Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

TRĪSPADSMITĀ NODALA

-Uzbrukt Vilkam ? Toraks iekliedzās. Nemūžam!

- Arī es to redzēju, Rena izpļāpājās. Redzēju sapnī.

Viņa nebija spējusi to paturēt sevī. Un tikko tas tika pasacīts, meitene nožēloja, ka bija tā teikusi.

Toraks raudzījās Renā, it kā nekad agrāk viņu nebūtu redzējis.

- Es nespēju nodarīt pāri Vilkam, viņš teica. Tas nav iespējams.

Balto Lapsu vecajā izpleta rokas.

- Mirušie nemelo.

Zēns atvēra muti, lai iebilstu, taču sieviete ierunājās pirmā:

- Tagad atpūties un paēd. Rīt mēs tevi sūtīsim atpakaļ uz dienvidiem, un ļaunums ies secen.

Rēnai šķita, ka draugs spurosies pretim, taču Toraks apklusa, viņa skatiens kļuva ietiepīgs, un tas allaž nozī­mēja nepatikšanas.

Baltās Lapsas sarosījās un steidzās no mitekļa sienās izdobtajām krātuvēm sadabūt pārtiku. Patlaban, kad viņu vecajie bija runājuši, visi izskatījās priecīgi satraukti un gatavojās mielastam, it kā Toraks un Rena būtu gluži ne­jauši iegriezušies paklausīties vakara pasaciņas. Rena dzirdēja, ka Inuktiluks pārējos cienā ar stāstu par to, kā leduslācis nozadzis viņa roni, un tie no smiekliem lokās.

- Neraizējies, brālīt, kāds iesaucās, man izdevies pietaupīt savu roni, tāpēc mums pagaidām vēl ir, ko ēst!

- Kāpēc tu man nepastāstīji? Toraks jautāja. Viņa seja bija stinga, taču Rena manīja, ka aiz dusmām slēpjas pamatīgs satraukums.

- Es gribēju, meitene atbildēja, taču tad tu man izstāstīji savu sapni, un es…

- Vai tiešām tu tici, ka es spētu nodarīt pāri Vilkam?

- Protams, ne! Taču es patiešām redzēju tādu sapni. Tev bija cirvis. Tu biji atvēzējies un gatavojies cirst.

Visu dienu viņa bija nēsājusi šo sapni sevī. Un tas ne­bija no ikdienišķajiem, kuri reti kad piepildās; tas bija ārkārtīgi krāsains, un tamlīdzīgi sapņi Rēnai rādījās labi ja reizi trīspadsmit mēnešos. Tie vienmēr piepildījās.

Kāds pasniedza viiiai sasalušas roņa gaļas gabalu, un meitene atcerējās, ka ir badā. Kā piedevas roņa gaļai bija pieejama vaļa treknā āda ar gardu taukuma kārtiņu, skā­benas vītolu pumpuru lodītes, iegūtas no irbju guzām, un maigs, saldens roņa tauku un Rēnas iecienīto lāceņu mikslis. Sniega būdā skanēja valodas un smiekli. Izskatījās, ka Baltajām Lapsām ārkārtīgi labi padodas aizmirst jebkuras nedienas un priecāties par niekiem. Taču Rēnai bija ne­omulīgi sēdēt blakus Torakam, kas nikni cieta klusu.

- Plūkšanās mums nepalīdzēs atrast Vilku, viņa teica. Man šķiet, mums jāpastāsta viņiem par Odzes aci…

- Es to nedarīšu.

- Bet, ja viņi kaut ko zinātu, varbūt palīdzētu.

- Viņi negrib palīdzēt. Viņi grib tikt no mums vaļā.

- Torak, viņi ir jauki cilvēki.

Puisis pagriezās pret Renu.

- Jauki cilvēki spēj smaidīt, bet dvēselēs būt samaitāti! Es zinu, esmu to piedzīvojis!

Rena vērās Torakā.

- Es nedrīkstu viņu no jauna zaudēt, viņš sacīja. Tev tas ir citādi. Tev ir Finkedīns un visa tava ģints. Man palicis tikai Vilks.

