Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

otrā nodala

Nakts atnesa stindzinošu aukstumu, kas kokus pada­rīja baltus un sērsnai lika gurkstēt zem kājām.

Bija jau pāri pusnaktij, un Toraks no pārguruma bija gluži vai apreibis. Viņš piespieda sevi turpināt ceļu. Vilka nolaupītāju pēdas mēnesgaismā izvijās kā čūska. Uz zie­meļiem, visu laiku tikai uz ziemeļiem.

Tik pēkšņi, ka puisim gandrīz apstājās sirds, viņa priekšā iznira septiņi burvji. Izdēdējušas, ragainas ēnas pārskrēja Toraka ceļu. "Mēs valdīsim Mežā," tās čukstēja balsīs, kuras bija aukstākas par ziemeli. "Mūsu priekšā drebēs visi. Mēs esam dvēseļēdāji…"

Kāda roka pieskārās viņa plecam. Puisis iekliedzās.

- Kas noticis? Rena jautāja.

Toraks pamirkšķināja acis. Viņa priekšā sarmā mir­dzēja septiņi bērzi.

- Sapnis.

- Par ko tu sapņoji? Rena par sapņiem šo to zināja, un viņas paredzējumi dažreiz mēdza piepildīties.

Ak, tāpat vien, Toraks attrauca.

Rena neticīgi nosprauslājās.

Abi slampāja tālāk, un viņu elpa mutuļoja sastingušajā gaisā.

Toraks prātoja, vai šāds sapnis kaut ko nozīmē. Vai varētu būt, ka Vilka pazušana saistīta ar dvēseļēdājiem?

Bet ko gan tie grib no Vilka?

Starp citu, tie bija pagaisuši bez pēdām. Kopš pagāju­šajā vasarā plosījās sērga, Finkedīns bija runājis ar visām ģintīm Skrajajā mežā un nosūtījis ziņas Dziļā meža, Jūras un Kalnu ģintīm. Nekā. Dvēseļēdāji bija noslēpušies kā lācis ziemā.

Un tomēr Vilks bija pazudis.

Toraks jutās tā, it kā staigātu neziņas un baiļu snieg­putenī. Pacēlis galvu, viņš augstu debesīs ieraudzīja lielo vērsi Sumbru. Zēns sajuta ļaunumu, kas staroja no tā sarkanajām, aukstajām acīm, un centās pārvarēt pieau­gošo baiļu vilni. Vispirms viņš bija zaudējis tēvu. Tagad Vilku. Ko tad, ja viņš Vilku nekad vairs nesatiks? Ko tad, ja draugs ir jau pagalam?

Koki kļuva retāki. Priekšā parādījās aizsalusi upe, ku­ras ledu krustām šķērsām izraibināja zaķu atstātās cil­pas. Krastmalā nokaltušu suņuburkšķu čemuri stiepa pret zvaigznēm pīķiem līdzīgus pirkstus.

Meža zirgu bariņš sabijās un aizauļoja pa ledu, taču tad apstājās un pagriezās, lai atskatītos uz cilvēkiem. Dzīvnieku krēpes slējās gaisā kā lāstekas, un viņu mēnesgaismas pilnajās acīs Toraks pamanīja atspoguļojamies pats savas bailes.

Ar gara acīm zēns iztēlojās Vilku: kāds tas izskatījās pirms pazušanas lielisks un lepns. Toraks viņu pazina kopš laikiem, kad tas vēl bija pavisam maziņš. Lielākoties tas bija vienkārši Vilks: gudrs, zinātkārs un ļoti uzticams. Bet dažreiz viņš bija vadonis ar neizskaidrojamu pār­liecību dzintardzeltenajās acīs. Un vienmēr viņš bija barabrālis.

- To nu gan es nesaprotu, Rena pārtrauca Toraka pārdomas, kāpēc viņiem ievajadzējies Vilku.

- Varbūt tās ir lamatas. Varbūt viņiem esmu vajadzīgs es, nevis Vilks.

- Es arī par to iedomājos, viņas balss kļuva klusāka.

