Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

divdesmit devita nodala

Pēc īsas piepūles Torakam un Rēnai izdevās Vilku iz­vilkt no bedres, un viņi devās projām. Ceļš veda caur eju, kur bija ieslodzīti upurdzīvnieki, un viņiem paveicās, ka no dvēseļēdājiem tur nebija ne miņas, kaut gan izskatījās, ka pirms kāda laika tie šeit bijuši. Dobums, kurā savulaik bija iesprostots lūsis, izrādījās tukšs.

Toraks prātoja, ko tas varētu nozīmēt, kad Vilks brī­dinoši ierūcās.

- Slēpies! zēns nočukstēja, taču Rena pietiekami labi zināja vilku valodu, lai saprastu brīdinājumu, un jau rāpās iekšā alā, kas bija kalpojusi par sprostu lūsim. Toraks aizgrūda tai priekšā akmens bluķi, un pēc mirkļa gar viņa seju aizlaidās Nefas sikspārnis.

- Puika! Sikspārņu burve sauca no ejas viņa gala. Kur tu esi?

Zēns atskatījās uz Vilku, kura dzintardzeltenās acis spīdēja lāpas gaismā. Ja Nefa viņu pamanītu…

Kamēr burve steberēja tuvāk, Vilks pagriezās un iz­gaisa tumsā. Toraks atviegloti uzelpoja. Viņš nekad nebija apšaubījis Vilka spējas. Ja tas gribēja palikt nemanāms, tad neviens viņu neredzēja.

- Es esmu šeit, Toraks atsaucās, cenzdamies piešķirt balsij noteiktību.

- Kur tu biji? Nefa strupi noprasīja.

Puisis berzēja seju un centās izskatīties apdullis.

- Es biju aizmidzis. Šī sakne… man galva plīst pušu.

- Skaidrs, ka tev sāp galva! Taču, ja vēlies kļūt par dvēseļēdāju, tev jābūt stipram.

Pārbiedēdama Toraku, burve nostājās tieši pie Rēnas slēptuves un atspiedās ar roku pret akmeni.

Zēns manījās projām, cerēdams, ka tā viņam sekos.

Taču Nefa palika, kur bijusi. Atbalstījusi lāpu pret sienu, viņa nometās knūpus.

- Jābūt stipram, Sikspārņu burve atkārtoja, it kā runādama ar sevi. Tev jābūt stipram.

Viņa izpleta pirkstus un raudzījās uz savām plaukstām. Tās bija melnas no asinīm.

- Lūsis! Toraks iesaucās. Jūs esat to nogalējuši! Upurēšana ir sākusies.

Nefa turēja sev priekšā izstieptas notraipītās rokas, un viņas dūres sažņaudzās.

- Tas bija jādara. Dažiem ir jācieš pārējo labā.

Toraks aplaizīja lūpas. Viņš gribēja tikt vaļā no Siks­pārņu burves, pirms tā bija uzgājusi Renu. Un tomēr…

- Jums nevajag to darīt, viņš teica.

Nefai noraustījās galva.

- Upurēšana. Durvis, Toraks piebilda.

-Ko? burve iešņācās.

- Tie ir dēmoni!

- Tur jau ir tas skaistums! Dēmoni neatšķir labu no ļauna. Mēs varam tos pakļaut savai gribai! Vai saproti? Tā mums ir lieliska iespēja. Mēs īstenosim Pasaules Gara ieceres!

- Pārkāpjot ģinšu likumu?

Nefa vēroja Toraku. Pēkšņi viņa pielēca kājās, paķēra lāpu un piebāza to puisim pie sejas tik tuvu, ka viņš dzirdēja sīcam un pilam darvu.

- Tu esi blēdis! viņa sacīja. Zemojies, smilkstēji bet ne vairāk. Kāpēc tu slēpi savu īsto dabu?

Toraks neatbildēja.

Burve nolaida lāpu.

- Ak, bet kāda tam vairs nozīme?

Melns tumsas plankums pāršķēla gaismu un uzmetās sievietei uz pleca. Toraks skatījās, kā Nefa glāsta sikspārņa mīksto kažociņu, un prātoja, kā burve spēj apmīļot ģints aizbildni un vienlaikus aptraipīt garu ar grēku.

- Durvju atvēršana gandrīz jau ir klāt, viņa teica. Tev jāpadara kāds darbiņš. Aizved dzīvniekus uz ak­mens mežu.

Toraks lūkojās burvē.

- Tu domā…

- Jā, mēs tos nogalināsim. Mēs nogalināsim tos vi­sus!

Zēns norija siekalas.