Rena mirkšķināja acis.

- Tev esmu arī es.

- Tas nav tas pats.

Meitene juta, ka viņai sāk svilt ausis.

- Dažreiz, viņa teica, es šaubos, vai tev vispār pa­tīku.

Tobrīd kāda dūšīga sieviete pasauca Renu, lai nāk uz­laikot jauno tērpu, un viņa, skatienu atpakaļ nepametuši, aizgāja.

Toraka vārdi atbalsojās meitenei ausīs, kamēr tā caur eju rāpoja uz mazāku piebūvi, kurā sēdēja četras sievie­tes un šuva. Tev tas ir citādi. "Nē, nav vis," viņa gribēja kliegt. "Vai tad nezini, ka tu un Vilks esat vienīgie draugi, kas man jebkad bijuši?"

- Apsēdies man līdzās, uzaicināja sieviete, kuras vārds bija Tanugeaka, un nomierinies!

Rena nometās uz ziemeļbrieža ādas un sāka plucināt tās akotu.

- Dusmas, maigi sacīja Tanugeaka, ir ārprāta pa­veids. Un spēku izniekošana.

- Bet dažreiz tās mums ir vajadzīgas, Rena nomur­mināja.

Tanugeaka noklakšķināja ar mēli.

- Tu esi tieši tāda pati kā tavs tēvocis! Arī viņš jaunībā bija skarbs.

Rena piecēlās sēdus.

- Tu pazīsti Finkedīnu?

- Viņš ieradās šeit pirms daudzām vasarām.

- Kālab? Kā jūs satikāties?

Tanugeaka papliķēja meitenei pa roku.

- Tev pašai nāksies viņam to pajautāt.

Rena nopūtās. Viņai briesmīgi pietrūka tēvoča. Fin­kedīns nu gan zinātu, ko darīt.

- Šie tavi redzējumi, Tanugeaka sacīja, pētīdama Rē­nas plaukstu. Tie var būt bīstami tev nekaitētu zi­bens zīmes aizsardzībai. Es brīnos, ka jūsu burve to nav pamanījusi.

- Viņa gribēja man tādas uztetovēt, meitene atbildēja, taču es vienmēr izvairījos.

- Ļauj man. Es arī esmu burve. Un man šķiet, ka tās tev noderēs. Tu sevī nēsā milzums noslēpumu.

Pagriezusies pret sievieti, kura sēdēja atsevišķi no ci­tām, Tanugeaka tai palūdza atnest tetovēšanas piede­rumus. Tad, nedodot Rēnai laiku iebilst, viņa ielika tās apakšdelmu savā platajā klēpī, cieši nostiepa ādu un sāka to žigli durstīt ar kaula adatu, palaikam iemērkdama to kaijas ādas gabaliņu trauciņā ar melnu krāsvielu, kuru ieberzēja dūrienu vietās.

No sākuma tas bija mazliet sāpīgi, taču, lai novirzītu Rēnas domas, Tanugeaka nemitējās stāstīt dažādus no­tikumus. Drīz vien meitenes dusmas aprima un palika vienīgi bažas, ka Toraks varētu pastrādāt kaut ko muļ­ķīgu, piemēram, aizbēgt viens pats bez viņas.

Rena šeit jutās drošībā. Uz lāvas, saspiedušies kopā kā kucēni, gulēja trīs bērni. Aiz trāna lampas ar sūnām mīksti izklātā roņa pūslī šūpojās zīdainis. Sievietes pļā­pāja un smējās, un izrotāja gaisu ar sasalušas elpas vizu­ļiem; tikai viena, vārdā Akumika, kura sēdēja atstatus, klusēja. Rēnai piezagās iemidzinošs miers, un viņa jutās tik pasargāta kā nekad agrāk: it kā būtu maigi nolobīta dzelkšņainā čaula, kuru viņa bija uzaudzējusi, lai sevi aiz­stāvētu.

Tanugeaka ķērās pie meitenes otra apakšdelma, bet sievas nolika Rēnas priekšā jauno apģērba kārtu, glāstī­damas to ar vēja appūstām, brūnām rokām.

