Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Divdesmit pirmā nodala

Dvēseļēdāji akmens mežā gatavojās atvērt durvis.

Nefa stebereja apkārt, izvietodama pilošas piķa lāpas, bet viņas sikspārnis laidelējās tai virs galvas. Tiazi ap altāri izvietoja akmens bluķus, un viņam no piepūles uz deniņiem bija izspiedušās vēnas. Lai ielūkotos Citpasaulē, Sešru pielaikoja trīs maskas, kurām acu vietā bija zarnu plēve. No Eostras nebija ne miņas.

Toraks baidījās no Ūpju burves atgriešanās, taču vien­laikus viņam tā bija arī vajadzīga. Pirms doties meklēt Vilku, Toraks gribēja būt pārliecināts, ka visi četri dvē­seļēdāji atrodas vienkopus alā. Šimbrīžam viņam nācās būt par dvēseļēdāju mācekli, kas uz bluķa berž okeru un staigā apkārt ar izkaltušām pūces asinīm uz pieres.

Kad Toraks putnu bija nogalinājis, Nefa uzlika viņam uz pleca savu smago roku.

Labi pastrādāts. Nupat tu esi spēris pirmo soli, lai kļūtu par vienu no mums, viņa teica.

"Nē, neesmu vis," Toraks viņai domās atbildēja.

Viņš skaidri zināja, ko par to būtu sacījusi Rena: "Ar ko tas beigsies, Torak? Cik tālu tu esi gatavs iet?"

Zēns atcerējās strīdu ar Finkedīnu, kad viņš lūdza Kraukļu vadonim atļauju doties meklēt dvēseļēdājus. Tas bija nepiekāpīgs.

- Tavs tēvs mēģināja pret viņiem cīnīties, bija sacījis Finkedīns, un tie viņu nogalināja. Kas liek tev domāt, ka būsi stiprāks?

Tolaik Toraks par vadoņa aizliegumu piktojās, taču tagad saprata tā iemeslu. Finkedīns baidījās ne tikai no dvēseļēdāju neģēlības. Viņš baiļojās, ka var tikt iznīcinātas spējas, kas mita Torakā.

Reiz Finkedīns izstāstīja zēnam stāstu par pašu pirmo ziemu:

- Pasaules Gars nikni cīnījās pret Lielo Sumbru vis­varenāko no dēmoniem. Beidzot Pasaules Garam izdevās to degošu nogrūst no debesīm, taču, kamēr tas krita, vējš izkaisīja viņa pelnus un sīkas šķipsniņas iekļuva visu Ze­mes radījumu dvēselēs. Ļaunums mīt visos cilvēkos, To­rak. Daži to spēj pieveikt. Citi to vairo. Tā tas ir bijis mūžam.

Toraks patlaban atcerējās šo stāstu: maza, melna sēk­liņa gaidīja iespēju uzdīgt viņa dvēselēs.

- Atnes man okeru! Sešru, zēnu iztrūcinādama, pa­vēlēja. Ātri! Laiks gandrīz ir klāt.

Viņš pacēla smagu iezi un aiznesa to pie altāra.

Kad beidzot viņš varēs aizbēgt un atrast Vilku?

Toraka iecere bija bīstama viņš varēja pat aiziet bojā -, taču nekas labāks prātā nenāca. Vispirms vajadzēja at­griezties smirdīgajā kambarī, kur tika turēti "ziedojumi"; pēc tam viņam vajadzēja nonākt pēc iespējas tuvāk ledus­lācim un tad…

- Noliec to šeit! Sešru izrīkoja.

Toraks izdarīja, kā tika likts, un gribēja iet projām, taču burves aukstā roka satvēra viņa plaukstas locītavu.

- Paliec! Skaties! Mācies!

Zēnam nebija citas izvēles, kā vien nomesties ceļos vi­ņai blakus.

Sešru ar kaļķi nobalsināja masku spilgti baltu. Pēc tam viņa iemērca pirkstu alkšņa sulas un okera maisījumā un nokrāsoja maskas lūpas sarkanas. Sieviete ar pirkstu lē­nām izdarīja apļveida kustības, kuras aizmigloja Torakam prātu. Viņš nolūkojās, kā maska atdzīvojas. Uz tās tumši sarkanajām lūpām iespīdējās siekalas. No sausas zāles pa­taisītie mati nočaukstēja un sāka augt garumā.

- Nepieskaries! Odžu burve nočukstēja.

Puisis iekliegdamies parāvās atpakaļ.

Dvēseļēdāji iespurdzās: tie spēlējās ar Toraku un vi­ņiem vien zināmu iemeslu dēļ lika tam justies kā vienam no viņiem.

- Vēlies zināt, kāpēc mēs to darām? vaicāja Nefa, it kā būtu uzminējusi Toraka domas.

- Kāpēc mēs gatavojamies atvērt durvis? jautāja Sešru. Kādēļ gribam izlaist brīvībā ļaunos garus?

