairījās no melna ledus blāķa.

- Ziemeļu ģintis dzīvo pēc leduslāču tikumiem, viņš teica. Jo citādi viņi nemaz nespētu izdzīvot. Tāpat kā dažas citas Jūras ģintis. Mežā tas ir citādi. Tāpēc dvēseļ­ēdāji grib visu izmainīt.

Rena kļuva domīga.

- Torakam tie teica, ka ir runājuši ar Pasaules Garu. Taču…

- Neviens nav runājis ar Pasaules Garu.

Pēc tam abi atkal klusēja.

Diena bija apmākusies, un debesis smagu sniega mā­koņu pilnas. Virs galvas riņķoja kaijas. Pa ledu aiztecēja lapsa, bet, pamanījusi Vilku, aizbēga. Rena vēroja, kā Finkedīna irklis šķeļ ūdeni, un kļuva miegaina.

Sapņu bites bija atgriezušās. Meitene izstiepa roku, lai tām pieskartos, un iesmējās, kad tās pieglaudās pirkstiem. Pēc tam tās pazuda, un Rena atkal bija viena augstā kalnā, un viņai tuvojās sarkanas acis…

Vina iekliedzās.

- Rena, maigi teica Finkedīns, mosties!

Viņa pavērsa acis pret gaismu.

- Es redzēju sapni.

Kraukļu vadonis ar vienu aira vēzienu pagrieza laivu, nostiprināja to un pavērsās, lai atskatītos uz Renu.

- Dvēseļēdāji, viņš klusi teica. Tu nonāci to tuvumā, vai ne?

Meitenei aizrāvās elpa.

- Pirms kāda laika viņi man šķita kā ēnas. Bet ta­gad esmu tos redzējusi. Tiazi. Eostru. Sikspārņu burvi… Sešru.

Viņi pārmija skatienus. Finkedīns sacīja:

- Kad sasniegsim Mežu, izstāstīsi man visu. Pagaidām vēl ne.

Rena apmierināta pamāja ar galvu. Viņa vēl nevēlējās par to runāt. Negribējās visu atsaukt atmiņā.

Finkedīns pacēla airi, un viņi turpināja ceļu.

Viņiem blakus savu laivu piestūrēja Inuktiluks. Rena centās ieskatīties acīs Torakam, kas sēdēja viņam blakus, taču tas viņu neredzēja. Ar īsajiem, uz pieres apcirpta­jiem matiem viņš izskatījās dīvaini svešāds. Kopš cīniņa uz ledus viņš bija kļuvis visai nomākts. Sākumā Rena iedomājās: tas ir tādēļ, ka Toraks noskatījies visas šaus­mas alā. Tagad viņa prātoja, vai tur neslēpjas kaut kas vairāk: kaut kas, ko viņš nebija tai pastāstījis.

Pēc brīža viņa jautāja Finkedīnam:

- Viss vēl nav beidzies, vai ne?

Kraukļu vadonis pagriezās, lai vēlreiz atskatītos.

- Tas nebeigsies nekad, viņš atbildēja.

Vilks kļuva nemierīgs, jo par kaut ko bija norūpējies Slaikais Bezastainis. Tāpēc tagad, pašā nakts melnumā, viņš nolēma ielavīties lielajā, baltajā midzenī, kuru bija uzcēluši bezastaini, kas smaržoja pēc lapsām, un pārlie­cināties, vai barabrālis ir drošībā.

Par laimi, visi suņi bija aizvesti medībās un Vilkam izdevās ieslapstīties midzenī nemanītam. Degunā iesitās vesela smaržu buķete: ziemeļbrieži, zivju suņi, bezastaini, lapsas, brūklenes, taču barabrāli visā šajā jūklī atrast ne­bija grūti.

Slaikais Bezastainis gulēja, saritinājies savā ziemeļ­brieža ādā, cieši blakus baramāsai. Viņš miegā rauca pieri un spārdījās; Vilks juta, ka draugam ir pamatīgas nepa­tikšanas. Slaikais Bezastainis kaut ko centās izlemt. Viņš bija izbijies. Un nezināja, ko iesākt. Neko vairāk Vilks nesaprata.

Taču šimbrīžam izskatījās, ka barabrālis, tāpat kā pā­rējie bezastaini, ir drošībā, tāpēc Vilks pievērsās inte­resantajām smaržām, kuras valdīja midzenī. Zivju suņu taukuma smarža bija ļoti pievilcīga: Vilks gabalu nokoda, un tas apšļakstīja viņu ar slapjumu. Pēc tam viņš uzgāja ādas bumbu, kas karājās pie griestiem, un pabikstīja to ar ķepu. Lodē kaut kas burzguļoja. Paskatījies iekšā, Vilks pārsteigts ieraudzīja, ka viņam pretim veras ma­ziņš bezastainu kucēns. Vilks nolaizīja tam degunu, un mazulis priecīgs iespiedzās.

