Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

divdesmit astotā nodala

Tā bija melnā migla, kas lika Vilkam nikni raudzīties uz barabrāli un sakampt viņa priekšķepu zobos. "Ja tu mani sāpināsi," Vilks ar skatienu bija viņam sacījis, "es kodīšu." Taču Slaikā Bezastaina acis bija stingras un pa­tiesas; un pēkšņi Vilks atcerējās laiku, kad bija vēl maziņš: viņš bija aizrijies ar pīles kaulu, bet Slaikais Bezastainis tika sagrābis Vilku un cieši saspiedis tam vēderu. Vilks bija tik ļoti apvainojies, ka apcirtās, lai kostu, bet Slaikais Bezastainis turpināja murcīt viņa vēderu un kauls beidzot izlidoja laukā, un Vilks saprata: Slaikais Bezastainis bija palīdzējis.

Tāpēc Vilks ļāva baramāsai ar lielo akmens nagu no­cirst savai astei galu. Tāpēc viņš neiekoda barabrālim priekšķepā. Jo tie viņam palīdzēja.

Nu tas bija garām, un baramāsa stāvēja atbalstījusies pret migas sienu un elsoja, bet Slaikais Bezastainis sēdēja, saķēris galvu priekšķepās, un viscaur trīcēja.

Vilks devās apostīt astes gabalu, kas mētājās uz ak­mens: gabalu, kurš kādreiz piederēja viņam, bet tagad bija kļuvis par ēšanai nederīgu sliktas gaļas kumosu. Pēc tam viņš ar degunu piebikstīja Slaikajam Bezastainim zem zoda, lai atvainotos par nikno lūrēšanu, un barabrālis izdvesa dīvainu skaņu it kā kaut ko norītu un paslēpa savu purnu Vilka skaustā.

Pēc tam viss nokārtojās. Baramāsa Vilku pacienāja ar brūklenēm un maigajiem, glumajiem zivju suņu tau­kiem, un viņš juta, ka ar joni atgriežas spēki. Slaikais Bezastainis sēdēja blakus un kasīja Vilkam sānus, bet ba­ramāsa nokosto astes galu apzieda ar plānu kārtiņu dubļu, kas smaržoja pēc medus un slapjām papardēm. Vilks ļāva viņai darboties, jo zināja, ka tā viņam dara labu.

Uzlicis purnu uz priekšķepām, viņš aizvēra acis un ļāva, lai barabrālis viņam kasa sānus, un izbaudīja dubļu jauko vēsumu, kas aizbiedēja pēdējās nelabuma paliekas.

Vilks atguvās tik ātri, ka Rena bija pārsteigta un sajūs­mināta. Viņa spalva jau bija kļuvusi spīdīgāka un deguns šķita vēsāks. Astes galā, kas tagad bija par īkšķa tiesu īsāks, ievainojums smaržoja tīri un svaigi. Rēnai par iz­brīnu, Vilks ļāva to apsmērēt ar ziedi, kas bija pagatavota no plūškoka un spirejas maisījuma ar sakošļātiem roņu taukiem. Viņš to pat ļāva apsaitēt ar mizām, kuras it kā pa jokam gribēja apēst. Taču Toraks uz to visu nespēja nolūkoties; viņš nevarēja paskatīties uz nocirsto asti, it kā viņam sāpētu vairāk nekā Vilkam.

- Viņam patiešām kļūst labāk, Rena sacīja, lai draugu uzmundrinātu. Man šķiet, vilki atveseļojas ātrāk nekā mēs. Vai atceries, kā viņš pagājušajā rudenī briežu auru mēnesī gāja mieloties ar kazenēm un saplēsa ausi? Pēc trim dienām nebija palikusi pat ne skrambiņa.

- Biju par to piemirsis. Puisis centās sevi piespiest pasmaidīt. Un arī tava ziede ir ļoti iedarbīga.

- Viņš ar katru mirkli kļūst stiprāks, Rena teica, aizvērdama ārstniecības līdzekļu maciņu. Man šķiet, mums vajadzētu…

Virs galvas paņirbēja sikspārnis, un abi kā sarunājuši apklusa, lai ieklausītos.

Klusums.

Trīsreiz dienā šajā dīvainajā pazemes dienā, kas vai­rāk līdzinājās naktij, Toraks lavījās uz akmens mežu, lai nozagtu jaunu lāpu un pārliecinātos, ka dvēseļēdāji joprojām izguļ transu. Taču ilgi uz to vairs nedrīkstēja paļauties.

- Mums viņš jādabū laukā no bedres, Rena sacīja. Mēs varam sasiet kopā savas jostas un izvilkt viņu ārā. Ja vien viņš ļausies.

