Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DIVDESMIT SESTĀ NODALA

Vienā vienīgā briesmīgā acumirklī Rena pamanīja knābi, kas bija pietiekami ass, lai pāršķeltu vaļa vēderu, un na­gus, kas spēj uznest ziemeļbrieža cisku ligzdā visaugstā­kajā klintī.

Pievilkusi kājas, meitene sarāvās pie alas sienas. Iedo­bums bija niecīgs: abiem tajā knapi pietika vietas. Rēnas ieroči šeit bija nederīgi. Viņa iztēlojās, kā asie nagi zibens ātrumā plosa seju un rokas; dvēseļēdāji palūkojas iekšā uz viņas saģirnīto miesu un pabeidz to, ko iesācis ērglis.

- Puika! otrpus bluķa sauca dvēseļēdāja.

Ērglis bija sakļāvis milzīgos spārnus un skatījās Renā. Viņa saklausīja, kā noskrapst lāpa, kad sieviete to iesprauda klinšu plaisā, un sikspārņa kluso iepīkstēšanos.

- Redz, kur tu esi! Sikspārņu burve nopriecājās.

Rena sastinga.

- Puika! Mosties!

- Tad beidzot esi šo atradusi, noteica kāda cita sie­viete gabaliņu tālāk. Viņas balss bija klusa un melodiska -

tā skanēja kā strauts, kas burzguļo pāri oļiem. Meitenei uzmetās zosāda.

- Es nevaru viņu pamodināt, Sikspārņu burve sacīja. Rēnai par pārsteigumu, izklausījās, ka sieviete ir noba­žījusies.

- Būs ieņēmis par daudz saknes, otra nicīgi novilka. Liec viņu mierā! Līdz rītdienai viņš tik un tā mums nav vajadzīgs.

Ērglis izpleta spārnus, cik to atļāva grotas šaurība, lai padzītu Renu tālāk. Tālāk? Uz kurieni? Viņai nebija, kurp atvirzīties. Meitene mēģināja sarauties vēl mazāka, un zem viņas plaukstas nokraukšķēja putna mēsli.

Dvēseļēdājas apklusa. Vai tās bija ko saklausījušas?

- Ko tu dari? jautāja sieviete ar kluso balsi.

- Griežu viņu riņķī, Sikspārņu burve atbildēja. Ne­drīkst ļaut šim gulēt uz muguras. Ja apvemsies, viņš var nosmakt.

- Ak, Nefa, kādēļ tu tā nopūlies? Viņš nav tā vērts, lai… sieviete apklusa.

- Kas ir? Nefa vaicāja.

- Es kaut ko sajūtu, otra atbildēja. Dvēseles. Es jūtu apkārt klīstam dvēseles.

Klusums. No jauna šis smalkais, klusais pīkstiens.

Rena pamirkšķināja plakstiņus. Putna mēslu smaka lika asarot acīm un tecēt degunam. Viņa centās nenošķau­dīties.

- Tās jauš arī tavs sikspārnis, teica klusa balss.

- Mans labiņais, Sikspārņu burve nodungoja. Bet kādas dvēseles? Vai kāds no upuriem būtu pagalam?

- Nedomāju gan, otra sieviete nomurmināja. Tās vairāk līdzinās… Nē, šķiet, ka tās nepieder nevienam no šiem.

- Tomēr mums vajadzētu paskatīties.

Bailes pārņēma Renu kā ledus sega upi.

- Paturi manu lāpu, sacīja Sikspārņu burve, un pēc viņas balss varēja spriest, ka tā kaut kur aiziet.

Rena saklausīja, kā dažus soļus atstatus noski-apst ak­mens un neganti iešņācās āmrija.

- Nu, šī vēl ir dzīva, iesmējās dvēseļēdāja ar kluso balsi.

Sikspārņu burve ņurdēdama stūma atpakaļ akmeni.

Tika novelts malā nākamais bluķis, kas atradās vēl tuvāk Rēnas slēptuvei. Meitene izdzirdēja iepīkstamies ūdru.

Citu pēc cita dvēseļēdājas pārbaudīja upurdzīvniekus un tuvojās grotai, kurā sarāvusies tupēja Rena. Viņas do­mas auļoja. Izejas nebija. Ja mēģinās bēgt, tad viņu pa­manīs. Ja paliks alā, viņu noķers kā zebieksti slazdā. Vaja­dzēja piespiest dvēseļēdājas pārtraukt iesākto nodarbi. Citādi viņai beigas.

Blakus alā ierējās lapsa. Tās jau gandrīz ir klāt! Domā!

Ir tikai viena iespēja.

Aizmiegusi acis, Rena ar rokām aizsedza seju… un iespēra ērglim.

Putns spalgi ieķērcās, un meitene uz plaukstu virs­pusēm sajuta vēsumu, kad ērgļa nagi nošņāca gaisā par mata tiesu no viņas miesas.

Viņpus bluķa dvēseļēdājas apstājās.

