Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Sešpadsmitā nodaļa

-V ilk! Toraks iesaucās un metās uz priekšu.

Rena vilka draugu atpakaļ.

- Torak, nē! Viņi tevi izdzirdēs!

- Man vienalga, ļauj man iet!

Viņš pagrūda meiteni nost tik spēcīgi, ka tā pakrita.

Rena piezemējās uz muguras, un viņi raudzījās viens otrā, abi satriekti par Toraka nesavaldību.

Puisis sniedza viņai roku, taču Rena piecēlās bez viņa palīdzības.

- Vai tad tu nesaproti? viņa nikni šņāca. Ja iesi iekšā alā, tu vari ieskriet viņiem tieši nagos.

- Bet es esmu viņam vajadzīgs!

- Un kāds labums no tā, ka tu aiziesi bojā?

Rena pavilka Toraku nost no takas, lai viņi nebūtu saskatāmi no "acs" ieejas.

>

- Mums jāpadomā\ Vilks ir tur iekšā. Mēs to zinām. Bet, ja līdīsim iekšā, kas zina, ar ko tas var beigties?

- Tu dzudēji šo kaucienu, Toraks izgrūda caur zo­biem. Ja neiesim, viņš var aiziet bojā!

Rena atvēra muti, lai iebilstu, un sastinga.

Arī Toraks bija to dzirdējis. Augšup pa nogāzi gurk­stēdami tuvojās soļi.

Abi kā sarunājuši metās slēpties aiz ragavām.

Soļi tuvojās. Nesteidzīgi.

Toraks klusītēm izvilka nazi. Rena, tupēdama viņam blakus, nometa cimdus un pielāgoja bultu loka stiegrai.

Parādījās drukns cilvēks. Viņš bija tērpies lāsumainās roņādās un pār plecu nesa pelēku ādas maisu. Galvu viņš bija noliecis. Vīra seju aizsedza kapuce. Cik varēja manīt, ieroču tam nebija.

Toraku smacēja niknums. Viņa acis pieplūda ar asinīm. Šis cilvēks bija aizvedis Vilku.

Ar gara acīm zēns skatīja Vilku, kas lepni stāv uz kalna kores Mežā, un viņa kažoku saule krāso zeltainu. Viņš no jauna dzirdēja šo izmisīgo gaudošanu. "Barabrāli, palīdzi man!"

Soļi tuvojās. Cilvēks bija gandrīz vienā līmenī ar vi­ņiem. Tas apstājās. Atskatījās pār plecu, it kā negribētu iet tālāk. Torakam tas bija par daudz. Tik tikko apjēgdams, ko dara, viņš lēca uz priekšu, belza ar galvu atnācējam vēderā un nogāza to sniegā.

Mirkli svešinieks gulēja bez elpas, taču tad ar apbrī­nojamu veiklību pavēlās sānis, ar kāju izsita Torakam no rokas nazi, sagrāba viņa kapuci un sagrieza to otrādi niknā, smacējošā tvērienā. Toraka elkoņus un krūtis ap­tvēra stipras kājas, kas spieda puisi tik stipri, ka bija grūti elpot; viņam kaklā sāpīgi spiedās krama asmens.

- Tā neies! auksti noteica Rena. Viņa paspēra soli uz priekšu un nomērķēja bultu uzbrucējam sirdī.

Toraks juta, ka tvēriens ap ribām atslābst. Kapuce tika palaista vaļā, un nazis atvirzījās.

- Lūdzu, svešinieks iesmilkstējās, nedariet man pāri!

Joprojām turēdama loku šaušanas gatavībā, Rena ar zābaku piebīdīja Torakam tuvāk nazi un lika gūsteknim piecelties.

- Nē, nē! tas murmināja, sarāvies pie viņas kājām. Es nedrīkstu skatīties pavēlnieka sejā.

Toraks un Rena pārsteigti saskatījās.

Svešinieks, līzdams uz vēdera, centās sagramstīt somu, kuru bija nometis cīņas karstumā. Toraks pārsteigts ieraudzīja, ka tas nav vis vīrs, bet gan zēns apmēram viņa paša vecumā, taču divtik smags kā Toraks. Uz deguna tam bija melnais Balto Lapsu tetovējums, un seja spīdēja gan no trāna, gan no baiļu sviedriem.

