Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

četrdesmit pirmā nodaļa

Fikedīns pamodināja Toraku pirms ausmas un sauca viņu talkā pārbaudīt makšķerauklas. Kad puisis iznira no būdas, viņš atklāja, ka kopā ar savu tēvoci ir Rena. No abu sejām bija noprotams, ka viņa Kraukļu vadonim ir izstāstījusi par iepriekšējās nakts sarunu.

Kamēr viņi gāja cauri snaudošajam Mežam, netika bilsts ne vārds. Ielejā gulēja bieza migla. Upes krastos kā maiga, purpursarkana sarma pletās kaili alkšņu zari. Toraks pamanīja Vilku, kas pazibēja starp kokiem. Vienī­gās skaņas plūda no Cirvjupes, kura trokšņaini mutuļoja zem ledus, kas joprojām klāja tās krastus.

Viņi sasniedza līdzenu, purvainu senlejas daļu, kur upe paplašinājās un ieplūda vairākos dīķos. Pār šīm lāmām bija nostieptas pītas virves, no kurām ūdenī nokarājās makšķerauklas ar ēsmām.

Ķēriens bija labs, un drīz vien viņu rīcībā bija nelielas asaru un plaužu kaudzītes. Finkedīns pateicās zivju ga­riem un iebāza zivs galvu egles žāklē ģints aizbildnim. Pēc

tam viņi sakurināja ugunskuru zem žuburaina, veca ozola un uzsāka nogurdinošo ķidāšanu un zvīņu kasīšanu. Kad vairākums zivju bija notīrītas, viņi lomu aiz žaunām pakarināja ozolā tā, lai Vilks nevarētu tikt klāt. Sacēlās viegls vējiņš. Ozols bija pārāk cieši aizmidzis, lai to sajustu, taču krastmalas koki nopūtās, un alkšņi sāka grabināt mazos, melnos čiekuriņus, sarunādamies pat miegā.

Zebiekste baltā ziemas mētelī saslējās pakaļkājās un paostīja vēja atnestās smaržas. Vilks saspicēja ausis un šāvās tai pakaļ.

Finkedīns noskatījās, kā viņš aizskrien. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret Toraku un teica:

- Reiz es tev stāstīju par lielo ugunsgrēku, kas izklī­dināja dvēseļēdājus.

Rena sastinga ar asari rokā.

Toraks saspringa.

- Atceros, viņš piesardzīgi sacīja.

Finkedīns ar nazi, kas bija iestiprināts briežraga rok­turī, nemitējās kasīt zivīm nost zvīņas.

- To izraisīja tavs tēvs, viņš paziņoja.

Puisim izkalta mute.

- Dvēseļēdāju spēka dvēsele, Finkedīns turpināja,

- bija uguns opāls. Tavs tēvs to paņēma. Viņš sadauzīja to drumslās.

Rena nolika zivi.

- Viņš sadauzīja uguns opālu?

- Pēc tam Toraka tēvs sarīkoja lielo ugunsgrēku, Fin­kedīns stāstīja. Viņš mirkli klusēja, bet tad turpināja:

- Viens dvēseļēdājs liesmās aizgāja bojā. Jo gribēja iegūt kaut vienu uguns opāla lausku.

- Septītais dvēseļēdājs, Rena murmināja. Es jau tā domāju.

Toraks lūkojās sarkanajā ogļu blāzmā un domāja par tēvu. Par savu tēvu, kas bija sarīkojis lielo ugunsgrēku.

- Tātad viņš tā vienkārši neaizbēga? zēns jautāja.

- Ak, viņš bija viltīgs, Kraukļu vadonis atbildēja.

- Tavs tēvs bija arī gudrs. Viņš visu izdarīja tā, lai izska­tītos, ka arī viņš kopā ar draudzeni aizgājis bojā. Pēc tam abi pazuda Dziļajā mežā.

- Dziļais mežs, Toraks noteica.

Iepriekšējā vasarā viņš bija sasniedzis tā robežas. Zēns atcerējās drūmās ēnas zem neizprotamajiem, vērīgajiem kokiem.

- Viņiem būtu vajadzējis palikt tur, Toraks sacīja.

- Tur tie būtu drošībā.

Finkedīns ar nazi sabikstīja ugunskuru. Mirgojošajā gaismā vīrieša vaibsti izskatījās kā granītā kalti.

