Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

TREŠA NODALA

- tonakt viņi neko vairs nedzirdēja, taču no rīta atrada pēdas. Milzīgas cilvēka pēdas bez pirkstgaliem.

Tās nelīdzinājās tā zābakos apautā vīra pēdām, kurš bija sagūstījis Vilku, taču tās veda uz to pašu pusi.

- Tagad jau viņu ir trīs, Rena sacīja.

Toraks neatbildēja. Viņiem bija tikai viena iespēja se­kot.

Debesis bija smagas no sniega mākoņiem, un Mežs pilns ar ēnām. Katrs solis varēja sagādāt sastapšanos ar grīļīgo apveidu. Ļaunais gars? Dvēseļēdājs? Vai arī kāds no slēpņļaužiem, kuru pēcpuses izskatījās saplakušas kā iepuvuši koki…

Sāka celties vējš. Toraks skatījās, kā ar sniegu aizvelkas pēdas, un domāja par Vilku.

- Ja vējš pieņemsies spēkā, no pēdām pāri nepaliks ne minas.

Rena staipīja kaklu, lai izsekotu kraukļa lidojumam.

- Ja vien mēs zinātu, uz ko tas ir spējīgs.

Toraks veltīja putnam domīgu skatienu.

Abi cauri klusai bērzu birzei nokāpa nākamajā ielejā.

- Paskaties! Toraks teica. Tavs ūdrs šeit ir bijis pirms mums.

Viņš norādīja uz pēdām, kas zigzagā bija iemītas sniegā, un uz gludenu vagu. Ūdrs bija rāpies lejup pa nogāzi, bet tad nolicies šļūkt uz vēdera, kā jau ūdri mēdz to darīt.

Rena pasmaidīja, un uz mirkli viņi iztēlojās laimīgu ūdru, kas slīd pa sniegu.

Taču aizsalušo ezeru kalna pakājē dzīvnieks nebija sa­sniedzis. Divdesmit soļus augstāk krastmalā blakus lauk­akmenim Toraks uzgāja izkaisītas zivju zvīņas un jēlādas drisku.

- Tie viņu ir noķēruši, zēns sacīja.

- Kāpēc? Rena nespēja saprast. Ūdrs taču ir med­nieks…

Toraks papurināja galvu. Tas izskatījās nejēdzīgi.

Pēkšņi Rena sarāvās.

- Slēpies! viņa nočukstēja un aizvilka draugu aiz akmens.

Toraks caur kokiem pamanīja uz ezera kādu kusta­mies. Radījums šņaukādamies un grīļodamies kaut ko meklēja. Tas bija ļoti garš, ar savēlušos kažoku un noka­renām, pinkainām krēpēm. Toraks saoda maitas smaku un izdzirda burzguļojošu elpu. Būtne pagriezās, un puisis ieraudzīja vienacainu seju, kas bija tik raupja kā koka miza. Zēns noelsās.

- Tas nevar būt! Rena nočukstēja.

Abi saskatījās.

- Klejotājs!

Iepriekšējā vasarā viņi jau bija sastapušies ar šo bries­mīgo, ārprātīgo veci. Abiem paveicās, ka viņi spēja iz­sprukt dzīvi.

- Ko gan viņš šeit dara tik tālu projām no savas ielejas? Toraks elsoja, kamēr viņi sarāvušies tupēja aiz klintsbluķa.

- Un kā lai mēs nepamanīti tiekam tālāk? šņāca Rena.

- Varbūt mums nekur vairs nav jāiet?

-Ko?

- Varbūt viņš ir redzējis, kas sagūstīja Vilku!

- Vai tu esi aizmirsis, meitene nikni čukstēja, ka viņš mūs gandrīz nogalēja? Ka viņš iesvieda upē manu bultu maku un gribēja salauzt manu loku\

Nebija skaidrs, ko Rena uzskata par lielāku ļaunumu: to, ka plānprātis bija apdraudējis viņus abus, vai to, ka tika gatavojies saplēst viņas stopu.

- Bet viņš taču to neizdarīja, Toraks iebilda. Viņš palaida mūs vaļā. Rena! Ja nu viņš ir kaut ko redzējis?

- Tātad tu tā vienkārši iesi un apjautāsies? Torak, viņš ir jucis\ Lai ko arī viņš teiktu, mēs nedrīkstam viņam ticēt!

Zēns atvēra muti, lai atbildētu…

…un sniegs ap viņiem pajuka uz visām pusēm.