Tur bija virszeķes un jaka no mirdzošas, sudrabainas roņādas, pie kuras sievietes bija piešuvušas Rēnas ģints aizbildņa spalvas. Tur bija silts kamzolis un stulpiņi no gāgas ādas ar mīkstām dūnām iekšpusē. Tur bija zaķādas cimdi un pamatīgi dūraiņi, un irbes dūnu čības, kuras valkājamas virs pūkainām zeķēm, kas bija šūdinātas no jaundzimušu roņu ādiņām. Un, lai kājas būtu sausas, tur bija arī lieliski plikādas zābaki apdarināti ar saitēm no savītām cīpslām un ar pamatīgi pierīkotām zolēm.

- Skaisti, Rena nomurmināja. Vienīgi man nav, ko jums dot pretim.

Sievietes izskatījās pārsteigtas, taču pēc tam sāka smie­ties.

- Mēs no tevis neko neprasām, teica viena no vi­ņām.

- Atgriezies tumšajā laikā, bilda kāda cita, un mēs tev pašūdināsim ziemas kārtu. Šī ir domāta tikai pava­sarim.

Akumika smaidīja, bet kārtoja adatas mazā kaula trau­ciņā. Rena uz kārbiņas pamanīja niecīgas sīku zobiņu pē­das un pajautāja, kas tās atstājis.

- Mans mazulītis, Akumika atbildēja. Kad viņam auga zobiņi.

Rena pasmaidīja.

- Droši vien patlaban viņam zobi jau vairs nekņud?

- Ak jā, sieviete sacīja balsī, no kuras Rena notrīsēja. Tas tur ir viņš.

Akumika norādīja uz sienā izkaltu dzegu, kurā gulēja neliels, sastindzis roņādas vīstoklis.

- Man žēl, meitene sacīja.

Viņa bija arī nobijusies. Meža ģintis savus mirušos nes tālu prom no mītnēm, lai to dvēseles netraucētu dzīvos.

- Mēs savus nelaiķus paturam pie sevis līdz pavasarim, Akumika paskaidroja, lai pasargātu tos no lapsām.

- Un lai viņi nejustos vientuļi, omulīgi piebilda Ta­nugeaka. Tiem, tāpat kā mums, patīk papļāpāt. Ja redzi ļoti ātri krītam zvaigzni, tad zini viens no viņiem dodas apciemot draugus.

Rena nosprieda, ka tā ir mierinoša doma, bet Akumika ieknieba sev virsdegunē, lai aizdzītu skumjas.

- Ļaunie gari aiznesa viņa elpu pirms dažiem mēne­šiem. Tagad tie ir paņēmuši arī manu vecāko dēlu, viņa teica.

Rena atcerējās, ko Inuktiluks bija sacījis par zēnu, kurš bija pazudis ledājos.

- Mans draugs nomira no drudža ilgās tumsas mēnesī, Akumika turpināja. Pēc tam mana māte sajuta tuvo­jamies nāvi un izgāja laukā to sagaidīt, lai neatņemtu ēdienu jaunākajiem. Ja neatgriezīsies dēls, man vairs ne­būs neviena tuvinieka.

Viņas acis bija trulas: it kā tajās būtu nodzisusi gaisma. Rena tādas bija redzējusi jau agrāk cilvēkiem ar slimām dvēselēm.

"Man palicis tikai Vilks."

Beidzot Rena saprata, kā jūtas Toraks. Viņa māte no­mira, kad puisēns nāca pasaulē. Tēvs gāja bojā cīņā pret lāci. Toraks pat nekad nebija ticies ar savas ģints pār­stāvjiem. Viņš bija visvientuļākais no visiem, kurus Rena pazina. Un, kaut gan arī viņa bija zaudējusi tuviniekus, meitene saprata, ka Torakam, tāpat kā Akumikai, sirds joprojām asiņo. Ja viņš zaudē Vilku…

Rena no jauna pārlika, kā varētu sevi piespiest pastās­tīt viņam par savām aizdomām.