- Kur… Kurp tu dodies?

- Es? norēja Nefa. Es eju parūpēties par vilku.

Vai tev prāta nemaz nav? Rena čukstēja, kad Siks­pārņu burve bija aizgājusi. Strīdēties ar dvēseļēdāju! Kad es esmu turpat blakus un mani var ieraudzīt!

- Es nospriedu, ka spēšu vest viņu pie prāta, zēns sacīja.

- Torak, viņa ir dvēseļēdāja!

- Beidz! Toraks strupi attrauca. Kad Nefa ieraudzīs, ka Vilks ir pazudis, viņa sacels trauksmi. Mums jāatbrīvo pārējie upuri un jātiek no šejienes ārā.

Ieklausīdamies, vai netuvojas soļi, viņi ātri virzījās pa alu, atbīdīdami malā klintsbluķus un laizdami brīvībā gūs­tekņus. Lapsa un ūdrs aizbēga tajā pašā mirklī, kad sprauga bija pietiekami liela, lai tai izsprauktos cauri. Ērglis uz­meta abiem aizvainotu skatienu, izpleta notašķītos spār­nus un pazuda tumsā. Āmrija bija sprauslojošs niknuma kamols un būtu viņiem uzbrukusi, ja vien no tumsas ne­būtu izniris Vilks un to aizbaidījis.

- Nu, Rena noelsās. Vai tā ir pateicība?

- Kā tev šķiet, vai viņi tiks ārā? Toraks jautāja.

Rena pamāja ar galvu.

- Pa spraugu starp akmens bluķi un alas ieejas sienām. Tie izsprauksies.

- Un Vilks?

- Tā ir pietiekami plata arī viņam. Bet ne mums. Un es nedomāju, ka varam rēķināties ar to, ka spēsim šo klinti izkustināt.

- Tu gribi teikt, ka mums būs jālien pa šauru alu?

Meitene nobālēja.

- Ja vien būs tāda iespēja.

Abi klusēja. Viņi nezināja padoma, kā apturēt dvēseļēdājus: vienīgā iespēja bija doties uz akmens mežu un… kaut ko uzsākt.

Vilka nagi klaudzēja pret akmeņiem, kamēr tas tecēja uz ejas galu, kur apstājās kā zemē iemiets. Viņš skatījās leduslāča bedrē.

Ļaunu nojautu pārņemts, Toraks devās izpētīt, kas tur notiek. No tā, ko puisis ieraudzīja, viņam kļuva ļengani ceļgali.

- Vai mums ir labāka izeja nekā šīs divas?

- Vai tev kas padomā? Rena vaicāja.

Zēns pavirzījās sānis, lai viņa varētu redzēt notikušo.

Dvēseļēdāji bija nokāvuši lāci, novilkuši tam ādu un smakojošo, kūpošo liemeni atstājuši dobumā. Tāpat tie bija izrīkojušies ar lūsi, kura līķi bija uzmetuši virsū lā­cim.

Rena nespēkā atbalstījās pret alas sienu.

- Kā viņi to spējuši? Viņi tos vienkārši ir atstājuši sa­pūt.

"Lūk, ļaunums," Toraks nodomāja. "Tad šāds izskatās ļaunums."

Beigts būdams, leduslācis izskatījās aizkustinoši ma­ziņš. Torakam no žēluma sarāvās sirds.

- Lai tavas dvēseles atrod ceļu uz ledus laukiem! zēns

»

murmināja. Lai tās iet ar mieru!

- Torak… it kā no tālienes atskanēja Rēnas balss. Ir laiks. Mums jāiet. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tie atver durvis.

Akmens mežā durvju atvēršanas riti bija jau sākušies.

Toraks slapstījās tumsā pie alas ieejas, un viņa gars drebēja. Vilks trīcēja, atspiedies pret draugu. Vienīgi Rena stāvēja nelokāma.

Akmens koki bija nošļakstīti spilgti sarkani. No altāra, uz kura dvēseļēdāji bija upurējuši savus matus, vijās ko­dīgi, melni dūmi. Ozolu burvis un Odžu burve ložņāja starp ēnām, durstīdami tumsā ar trīszaru žebērkļiem un atvairīdami nokauto mednieku atriebīgās dvēseles. Maskās ar tumšajiem acu dobumiem abi izskatījās sve­šādi; to krāsotās lūpas klāja melnas putas. Viņi bija līdz viduklim izģērbušies; augumus sedza vienīgi gluma, spī­dīga jēlāda.

Odžu burve bija atņēmusi kažoku lūsim: dzīvnieka pa­vērtā mute atradās viņai uz galvas, bet spīdīgā spalva ņir­bēja uz burves muguras, kad tā draudīgi vicināja Klejotāja šķiltavas.

