Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

- toraks sekoja sikspārņu burvei, un viņu žņaudza bai­les no Eostras klātbūtnes.

Nefa pasniedza zēnam maisu ar pūci.

- Noliec to šeit, viņa teica, norādīdama uz dzegu bla­kus altārim, un seko man!

Novietodams maišeli, Toraks mazliet pavēra tā augšu, lai pūcei būtu ko elpot. Nefa bezkaislīgi noburkšķēja:

- Laikam tu jūties slikti, ka jādara pāri medniekam. Ja gribi kļūt par dvēseļēdāju, tev būs jāpiedzīvo ne tikai tas vien.

Pakampusi lāpu, viņa attālinājās pa līkumotajām ejām.

- Tev būs jāuzņemas grēka smagums citu cilvēku labā. Vai tu to spēsi, puisīt? viņa pār plecu jautāja.

- Jā, Toraks šaubīdamies atbildēja.

- To mēs noskaidrosim, Nefa sacīja. Pastāsti man. Cik vecs tu esi?

Zēns piemiedza acis.

- Trīspadsmit vasaru.

- Trīspadsmit?

Burves piere saraucās grumbās.

- Ja mans dēls nebūtu nomiris, viņam būtu četrpa­dsmit.

Uz mirkli Torakam viņas gandrīz kļuva žēl.

- Trīspadsmit vasaru, Sikspārņu burve atkārtoja.

Skatīdamās tālumā, viņa pasniedzās pie dozes, kas ka­rājās tai pie jostas un izvilka no tās riekšavu ar kaltētām mušām. Uz Nefas pleca sakustējās ģints aizbildņa āda, izstiepās kakls, un tas pakampa kukaiņus.

- Ēd, skaistulīt, sieviete nomurmināja.

Pamanījusi, ka Toraks vēro notiekošo, viņa uzaicināja:

- Nu, pamēģini tu! Ļauj, lai tas tevi aposta!

Zēns piedāvāja dzīvnieciņam savu pirkstu. Sikspārņa krokotās ausis notrīsēja maigi kā jaunas lapas, un Toraks uz mirkli sajuta mazo, silto mēlīti, kas izgaršoja viņa pirk­stu. "Dīvains radījums," zēns nodomāja. Viņš iztēlojās, kā sikspārnis ložņā pa sniegu, ar nagiem tajā iestigdams un ar "elkoņiem" atstādams sīkas pēdiņas. Pēkšņā sāpju uzplūdā Toraks iedomājās, kā mūžam zinātkārais Vilks būtu skrējis izdibināt, kas tas par dīvainu medījumu.

- Tu viņam patīc, Nefa norūca. Dīvaini gan.

Viņa apklusa un turpināja ceļu, un Torakam vajadzēja

pielikt soli, lai tiktu burvei līdzi.

- Kā aizgāja bojā tavs dēls? viņš jautāja.

- Viņš nomira badā, Nefa atbildēja. Medījums bija pametis mūsu medību laukus. Laikam bijām izdarījuši kaut ko, kas nebija pa prātam Pasaules Garam.

Sievietes skatiens sadrūma vēl vairāk.

- Es arī tad gribēju nomirt. Es mēģināju, bet Vilku burvis mani izglāba.

Izdzirdis pieminam tēvu, Toraks gandrīz paklupa.

- Viņš izglāba man dzīvību, Nefa rūgti sacīja. Tagad arī viņš ir pagalam, un es nekad nevarēšu viņam atmak­sāt. Pateicība ir viena briesmīga lieta.

Pēkšņi burve satvēra Toraka rokas un, paslēpdama zem savām plaukstām, piespieda tās pie ejas sienas.

- Lūk, kāpēc mēs esam šeit, zēn, lai izlīgtu ar Pasaules Garu. Aši! Pasaki man, ko tu jūti!

Toraks pretojās, taču sieviete nelaida viņa rokas vaļā. Zem viņa plaukstām klints bija lipīga un silta. Kaut kur dziļumā viņš juta kustību.

- Tas dzīvo, Toraks nočukstēja.

- Tas, ko tu jūti, Nefa sacīja, ir šķirtne starp mums un Citpasauli. Pazemē atrodamas vietas, kur tā ir izdē­dējusi plāna.

Toraks atcerējās alu, kurā kādreiz bija nokļuvis. Viņš apjautājās, vai līdzīgas vietas ir arī Mežā.

- Viena ir, burve paskaidroja. Mēs to izmēģinājām, taču ceļš bija slēgts.

- Kāpēc jums tas vajadzīgs? Toraks jautāja. Kāpēc jūs šeit atrodaties?

