Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Pēc krēslainas kalna nogāzes iestājās tumsa, kas To­rakam šķita kā siena.

Aizver acis! pavēlēja kāda balss viņam priekšā. Ļauj, lai tumsa tevi vada.

Torakam tikko pietika laika, lai pārvilktu kapuci pār acīm, pirms viņa priekšā grīļīgā gaitā iznira kāds stāvs ar sprakšķošu priedes sveķu lāpu rokā.

Pēc balss varēja spriest tas ir vīrietis, taču, kad zēns paglūnēja no kapuces apakšas, viņš pārsteigts atklāja, ka tā ir sieviete.

Tā bija smagnēja un drukna ar tik pārsteidzoši līkām kājām, ka staigājot viņa šūpojās no vienas puses uz otru. Tās vaibsti bija pretrunā ar augumu: viņai bija mazas, durstīgas ačeles un smails deguns. Spicās ausis bija kā sik­spārnim. Toraks nespēja noteikt sievietes ģinti: nosmai­linātie tetovējumu uz tās zoda bija nepazīstami. Toraka skatienu piesaistīja amulets uz sievietes krūtīm: trīszaru dakša dvēseļu medībām.

- Tu ilgi biji projām, dvēseļēdāja teica. Vai dabūji?

Toraks, slēpdams seju, pacēla somu. Tajā vārgi spiri­nājās pūce.

Dvēseļēdāja ierukšķējās un steberēja dziļāk alā.

Pametis skatienu atpakaļ, Toraks redzēja, ka tālu aiz muguras izgaist dienas gaisma. Viņš pārmeta somu pār plecu un sekoja sievietei.

Par spīti līkajām kājām, dvēseļēdāja pārvietojās ātri, un, abiem dodoties alas dzīlēs, Toraks šaudīgajā lāpas gaismā spēja pamanīt vienīgi apkārtnes fragmentus. Ciļņotas, sarkanas sienas kā saplaisājis roņa pūslis. Eja tik bāla un līkumaina kā zarna. Uz sienām šur tur pavīdēja dzelteni plaukstu nospiedumi, kas izgaisa tumsā. Un ne­pārtraukta ūdens lāsošana. Klumburēdams pa tuneli, pui­sis saprata, kādu muļķību ir pastrādājis. Kad dvēseļēdāji ieraudzīs viņa seju, tie sapratīs, ka viņš nav zēns no Balto Lapsu ģints. Iespējams pat, ka tie Toraka vaibstos atradīs kādu līdzību ar viņa tēvu. Bet varbūt, ka dvēseļēdāji jau zina, kas viņš tāds, un šīs ir tikai lamatas.

Viņi devās arvien dziļāk alā. No klintīm staroja viltīgs siltums un lipa Torakam pie sejas kā zirnekļu tīkli. Kodīga smaka līda viņam kaklā.

- Elpo caur muti! dvēseļēdāja norūca.

Tētis mēdza viņam dot tādu pašu padomu. Bija bries­mīgi to dzirdēt no ienaidnieces mutes.

Virs galvas Toraks ievēroja plānas sarkanīga akmens plāksnes, kas nokarājās kā asiņainas ādas skrandas. Starp tām no gaismas slēpās neredzēti radījumi.

Toraks ar galvu atsitās pret klinti, pakrita un riebumā iekliedzās, jo viņa pirksti bija iegrimuši mīkstā zampā, kurā ņudzēja tievi, pelēki tārpi.

Viņa delmu sagrāba stipra roka, kas uzrāva puisi kā­jās.

- Klusu! uzsauca dvēseļēdāja. Tu tos izbiedēsi!

Pēc tam viņa sacīja tumsā:

- Kuš, kuš, mani maziņie!

Par atbildi atskanēja tūkstošiem sikspārņu pīkstēšana un čabināšanās.

- Siltums padara tos modrus, dvēseļēdāja nomurmi­nāja.

Uzlikusi plaukstu uz ejas sienas, viņa lika Torakam darīt to pašu. Puisis atsprāga atpakaļ. Klints bija pretīgi silta kā tikko piebeigta dzīvnieka liemenis. Torakam bija tikai viens izskaidrojums. Citpasaule.

