Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit septītā nodala

Pēc nožēlojamās nakts uz ātru roku izraustajā sniega miteklī Rena sēdēja, gaidīdama saullēktu. Savu pēdējo saullēktu. Viņa turpināja to sev iegalvot, lai viss nostātos savās vietās.

Viņa zināja, ka vajadzēja atrast sevī drosmi visam pie­likt punktu iepriekšējā naktī, taču nespēja. Vēl vienu vie­nīgu reizi gribējās ieraudzīt sauli. Nakts pagāja mierīgi. Gaudoja vienīgi nerimtīgais vējš, un ledus upe dārdēja kā vienmēr, mozdamās no miega. Zvaigznes nekad nebija šķitušas tik tālas un tik aukstas. Rena ilgojās pēc balsīm. Vienalga, vai tās būtu cilvēku vai lapsu balsis. Ziemeļu ģintis to sauc par "balsu badu": kad esi palicis viens uz ledus, tad izdzirdēt balsis vēlies vairāk par siltumu un gaļu jo nevēlies nomirt vientulībā.

Tas nebija godīgi. Kāpēc viņai jānoslīkst kopā ar dēmo­niem? Rena vēlējās vēlreiz ieraudzīt Toraku un Finkedīnu, un Vilku.

Tam, ko tu vēlies, nav nekādas nozīmes, viņa sev skali sacīja. Kā ir, tā ir.

Balss izklausījās veca un aizlūzusi gluži kā Seiunai. Virs ledus upes kā brūce debesīs parādījās tumšsarkana plaisa.

Meitene vēroja, kā sarkanā krāsa pārvēršas par oranžu, bet pēc tam par liesmaini dzeltenu. Kavēties vairs ne­drīkstēja. Rena piecēlās. Nāves zīmes bija uzzīmētas kār­tīgi. Uguns opāls smagi karājās uz krūtīm. Uzmetusi plecā uzticamo loku, viņa devās klinšu virzienā.

Sāka snigt. Baltas pārslas izraibināja melno ledu kā pārdabisks atgādinājums par to, kam jānotiek. Ledus bija nelīdzens. Nācās rāpties pāri stāvām kraujām un bezdibenīgām plaisām. Viena kļūme, un Jūra viņu aprītu, ne­atstājot cerības izķepuroties. Bet viņai bija jātiek tālāk līdz melnajai aizai tieši pie klintīm. Tā bija īstā vieta, kur parādīt uguns opālu dēmoniem. Vieta, kur ietriekt tos visus atpakaļ tumsā.

Atskanēja apdullinošs troksnis, un dienvidos nobruka daļa klints sienas. Mutuļojošs ledus kristālu mākonis ietriecās Rēnai sejā. Nekas nespēj turēties pretim ledus upei. Pat dēmoni ne.

Viņa nopurināja jaku un steidzās tālāk.

Ap pusdienlaiku Rena sasniedza tumšo aizu zem klin­tīm. Viņa stāvēja putenī uz bezdibeņa malas un vērās lejup ledus upes uzšķērstajā vēderā.

"Tur," Rena nosprieda. "Tur tas tiks apglabāts go­dam."

Dvēseļēdāju blāvo lāpu gaisma Toraks visu nakti se­koja Vilkam pa pēdām. Viņam nopakaļ ar smailīti plecos

slampāja Nefa un Tiazi; pa priekšu gāja Sešru, kurai vienā rokā bija lāpa, bet otrā valgs, kura otrs gals saistīja Toraka delnas. Laiku pa laikam zēns juta, ka tuvumā ir arī Eostra, kaut gan tā nebija manāma, un tas nevēstīja neko labu; pacēlis skatienu, viņš pret zvaigznēm redzēja pavīdam vienīgi ūpja tumšo apveidu.

Torakam smeldza krūtis un ļodzījās ceļi. Viņš centās noturēties kājās. Nekam nebija nozīmes, izņemot to, ka jāatrod Rena. Sāpēs sakodis zobus, viņš sasprindzināja rokas tā, ka aukla iegriezās miesā. Vajadzēja atstāt asins pēdas sniegā. Tā bija viņa ieceres sastāvdaļa.