- Gatavs, likdama meitenei iztrūkties, sacīja Tanu­geaka.

Rena apskatīja glītos, melnos zigzagus apakšdelmu iekšpusē. Tie lika viņai justies stiprākai un aizsargātākai.

- Paldies! viņa pateicās. Tagad man jāsameklē draugs.

- Vispirms paņem šo!

Tanugeaka pasniedza meitenei mazu, no gulbja kājas zvīņainās ādas izgatavotu maciņu, pie kura bija atstāti putna nagi.

- Kas tur iekšā? Rena gribēja zināt.

- Šis tas, kas varētu tev noderēt. Klausies uzmanīgi! sieviete čukstēja, pieliekdamās tuvāk. Tonakt vecajie debesīs redzēja vēl ko vairāk. Mēs neesam pārliecināti, ko tas nozīmē, taču mums ir sajūta, ka tu to varētu zināt.

Viņa mirkli klusēja un tad turpināja:

- Tā bija trīszaru dakša ar kurām dziednieki mēdz ķert slimnieku noklīdušas dvēseles. Taču šī izskatījās slikta.

Rēnas pirksti žņaudzīja maciņu.

Ak, Tanugeaka sacīja un pieskārās meitenes rokai, es zinu, ka tu no tā baidījies. Ej! Atrodi savu draugu! Kad pienāks laiks, pastāsti viņam par noslēpumiem, kurus tu glabā sevī.

Kad Rena nonāca atpakaļ galvenajā mītnē, Balto Lapsu ģints bija sagatavojusies naktsmieram. Vairākums gulēja, cieši saspiedušies kopā, bet daži vēl sēdēja, gremodami cīpslas vai ielocīdami iekaltušos zābakus, lai no rīta tos varētu uzvilkt kājās. Toraks jau gulēja aizmidzis lāvas vienā malā.

Rena ielīda guļammaisā un prātoja, ko iesākt. Balto Lapsu redzējumi apstiprināja, ka bailes, kuras viņā bija ieperinājušās kopš vairākām dienām, nav veltīgas. Vilku bija notvēruši dvēseļēdāji.

Torakam viņa baidījās par to stāstīt. Kas zina, cik daudz viņš vēl spēs panest?

Rena pamodās no tā, ka Inuktiluks purināja viņas plecu.

Visi vēl gulēja, bet caur spraugu mītnes sienā viņa ma­nīja, ka mēness ir zemu: tuvojās rītausma. Toraks bija pazudis.

Rena pielēca kājās.

Viņš gaida ārā, Inuktiluks paziņoja. Nāc man

līdzi!

Abi devās uz mazāko būdu, kur Rena šķīrās no vecā apģērba un uzvilka jauno, neierasto tērpu.

Vēja nebija, taču nakts gaiss graizīja kā ar nazi. Sniegs mirdzēja gaistošajā mēnesgaismā. Bija uzsalusi sērsna, tāpēc viņiem nācās soļot uzmanīgi. Saoduši cilvēkus, kājās pieslējās daži suņi, bet pēc tam no jauna nolikās sniegā.

Toraks gaidīja. Viņam, tāpat kā Rēnai, bija jauns ap­ģērbs; sudrabotajā virsjakā tērptu, draudzene viņu gan­drīz nepazina.

- Viņi mums palīdz tikt projām, puisis čukstēja, un acis viņam no uztraukuma spīdēja.

- Bet kāpēc?

Inuktiluks bija pazudis tumsā, un Toraks atbildēja:

- Es viņam visu izstāstīju. Tev bija taisnība viņi pa­tiešām zina par Odzes aci! Un ir kāda sieviete Akumika. Viņa mums pastāstīs, kā to atrast.

Rena bija pārsteigta.

- Bet… man šķita, ka tu šiem cilvēkiem neuzticies. Kas mainījis tavas domas?

- Tu, Toraks veltīja viņai vienu no saviem retajiem, platajiem vilka smaidiem. Es taču tevī dažreiz ieklau­sos.

Inuktiluks viņiem māja, un abi tam sekoja rietumu vir­zienā, līdz nonāca pie plaisas ledū. Rena saskatīja ūdens melno atblāzmu un saoda Jūru.