- Jā, Citpasaule, dvēseļēdāja sacīja, it kā būtu dzir­dējusi viņa domas. Kā tev šķiet, kāpēc mēs mērojām visu šo garo ceļu?

Zēns neuzdrošinājās atbildēt, un šķita, ka dvēseļēdāju tas kaitina.

- Neļauj sikspārņiem ieraudzīt tavas acis, viņa ņur­dēja. Tie lido uz gaismu.

Eja pēkšņi beidzās garā, zemā paplašinājumā, kura sie­nas bija sažuvušu asiņu krāsā. Tā smirdēja kā mēslu čupa vasaras pilnbriedā, un Torakam kļuva nelabi.

Bet tad viņš par smaku aizmirsa. Sienās rēgojās ma­zākas alas, un dažām priekšā bija aizbīdīti akmens bluķi. No viena šāda iedobuma līdz Torakam atplūda āmrijas šņākšana.

Viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Ja šeit ir āmrija, tad varbūt kaut kur atrodas arī Vilks.

Toraks klusi iesmilkstējās vilku valodā: "Tas esmu es!"

Klusums. Vilšanās brāzās zēnam pāri kā vilnis. Ja Vilks joprojām bija dzīvs, viņš ieslodzīts citur.

- Beidz smilkstēt, noņurdēja dvēseļēdāja, un turies līdzi! Ja tu šeit pazudīsi, mēs tevi nekad vairs neatradī­sim.

No daudzajām ejām Torakam apreiba galva. Zēns prā­toja, ka dvēseļēdāja šādu līču loču ceļu ir izvēlējusies ar nolūku, lai viņš apmaldītos. Sievietes šaurajā sejā atspo­guļojās saprāts. "Līkas kājas un skrejošas domas." Tā bija sacījis Klejotājs.

Viņi iznira plašā apakšzemes telpā, un Toraks nodre­bēja. Viņa priekšā parādījās īsts mežs. Akmens mežs.

Uz augšu, meklēdamas neesošu saulesgaismu, tiecās ēnainas biežņas. Akmens ūdenskritumi bija sastinguši mū­žīgā ziemā. Kamēr Toraks sekoja šaudīgajai lāpas gaismai, neveselīgais siltums lika pāri viņa pierei ritēt sviedriem. Viņš dzirdēja netīkamu pilēšanu; viņš manīja rāmus ezeri­ņus un sagriezušās saknes. Kā murgā laiku pa laikam pa­vīdēja pārakmeņojušies augumi: daži karājās virs galvas, citi bija pa pusei paslēpušies ūdenī. Kad Toraks paskatījās no jauna, tie bija pazuduši, taču viņš juta to klātbūtni: tie bija klinšu slēpņļauži.

Dvēseļēdāja pieveda Toraku pie varena, zaļgana ak­mens stumbeņa, kas izskatījās nocirsts līdz pamatam neie­domājama spēka uzplūdā. Zēns saklausīja klusu rosīšanos un saprata, ka tiek novērots.

Kāja aizķērās aiz saknes, viņš paklupa un nokrita. Alā atskanēja smiekli.

- Nefa, kas tas? izsmējīgi jautāja sievietes balss. Vai nu beidzot esi atvedusi mums savu audzēkni?

Toraka sirds sāka dauzīties. Viņš varēja piemānīt vienu dvēseļēdāju. Taču, lai piekrāptu arī pārējos, bija vajadzīgs viss viņa saprāts un atjautība.

Gulēdams uz vēdera, kur nokritis, viņš sāka īdēt:

- Nē, nē, es nedrīkstu ieskatīties pavēlnieka sejā!

- Atkal jau sākas, norūca Nefa. Viņš neiedrošinās paskatīties pat uz mani!

Toraks juta pavīdam cerību stariņu. Ja viņi nebūtu redzējuši Balto Lapsu zēna seju…

Zēna vaigam pārslīdēja auksts pirksts, un viņš sarā­vās.

- Ja viņš neiedrošinās lūkoties uz Sikspārņu burvi Nefu, sieviete čukstēja Torakam ausī, varbūt viņš pa­skatīsies uz Odžu burvi Sešru?

