Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

Viņai ienāca prātā saukt pēc palīdzības, taču kliedziens atvestu dvēseļēdājus. Meitene iedomājās, ka šajā smirdī­gajā, viltīgajā alā būs jānomirst no slāpēm. Ātra nāve vai lēna. Šāda bija izvēle.

Rēnas apģērbs bija piesūcies ar sviedriem, un tuneļa sienas atstaroja viņas bailes. Meitene vairs nespēja sa­klausīt pat ūdens lāsošanu: bija dzirdama vienīgi viņas skaļā elpa un dunēšana, kas skanēja vienā ritmā ar viņas saraustītajiem sirdspukstiem.

Rena saprata, ka tā ir viņas sirds: tā dauzījās pret ribām un atbalsojās klintīs.

Pēkšņi viņa briesmīgi izbijās no neiedomājamā akmens smaguma, kas spieda viņu nost; no tā, ka viņa nespēj pa­kustēties. Klintis viņu bija aprijušas. Tām vajadzēja tikai mazliet sakustēties, lai nospiestu viņu kā knisli.

Un neviens par to nekad neuzzinās. Neviens neatra­dīs viņas kauliņus, lai apglabātu tos Kraukļu kapulaukā.

Neviens neuzziedīs viņai nāves zīmes, lai dvēseles turētos kopā.

Tumsa pārklāja Rēnas seju kā vēl viena āda. Viņa aiz­vēra acis. Pēc tam atvēra. Nekādas starpības. Meitene izvilka plaukstu, kas bija piespiesta zem viņas krūtīm un pielika to pie deguna. Pirksti nebija redzami. To nebija. Nebija arī viņas pašas.

Trūka gaisa. Rena dziļi un saraustīti ievilka elpu un klintis ap viņu sakļāvās.

Viņa krita izmisumā. Viņa skrāpējās, spārdījās, gaudoja un noslīka šausmu melnajā atvarā. Viņa zaudēja spēkus un izmisusi iecirta zobus mēmajā akmenī, kas lika viņai iesmilkstēties.

Dziļi zem zemes laiks apstājas. Tur nav ziemas. Nav vasaras. Nav mēness. Un nav saules. Tur ir vienīgi tumsa. Meitene gulēja tik ilgi, līdz vairs nejutās kā Rena. Viņai pāri aizplūda visas pasaules ziemas. Viņa kļuva par klints sastāvdaļu.

Rena saklausīja, kā otrā pusē sačukstas ļaunie gari. Uzplaiksnīja gaisma. Uz viņu skatījās niknas, sarkanas acis, kas nāca tuvāk. Tuvojās beigas. Visai drīz viņas dvē­seles izklīdīs un viņa taps par dēmonu kaucošu, ne­krietnu spoku Citpasaules svelmē, kas ienīst un iekāro visas dzīvās būtnes.

Taču patlaban gaismas tuvojās: sīki, spoži adatu dūrieniņi, kas mirdzēja un dejoja, un padzina sarkanās acis. Rena sadzirdēja sanēšanu tā zum tikai…

Bites?

Viņa spēji pamodās. Bites? Ziemā, alā, Tālajos Zieme­ļos?

Zumēšana tuvojās, un tās noteikti bija bites. Kaut gan tās nebija redzamas, Rena sajuta, kā tās glaužas pie vai­giem. Kas tās ir? Ziņa no ģints aizbildņa? Senču gari? Vai arī dēmonu lamatas, kuras gaida aiz akmeņiem?

Taču tās nešķiet ļaunas. Aizvērusi acis, Rena guļ un klausās bišu dūkšanā…

Ir lašu nārsta mēnesis, un dzeloņplūmes zied, un bites zum. Rēnai ir astoņas vasaras: viņa medī kopā ar Finkedīnu un deg nepacietībā izmēģināt jauno loku, kuru tas viņai nule ir izgatavojis. Meitene apstājas upes krastā, lai apbrīnotu zeltaino līci, un dzeloņplūmes ziedi birst viņai pāri kā sniegs vasarā un ieķeras krēpēs meža zirgiem, kuri stāv seklumā.

Kad Rena atrauj acis no sava loka, tā pārsteigta pa­mana, ka Finkedīns ir šķērsojis upi un devies uz priekšu. Steigšus viņa noklumburo lejup pa krastmalu un šļaksti­nās viņam pakaļ.

Ķēvēm netīk, ka meitene pienāk par tuvu viņu kume­ļiem. Tās rāda acu baltumus un gatavojas spert.

Rena ir sabijusies un, lai izvairītos no dzīvniekiem, iebrien dziļāk, bet iegrimst upes dubļos. Viņa ir iesti­gusi.

Meitene ir pārbijusies. Kopš tēva nāves viņa murgojusi par iekļūšanu lamatās. Ko tad, ja zirgi viņu samin? Ko tad, ja upes slēpņļauži viņu pavelk zem ūdens?

Pēkšņi saule aptumšojas un virs Rēnas rēgojas Fin­kedīns. Viņa seja kā allaž ir nesatricināma, taču zilajās acīs vīd smiekli.

Rena! viņš klusi uzrunā meiteni. Izeja ir. Taču tu to neatradīsi, ja neizmantosi savu galvu.

Viņa pamirkšķina plakstiņus. Paskatās lejup. Tad grī­ļodamās izkāpj no zābakiem.