- Viņiem patiesi būtu bijis labāk palikt pie tavas mātes radiem. Aiziešana nozīmēja bojāeju, Finkedīns paraudzī­jās Torakā. Bet viņus nodeva. Tavs tēvabrālis uzzināja, ka abi joprojām ir dzīvi. Kopš tā brīža viņi tika vajāti. Un tava māte, Kraukļu vadonis skaļi ievilka elpu, ne­gribēja palikt pie tuviniekiem, lai viņus neapdraudētu. Tā viņi aizgāja. Finkedīns no jauna apmaisīja ogles.

- Nākamajā vasarā piedzimi tu.

- Un viņa nomira, Toraks sacīja.

Kraukļu vadonis neatbildēja. Viņš raudzījās pagātnē, un zilās acis no skumjām spīdēja.

Toraks pagrieza galvu un lūkojās bērzos, kas bija izslējuši kailos zarus pret saltajām debesīm.

Atgriezās Vilks, un viņa mutē šūpojās zaķa priekškāja. Vilks iebrida seklumā, pameta zaķa kāju augstu gaisā un iespaidīgā lēcienā to noķēra zobos.

- Uguns opāls, Rena ieminējās. Tu teici, ka tas tika sadauzīts gabalos.

Finkedīns piemeta ugunskurā malku.

- Pasaki man, Rena. Kad tu turēji to plaukstā, cik liels tas bija?

Toraks nepatikā noskurinājās. Kāda gan tam vairs no­zīme?

- Tāds kā pīles ola, meitene atbildēja. Viņai aizrāvās elpa. Tā bija tikai lauska!

Kraukļu vadonis pamāja ar galvu.

- Tas, no kura nākusi šī lauska, bija gandrīz divtik liels kā tava dūre.

Iestājās klusums. Vilks gulēja krastmalā un klusī­tēm tiesāja zaķa kāju. Pat alkšņi bija apklusuši. Toraks ierunājās:

- Tātad akmens, kas iekrita aizā kopā ar Sikspārņu burvi, bija tikai viena uguns opāla daļa. Tātad to varētu būt vairāk?

- To ir vairāk, Finkedīns atbildēja. Padomā, Torak! Ir vēl vismaz viena, par kuru mēs zinām. Aizjūras dvēseļēdājam tā bija vajadzīga, lai izveidotu dēmonisko lāci, kurš pieveica tavu tēvu.

Toraks centās visu aptvert.

- Cik lausku ir pavisam? viņš jautāja.

- Es nezinu, Finkedīns atbildēja.

- Trīs, klusā balsī sacīja Rena. Tur bija trīs.

Viņi raudzījās meitenē.

- Trīs sarkanas acis tumsā. Es redzēju tās sapnī. Vienu paņēma Jūra. Otru Sikspārņu burve. Un vēl vienu… viņa apklusa. Kur palikusi trešā?

Finkedīns izpleta rokas. Mēs nezinām.

Toraks pacēla skatienu un paraudzījās grubuļainajos zaros virs galvas. Augstu kokā tik augstu, ka līdz šim viņš tos nebija pamanījis, puisis ieraudzīja āmuļus. Viņš saprata, ka ozols nemaz neguļ. Tur augšā bija tā mazā, zaļā sirds, kas nekad negāja pie miera. Zēns prātoja, kādus noslēpumus tā varētu pavēstīt. Vai par viņu tā kaut ko zināja? Vai redzēja zīmi uz viņa krūtīm?

Iebāzis roku azotē, Toraks aptaustīja kreveli. Šī zīme jau pati par sevi apdraud tos, kuri atrodas viņam apkārt, tāpat kā Rēnas zibens šautru tetovējumi meiteni sargā. Un kaut kur Mežā vai Tālajos Ziemeļos, vai pat aiz Jūras trīs atlikušie dvēseļēdāji perina plānus, kā atrast pēdējo uguns opāla lausku; kā atrast viņu, Toraku, garagājēju…

- Rena, sacīja Finkedīns, likdams Torakam satrūk­ties. Atgriezies nometnē un pastāsti Seiunai par uguns opālu.

- Bet es gribu palikt šeit, meitene iebilda.

- Ej! Man jāaprunājas ar Toraku aci pret aci.

Rena nopūtās un piecēlās.

Pēkšņi puisim šķita, ka ir milzīgi svarīgi ar draudzeni aprunāties, pirms tā nav aizgājusi.

- Rena, pavilcis draudzeni sānis, viņš iesāka klusā balsī tā, lai Finkedīns nedzirdētu, es gribu tev kaut ko izstāstīt.

- Ko? viņa sapīkusi jautāja.

- Ir šis tas, ko es tev vēl neesmu pateicis. Taču es to izdarīšu.

Par brīnumu Rena nesāka nepacietīgi bolīt acis. Viņa niekojās ap loka maksts siksnu un drūmi raudzījās Torakā.