Pēc tam Vilks devās apostīt zivju suņu gaļu, kas migas vidū karājās pie zara. Apkārt miegā šņākuļoja bezastaini. Izstiepis kaklu, Vilks maigi saņēma gaļu zobos un nocēla to no vadža. Viņš jau grasījās pazust, kad pamanīja, ka viņu vēro spožu acu pāris.

No visiem bezastainiem Kraukļu bara vadoni Vilks cie­nīja visvairāk. Tikai šis bezastainis modās augšā tik bieži un tam bija tik caurs miegs kā īstam vilkam. Arī tagad tas bija pamodies.

Vilks nokāra ausis un paluncināja asti, cerēdams, ka bara vadonis nav pamanījis gaļu viņa zobos.

Taču tas to bija pamanījis. Viņš nerūca. Tas nebija va­jadzīgs. Viņš vienkārši sakrustoja priekšķepas uz krūtīm un uzlūkoja Vilku. Vilks visu saprata, nolika gaļu zemē un izlavījās no migas.

Ticis atkal ārā tumsā, viņš sameklēja sev vietu Spožajāmīkstajā-aukstumā un saritinājās. Tagad Vilks bija pārlie­cināts, ka Slaikais Bezastainis vismaz uz kādu brīdi būs drošībā, jo viņu apsargāja Kraukļu bara vadonis.

Meža klajumu apspīdēja ugunskura gaisma, un gaiss bija reibinoši stiprs no malkas dūmiem un ceptas gaļas smaržas. Tauki čurkstēja uz oglēm.

Pirmais krietnais ugunskurs pa ilgiem laikiem, Rena ieminējās.

Pēc Balto Lapsu trāna lampu blāvās gaismas bija lie­liski apsildīties pie īsta Kraukļu ugunskura.

Lauces vidū liesmoja vesela priede, un uguns cēlās augstāk, nekā spētu uzlēkt pieaudzis vīrs, bet ogles bija pietiekami karstas, lai apsvilinātu uzacis, ja kāds iedroši­nātos pielīst ugunskuram pārāk tuvu.

Daudz ļaužu no dažādām ģintīm bija ieradušies ciemos pie Kraukļiem Cirvjupes krastos, lai nosvinētu svētkus par godu Tālo Ziemeļu apceļotājiem, kuri bija pieveikuši ļau­nos garus. Visi bija atnesuši līdzi ēdamo. Mežakuiļiem bija puse no meža zirga, kuru tie cepināja bedrē, miermīlīgi strīdēdamies, kas tam piemērotāks egļu vai priežu zari. Ūdri paņēmuši līdzi garšīgus, stīgrus plāceņus, kas bija cepti no dzērvenēm un niedru miltiem, tāpat sautējumu no kaltētām purva sēnēm un varžu kājiņām, kas garšoja dīvaini un par kuru, izņemot viņus pašus, neviens nebija sajūsmā. Vītoliem līdzi bija sālītu siļķu kaudzes un vairāki ādas maisi ar viņu slaveno, stipro pīlādžogu brūvējumu; un Kraukļi piedāvāja lielus sumbra zarnu desas luņķus, kas saturēja gardu asins, kaulu smadzeņu un saberztu riekstu pildījumu.

Kad pienāca nakts, ikviens bija kļuvis sārts un runīgs. Suņi sajūsmināti skraidīja apkārt, un koki, kuri bija pa­likuši nomodā, noliecās zemāk, sildīja zarus liesmās un ieklausījās sarunās. Toraks nebija izdzēris tik daudz kā pārējie, jo negribēja, ka dvēseles noklīst neceļos. Viņš bija jokojis, cik spējis, un stāstījis mednieku stāstus, taču pui­sis zināja, ka īpaši labi tas viņam nepadodas. Jau pirms došanās uz Tālajiem Ziemeļiem viņš šeit īsti neiederējās, un tagad bija vēl sliktāk. Cilvēki zēnu slepšus vēroja un sačukstējās.

- Runā, ka viņš vairākas dienas esot pavadījis kopā ar dvēseļēdājiem, mātei ausī klusināti čaloja kāda meitene no Mežakuiļu ģints.

- Kuš! sieviete nošņāca. Viņš izdzirdēs.

Toraks izlikās, ka neko nav manījis. Viņš sēdēja uz bluķa pie uguns un skatījās, kā Finkedīns šņāpj šķēles no zirga cepeša un liek tās bļodās; Rena, izķeksējusi no cibas vardes kāju, saviebās un slepšus izbaroja kārumu sunim, kas to vien gaidīja. Toraks jutās atstumts. Tie nezināja, ko viņš sevī slēpj, un viņam nebija jausmas, kā to pastāstīt.