Tuvojās saullēkts. Blāvajā gaismā zeme izskatījās kup­raina un draudīga. Toraks juta: kāds viņiem seko. Vai nu Vilks bija atgriezies, vai arī sāka īstenoties Toraka plāns taču tam vēl bija daudz par agru.

Ieķērusies virvē, Sešru rāva puisi uz priekšu. Izlik­damies, ka ir paklupis, Toraks nokrita ceļos un paberzēja asiņainās plaukstas pret sniegu.

- Augšā! Sešru nošņāca un parāva auklu tā, ka zēns no sāpēm iegaudojās.

- Re, kā šis smilkst, Tiazi ņirdza. Akurāt kā tas vilks, kuram es saminu asti. Smilkst kā tāds kucēns.

"Jūs par to samaksāsiet," Toraks nodomāja, sliedamies kājās. "Nezinu, kā, bet samaksāsiet."

Pienāca pusdienlaiks. Sāka snigt. Caur pārslām Toraks pamanīja nelielu pakalnu. Aiz tā bija sadzirdama ledus upes duna; tālu dienvidos, tikko saklausāmi, gaudoja vilki.

Sešru bija sasniegusi uzkalna virsotni. Sejsegā ar šau­rajām acu šķirbiņām viņas seja izskatījās trula kā maska; viņa šaudīja melno mēlīti un ošņāja gaisu. Sešru pasmai­dīja.

- Tuvojas dēmoni.

Nefa nometa smailīti un klumburoja augšup pa nogāzi. Kad tā noņēma sejsegu, Toraks pārsteigts ieraudzīja, cik ļoti viņa pa vienu nakti ir novecojusi.

Tur, sacīja Sikspārņu burve. Viņa ir tur lejā klinšu ēnā.

Rena apstājās divdesmit soļus no bezdibeņa melnas ledus radzes aizsegā.

Novilkusi dūraiņus, viņa izņēma no azotes gulbja ādas maciņu. Rokas trīcēja tik stipri, ka aukliņu vairākkārt nā­cās vilkt pār kaklu, taču beidzot viņai sekmējās un uguns opāls ieripoja plaukstā. Tas tur gulēja blāvs un nedzīvs; dīvaini, bet akmens šķita krietni smagāks nekā tad, kad karājās viņai ap kaklu, un bija tik auksts, ka dedzināja Rēnai ādu.

"Tagad atpakaļceļa vairs nav," viņa nodomāja. "Pat ja es pārdomātu."

Sniegs krita smagām pārslām un vēsināja viņas plaukstu, bet uguns opālam tas nepieskārās.

Dziļi dārgakmenī uzplaiksnīja ugunssarkana dzirksts. Tā pārvērtās liesmā. Tīrā, vienmērīgā liesmā. Tas bija skaists…

Aizvērusi acis, Rena to aptvēra ar pirkstiem. Kad viņa no jauna paskatījās, tas joprojām kvēloja: sarkanā gaisma staroja cauri viņas miesai.

Pārslas krita Rēnai uz sejas. Zem kājām nodrebēja mel­nais ledus. Viņa pacēla roku un turēja uguns opālu atvērtā plaukstā.

Ledus upe apklusa. Vējš mitējās. Tie gaidīja, kas no­tiks.

Vispirms no tālienes atskanēja vienīgi klusas šalkas kā badīga un nikna murmināšana vējā. Tās pārauga aiz­smakušās klaigās, kas griezās Rēnai ausīs un lika sacelties stāvus matiem. Tuvojās dēmoni.

Bulta ietriecās ledū plaukstas attālumā no Rēnas.

Nekusties! uzsauca vīrieša balss.

Toraks Renu gandrīz nepazina.