- Nu labi, meitene nomurmināja. Visiem ir savi noslēpumi. Pat man.

Viņa atplauka smaidā.

- Vai tas nozīmē, ka tu paliec?

- Es nezinu.

- Tev vajadzētu palikt. Paliec pie mums!

- Es šeit neiederos. Rena nosprauslājās.

- To es zinu! Taču tu neiederies arī nekur citur, vai ne?

Viņa smaidīdama parādīja Torakam savus asos zobi­ņus, uzmeta plecā loku un aizsoļoja cauri kokiem.

Kad Rena bija aizgājusi, abi palikušie kādu brīdi klu­sēja. Kraukļu vadonis uzdūra uz iesma lielu breksi un novietoja to cepties uz oglēm, bet Toraks nomāktā gara­stāvoklī sēdēja līdzās.

- Ēd, Finkedīns beidzot ierunājās.

- Neesmu izsalcis.

- Ēd!

Toraks sāka ēst un atklāja, ka ir izbadējies. Viņš no­tiesāja lielāko daļu plauža, pirms saprata, ka Finkedīnam atlicis daudz mazāk.

Kopš Finkedīns izpestīja Toraku un Renu no ledāju gūsta, šī bija pirmā reize, kad abi palika divatā.

Puisis piedurknē noslaucīja muti un jautāja:

- Vai tu dusmojies uz mani?

Kraukļu vadonis sniegā noslaucīja nazi.

- Kāpēc man jābūt dusmīgam?

- Tāpēc, ka devos meklēt Vilku bez tavas atļaujas.

- Tev nav vajadzīga mana atļauja. Tu esi gandrīz jau vīra gados, viņš brīdi klusēja un tad sausi piebilda: Vajadzētu arī sākt uzvesties kā vīram.

To bija sāpīgi dzirdēt.

- Ko tad man vajadzēja darīt? Ļaut, lai dvēseļēdāji upurē Vilku? Ļaut, lai tie pārplūdina Mežu ar mošķiem?

- Tev vajadzēja atgriezties un vērsties pie manis pēc palīdzības.

Toraks atvēra muti, lai iebilstu, taču Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja.

- Tu paliki dzīvs tikai tādēļ, ka tev paveicās, Torak. Un arī tāpēc, ka tā vēlējās Pasaules Gars. Bet ikviena veiksme mēdz būt īslaicīga. Un Pasaules Gars var piešķirt savu labvēlību kādam citam. Tev jāpaliek ģintī.

Toraks stūrgalvīgi klusēja.

- Saki man, jautāja Kraukļu vadonis, kādas pēdas tu redzi sev apkārt?

Puisis paskatījās sarunas biedrā.

- Ko?

- Tu mani dzirdēji.

Toraks samulsis stāstīja. Dziļi sniegā iespiedušās sum­bra nagu pēdas. Daži staltbrieža noplēsti stērbeļaini zariņi. Tikko redzams pēdu puduris pie sasalušu mēslu kaudzī­tes, kur, kompāniju meklēdamas, bija pulcējušās irbes.

Finkedīns palocīja galvu.

- Tēvs tevi ir labi mācījis. Viņš lika tev apgūt pēddziņa mākslu, jo tā liek ieklausīties: sadzirdēt to, ko stāsta Mežs. Bet, kad viņš pats bija jauns, viņš neklausīja nevienam. Viņš vienmēr bija pārliecināts par savu taisnību. Pēdu dzīšana un prasme saklausīt ir dāvanas no tavas mātes.

Finkedīns brīdi paklusēja un tad turpināja:

- Iespējams, mācīdams tev dzīt pēdas, tēvs gribēja tevi pasargāt no kļūdām, kādas pats savulaik tika pieļāvis.

Toraks apsvēra dzirdēto.

- Ja tagad aiziesi, Kraukļu vadonis turpināja, tu vari izrādīties viens pret trim burvjiem un neiedomājamu spēku. Tev nebūs izredžu.

Upes krastā Vilks bija piebeidzis zaķa kāju un tagad stāvēja un luncināja asti paša dvēseles atspulgam ūdenī.

Finkedīns uz viņu paskatījās.

- Jauns vilks, viņš teica, mēdz būt pārdrošs. Tas iedomājas, ka viens pats spēj dabūt gar zemi alni, bet aizmirst, ka pietiek viena spēriena, lai viņš nekad vairs nepieceltos. Un tomēr ja tam pietiek prāta pagaidīt, tad mūžā viņu gaida uzvaras pār daudziem aļņiem.

Vīrs pagriezās pret Toraku.

- Es tevi nespiežu palikt. Es lūdzu.