- Viņš ļausies. Tu teici, ka Tiazi alas ieeju ir nospros­tojis ar klintsbluķi?

- Jā. Mums nāksies saņemt spēkus, lai to izkustinātu.

- Mēs to paveiksim. Tas ir vienīgais ceļš uz ārpasauli.

- Ne gluži.

Rena negribīgi pastāstīja par šauro alu. 204

Citkārt Toraks par šiem jaunumiem būtu gribējis zināt kaut ko vairāk, ieskaitot to, kāpēc viņa par šo eju neko nav teikusi agrāk, taču šoreiz viņš izskatījās izklaidīgs. Rena prātoja, vai draugs ir norūpējies par to pašu, kas sāka uztraukt vinu.

Meitene vēroja, kā Toraks pieglaužas Vilka skaustam. Vilks noskurināja vienu ausi, un abi apmainījās ar iz­teiksmīgajiem skatieniem, kuri Rēnai dažreiz lika justies liekai; taču šobrīd viņai tas nerūpēja: meitene vienkārši priecājās, ka draugs atguvis barabrāli.

- Deviņu mednieku asinis, viņš pēkšņi ierunājās. Lai aizsargātu dvēseļēdājus no dēmoniem, kad tiks at­vērtas durvis, vai ne?

Rena pamāja ar galvu.

- Es arī par to iedomājos. Pat dvēseļēdājiem būs ne­iedomājami grūti tās noturēt vaļā ilgāk par dažiem acu­mirkļiem. Taču ar to pietiks.

Viņi iedomājās, kā mošķi, līdzīgi melnai straumei, iz­plūst pa sniegu. Pāri ledājiem. Uz Mežu.

- Un uguns opāls, Toraks sacīja, ļaus tiem valdīt pār dēmoniem, kad tie būs brīvībā.

- Jā.

Zēns pasniedzās pēc Vilka sāniem, un tas saprotoši pa­kustināja asti, uzmanīdamies, lai tā nekur nepieskartos.

- Kā lai to iznīcina? Toraks gribēja zināt. Sadauzīt? Iemest Jūrā?

Rēnas pirksti sažņaudza zāļu somiņu.

- Tas nav tik vienkārši. Tu vari tam laupīt spēku, vienīgi apglabājot uguns opālu zemē vai zem akmeņiem. Un… viņa vilcinājās, tam vajadzīga dzīvība līdzās. Dzīvība, kas apglabāta tam blakus. Citādi tas nenomierināsies.

Toraks nolika zodu uz ceļiem un sarauca uzacis.

- Kad es tēvam zīmēju nāves zīmes, viņš stāstīja pārsteigtajai Rēnai, man tas neveicās visai labi. Sevišķi šeit ģints dvēselei.

Zēns pieskārās savām krūtīm.

- Tētim tur bija rēta vietā, kur viņš bija izgriezis dvēseļēdāju tetovējumu.

Rena norija siekalas.

- Nav manos spēkos doties atpakaļ un notikušo vērst par labu, Toraks turpināja. Savākt viņa kaulus un aprakt tos atdusēties Vilku ģints kapulaukā, lai kur arī tas būtu, bet kopš tā laika es tā vai citādi cīnos pret dvēseļēdājiem.

Viņš ieturēja pauzi.

- Es pametu tēvu, jo viņš tā gribēja. Jo zināja, ka mana sūtība ir cīnīties pret dvēseļēdājiem. Šķiet, ka patlaban es nedrīkstu pagriezt muguru savam liktenim

Rena neatbildēja. Tieši no tā viņa bija baidījusies.

Meitene kvēli vēlējās, kaut viņi spētu atrast ceļu laukā no šīm derdzīgajām alām, sameklēt laivu un nokļūt atpa­kaļ pie Baltajām Lapsām. Pēc tam Inuktiluks savās suņu kamanās varētu viņus aizvest uz Mežu un vini atkal būtu kopā ar Finkedīnu, un viss būtu beidzies. Taču Rena sa­prata, ka tā nenotiks.

Toraks pacēla galvu, un viņa pelēkās acis bija skar­bas.

- Būtība vairs nav apstāklī, kā atbrīvot Vilku. Es ne­drīkstu vienkārši aizbēgt un ļaut viņiem atvērt durvis.

- Es zinu, Rena sacīja.

- Tiešām? Toraka seja bija atklāta un neaizsargāta. Es nespēju to paveikt viens pats. Un nevaru lūgt tavu palīdzību. Tu jau tāpat esi izdarījusi ļoti daudz.

Šie vārdi meiteni aizkaitināja.

Es zinu, kas mums jādara, tikpat labi kā tu! Mums jāpārliecinās, ka Vilks ir brīvībā, un pēc tam, viņa ievilka elpu, pēc tam mēs tiem neļausim atvērt durvis.