Viņa atvilka puisim no pieres kapuci, un zēns atklāja, ka raugās visjaukākajā sejā, kāda jebkad redzēta. Slīpās lūša acis bija neizdibināmi zilas, mute biedējoši skaista. Melnie mati, atsukāti no augstas, baltas pieres, atklāja skatienam pilnīgi melnu uztetovētu bultu uzgaļu virteni, kas izskatījās pēc raksta uz odzes muguras.

Kamēr Odžu burve pētīja viņu kā mednieks medī­jumu, Toraks, savaldzināts, tomēr atturīgs, vēroja viņas skatienu.

Sievietes maigos vaibstus bija nocietinājis nicinā­jums taču nekas vairāk. Tā nezināja, kas viņš ir.

- Diezgan kārns Baltā Lapsa, burve teica. Nefa, tu mani sarūgtini. Tu mums esi atvedusi nīkuli.

Viņas aukstie pirksti aizslīdēja aiz puiša virsjakas ap­kakles, un viņa pasmaidīja.

- Kas tad tas? Viņam ir nazis!

- Nazis? jautāja Sikspārņu burve.

Nazis, kuru viņam bija pagatavojis Finkedīns, ievietots makstī, karājās siksniņā Torakam ap kaklu. Tagad tas bija zudis: Odžu burve pārcēla siksniņu viņam pār galvu un pasniedza nazi Nefai.

- Viņam ir nazis, ņirgājās vīrieša balss sulīga un stipra kā ozolkoks.

Tumsā pavīdēja milzīgs stāvs, un, pirms Toraks spēja pretoties, viņš bija sagrābts un viņa rokas izgrieztas ar tādu niknumu, ka puisis iekliedzās.

Smiekli sajaucās ar egļu sveķu aso smaržu, kas koda Torakam acīs.

- Vai man būtu jābīstas, Sešru? vīrs izsmējīgi jautāja. Šķita, ka lācīgajā ziemeļbriežu ādas apģērbā viņš aizpilda visu alu. Vai šis grasās uzbrukt Ozolu burvim?

Toraks raudzījās sejā, kas bija tik cieta kā saules izkveldēta zeme. Bārda izskatījās pēc zaru biezokņa, pin­kainie mati bija rūsgans jūklis. Acis, kuras urbās Torakā, bija niknas un zaļas kā lapas.

- Vai viņš grib man uzbrukt? Ozolu burvis atkārtoja draudīgi maigā tonī.

Puisis jutās tik bezpalīdzīgs kā lemings lūša nagos.

- Tiazi, liec viņu mierā! strupi sacīja Sikspārņu burve. Mums viņš vajadzīgs dzīvs, nevis beigts no bailēm.

Odžu burve izlieca savu balto kaklu un iesmējās.

- Nabaga Nefa! Viņai vienmēr tik ļoti gribas tēlot māti!

- Ko gan tu zini par mātes jūtām? Nefa atcirta.

Sešru saknieba skaistās lūpas.

- Paskatīsimies, ko šis mums atnesis, sacīja Tiazi un izrāva Torakam no rokām maišeli. Viņš izvilka no tās pamazu pusaugu pūcīti un kratīja to, kamēr putna acis no pārbīļa satumsa. Kopš šā brīža Toraks sāka neieredzēt Ozolu burvi Tiazi, kuram sagādāja prieku darīt pāri vā­jākiem radījumiem.

Šķita, ka arī Sikspārņu burvei viņš nepatīk. Tā gāze­lēdamās pagāja uz priekšu, izkampa Ozolu burvim pūci no rokām un iebāza to atpakaļ maisā.

- Arī putns mums vajadzīgs dzīvs, viņa noburk­šķēja.

Pēc tam Nefa pagriezās pret Toraku, norādīja uz bērzu tāss cibu, kas stāvēja uz grīdas, un uzaicināja puisi pa­ēst.

Viņam par pārsteigumu, traukā atradās kaltētas zirga gaļas sloksnes un nedaudz lazdu riekstu.

- Ēd vien, Sešru mudināja ar dīvainu, šķību smaidu sejā. Tev jāuzkrāj spēki.

Viņas skatiens aizslīdēja pie Tiazi, un Toraks abu acīs pamanīja pazibam jautras dzirkstelītes.