Toraks norija siekalas. Nekad agrāk Finkedīns viņam neko nebija lūdzis.

Pieliecies uz priekšu, Kraukļu vadonis sacīja neierasti maigā balsī:

- Tevi kaut kas nomāc. Pastāsti man, kas tas ir!

Toraks gribēja to izdarīt. Taču nespēja. Beidzot viņš

nomurmināja:

- To nazi, kuru tu man uztaisīji, es pazaudēju. Pie­dod!

Finkedīns puiša sejā izlasīja, ka tas nav tiesa, un no­pūtās.

- Es pataisīšu tev citu, viņš apsolīja un ar nūjas pa­līdzību pieslējās kājās. Pieskati lomu! Es eju uz kalnu pārbaudīt slazdus. Un, Torak… lai kas arī tas būtu, tev labāk palikt šeit kopā ar cilvēkiem… ar saviem drau­giem.

Kad Finkedīns bija aizgājis, zēns palika pie ugunskura. Viņš juta, kā dvēseļēdāju tetovējums svilina kamzoli. "Tu nekad netiksi no manis vaļā…"

Upes seklumā Vilks bija atradis citu medījumu: sapluinītu stirnu buka liemeni, kas bija iekļuvis straumē upes augštecē un tagad lēnām peldēja lejup. Vilks lēca virsū guvumam, bet tas zem viņa svara nogrima un paņēma Vilku līdzi. Viņš uzpeldēja, izrāpās krastā, nopurinājās un mēģināja vēlreiz. Buks no jauna nogrima. Pēc trešā mē­ģinājuma Vilks notupās un klusi iesmilkstējās. Uz stirnu buka līķa nolaidās krauklis un pasmējās par Vilku.

"Varbūt Odžu burvei bija taisnība," Toraks prātoja. "Varbūt es nekad netikšu no viņas vaļā."

Viņš iztaisnoja muguru. "Bet viņa nekad netiks vaļā no manis."

"Jūs zināt, kas es esmu," zēns klusi teica dvēseļēdā­jiem, "bet arī es jūs pazīstu. Es zinu, pret ko es cīnos. Un es neesmu viens. Es varu pastāstīt Kraukļiem, kas noticis. Un es pastāstīšu. Ne šodien, bet tuvākajā laikā. Es varu tiem uzticēties. Finkedīns zinās, ko darīt."

Vējš notrauca sniega riekšu no koka zariem, un tajā pašā mirklī no mākoņiem iznira saule, kura krītošās pārs­las padarīja par sīkiem varavīksnes pavedieniem.

Vilks lēkšoja gar krastu un nesa sev līdzi svaigu, vēsu upes smaržu. Abi sabāza kopā degunus. Toraks, vājuma mirkļa vadīts, pavilka zemāk kamzoļa apkaklīti un pa­rādīja Vilkam dvēseļēdāju tetovējumu. Tas paostīja zīmi un nolaizīja to, bet pēc tam devās apskatīt ap ugunskuru izmētātās zivju zvīņas.

"Viņam vienalga," puisis pārsteigts nodomāja.

Meklēdams glābiņu, viņš palūkojās apkārt. Pavasara vēstneši bija visur. Vītoliem auga pūkainas spurdzes.

Saule apspīdēja jaunos dižskābaržu dzinumus un centās izkausēt sniegu blakus to vecākiem.

Toraks atcerējās ziedojumu, kuru tika devis, kad pa­zuda Vilks. Viņš bija lūdzies Mežu, lai tas Vilku pieskata. Mežs bija viņu uzklausījis. Varbūt arī tagad tas skatās uz viņu?

Ap pusdienlaiku atgriezās Finkedīns, kas nesa trīs medņus un zaķi. Viņš neskatījās uz Toraku, taču, kad Kraukļu vadonis piegāja pie ozola un centās atritināt mak­šķerauklas, puisis viņa acīs manīja spriedzi.

Toraks piecēlās un sāka palīdzēt.

- Gribēju sacīt… viņš minstinājās.

Finkedīna zilās acis iemirdzējās. Viņš savilka lūpas smaidā.

- Labi, viņš teica. Tas ir labi.

Kraukļu vadonis uzlika plaukstu Torakam uz pleca, sapurināja zēnu, un abi kopā devās atpakaļ uz nometni.

[1] narvalis (arī jūras vienradzis) vaļveidīgo kārtas zīdītājs; tēviņiem augšējā žokļa kreisajā pusē ir milzīgs ilknis; dzīvo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] pakledus, paks daudzgadīgs peldošs juras ledus, kas veido iztu­rīgus ledus laukus (3-5 m biezumā) polārajos ūdensbaseinos.