- Atdodiet! Klejotājs auroja, draudīgi vicinādams zaļu slāņakmens nazi. Tā ir pievākuši viņa uguni! Tā ir viņu piemuļkojusil Klejotājs grib to dabūt atpakaļl

Klejotājs ir piekrāpis krāpniekus! viņš bļaustījās, spiezdams abus pie klintsbluķa. Tagad tiem jādod tas atpakaļl

Viņa krēpes izskatījās pēc ķērpju kumšķa un kaulainie locekļi pēc mezglainām saknēm. No radījuma sadragātā deguna un smirdīgās, bezzobainās mutes nokarājās zaļu gļotu lēkšķes.

Savu apmetni Klejotājs bija pametis uz ledus, lai pie­muļķotu Toraku un Renu, un tagad stāvēja gandrīz kails vienā ādas gurnautā, kas bija ciets no netīrumiem, pītos, sapelējušos kājautos un sasmakušā staltbrieža ādas kam­zolī, kuru viņš medījumam bija nodīrājis, bet aizmirsis to izmazgāt. Brieža aste, kājas un nagi brīvi plandījās, kad viņš abiem acu priekšā vicināja dūci.

- Viņa to pievāca! Klejotājs bļāva, nošķiezdams savus upurus ar slienām. Viņa mani piekrāpa!

- Es… es neesmu neko ņēmusi, Rena stostījās un centās paslēpt aiz muguras loku.

- Vai tu mūs neatceries? jautāja Toraks. Mēs nekad neko neesam zaguši!

- Ne jau viņa, Klejotājs ņurdēja. Bet viņai

Ar pārsteidzošu zuša veiklību uz priekšu pašāvās ne­tīra roka, kas satvēra Toraku aiz matiem. Viņa galva tika atliekta atpakaļ, un ieroči nokrita sniegā.

- Ložņātāja, noelsās Klejotājs un uzpūta Torakam tik smirdīgu elpu, ka nabadziņam asaras saskrēja acīs. Tā ir viņas vaina, ka Nariks pazudis!

- Bet mēs neko sliktu neesam izdarījuši, Rena lūdzās. Laid viņu vaļā!

- Cirvi! Klejotājs nospļāvās un uzlūkoja viņu ar asi­nīm pielijušu aci. Nazi! Loku! Bultas! Visu ātri sniegā; ātri, ātri!

Rena darīja, kā viņš lika.

Klejotājs piespieda nazi Torakam pie rīkles tā, ka pui­sim aizrāvās elpa.

- Tā atdos viņam uguni, Klejotājs ņurdēja, vai arī viņš pāršķels vilku zēnam rīkli. Un viņš to patiešām iz­darīs, ak jā!

Torakam acu priekšā ņirbēja tumši plankumi.

- Rena… viņš elsoja, šķiltavas…

- Ņem tās! meitene uzsauca, taustīdamās pa savu posa maku.

Vecūksnis veikli pakampa krama gabalus un nogrūda Toraku zemē.

- Klejotājam ir uguns! viņš gavilēja. Brīnišķīga uguns! Tagad viņš varēs atrast Nariku!

Bija īstais laiks bēgšanai. Toraks to zināja tāpat kā Rena. Tomēr viņi nekustējās no vietas.

- Ložņātāja? Toraks elsa, berzēdams rīkli.

- Kas tā tāda? Rena gribēja zināt.

Vecis pagriezās pret meiteni, kurai nācās izvairīties no belziena ar brieža nagu, kas karājās pie plānprātiņa kamzoļa.

- Bet Klejotājs ir traks, viņš ņirdza, kurš gan viņam tālab ticēs?

Sagrābis vienu no brieža kājām, kas karājās pie kam­zoļa, viņš pazelēja pūžņojošo ādu.

- Ložņātāja, viņš murmināja. Tā nav viena, nē, nē. Līkas kājas un skrejošas domas.

Radījums atkrēpojās un nospļāvās, gandrīz trāpīdams Torakam.

- Liela kā koks tā nospiež mazas radībiņas; šļūcēji un slīdētāji ir pārāk vārgi, lai stātos tai pretim.

Sāpju lēkme pārvērta viņa ķēmīgos vaibstus.

- Vēl sliktāk, vīrs čukstēja. Tur ir Maskotā. Nežē­līgāka par nežēlīgu.

Rena uzmeta Torakam izbiedētu skatienu.

- Taču Klejotājs seko, vecais vīrs šņāca. Ak jā, viņš ieklausās aukstumā.

- Uz kurieni viņi aizgāja? Toraks jautāja. Vai Vilks vēl ir dzīvs?