Ērglis dusmīgi noskurinājās un sāka kārtot sabužinātās spalvas.

Nespēdama noticēt, ka nav ievainota, Rena, piespiedusi plaukstas pie sejas, sarāvās grotas stūrī.

- Šo nav vērts pārbaudīt, noteica Sikspārņu burve. Kaut gan izklausās, ka tas atkal ir izbadējies.

- Ak, liecies mierā! otra sieviete nepacietīgi iesaucās. Liec mieru puikam un visiem pārējiem! Man jāatpūšas tāpat kā tev. Iesim!

"Jā, ejiet!" Rena klusītēm lūdzās.

Sikspārņu burve vilcinājās.

- Tev taisnība, viņa beidzot teica. Galu galā tiem atlicis dzīvot vienu vienīgu dienu.

Soļi noklusa alu labirintā.

Rena no atvieglojuma kļuva slābana. Ar pirkstu ga­liem viņa aizskāra zigzagveidīgos tetovējumus uz apakš­delmiem un no jauna skatīja Tanugeakas apaļo, vērīgo seju. Man šķiet, ka tev tie noderēs…

Pēc brīža ērglis atkal sāka kļūt nemierīgs, taču Rena vēl arvien neuzdrošinājās pamest slēptuvi. Kamēr meitene braucīja notirpušās kājas, akmens bluķa otrā pusē kļuva dzirdama kāda sakustēšanās.

- Tagad tu vari līst laukā, čukstēja Toraks.

Puisis joprojām nespēja noticēt, ka tā patiešām ir vina.

- Rena? viņš murmināja.

- Paldies Garam, tu esi pamodies!

Ar melnajiem, krāsotajiem matiem viņa izskatījās pār­dabiski sveša. Taču tā, neapšaubāmi, bija Rena, kura ne­droši smaidīja, rādīja mazos, asos zobeļus un neveikli pliķēja Torakam pa krūtīm.

- Rena… viņš no jauna sacīja. Puisi sagrāba reibonis, un viņš aizvēra acis.

Toraks gribēja draudzenei izstāstīt visu. Par iemieso­šanos leduslācī un par to, kā viņš tur iestrēga. Par to, ka viņš savā galvā bija dzirdējis gaudojam Vilku un kā izlau­zies no lāča brīvībā. Un beidzot viņš gribēja izstāstīt, cik tas ir neticami un brīnišķīgi, ka Rena tumsā sameklējusi atpakaļceļu un atradusi viņu.

Taču, kad Toraks mēģināja runāt, rīklē viņam iestrēga rūgta žults, un viss, ko viņš spēja pateikt, bija:

- Es… es laikam vemšu.

Viņš nometās četrrāpus un sāka rīstīties, bet Rena no­metās ceļos draugam blakus un pieturēja viņa matus.

Kad nelabums pārgāja, meitene palīdzēja Torakam uzslieties kājās. Kad abi nonāca lāpas gaismā, viņa pirmo reizi ieraudzīja puiša seju.

- Torak, kas ar tevi atgadījies? Tavas lūpas ir melnas! Un uz pieres tev ir asinis!

No viņas pieskāriena zēns sarāvās.

- Nevajag, tas ir… negods.

- Kas noticis? Rena neatlaidās.

Viņš nespēja sevi piespiest to izstāstīt. Toraks sacīja:

- Es zinu, kurā vietā viņi tur Vilku. Nāc, iesim!

Kad Toraks sāka streipuļot uz priekšu pa eju, Rena pavilka viņu atpakaļ.

- Pagaidi! Man tev kaut kas jāpastāsta.

Viņa brīdi klusēja un tad turpināja:

- Dvēseļēdāji. Viņiem nav padomā tikai Vilks. Tie ir iecerējuši upurēt arī tevi!

Meitene izstāstīja draugam par dvēseļēdāju burves­tībām, kuras viņa bija noklausījusies akmens mežā, un Torakam no jauna kļuva slikti.

- Šīs burvestības piešķirs tiem varenu spēku un aiz­sargās viņus no dēmoniem, zēns teica.

Puiša ceļi kļuva ļengani, un viņš atspiedās pret sienu.

- Deviņi mednieki. Es dzirdēju, ka viņi par to runāja, taču nespēju iedomāties, ka…

Drūmi skatīdamies, viņš pakampa lāpu.

- Nāc! Mums nav daudz laika.

Rena izskatījās apjukusi.

- Bet… vai tad Vilks nav šeit kopā ar pārējiem?

- Nē. Kamēr iesim, es izstāstīšu.

Toraka galva ātri noskaidrojās, un, kamēr viņš veda Renu cauri eju labirintam, cenzdamies atcerēties smaržas, kuras bija saodis lācis, un apstādamies, lai ieklausītos, vai kāds nedzenas pakaļ, viņš izstāstīja Rēnai par vēsti no aizjūras, kas lika dvēseļēdājiem Vilku turēt atsevišķi. Pēc tam Toraks aprakstīja notikumus, par kuru liecinieku bija kļuvis alā. Par durvju atrašanu. Par dvēseļēdāju nodomu pārplūdināt pasauli ar šausmām. Par uguns opālu.