- Kur viņš ir? Toraks jautāja. Ko jūs ar viņu esat izdarījuši?

- Kas? zēns vārgā balsī atjautāja. Viņš pamanīja To­raka tetovējumu un palika sēžam ar vaļēju muti. Tu neesi mūsējais. Kas tu esi?

- Ko tu šeit dari? Rena strupi noprasīja. Tu neesi dvēseļēdājs.

- Bet būšu! svešinieks negaidīti skarbi atcirta. Viņi apsolīja!

- Pēdējo reizi jautāju, Toraks sacīja un pagājās uz priekšu ar nazi rokā. Ko jūs esat izdarījuši ar Vilku?

- Netuvojies man! puisis iespiedzās un rāpās projām atmuguriski kā krabis. Ja… ja es bļaušu, viņi sadzirdēs. Viņi nāks mani atbrīvot, visi četri. Vai to tu gribi?

Toraks lūkojās uz Renu. Četri?

- Netuvojies! Zēns kārpījās augšup pa nogāzi. Tā ir mana izvēle! Neviens mani nespēs atturēt!

Izklausījās, ka viņš cenšas sevi pārliecināt. Torakam tāpēc prātā iešāvās kāda doma.

- Kas tev somā? viņš jautāja, lai liktu puisim ru­nāt.

- Pu… pūce, zēns izstomīja. Viņi grib to upurēt.

- Bet pūce taču ir mednieks, Rena nosodoši sacīja.

- Tāpat kā vilks, Toraks piebilda. Un ūdrs. Ko tavi saimnieki tur dara? Stāsti, vai arī…

- Es nezinu! puisis sauca, virzīdamies augšup pa no­gāzi.

Viņi tam sekoja, un kļuva redzama alas ieeja.

- Vai tavi kungi runāja par kādu garagājēju? Rena klusi jautāja. Saki taisnību! Ja melosi, es tūlīt manīšu.

- Garagājējs? puisis izbrīnā iepleta acis. Kas tas tāds?

- Vai viņi par to kādreiz tika runājuši? Toraks uz­stāja.

- Nē, nē, es zvēru! svešinieks bagātīgi svīda un oda pēc trāna. Viņi ir ieradušies veikt upurēšanu. Tas ir viss, ko zinu, zvēru pie savām trim dvēselēm!

- Un tāpēc tu pārkāpi ģinšu likumu un upurēšanai ķēri medniekus? Rena bija neizpratnē. Par tukšiem varas solījumiem, kuri nekad netiks izpildīti?

Bāzdams nazi makstī, Toraks paspēra soli uz zēna pusi.

- Tava māte vēlas, lai tu atgriezies, viņš teica.

Viņš bija aprēķinājis pareizi. Puiša augums sakritās.

Rena bija apmulsusi, taču Toraks to neņēma vērā. Ja draudzenei rastos nojausma par to, ko viņš gatavojas uz­sākt, tā censtos viņu atrunāt.

- Pazūdi no šejienes! viņš pamācīja jaunekli. At­griezies pie Akumikas, kamēr tas vēl ir iespējams.

Ar trānu noziestajā sejā cīnījās bailes un godkāre.

- Es nevaru, viņš nočukstēja.

- Ja tu neiesi tagad, sacīja Toraks, var izrādīties, ka ir par vēlu. Tava ģints tevi izraidīs. Tu nekad vairs neredzēsi tuviniekus.

- Es nevaru, zēns šņukstēja. Alas dzīlēs nodunēja balss:

- Puika! Ir laiks!

- Es tev atvieglošu dzīvi, Toraks noņurdēja. Izrāvis somu no puiša rokām, viņš pagrūda zēnu lejup

pa taku.

- Ej vien, ej! Toraks uzmeta somu sev plecā. Rena, piedod, taču man tas jādara.

Meitenes sejā atspoguļojās sapratne, taču viņa centās draugu atrunāt:

- Torak, nē, tas neizdosies, viņi tevi nogalinās! Pagriezis galvu, viņš uzsauca atbildi dvēseļēdājiem:

- Es jau eju!

Pēc tam Toraks aizskrēja augšup pa taku un pazuda Odzes acī.