- Šie meklē neapdzīvotas zemes. Tālu ziemeļos, viņš teica un pakasīja vecos tetovējumus uz kakla. Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne. Tad tu kļūsti karsts un mirsti. Bet par vilkiem Klejotājs neko nezina!

Viņš ar kvēlojošu aci skatījās Torakā un plati smai­dīja.

- Tie dodas atvērt durvis!

Toraks norija siekalas.

- Kādas durvis? Kur?

Vecūksnis ar dūrēm zvetēja sev pa pieri.

- Bet kur ir Nariks? Viņi to ir pievākuši, un tagad Nariks ir pazudis.

Vecais pagriezās un aizstreipuļoja uz ezera pusi.

Toraks un Rena saskatījās, tad pacēla no sniega ieročus un aizskrēja tam pakaļ.

Uz ledus Klejotājs atguva savu pinkaino apmetni un šņaukādamies turpināja meklējumus. Viens no viņa kāj­autiem atraisījās un aizlidoja pa vējam.

Toraks to atnesa atpakaļ un riebumā novērsās. Vecā vīra kāja bija apsaldēts, nomelnējis stumbenis bez pirk­stiem.

- Kas ar tevi noticis? zēns jautāja.

Klejotājs paraustīja plecus.

- Tas, kas notiek vienmēr, ja kādam atņem šķiltavas. Tas kož pirkstos tā, ka tos nākas nogriezt.

- Kas kož? Rena gribēja zināt.

- Tas, tas. Viņš ar dūrēm centās iekaustīt vēju.

Pēkšņi Klejotāja seja pārvērtās, un Toraks uz mirkli

ieraudzīja, kāds šis cilvēks ir bijis pirms negadījuma, kas atņēma tam aci un saprātu.

- Tas nekad neatpūšas, šis vējš, jo tad tas beigs pastā­vēt. Tāpēc vējš ir tik dusmīgs. Tāpēc tas kož Klejotājam pirkstos, vecūksnis tarkšķēja. Ak, tie garšoja tik slikti! Pat Klejotājs nespēja tos apēst! Nācās tos izspļaut un at­stāt par barību lapsām!

Torakam kaklā sakāpa nelabums. Rena ar abām plauks­tām aizspieda muti.

- Tāpēc Klejotājs tagad staigā klupdams krizdams. Bet joprojām viņš meklē savu Nariku. Nelaimīgais iebāza pirksta locītavu tukšajā acs dobumā.

"Nariks," Toraks nodomāja. "Pele, kura bija vecā vīra mīļotais draugs."

- Vai viņi paņēma arī Nariku? viņš jautāja, nolēmis likt Klejotājam runāt.

Tas bēdīgi papurināja galvu.

- Dažkārt Nariks aizgāja. Viņš vienmēr atgriezās jaunā kažokā. Tikai ne šoreiz.

- Jaunā kažokā? brīnījās Rena.

- Jā, jā, Klejotājs sapīcis atbildēja. Leminga ādā. Lauku peles ādā. Vienalga, kādā ādā, bet tas vienmēr ir vecais Nariks!

- Ak, Rena noteica. Saprotu. Jaunā kažokā.

- Tikai šoreiz, Klejotājs sacīja ar bēdās sašķobītu muti, Nariks nenāk atpakaļ.

Viņš aizsteberēja pa ledu, apraudādams zaudēto mī­luli.

Toraks ar Renu viņu gandrīz vai negribīgi atstāja un devās uz mežu ezera viņā pusē.

- Tagad, kad vīram ir uguns, viņam klāsies labāk, meitene klusi noteica.

- Nē, neklāsies vis, Toraks iebilda. Bez Narika ne­klāsies.

Rena nopūtās.

- Nariks ir pagalam. Droši vien vakariņās to notiesā­jusi pūce.

- Tad jāatrod kāds cits Nariks.

- Gan jau viņš kādu sadabūs, meiča centās pasmaidīt. Kādu ar jaunu kažoku.

- Kā? Kā gan viņš ar vienu aci spēs uziet peli?

- Liecies nu mierā. Mums vajadzētu drīzāk iet.

Toraks vilcinājās. Saule laidās uz rietu, un pēdas ātri

pazuda zem vēja sanestā sniega. Un tomēr viņš juta Kle­jotājam līdzi. Šis smirdīgais, niknais, plānprātīgais un vecais cilvēks dzīvē bija atradis vienu vienīgu siltu dzirk­sti savu Nariku, savu audžudēlu. Nu šī dzirkstele bija nodzisusi.