Mazās acis iezaigojās.

- Tu zini kāpēc.

Puisis aplaizīja lūpas.

- Bet… ja gribu kļūt par dvēseļēdāju, man jāiemācās vairāk.

Nefa pieliecās tuvāk, apvēdīdama Toraku ar kodīgu sikspārņu smaku.

- Vispirms mums jāatrod durvis, viņa teica. Vieta, kur siena ir visplānākā. Pēc tam mēs veiksim ritus, lai aizsargātu sevi pret to, kas sekos. Beidzot, burves balss pārvērtās čukstā, jauna mēness naktī mēs durvis atvēr­sim.

Toraks norija siekalas. Viņš atkal dzirdēja Klejotāja balsi. "Tie dodas atvērt durvis!"

- Bet… kāpēc? viņš elsoja. Kāpēc jūs…

- Vairs nekādu jautājumu, Nefa noņurdēja. Mums ir darbs darāms!

Viņi steidzās tālāk un pēc brīža nonāca smirdīgajā telpā, kur Toraks bija dzirdējis šņācam āmriju. Viņš ieraudzīja strautu, kuru iepriekš nebija pamanījis: tas ieplakā vei­doja ezeriņu un pēc tam ietecēja aizā. Tam blakus stāvēja bērza tāss toveris un pīts grozs ar kaltētām mencām.

Nefa lika Torakam paņemt abus traukus un sekot viņai. Noklumburējusi pie pirmā iedobuma, viņa par plaukstas platuma tiesu atbīdīja akmens bluķi, kas sedza ieeju. Burve iebāza spraugā mencas gabalu, sadabūja bērza tāss trauku, piepildīja to ar ūdeni un iegrūda to alā.

Toraks pamanīja tur spīdam kādas acis. Ūdrs tas pats, kura draiskajām pēdām viņš bija sekojis Mežā. Tā gludais kažociņš bija savēlies, un dzīvnieks no bailēm sa­rāvies. Toraka līdzjūtība pret Nefu izgaisa kā nebijusi. Ja viņa spēj izdarīt ko tādu…

Atstājusi šauru spraugu gaisam, Sikspārņu burve pie­bīdīja akmeni atpakaļ vietā un klamzāja pie nākamā iedo­buma. Viņi lēnām virzījās pa alu. Toraks pamanīja balto lapsu, kas no bezspēka bija ieslīgusi snaudā. Ērgli ar izpluinītām spalvām, kas nikni lūkojās ar dzeltenām acīm. Lūsi tik mazā telpā, ka tas nespēja pagriezties otrādi. Un āmriju, kas plosījās dusmās.

Beidzot dziļā bedrē, kas gandrīz pilnīgi bija pārsegta ar milzīgu akmens bluķi, Toraks pamanīja apveidu, kurš iedvesa bijību un kuru ne ar ko nevarēja sajaukt, tas bija leduslācis.

- Šis dabū vienīgi dzert, paņēmusi spaini un mazliet iešļakstījusi alā ūdeni, Nefa paskaidroja. Mums tas jābadina, citādi zvērs būs pārāk spēcīgs.

Leduslācis dārdoši ierūcās un gāzās pret akmeni, kas nosedza bedri. Bluķis turējās stingri. Pat leduslāča spēks nespēja to izkustināt no vietas.

- Kā jūs to sagūstījāt? Toraks jautāja.

Nefa nosprauslājās.

- Sešru mazliet prot apieties ar miegazālēm. Arī Tiazi spēks noderēja.

Toraks pagriezās un novērtēja alas garumu. Viņš sāka apjēgt, ka tas, ko darīja dvēseļēdāji, ir kaut kas daudz nozīmīgāks nekā tikai Vilka mocīšana.

- Mednieki, zēns teica. Šie visi ir mednieki.

- Jā, Sikspārņu burve bija ar viņu vienisprātis.

- Kur tad ir vilks?

Nefa brīdi klusēja, bet pēc tam jautāja:

- Kā tu zini, ka te ir arī vilks?

Puisis aši domāja.

- Es dzirdēju gaudošanu, viņš atbildēja.

Sikspārņu burve sāka mērot atpakaļceļu.

- Vilku atvedīs rīt kad būs jauns mēness. Kad pie­nāks laiks.

Toraks slepšus paskatījās apkārt, vai kāds krātiņš nav palicis nepamanīts.

Šķita, ka Nefa atkal uzmin zēna domas.

- Vina šeit nav. Vilku mēs turam atsevišķi no citiem zvēriem.

- Kādēļ?

Ar šo jautājumu Toraks izpelnījās asu skatienu.