Viņi gāja gar ūdensceļu, kas pakāpeniski paplašinājās, līdz Toraks pieskārās meitenes rokai.

- Skaties!

Vina noelsās.

- Smailīte!

Tā bija desmit soļus gara, pamatīgi taisīta no roņādām, kas bija uzvilktas uz vaļu kaulu rāmja. Viņu mantība bija glīti salikta abos laivas galos, un pāri smailītei gulēja divi airi, kuriem katrā pusē bija pa lāpstiņai.

- Šis kanāls ved uz atklāto Jūru, teica Inuktiluks. Kad sasniegsiet to, paturiet acīs krastu, tikai nepiebrauciet par tuvu Ledus upes ietekai.

- Tu mums stāstīji, ka vēl nevienam nav izdevies to šķērsot, Toraks sacīja.

Apaļajā sejā atplauka smaids.

- Taču daudzi ir aizbraukuši tai garāml

Tad Inuktiluka smaids apdzisa.

- Uzmanieties no melnā ledus. Tas ir biezāks nekā bal­tais un nogremdēs jūs acumirklī. Ja ieraugāt ūdenī peldam melnu ledus gabalu, tas nozīmē, ka vairākiem jau esat pabraukuši garām, tos nepamanījuši.

Rena brīnījās, kā lai ierauga melnu ledu melnā Jūrā.

Toraks paņēma airi un bija gatavs doties ceļā.

- Kā mēs atradīsim Odzes aci? zēns jautāja.

No ēnas iznira Akumika, kura ar nazi sāka vilkt zīmes sniegā.

- Aiz Ledus upes ietekas sekojiet Ziemeļu Zvaigznei būs apmēram diena, ko irties, viņa skaidroja. Kad ieraudzīsiet kalnu, kas izskatās pēc trim kraukļiem, kuri tup uz ledus gabala, celieties krastā aizsalušajā līcī kalna pakājē un virzieties pa kranti, kas apjož tā ziemeļrietumu nogāzi.

- Bet kas tā ir? Rena vaicāja. Kā mēs zināsim, ka esam to atraduši?

Abi Baltās Lapsas nodrebēja un ar rokām gaisā rakstīja zīmes.

- Jūs zināsiet, Akumika atbildēja.

- Un lai aizbildnis jūs sargā, sacīja Inuktiluks, kad būsiet tikuši tur iekšā!

Viņš palīdzēja ceļiniekiem ierausties smailītē.

Toraks pašapzinīgi satvēra airi, taču Rena bija nobažī­jusies. Viņai ar laivām tik lielas pieredzes nebija.

- Kāpēc jūs mums palīdzat? meitene jautāja Baltajām Lapsām.

- Vecajie jūs nepazīst tik labi kā es, Inuktiluks at­bildēja. Kad es visu paskaidroju, viņi vairs nedusmojās. Starp citu, viņš piebilda, ja es nepalīdzētu, jūs tik un tā būtu aizgājuši.

Akumika pētīja Toraka seju.

- Tu kādu esi zaudējis. Tāpat kā es. Ja atradīsi mek­lēto, varbūt paveiksies arī man.

Toraks mirkli domāja, tad parakņājās somā un kaut ko iespieda viņai plaukstā.

- Paņem šos!

Sieviete sarauca uzacis.

- Kas tie tādi?

- Mežakuiļa ilkņi. Biju jau piemirsis, ka tie man at­rodas somā, taču šie ilkņi ir īpaši. Tie piederēja manam draugam. Ziedo tos vējam. Par mums abiem.

Inuktiluks apmierināts norūcās, un Akumikas baltie zobi parādījās starp lūpām pirmajā smaidā, kuru Rena pa šo laiku bija redzējusi.

- Paldies! Lai aizbildnis ir kopā ar jums!

- Un arī ar jums, Rena nočukstēja.

Pēc tam viņi, ar airiem šķeldami melno ūdeni un tu­vodamies atklātajai Jūrai, devās projām, lai sameklētu Vilku.