Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

TrīSdesmit devita nodala

)

Toraks, gulēdams uz muguras, pamodās uz ledus.

Galva reiba, un viņš jutās slikti. Retas sniegpārslas maigi gūlās uz sejas, un debesis bija tik skaidras, ka viņš saprata mošķi ir pagalam.

Rena sēdēja blakus, atbalstījusi zodu pret ceļiem. Viņa trīcēja.

- Tev nekas nekaiš? Toraks apvaicājās.

Meitene izslējās. Viņa bija ļoti bāla, un uz pieres tai vīdēja nāves zīmes, kuras Toraks iepriekš nebija pama­nījis.

- Nē, viņa atbildēja. Un kā ar tevi?

- Viss kārtībā, puisis sameloja.

Viņš aizvēra plakstus, un acu priekšā uzvirmoja vīzijas. Nefa aizas malā. Ozolu burvis, kas sakņupis viņa asins­kāra leduslāča priekšā.

- Dvēseļēdāji ir aizgājuši, Rena teica. Tie paņēma laivas un aizbēga. Vismaz man tā šķiet.

Meitene izstāstīja Torakam, kā tikusi drošībā, pirms sakustējās ledus; kā aizgāja Odžu burve un Ozolu bur­vis, kad sāka izklīst mākoņi. Prom bija arī ūpis un baltie vilki.

Toraks atvēra acis.

- Kur ir Vilks?

- Tālu šis nevarētu būt. Viņa paplūkāja sava cimda vilnu. Viņš man palīdzēja tevi atrast. Es sniegputenī neko nevarēju redzēt, tad izdzirdēju, kā viņš gaudo. Tas bija briesmīgi. Man likās, ka viņš tevi apraud.

- Piedod! Toraks noburkšķēja.

- Odžu burve, Rena sacīja aizlūzušā balsī, zina, ka tu esi garagājējs.

-Jā.

- Tad jau tagad to zina viņi visi. -Jā.

Rena skatījās pāri tukšumam un trīsēja.

- Ko Sikspārņu burve ar to gribēja teikt? "Parāds ir atdots…"

Toraks izstāstīja, ka reiz viņa tēvs bija atturējis Nefu no pašnāvības.

- Ak, Rena noteica.

Pēc tam viņa ielika Torakam plaukstā kaut ko smagu.

- Skaties! Tas ir tavs.

Tas bija tēta zilais slānekļa nazis.

- Laikam jau tad, kad viņa grūda mani nost, meitene stāstīja, būs paspējusi aizbāzt man aiz siksnas. Nupat atradu.

Toraks satvēra naža spalu.

- Viņa nebija ļoti ļauna, puisis nomurmināja. Ne­pavisam ne.

Rena lūkojās viņam sejā.

- Tā bija dvēseļēdāja.

- Taču viņa izdarīja visu, lai izpirktu savus grēkus.

Toraks prātoja par Sikspārņu burves dvēselēm, kas

nu bija ieslodzītas melnajā ledū kopā ar dēmoniem. Un viņš atcerējās mazo, tumšo ēnu, kas bija pacēlusies no tās pleca, pirms viņa metās bezdibenī. Nefa bija padzinuši savu mīļoto sikspārni, lai tas nenomirtu kopā ar viņu.

- Tas biji tu, Rena sacīja klusā balsī. Tas leduslācis. Tu iemiesojies leduslācī.

Toraks skatījās viņai acīs un klusēja.

- Torak, tu varēji no tā zvēra netikt laukā! Tu varēji tur palikt uz mūžīgiem laikiem!

Puisis, pārvarēdams sāpes, pieslējās uz elkoņa.

- Citas iespējas nebija.

- Bet…

- Tu biji tā, kas upurēja visu, kas bija ar mieru šķir­ties no dzīvības, lai uguns opāls tiktu aprakts. Tas bija tik drosmīgi… Nespēju iedomāties, ka es spētu rīkoties tamlīdzīgi.

Rena raudzījās ar drūmu skatienu un turpināja plūkāt cimdu.

- Citas iespējas nebija, viņa teica.

Iestājās klusums. Meitene pagrāba saujā sniegu un no­berza no pieres nāves zīmes. Pēc tam viņa ķērās pie Toraka savainotajām plaukstu locītavām.

- Ko tad, ja leduslācis nebūtu atnācis? viņa jautāja. Ko tad tu darītu?

- Es būtu iemiesojies Tiazi, Toraks bez vilcināša­nās atbildēja, vai arī Sešru. Es nebūtu ļāvis tev aiziet bojā.

Rena pamirkšķināja acis.

- Tu izglābi man dzīvību. Ja tu nebūtu…

- Mūs izglāba Vilks, Toraks sacīja. Viņš padzina dēmonus. Viņš neļāva Tiazi mani nogalēt. Viņš izglāba mūs visus.

Vilks drāzās pa ledu, it kā būtu saukts, paslīdēja, ar saīsinātās astes palīdzību veikli izlīdzināja gaitu un at­spērās sniegā tā, ka vižņi aizlidoja pa gaisu. Viņš uzlēca virsū Torakam un viscaur nolaizīja tā vaigus.

Puisim pēkšņi sagribējās paslēpt seju Vilka skaustā un raudāt, līdz pamirst sirds: par Sikspārņu burvi, par sevi un nezin kāpēc vēl arī par tēti.

- Ņem, Rena sacīja un pasniedza viņam roņa gaļas kumosu.

Toraks to paostīja, paņēma gaļu un centās pieslieties sēdus, taču sāpes krūtīs lika sarauties čokurā.

- Tev sāp? Rena jautāja.

- Nu, es drusku pakritu. Apdauzīju krūtis.

- Gribi, lai es tās apskatos?

- Nē, viņš steigšus atbildēja. Ar mani viss būs kār­tībā.

Rena izskatījās samulsusi. Viņa vēlreiz nodrebēja un aizgāja gabaliņu tālāk nolikt gaļas kumosu ģints aizbild­nim. Atgriezusies Rena vēl vienu gabalu gaļas izsniedza Vilkam, bet pēdējo paturēja sev.

Viņi ieturējās klusēdami un vēroja, kā saule grimst Jūrā. Vējš bija mitējies, un Ledus upe dusēja rāma. Šī pēcpusdiena bija padevusies mierīga. Toraks skatījās, kā vientuļš krauklis riņķo plašajās, baltajās debesīs… un pēk­šņi izbijās no tā, cik tālu no Meža viņi bija aizklīduši.

Zēns uzmeta skatienu Rēnai un redzēja, ka draudzeni nomoka līdzīgas domas.

- Mums nav ne pārtikas, ne taukuma, ne laivas, viņa teica. Kā gan, Gara vārdā, mēs tiksim mājās?

Tādus viņus sastapa Finkedīns un Inuktiluks, kuri no dienvidu puses smailītēs bija devušies tos meklēt: Toraks un Rena apķērušies klumburēja pa ledu, un Vilks tecēja abiem blakus, tos sargādams.