Rena no jauna apstājās.

- Uguns opāls? Viņi ir atraduši uguns opālu?

Zēns vērās draudzenē.

- Tu par to kaut ko zini?

- Nūja. Bet nedaudz.

- Kāpēc nepastāstīji man?

- Es nedomāju… viņa vilcinājās. Tas ir kaut kas tāds, par ko tu būtu dzirdējis nostāstus, ja… ja būtu uz­audzis savā ģintī.

- Izstāsti tagad!

Rena pievirzījās zēnam tuvāk, un viņš sajuta tās elpu uz sava vaiga.

- Uguns opāls, meitene čukstēja, ir gaisma no Lielā Sumbra acīm. Tāpēc mošķi pie tā tiecas.

Toraks ielūkojās Rēnai acīs un neizdibināmajā mel­numā ieraudzīja divas sīkas, plaiksnošas lāpas.

- Kā rokās ir opāls, tas valda pār dēmoniem? viņš jautāja.

Rena pamāja ar galvu.

- Kamēr vien tas nepieskaras ne zemei, ne akmenim, mošķi ir verdzībā un pilda opāla īpašnieka pavēles.

Zēns atcerējās koši sarkano blāzmu akmens mežā.

- Bet tas bija tik skaists!

- Ļaunums var būt ari skaists, pārsteidzoši vēsā tonī paskaidroja Rena. Vai tu to nezināji?

Toraks joprojām centās aptvert dzirdēto.

- Cik tas ir vecs? Kad tas…

- To nezina neviens.

- Bet tagad tas ir atrasts, Toraks murmināja.

Rena aplaizīja lūpas.

- Pie kā tas bija?

- Pie Eostras, Ūpju burves. Bet, kad dvēseļēdāji atrada durvis, viņa pazuda.

Abi apklusa un, prātodami, ko vēl sevī slēpj tumsa, klausījās, kā virs galvas rosās sikspārņi un tālumā urdz ūdens.

Toraks ierunājās pirmais:

- Iesim! Esam gandrīz jau pie mērķa.

Rena no jauna bija pārsteigta.

- Kā tu zini, uz kurieni jāiet?

Puisis vilcinājās.

- Es vienkārši zinu.

Abi rāpās augstāk un beidzot sasniedza mazu, drēgnu alas atzarojumu, kur strāvoja netīrs, brūns strauts, kas atbalsodamies pazuda pazemē. Tam blakus stāvēja bērza tāšu kaudze un pīts grozs ar dažām iepuvušām mencas sloksnēm. Stūrī viņi atrada bedri pārklātu ar izturīgu klūgu pinumu, kas bija noslogots ar akmeņiem. Torakam sāka dauzīties sirds. Viņš zināja viņš bija pārliecināts -, ka bedrē ir Vilks.

Pasniedzis lāpu Rēnai, viņš novēla akmeņus sānis un nometa malā pīteni.

Vilks gulēja mazā, netīrā bedrē, kas bija tikai nedaudz lielāka par viņu pašu. Dzīvnieks izskatījās briesmīgi novā­jējis: gurnu kauli bija asi izspiedušies. No pinkainā kažoka cēlās puvuma smaka. Vilks gulēja uz vēdera, purnu nolicis uz priekšķepām, un nemaz nekustējās: vienu šausminošu mirkli Torakam šķita, ka barabrālis ir pagalam.

- Vilk! zēns nočukstēja.

Lielā, sudrabotā galva noraustījās, taču dzintardzeltenās acis raudzījās truli.

- Viņa purns, Rena noelsās. Paskaties uz viņa purnu!

Tas nežēlīgi cieši bija nosaitēts ar jēlādas sloksni.

Toraka krūtis plosīja niknums.

- Es to vērsīšu par labu, viņš izgrūda caur zobiem. Iedod man savu nazi!

Ielēcis bedrē, zēns pārgrieza saites.

"Barabrāl," viņš saraustīti iesmilkstējās, "tas esmu es!"

Vilka aste pat nepakustējās.

- Torak! Rena satraukti uzsauca.

"Barabrāl," zēns iesmilkstējās jau neatlaidīgāk.

- Torak! Rena iekliedzās. Lien laukā!

Vilks atņirdza lūpas rūcienā un slējās kājās. Acumirklī, pirms tas paspēja uzklupt, Toraks ieķērās bedres malā un mēģināja tikt ārā, un Rena viņu sagrāba aiz jakas,

vilkdama visiem spēkiem. Puisis izkļuva no bedres, un viņi pa abiem uzbīdīja atpakaļ pīteni un akmeņus tieši tajā mirklī, kad Vilks lēca un ar būkšķi atsitās pret pārsegu. Rena ar abām plaukstām aizspieda muti. Toraks skatījās meitenē, šausmu pārņemts. Vilks mani nepazīst, viņš teica.