Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DESMITĀ NODALA

Vilks aizmieg un sapņos nonāk citā pasaulē. Viņš spēj auļot ātrāk par visātrāko briedi un viens pats nogāzt sum­bru, taču, kad Vilks pamostas, viņš ir tik izsalcis, it kā neko nebūtu nomedījis.

Nākamajā sapnī viņš atkal ir maziņš. Viņš ir izmircis slapjš, viņam salst, un māte, tēvs un barabrāļi neelpo un guļ nekustīgi dubļos. Tā ir ātrā ūdens vaina. Tas atnāca rītausmā, kamēr Vilks bija devies izpētīt apkārtni.

Vilks paceļ purnu un gaudo.

Ātrā ūdens viņā pusē parādās kāds vilks tas nāk viņu glābt!

Vilks atnācēju neprātīgi sveicina. Tad sveicieni pārvēr­šas par apmulsumu. Tas ir ļoti dīvains vilks. Tas smaržo pēc pusaugu tēviņa, taču tam ir vēl citas smaržas; tas staigā uz pakaļkājām, un tam nav astes\

Un tomēr tam ir gaišas, spožas vilka acis un kaut kas svešinieka dabā sasaucas ar Vilka garu. Vilks ir atradis jaunu barabrāli. Barabrāli, kurš viņu nekad ne­pametīs…

Vilks spēji pamostas.

Viņš atkal guļ uz slīdošā koka, piesiets zem nīstās briežādas, un šļūc pāri Spožajam-mīkstajam-aukstumam. Vilks ilgojas nonākt atpakaļ tajā pasaulē, kurā viņš bija mazulis un viņu izglāba Slaikais Bezastainis.

Vilkam sāpēja galva, un miegā viņš jutās slims, taču pa­kustēties, lai aplaizītu brūces, nebija iespējams. Savainotā ķepa sūrstēja. Samītā aste smeldza vēl vairāk.

Atnāca Smirdīgais Kažoks un piegrūda viņam pie purna vēl vienu gaļas gabalu; Vilks nelikās par to ne zi­nis. Bezastaini rāva kamanas tālāk un tālāk, līdz diena satumsa un no debesīm sāka slīdēt Spožais-mīkstais-aukstums.

Pēc brīža viņš saoda, ka tie nonākuši svešu vilku me­dību laukos. Tas nozīmēja briesmas.

Lielais, gaišmatainais tēvainis aizgāja, un Vilka sirdī iezagās cerība. Varbūt Gaišmatainis būs pietiekami dumjš, lai uzbruktu svešajiem vilkiem, un tie aizstāvēdamies viņu saplosīs!

Pēc krietna laika tas atgriezās neskarts. Tas smaidīja savu briesmīgo smaidu un nesa palielu briežādas maišeli, kurā kāds spārdījās un šņāca. Vilks saoda āmrijas pretīgo smaku. Āmrija? Ko gan tas nozīmē?

Taču ilgi viņš nespēja par to prātot, jo bija tik noguris, ka atkal iegrima miegā.

Iebrēcās liela pūce, un Vilks pamodās. Nezināma iemesla dēļ viņa spalva uz skausta no bailēm bija saslē­jusies stāvus.

Pūce apklusa. Tas bija vēl sliktāk.

Tagad Vilks bija pamodies pilnīgi. Kamēr viņš gulēja, bija iestājusies tumsa un slīdošais koks bija apstājies. Bezastaini dažus soļus tālāk līkņāja ap Spožo-zvēru-kaskarsti-kož. Vilks juta, ka tie kaut ko gaida. Kaut ko sliktu.

Apkārt bezvējā pletās dīvaina zeme balta un mierīga. Vilks saoda, ka daudzu skrējienu attālumā zaķis skrubina vītola pumpurus. Viņš saklausīja, kā alās klusiņām rosās lemingi un kā, bez mitas pārklādams zemi, šalc Spožaismīkstais-aukstums.

Tad tumsā Vilks saklausīja tuvojamies kādu stāvu. Viņa ķepas gaidās notrīsēja. Vai tas būtu Slaikais Bezas­tainis, kas atnācis viņu atsvabināt?

Vilka cerības tūlīt pat sašķīda drumslās. Tas nebija barabrālis. Tā bija bezastaine, kuras smaku viņš nepa­zina. Skaidrs, ka tā piederēja pie sliktā bara, jo pārējie bezastaini, to sagaidīdami, piecēlās pakaļkājās. Kad bez­astaine tuvojās, slīdēdama pāri čaukstošajam baltumam, Vilks sajuta viņu izbīli.

Tā bija gara un ļoti tieva, un gaišie mati uz viņas gal­vas karājās kā tārpi. Tās balss skanēja kā sausu kaulu grabēšana, un viņa oda tā, ka Vilkam aizrāvās elpa.

Pārējie to bezastainu valodā klusi sveicināja, un, kaut gan viņi centās to neizrādīt, Vilks saoda viņu bailes. Pat Gaišmatainis bija nobijies.

Tagad tā pagriezās un tuvojās Vilkam.

Dzīvnieks sarāvās. Pat Vilka gars no viņas vairījās.

Bezastaine pienāca tuvāk. Viņš gribēja novērst skatienu, taču nespēja. Tās sejā bija kaut kas briesmīgi biedējošs. Tā bija neizteiksmīga kā akmens un pilnīgi sastingusi -, kad bezastaine runāja, viņai nekustējās pat lūpas. Un vi­ņas redzokļi bija nevis acis, bet tukši dobumi.

Vilks ieņurdējās un centās parauties sānis, taču briež­āda viņu turēja cieši.

Tad briesmone pārliecās Vilkam pāri un tās puvuma smaka nesa dzīvnieku atpakaļ melnajā vientulības un ne­ziņas miglā.

Vilks pūlējās ar priekšķepu aizklāt degunu. Bezastainei kaut kas bija rokā viņš nespēja saskatīt, kas tas ir, taču smārds liecināja, ka tas ilgi gulējis zem zemes. Starp bā­lajiem pirkstiem Vilks pamanīja pelēku gaismu un ar dī­vainu pārliecību, kas viņu reizēm pārņēma, saprata, ka tas, ko viņa satvērusi, dzeļ tikpat sāpīgi kā Spožais-zvērskas-karsti-kož. Tikai šis kož auksti.

Rūciens pārvērtās pārbiedētā smilkstā. Vilks aizvēra acis un mēģināja iztēloties, kā cauri Spožajam-mīkstajamaukstumam tuvojas Slaikais Bezastainis, lai viņu izglābtu tāpat kā toreiz, kad Vilks bija mazs.