Šķita, ka vienīgi Inuktiluks saprot, kas Toraku no­moka. Kad abi pēdējo reizi kopā stāvēja uz ledus Tālajos Ziemeļos, Balto Lapsu mednieks bija pagriezies pret viņu un sacījis:

- Tev starp Kraukļiem ir labi draugi. Nesteidzies tos pamest, kad būsi atgriezies Mežā.

Toraks toreiz bija juties pārsteigts. Ko Inuktiluks zi­nāja un ko bija uzminējis?

Apaļā seja bija savilkusies smaidā, kuru aptumšoja skumjas.

- Man šķiet, tu esi līdzīgs melnajam leduslācim, kurš parādās vienreiz pa tūkstoš ziemām. Varbūt tu nekad ne­atradīsi mieru. Taču ceļā tu iemantosi draugus. Un dau­dzās zemēs zinās tavu vārdu.

Vīrs uzlika abas plaukstas uz krūtīm un paklanījās.

- Lai veicas medībās, Torak! Un lai aizbildnis vienmēr ir kopā ar tevi!

Klajumā ēdiens bija atdarījis mutes dziesmām un stās­tiem. Pēkšņi Toraks to vairs nespēja izturēt. Kad neviens neskatījās, viņš ieslīdēja savā būdā.

Nometies uz vītola mizu pīteņa, viņš raudzījās uguns­kurā, kas liesmoja pie telts ieejas, un prātoja, ko darīt.

- Kas par vainu? Rena jautāja tik negaidīti, ka viņš salēcās.

Meitene stāvēja otrpus ugunskura. Šķita, ka viņa ir tikpat iztrūkusies kā Toraks.

- Tu taču nedomā aiziet? viņa jautāja.

Puisis vilcinājās.

- Pirms to darīšu, es tev pateikšu.

Rena pacēla koka gabalu un sabikstīja ugunskuru.

- No kā tu baidies? viņa vaicāja.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tev kaut kas ir padomā. Es to jūtu.

Toraks neatbildēja.

- Nu labi, meitene sacīja un aizmeta koku. Es mi­nēšu. Alā tev uz pieres bija asinis. Tu teici, ka tā esot kauna zīme. Vai… vai viņi lika tev piedalīties upurēšanā?

Tas bija trāpīgs minējums, kaut gan ne visai precīzs. Taču Toraks nolēma to apstiprināt.

- Jā, viņš atbildēja. Pūce. Pirmais no deviņiem med­niekiem. Es to nokāvu.

Rēnas seja nobālēja.

Torakam pamira sirds. Kā viņa justos, ja uzzinātu pā­rējo?

Taču meitene ātri atguvās un apspieda trīsas.

- Galu galā arī es par bultu spārniņiem izmantoju pū­ces spalvas. Kaut gan īstenībā es pūces nemedīju, bet gaidu, līdz patrāpīsies kāda beigta vai kāds man atnesīs spalvas.

Viņa saprata, ka runā pārāk ātri, un saknieba lūpas.

- Mēs varam to labot, Torak. Ir zināmi paņēmieni, kā tevi šķīstīt.

- Rena…

- Tev nav jābēg, viņa steigšus piebilda. Tas neko neatrisinās.

Kad draugs neatbildēja, Rena kļuva uzstājīga.

- Vispirms vismaz parunā ar Finkedīnu. Zvēri, ka ne­aiziesi, pirms nebūsi runājis ar Finkedīnu!

Draudzenes seja bija tik atklāta un tik cerību pilna. Viņš apzvērēja.

Kad meitene bija aizgājusi, Toraks nolieca galvu uz ce­ļiem. Pēkšņi viņš atkal ir ziemeļos un rokas viņam sasietas aiz muguras. Sešru ar pirkstu glāsta viņa vaigu.

"Tu nekad netiksi no manis vaļā," viņa čukst zēnam ausī.

Pēc tam viņš sajūt uz pleca Tiazi spēcīgo roku, kas spiež viņu pie ledus, bet Sešru dursta Toraka krūtis ar kaula adatu, kas samitrināta smirdīgā, melnā krāsvielā: tā pagatavota no upurēto mednieku kauliem un dvēseļēdāju asinīm.

"Šī zīme," čukst burve, "būs kā harpūnas uzgalis roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tas aizvilks tevi atpa­kaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"

Parāvis vaļā kamzoļa apkakli, Toraks pielika pirkstu pie aprepējušās kreveles uz krūtīm. Viņš šaubījās, vai kād­reiz spēs sevi piespiest to parādīt Kraukļiem Kraukļiem, kuri viņam uzticējās, šo zīmi uz savām krūtīm. Trīszaru žebērkli dvēseļu medībām.

Dvēseļēdāja zīmi.