- Tev patīk izprašņāt.

- Es gribu mācīties.

Sikspārnis uz Nefas pleca sarosījās, un viņa nolūkojās, kā tas aizlido tumsā.

- Sešras dēļ, burve paskaidroja. Pagājušajā vasarā viņa saņēma dīvainu vēstījumu no mūsu aizjūras brāļa. "Vilks izdzīvos." Mēs nesaprotam, ko tas nozīmē. Un tāpēc mēs vilku turam atsevišķi.

Toraka domas mutuļoja. Vai tie kaut ko zina? Varbūt ne tik daudz, lai nojaustu, ka viņš ir garagājējs, bet to­mēr…

Zēns saprata, ka Nefa viņu modri uzmana, tāpēc uz­deva jautājumu, uz kuru domāja zinām atbildi:

- Visi šie radījumi. Ko jūs ar tiem gribat darīt?

- Un kā tev šķiet?

»

- Jūs tos nogalināsiet, Toraks sacīja.

Sikspārņu burve palocīja galvu.

- Deviņu mednieku asinis ir visdraudīgākās: tas ir vis­iedarbīgākais upuris.

Torakam sāka pulsēt deniņi. Alas sienas spiedās viņam virsū.

- Tu saki, ka gribi būt viens no mums, teica Nefa. Labi, tad sāksim!

Tā pacēla lāpu, un Toraks ieraudzīja, ka viņi ir ap­staigājuši visu labirintu un nonākuši atpakaļ pie akmens meža. Tas bija tukšs un vientulīgs. Pārējie dvēseļēdāji bija aizgājuši. Uz dzegas pie viņa pleca kulē nekustīga gulēja pūce. To gaidīja upurēšana.

Elpa iestrēga Torakam kaklā.

- Bet… tu teici rīt. Kad būs jauns mēness.

- Lai pabeigtu visas burvestības, tas būs vispiemērotā­kais laiks. Taču vispirms jāatrod durvis, un tādēļ mums sevi jāaizsargā. To paveiks pūces asinis. Tās arī palīdzēs saklausīt, kas atrodas tur iekšā.

Iestiprinājusi lāpu plaisā starp akmeņiem, burve pa­sniedzās pēc maisa un izvilka no tā putnu. Viņa turēja to vienā rokā aiz kājām. Ar otru roku tā sniedza Torakam nazi.

- Ņem, Nefa pavēlēja. Nogriez tai galvu!

Toraks raudzījās pūcē, un putns, saņurcīts un no bai­lēm ļengans, skatījās puisī.

Burve piespieda naža spalu Torakam pie krūtīm.

- Vai tu esi tik vājš, ka nespēj izturēt pat pirmo pār­baudījumu? viņa vaicāja.

Pārbaudījumu…

Zēns saprata, ka viss, ko Sikspārņu burve līdz šim tika darījusi, bija vērsts uz vienu mērķi. Viņa bija iecerējusi noskaidrot, vai Toraks ir tas, par ko uzdodas: vai viņš ir zēns no Balto Lapsu ģints, kurš nolēmis pievienoties drūmajai dvēseļēdāju pasaulei.

- Bet tas taču nav medījums, viņš iebilda. Mēs ne­gatavojamies to ēst. Un mēs nemedījām. Tam nebija iespē­jas izglābties.

Sikspārņu burves acis spīdēja dīvainā pārliecībā.

- Dažreiz, viņa teica, nevainīgajam ir jācieš pārējo labā.

"Labā?" Toraks nodomāja. "Kāds šeit sakars ar la­bumu?"

- Ņem nazi! Nefa pavēlēja.

Viņš nespēja ievilkt elpu. Gaiss puiša krūtīs bija karsts un sasmacis no grēka smaguma.

- Nāc! Nefa skubināja. Mēs esam dvēseļēdāji, mēs runājam ar Pasaules Garu! Vai tu esi ar mums vai pret mums? Vidusceļa nav!

Toraks paņēma nazi. Viņš nometās ceļos un ar brīvo roku satvēra pūci. Viņam nekad nebija gadījies aptaustīt kaut ko tik mīkstu kā šā putna spalvas, kaut ko tik smalku kā šie trauslie kauliņi, kas sargāja mazo, trakojošo sirdi.

Ja viņš atteiksies to darīt, Nefa nogalinās viņu pašu. Un kas zina, kādas aizpekles šausmas dvēseļēdāji izlaidīs brīvībā, kad atvērs durvis.

Un Vilks aizies bojā.

Viņš dziļi ievilka elpu, klusītēm palūdza Pasaules Ga­ram piedošanu un trieca ar nazi!