- Varbūt tie, kuri sagūstīja Vilku, gribēja noķert tevi, jo, Rena vilcinājās, jo tu esi garagājējs un tiem vajadzīgs tavs spēks.

Toraks sarāvās. Viņam nepatika būt par garagājēju. Un viņam nepatika, ka Rena to saka skaļi. Tas bija… kā noplēst kreveli no miesas.

- Bet, ja viņiem esi vajadzīgs tu, draudzene uzstāja,

- kāpēc nesagūstīt tevi? Divi lieli, stipri vīri mēs nebūtu tiem pretinieki. Kāpēc tad…

- Es nezinu, Toraks noburkšķēja. Kāpēc tu neliecies mierā? Kāds no tā labums?

Rena uzmanīgi palūkojās uz draugu.

- Es nezinu, kāpēc Vilks ir nolaupīts! Toraks sauca.

- Man vienalga, ka tās ir lamatas man! Es tikai vēlos viņu atgūt!

Pēc tam viņi vairs nesarunājās. Meža zirgi bija izmī­dījuši pēdas, un, kad tās no jauna tika atrastas, radās iemesls, lai abi pašķirtos. Kad Toraks pēdas atkal atrada, tās bija izmainījušās. Uz slikto pusi.

- Viņi ir uztaisījuši ragavas, zēns teica. Suņu, kas tās vilktu, viņiem nav, bet vienalga, šie tiks lejā no kalna ātrāk.

Rena paraudzījās debesīs.

- Sāk apmākties. Mums jāuzceļ pajumte. Atpūtīsi­mies!

- Ja vēlies, atpūties. Es turpināšu ceļu.

Rena iespieda rokas sānos.

- Viens pats?

- Man tas jādara.

- Torak, viņš ir arī mans draugs.

- Viņš nav tikai draugs, Toraks iebilda. Viņš ir mans barabrālis!

Puisis redzēja, ka ir draudzeni sāpinājis.

- Un kā, viņa izgrūda caur zobiem, ar to, ka tu neko vairs nepamani?

Viņš uzmeta meitenei asu skatienu.

- Es neko neesmu palaidis garām!

- Ak nē? Pirms dažiem soļiem viens no viņiem nogrie­zās uz ūdru takas…

- Kādas takas?

- Tieši tā! Tu esi izmisis. Tāpat kā es.

Toraks zināja, ka Rēnai ir taisnība. Bet viņš negribēja to atzīt.

Klusēdami viņi atrada vēja nolauztu egli, atraka sniegu tās pakājē un sagatavoja vietu, kur pārlaist nakti. Abi uzklāja jumtu no egļu zariem un izmantoja savas slēpes par lāpstām, lai uzmestu tam pa virsu biezu sniega kārtu. Beidzot viņi vēl ievilka iekšā zarus un uzklāja tiem savus ziemeļbriežu ādas guļammaisus. Toraks sadabūja šķilta­vas un ar dažu bērza tāss gabaliņu palīdzību atmodināja uguni. Vienīgais sausais koks, kuru viņš varēja atrast, bija egles zars, kas dūmoja un sprakšķēja. Taču Toraks bija pārāk uztraucies, lai ņemtu to vērā.

Rena dūmos rauca degunu, taču neko neteica. Somā viņa sadabūja aļņa asinsdesas luņķi, sadalīja to trīs daļās, no kurām vienu nolika uz būdas jumta ģints aizbildnim, bet otru iespieda rokā Torakam. Ielikusi savu daļu somā, viņa pacēla savu cirvi un dzeramtrauku.

- Es eju uz upi, viņa teica. Man somā vēl ir gaļa, taču neaiztiec kaltētās brūklenes.

- Kāpēc tad ne?

- Tāpēc, viņa sapīkusi atbildēja, ka es tās taupu Vilkam!

Kad meitene bija aizgājusi, Toraks sevi piespieda ēst. Tad viņš izrāpās no būdas un nolika ziedojumu.

Nošņāpis savu garo, melno matu cirtu, viņš aptina to ap nokritušas egles zaru. Pēc tam viņš uzlika plaukstu uz ģints aizbildņa ādas sloksnes vilka kažoka gabala, kas bija piešūts pie viņa kamzoļa pleca.