Kad meitene pacēla uguns opālu, viņas rudie mati vir­puļojošajā putenī plandījās kā liesma un bālā seja šķita barga un skaista. Viņa vairs neizskatījās pēc Toraka drau­dzenes; meitene atgādināja Pasaules Garu ziemā: sievieti ar kailiem, sarkaniem vītola zariem matu vietā, kas vien­tulībā staigā pa sniegiem un iedzen bailes katram, kuru satiek.

- Nekusties! vēlreiz ieaurojās Ozolu burvis.

- Mēs šausim! brīdināja Sikspārņu burve.

- Tu neaizbēgsi! sauca Odžu burve un uzlika uz loka stiegras vēl vienu bultu.

- Atkāpieties! Rena iesaucās un piegāja tuvāk aizai, kas atradās desmit soļus aiz viņas. Man apkārt ir plaisas. Ja šausiet, tad zaudēsiet to uz visiem laikiem!

Dvēseļēdāji sastinga. Skuķis atradās trīsdesmit soļus no viņiem labs mērķis -, taču šaut bija pārlieku bīs­tami.

Toraks izmisīgi parāva virvi, kas saistīja viņa rokas, taču no valga nebija iespējams atbrīvoties: Tiazi dziļi ledū bija iedzinis mietu.

Ātri izlēmis, zēns nometa cimdu, atvēra plaukstu un, nometis uz ledus melno sakni, nokrita ceļos un atvēra muti. Viņš lūdzās, kaut nebūtu šo sava plāna daļu novil­cinājis un…

Pāri Torakam aizslīdēja ēna.

- Rena! viņš iesaucās. Virs tevis!

Viņa to jau bija pamanījusi. Kad meitenei ar atplestiem nagiem metās virsū ūpis, viņa jau bija paspējusi izvilkt nazi, kas svilpdams pāršķēla gaisu.

- Palieciet, kur esat! viņa bargi uzsauca dvēseļēdā­jiem. Jūs mani neapturēsiet!

- Rena, nedari tā! Toraks iekliedzās. Nelec!

Izskatījās, ka Rena redz Toraku pirmo reizi mūžā. Viņa

savieba seju, un tā atkal bija Rena.

- Torak, es nevaru…

Meitenes acis iepletās, jo viņa draugam aiz muguras kaut ko bija pamanījusi; viņš pagriezās un caur sniegpu­teņa virpuļiem kā tumšus mākoņus ieraudzīja pa ledu tuvojamies melnu paisuma vilni.

Dēmoni.

Uz mirkli Toraks spēja saskatīt vienīgi tumsu, kas mu­tuļoja uz viņa pusi. Pēc tam viņš nolieca galvu un, satvēris sakni zobos, rīstīdamies piespieda sevi to norīt.

- Rena! viņš paspēja uzsaukt. Nelec!

Nelec! Toraks kliedza, un meitene vilcinājās.

Caur sniega vērpetēm viņa manīja, ka draugs noslīgst ceļos uz melnā ledus: viņš bija piesiets pie mieta, un atpa­kaļ atmestā kapuce atklāja viņa sadauzīto seju. Katrā pusē viņam stāvēja pa dvēseļēdājam; Torakam nebija nekādu izredžu, taču uz mirkli cerība lika Rēnai satrūkties. Viņa vārdi bija skanējuši tik pārliecinoši.

Taču mošķi bija gandrīz jau klāt, un dvēseļēdāji nāca tuvāk ar nolūku Renu sagūstīt.

Viņa redzēja, ka Toraks sagrīļojas, un šausmās skatī­jās, kā viņa seja kļūst bāla, acis izvalbās un viņš ar seju nokrīt uz ledus.

"Celies augšā!" Rena prātā uzsauca draugam. "Izdari kaut ko vienalga ko tikai dod zīmi, ka tu esi dzīvs!"

Viņš gulēja nekustīgs.

"Beigas," Rena skumji nodomāja. "Esmu palikusi viena."

Viņa ciešāk sažņaudza uguns opālu dūrē un kāpās at­pakaļ uz bezdibeņa malu.