Toraks mēģināja ēst, taču nespēja neko norīt. Vēl pirms dažiem brīžiem viņš kopā ar Renu bija atradies sniegājos. Bet nu viņš bija zemes dzīlēs kopā ar dvēseļēdājiem.

Dvēseļēdāji. Tie bija vajājuši viņu sapņos. Tie bija no­galinājuši viņa tēvu. Beidzot tie atradās ar viņu aci pret aci: noslēpumaini un neizprotami un tomēr daudz īstāki, nekā viņš jebkad bija spējis iedomāties.

Ozolu burvis Tiazi, gremodams egļu sveķus, izlaidās uz akmeņiem un nobirdināja savu bārdu ar zeltainām drupačām. Viņš varētu būt labākais mednieks Mežā ja vien nespīdzinātu upurus sava prieka pēc.

Sešru, Odžu burve, noliecās pār Tiazi; viņa bija slaida un gracioza, un viņas mīkstā roņādas tunika mirgoja kā mēness atspulgs ezerā. Burves bezkaislīgais smaids lika Torakam nodrebēt. Kad tā aplaizīja lūpas, viņš pama­nīja mazu mēlīti ar melniem raibumiem. Taču visvairāk Toraku mulsināja Nefa Sikspārņu burve. Viņas mazās ačeles šaudījās no Sešru pie Tiazi, un izskatījās, ka viņa ar abiem nav draugos tāpat kā ar sevi.

Kaut kur tālumā iebrēcās pūce.

Smaids Sešru sejā nodrebēja.

Tiazi kļuva pavisam rāms.

Nefa klusi murmināja un satvēra tumsnējo ģints aiz­bildņa ādu uz sava pleca.

Lāpu gaisma kļuva blāvāka.

Toraks bailēs pamanīja, ka alas dziļumā, kur iepriekš bija plandījušās tikai ēnas, sēž ceturtā dvēseļēdāja.

- Lūk! nočukstēja Sešru, ieradusies Maskotā.

- Eostra, aizsmakušā balsī nogārdza Tiazi, Ūpju burve.

Nefa pieķērās pie akmens izauguma un piecēlās kā­jās, paraudama Toraku līdzi. "Maskotā," zēns nodomāja. Viņš atcerējās sāpes Klejotāja sejā. "Nežēlīgāka par ne­žēlīgu. "

Toraks pustumsā saskatīja garenu, pelēku masku. No tās, plakstiņus nemirkšķinot, raudzījās ūpja acis. Pūces spalvas klāja radījuma galvu, no kuras pacēlās divas smai­las ūpja ausis. Gari, pelnu pelēki matu rituļi vēlās pār spalvaino ietērpu. Redzamas bija tikai plaukstas. Nagi bija līki un iekrāsoti zilgani kā līķim. Adai bija bāli zaļgans spīdums kā pūstošai gaļai.

- Pievediet to tuvāk, sacīja balss, kas bija pretīga kā ģindeņa kaulu graboņa.

Kāds Toraku pagrūda uz priekšu un nospieda uz ce­ļiem. Viņš saoda trūdu smaku, kas bija pazīstama no Kraukļu kapulaukiem. Zēna sirdi stindzināja šausmas.

Biedējoši lēni ūpja maska noliecās, un viņš sajuta, ka tās niknums un ļaunums cenšas ielauzties viņa prātā.

Kad Toraka spēki jau gāja uz beigām, maska attāli­nājās.

- Būs labs, tā teica. Aizvāciet!

Puisim drebēja elpa, un viņš rāpās atpakaļ gaismā. Lāpas uzliesmoja ar jaunu sparu. Kad Toraks uzdrošinājās paskatīties atpakaļ, Ūpju burve Eostra bija izgaisusi.

Alā bija notikušas acīm redzamas izmaiņas. Ozolu burvis un Odžu burve viņiem vien zināmā nolūkā starp akmens kokiem staipīja grozus un maisus, kuru saturu Toraks nevarēja saskatīt.

Nāc, puika! Nefa izrīkoja. Palīdzēsi man pabarot un padzirdīt ziedojumus. Pēc tam mēs abi veiksim pirmo upurēšanu.