- Uzklausi mani, Mežs, Toraks sacīja. Es lūdzu pie savām trim dvēselēm pie paša dvēseles, ģints dvēseles un pasaules dvēseles -, es lūdzu, lai tu parūpējies par Vilku un atvairi no vina ļaunumu.

Tobrīd viņš pamanīja tumši rudu matu šķipsnu, kas bija apsieta ap kādu citu zaru. Arī Rena bija ziedojusi savu cirtu.

Tas lika Torakam justies vainīgam. Viņš nedrīkstēja uz draudzeni kliegt.

Ielīdis atpakaļ nojumē, Toraks novilka zābakus, ieriti­nājās guļammaisā un gulēja, skatīdamies liesmās un ieelpodams vecās ziemeļbrieža ādas un egļu skuju aso smārdu.

Kaut kur tālumā iebrēcās kāds pūčveidīgais. Tas nebija pazīstamais pelēkās meža pūces sauciens, bet gan ūpja zemais vaids.

Toraks notrīsēja.

Viņš izdzirdēja, kā zem Rēnas kājām gurkst sniegs, un uzsauca:

- Tu ziedoji! Tāpat kā es.

Nesaklausījis atbildi, Toraks piebilda:

- Piedod, ka es tev uzklupu. Tas bija tikai… Nūja. Pie­dod!

Atbildes joprojām nebija.

Viņš dzirdēja soļus būdas priekšā, bet pēc tam aiz tās.

Toraks piecēlās sēdus:

- Rena?

Soļi apklusa.

Toraka sirds sāka trakot. Tā nebija Rena.

Tik klusi, cik spēdams, puisis izlocījās no guļammaisa, uzvilka zābakus un sniedzās pēc cirvja.

Soļi tuvojās. Lai kas tas ari būtu, viņš stāvēja rokas stiepiena attālumā un no Toraka atnācēju šķīra vien plānā egļu zaru siena.

Uz mirkli iestājās klusums. Pēc tam apkārtnē valdo­šajā mierā ļoti skaidri bija saklausāma mitra, burzguļojoša elpa.

Torakam uzmetās zosāda. Viņš atcerējās slimības upu­rus pagājušajā vasarā. Slepkavīgo gaismu viņu acīs un pretīgo gārgšanu…

Viņš iedomājās par Renu, kura viena klejoja pie upes. Toraks rāpās uz būdas izeju.

Mēnesi bija aizklājuši mākoņi, un nakts bija tumša. Nāsīs iesitās maitas smaka. Atkal šī burzguļojošā elpa…

- Kas tu esi!? Toraks sauca tumsā.

Elpa apklusa. Iestājās visaptverošs klusums. Klusums, kurā kāds gaidīja tumsā.

Zēns izrausās no telts un stāvēja, ar abām rokām sa­tvēris cirvi. Dūmi koda acīs, taču uz mirkli viņš pamanīja kādu milzīgu apveidu, kas izgaisa tumsā.

Torakam aiz muguras atskanēja kliedziens; viņš ap­sviedās un ieraudzīja Renu, kura grīļojās starp kokiem.

- Pie upes! viņa noelsās. Tas smird. Briesmīgi.

- Tas bija šeit, Toraks sacīja. Pavisam tuvu. Es dzirdēju.

Stāvēdami plecu pie pleca, abi raudzījās Mežā. Lai kas tas bija, radījums bija aizgājis, atstādams vienīgi draudī­gas atmiņas par maitas smaku un gārdzošu elpu.

Gulēt vairs nebija iespējams. Viņi piemeta malku uguns­kuram un apsēdās blakus, gaidīdami saullēktu.

- Kā tu domā, kas tas bija? Rena jautāja.

Toraks papurināja galvu.

- Es zinu tikai vienu. Ja kopā ar mums būtu Vilks, tas nekādā ziņā tik tuvu nepielavītos.

Abi raudzījās liesmās. Zaudēdami Vilku, viņi nebija at­vadījušies tikai no drauga. Viņi bija pazaudējuši arī sargu.