Finkedīns smiedamies Renu pamet augstu gaisā. Un, kad tēvocis viņu satver reibinošā kritienā, lai viņa varētu izvilkt zābakus no dūņām, arī Rena spiedz un smejas. Joprojām uzjautrināts, viņš uzmet meitēnu plecos un brien uz krastu, un abiem apkārt virpuļo ziedi un san bites…

Bites joprojām dūca, taču Rena tās vairs nevarēja saska­tīt, jo bija atgriezusies šaurajā alā. Domas par Finkedīnu bija kā gaismas stars tumsā. Viņas pirksti pieskārās pu­lētajam slānekļa apakšdelma aizsargam. Tēvocis to Rēnai bija pagatavojis, kad mācīja viņu šaut.

Lūk, atbilde, meitene nočukstēja. Izmanto galvu…

Viņas elpa palēninājās. Krūtis cilājās rāmāk. Šķita, ka arī alas sienas tik ļoti vairs nemācas virsū.

"Protams," Rena nodomāja. "Neelpo tik dziļi, un tu

aizņemsi mazāk vietas!"

»

Atklājums, ka jāelpo sekli, bija maza uzvara, kura viņu milzīgi iepriecināja. Viņa vēl nebija pagalam. Ja vien būtu kaut mazākā iespēja kļūt vēl tievākai!

Varbūt tas ir iespējams? Jā! Kāpēc gan viņa par to ne­bija iedomājusies agrāk?

Lēnām, pārvarot sāpes, Rena iztaisnoja labo roku un izstiepa to uz priekšu, cik tālu vien spēja. Pēc tam viņa pavilka atpakaļ kreiso plecu. Tagad viņa patiešām šķita tievāka, jo negulēja ejā plakaniski, bet gan sagriezusies sāniski.

Nākamais glābšanās mēģinājums izrādījās grūtāks. Pār­liekuši labo roku pār galvu, Rena centās sataustīt virsjakas apkali. Tas neizdevās. Viņa mēģināja vēlreiz un satvēra kapuci. Parāva. Jaka izrādījās pietiekami plata. Tanugeaka bija stāstījusi, ka Baltās Lapsas taisa platu apģērbu tāpēc, ka tā ir siltāk. Rena locījās un kārpījās kā čūska, kas met ādu, un beidzot jaka pārslīdēja viņai pār galvu.

Viņa gulēja elsodama, un bites reibinoši sanēja.

Nu nāca kārta dūnu kamzolim. Tas padevās grūtāk, jo nebija kapuces, kur ieķerties, taču, atbrīvojusies no virsja­kas, meitene spēja kustēties daudz brīvāk.

Kad kamzolis bija dabūts nost, iestājās satriecošs at­vieglojums. Brīdi viņa gulēja elsdama un juta, kā sviedri vēsina ādu; Rena aptaustīja apģērba vīstokli, kas gulēja viņas priekšā. Tagad jau viņa atpūtās ar nolūku. Palikusi tikai stulpiņos, viņa bija uz pusi tievāka nekā iepriekš un spēja pārvietoties pa tuneli kā zutis. Viņa varēja nokļūt atpakaļ akmens mežā un sameklēt Toraku un Vilku.

Rena sāka rāpties atpakaļ, taču stulpiņi aizķērās aiz akmens pieša. Tas nebija nekāds lielais kavēklis, taču, Rēnai par pārsteigumu, bites sāka dūkt nikni kā lapsenes. Ko gan tas varēja nozīmēt? Vai tās negribēja, ka viņa tiek atpakaļ?

Izstiepusi roku uz priekšu tumsā, Rena sajuta, ka viņas nobrāztajos pirkstos kož aukstums. Tas nebija saltums, kas rodas, žūstot sviedriem, tā bija auksta gaisa plūsma. Tas nozīmēja, ka tā nāk no ārpuses.

Atspērusies ar kāju pirkstiem, Rena virzījās pa eju uz priekšu. Ala spēji novirzījās uz augšu, taču tagad, kad viņai bija vairāk vietas, rāpties bija krietni vieglāk tverdamās aiz izciļņiem sienās, Rena ķepurojās tālāk.

Taču prāts bija nemierīgs. Ja Rena dodas uz priekšu vienalga, kur ala beidzas, tas nozīmē pamest Toraku. Viņa nedrīkstēja tā rīkoties. Vajadzēja draugu brīdināt, ka viņš ir devītais mednieks upuru skaitā.

Un tomēr virzīdamās atpakaļ, viņa atgrieztos alā pie dvēseļēdājiem, bet, ja arī spētu no tiem izvairīties un kaut kādā veidā atrast Toraku, pat ja viņi pa abiem atsvabi­nātu Vilku un atrastu atpakaļceļu, lai tiktu ārā no alas, kā tad viņi spētu izkļūt laukā, ja ieejas priekšā gulēja akmens bluķis, kuru pakustināt spēja vienīgi Tiazi?

Rena košļāja lūpu un prātoja, ko darīt.

Finkedīns bieži mēdza sacīt:

Ja viss iet greizi, sliktākais, ko vari iesākt, ir nedarīt neko. Dažreiz, Rena, tev nāksies izvēlēties. Varbūt tu iz­lemsi pareizi, bet varbūt arī ne. Taču tas būs labāk nekā sēdēt ar klēpī saliktām rokām.

Rena mirkli domāja. Pēc tam viņa sāka rāpties uz priekšu.