Pirms Rena paspēja iebilst, Toraks nometa savu man­tību un skrēja atpakaļ uz ezeru. Vecūksnis viņam pat neuzmeta skatienu, un arī Toraks viņu neuzrunāja. Zēns nolieca galvu un sāka meklēt pēdas.

Nevajadzēja ilgi meklēt, lai atrastu leminga alu. Viņš pamanīja zebiekstes pēdas un sekoja tām līdz vītolu pu­durim ezermalā. Tur Toraks pieplaka zemei un sadzirdēja klusu skrapstināšanos, kas viņam izstāstīja, kur paslēpu­šies lemingi.

Daudzās ieejas, kas izskatījās kā sabakstīts sniegs, padarīja dzīvnieciņu ziemas mītni līdzīgu mazītiņu āpšu migai. Pētīdams sniegu, puisis atrada alu, kuru apņēma sīkas ledus adatiņas no leminga sasalušās elpas. Tas no­zīmēja, ka iemītnieks ir mājās.

Toraks iezīmēja šo vietu ar divām krusteniski saliktām vītola vicām un aizskrēja pakaļ vecajam vīram.

- Klejotāji viņš to pieklājīgi uzrunāja.

Vecūksnis grīļīgi pagriezās.

- Nariks, Toraks sacīja, ziemo tur tālāk.

Klejotājs uz viņu pašķielēja. Pēc tam viņš sekoja puisim

līdz sakrustotajām maikstēm.

Toraks vēroja, kā vecais nometas ceļos, ar apbrīnojamu maigumu notīra sniegu un aizpūš pēdējās pārslas.

Aliņā, saritinājies glītā siena gultiņā, gulēja lemings apmēram Toraka plaukstas lielumā: mīksta bumbiņa ar melni oranžu apspalvojumu, kas cilāja sānus.

- Narik! ieelsojās Klejotājs.

Lemings pēkšņi pamodās, pielēca kājās un draudīgi iešņācās, lai aizbaidītu iebrucēju.

Klejotājs plati pasmaidīja un izpleta lielo, netīro plauk­stu.

Dzīvnieciņš sabozās un iešņācās no jauna.

Klejotājs nekustējās. Lemings apsēdās un ar pakaļkāju sparīgi pakasīja sev aiz auss. Tad, lēnprātīgi gāzelēda­mies, tas saritinājās uz raupjās plaukstas un no jauna aizmiga.

Toraks, ne vārda neteicis, devās projām.

Kad zēns bija nonācis ezera viņā krastā, Rena pasnie­dza viņam ieročus un somu.

- Tu izdarīji labu darbu, viņa teica.

Puisis paraustīja plecus. Pēc tam viņš plati pasmai­dīja.

- Kopš mēs pēdējoreiz tikāmies ar Nariku, viņš ir kādu nieku paaudzies. Tagad tas ir pārtapis par lemingu.

Rena iesmējās.

Viņi nebija tālu tikuši, kad izdzirdēja sniega gurkstē­šanu un Klejotāja nikno pukošanos.

- Ak nē! meitene noelsās.

- Bet es taču viņam palīdzēju, Toraks piebalsoja.

- Velte? auroja Klejotājs. Vienā rokā viņš bija satvē­ris nazi, bet ar otru spieda pie krūtīm Nariku. Vai viņi domā, ka drīkst kaut ko iedot un aizlaisties lapās? Vai tie lēš, ka Klejotājs ir aizmirsis vecos tikumus?

- Klejotāj, mums žēl, ka… Toraks iesāka, taču nepa­guva pabeigt savu sakāmo.

- Dāvana kaut ko prasa pretim. Tādas tās lietas! Tagad Klejotājam jāatmaksā!

Toraks un Rena minēja, kas sekos.

- Melns ledus, Klejotājs gārdza, balti lāči, sarkanas asinis! Viņi meklē Odzes aci!

Toraks aizturēja elpu.

- Ko tas nozīmē?

- Ak, viņš sapratīs, vecis atbildēja, lapsas viņam to pastāstīs.

Pēkšņi viņš saliecās kā vēja aizlauzts koks, un skatiens, kuru Klejotājs veltīja Torakam, bija gudrs un tik sāpju pilns, ka iedūrās zēnam dvēselēs.

- Lai nokļūtu acī, vecais vīrs dvesa, jānokļūst tumsā! Tu spēsi atrast atpakaļceļu, Vilkuzēn, taču nekad vairs nebūsi tāds kā agrāk. Daļa no tevis būs palikusi tur. Lejā tumsā.