- Lai valdītu, Tiazi noskaldīja un nostājās viņai bla­kus. Lai apvienotu ģintis un valdītu pār tām.

Toraks aplaizīja lūpas.

- Bet… ģintis pašas tiek ar sevi galā, viņš iebilda.

- Liels jau no tā labums, Nefa noburkšķēja. Vai esi sev kādreiz pavaicājis, kāpēc Pasaules Gars ir tik svārstīgs un tik neparedzams? Kāpēc tas dažreiz sūta medījumu, bet citreiz ne? Kādēļ tas vienam bērnam uzsūta nāvējošu slimību, bet citu saudzē? Tāpēc, ka ģintis nedzīvo, kā va­jadzīgs!

- Tās izmanto atšķirīgus upurēšanas veidus, Tiazi sacīja, lai atvairītu nāvi. Tas sadusmo Pasaules Garu.

- Nav kārtības, Nefa piebilda. Tiazi izslējās visā augumā.

- Mēs zinām patieso ceļu. Mēs to viņiem parādīsim.

- Taču šim nolūkam, pētīdama Toraku ar savu neiz­dibināmo skatienu, sacīja Sešru, mums vajadzīgs spēks. To mums dos dēmoni.

Zēns vēlējās novērsties, taču burves acis viņu turēja savā varā.

- Neviens nespēj pakļaut dēmonus, viņš teica. Alā atbalsojās Tiazi smiekli.

- Tu maldies. Ja vien tu zinātu, kā tu maldies!

- Visu mūsu priekšgājēju kļūda ir bijusi tā, Sešru skaidroja, ka viņi pārvērtēja savus spēkus. Burvis, kura vairs nav mūsu skaitā, izsauca ļauno garu un iemitināja to milzīgā lācī. Skaidrs, ka viņš to vairs nespēja savaldīt. Tā bija apbrīnojama aplamība.

"Apbrīnojama?" Toraks pie sevis nodomāja. Par šo no­laidību viņa tēvs bija samaksājis ar dzīvību. Toraka priekšā izsteberēja Nefa.

- Dēmonu, kurus mēs atbrīvosim, viņa paziņoja,

- būs tik daudz kā sikspārņu, kas aizēno mēnesi…

- …tik daudz kā lapu Mežā, Tiazi nodārdināja. Mēs pārplūdināsim Zemi ar šausmām!

- Un pēc tam, Odžu burve izstiepa uz priekšu rokas un sažņaudza pirkstus, it kā satvertu neredzamu balvu,

- pēc tam mēs tos sauksim atpakaļ un dēmoni klausīs mūsu pavēlei, jo mums vienīgi mums pieder tas, kas liks viņiem paklausīt.

Toraks apmulsis raudzījās burvē.

- Ko tu ar to gribi teikt? viņš jautāja.

Skaistā mute saviebās.

- Ak! Tu to redzēsi!

Puisis paskatījās vispirms uz Nefu, tad uz Sešru un bei­dzot uz Tiazi. Visu sejas bija līksmas un dedzīgas. Kamēr viņš prātoja, kā izglābt Vilku, tie bija izstrādājuši plānu, kā iegūt savā varā Mežu.

- Viņi sauc mūs par dvēseļēdājiem, sacīja Tiazi un izspļāva sveķu gabaliņu.

- Muļķīgs vārds, Nefa piebilda.

- Bet noderīgs gan, Sešru, greizi smaidīdama, no­murmināja, jo tas uzdzen viņiem bailes.

Toraks tramīgi piecēlās.

- Man… man vajadzētu iet, viņš teica. Man vaja­dzētu sargāt ziedojumus.

- No kā? Tiazi jautāja un nostājās viņam ceļā. Acs ir ciet. Neviens nevar šeit iekļūt.

- Un izkļūt, piebilda Sešru.

Toraks norija siekalas.

- Kāds no zvēriem var izbēgt.

Odžu burve uzmeta viņam izsmējīgu skatienu.

- Šis grib tikt no mums vaļā, viņa sacīja.

- Es jau teicu, ka viņš ir blēdis, Tiazi noņurdēja.

- Lūk! Nefa sadabūja sačokurojušos, melnu sakni. Paņem šo! Apēd!

- Kas tas ir? Toraks gribēja zināt.

Sešru parādīja savu mazo, smailo mēlīti un aplaizīja lūpas.

- Šī sakne novedīs tevi transā.

- Tas pieder pie dvēseļēdāju dzīvesveida, Tiazi pa­skaidroja. Tu taču gribi kļūt par vienu no mums, vai ne?

Visi trīs dvēseļēdāji vēroja Toraku.

Viņš paņēma sakni un ielika to mutē. Tā bija salkana ar puvuma piegaršu, no kuras puisis sāka rīstīties.

Tie viņu bija ievilinājuši slazdā. Vispirms pūce. Tagad vēl šī sakne. Kad tas reiz beigsies? Vai viņam kādreiz iz­dosies sameklēt Vilku?