Ozolu burvis bija kļuvis par leduslāci. Iebāzis rokas tā priekšķepās, viņš, šņākdams un šķeldams gaisu ar nagiem, virpuļoja starp akmens izaugumiem.

Vienīgi Ūpju burve nebija mainījusies. Kā pārakmeņojusies tā skatījās sienā, kur sarkani plaukstu nospie­dumi iezīmēja durvis. Viņas līķa bālās rokas žņaudza zizli, kura galā mirdzēja uguns opāls. Ar pārcilvēcisku piepūli Toraks atbrīvojās no burvestības. Lai ko arī viņi uzsāktu, rīkoties vajadzēja ātri. Vēl viens mirklis, un Nefa sacels trauksmi.

- Lāpas, viņš iečukstēja Rēnai ausī. Es neredzu vairāk par trim. Ja mēs spētu tās nodzēst, varbūt…

Rena nepakustējās. Izskatījās, ka viņa nevar novērst acu no dvēseļēdājiem.

- Rena! Toraks papurināja meitenes plecu. Lāpas! Mums kaut kas jādara!

Rena paskatījās uz Toraku.

- Lūk, viņa čukstēja, ņem manu nazi! Es izman­tošu cirvi.

Zēns pamāja ar galvu.

- Šaurā ala. Kur tā atrodas?

- Tur aiz zaļganās radzes. Tur ir liela plaisa, tev nāksies rāpties augšā.

- Labi. Mēs spēsim līdz tai nokļūt, kad būs pienācis īstais brīdis.

Pēkšņi Toraks nometās ceļos un piespieda seju pie Vilka purna. Tas vārgi paluncināja asti un nolaizīja draugam ausi.

- Viņš atradīs citu ceļu, pa kuru tikt ārā, iztaisno­damies nočukstēja Toraks. Vilkam ir pat vairāk izredžu nekā mums.

- Bet, pirms mēs dodamies projām, Rena sacīja, kā lai viņus aizkavējam?

Toraks lūkojās uz dvēseļēdājiem, kuri riņķoja un šņāca.

- Tu to redzēsi, ja paspēsi nodzēst lāpas, kamēr es ar tiem sarunāšos.

- Ko tu darīsi?

Pirms Rena spēja viņu aizkavēt, Toraks piecēlās un izsoļoja gaismā.

"Lūsis" un "leduslācis" ar pārsteidzošu ātrumu apcir­tās riņķī un skatījās viņā caur maskām, kurām acu vietā bija zarnu plēve.

- Devītais mednieks ir klāt, Ozolu burvis sacīja le­duslāča iznīcinošajā balsī.

- Bet vina rokas ir tukšas, šņāca Odžu burve. Vina uzdevums bija atgādāt ērgli, āmriju, ūdru un lapsu.

Ūpju burves nagi sažņaudza zizli vēl ciešāk.

- Kā tad tas nākas?

Toraks atvēra muti, lai runātu, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Ko gan dara Rena? Kāpēc lāpas vēl liesmo?

Viņš izmisīgi meklēja veidu, kā atņemt dvēseļēdājiem uguns opālu un neļaut tiem atvērt durvis, kā sasniegt neiespējamo.

Alā atskanēja kliedziens un iekliboja Nefa.

- Vilks ir projām! viņa bļāva. Vainīgs puika, es zinu! Šis izlaidis vilku brīvībā! Viņš visus izlaidis brīvībā!

Trīs maskotās galvas pagriezās pret Toraku.

- Brīvībā? stindzinoši laipni jautāja Odžu burve.

Toraks kāpās atpakaļ.

Sikspārņu burve aizšķērsoja viņam ceļu.

Ozolu burvis noslaucīja no krāsotajām lūpām melnās putas un sacīja:

- Vilks izdzīvos šādu ziņu mēs saņēmām no aizjūras brāļa. Ko gan tas varētu nozīmēt, mēs sev jautājām.

- Tad ieradās kāds zēns, sacīja Odžu burve. Zēns, kas bija izkrāsojies kā Baltā Lapsa, bet pēc tāda nemaz neizskatījās. Es gaisā sajutu virmojam dvēseles. Ko gan tas varētu nozīmēt, es sev jautāju.

Toraka pirksti sažņaudza naža spalu. Bet lāpas joprojām dega, un dvēseļēdāji viņu caururba ar skatieniem.

- Kas tu esi? gribēja zināt Ozolu burvis.

- Kādēļ esi ieradies? jautāja Odžu burve.