Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit astotā nodala

TOraks gulēja ar seju uz ledus, un žultaina garša koda viņam mutē.

Ar pēdējiem spēkiem viņš pagrieza galvu un pamanīja, ka Rena atmuguriski kāpjas uz aizas malu un viņai seko dvēseļēdāji. Pēc tam aurodami viņam pāri pārdrāzās dē­moni. Zēns juta, ka tie visiem spēkiem grib atgūt uguns opālu un ka tiem pakaļ dzenas vilki: ziemeļu zemju baltie vilki un Meža pelēkais vilks, kas nenoguris bija tos sa­meklējis sniegājos un tagad drāzās pa ledu, aizslaucīdams visu savā ceļā.

Vilk… puisis mēģināja iečukstēties, taču lūpas ne­klausīja.

Spazmas sagrieza vēderu. Uznāca nelabuma viļņi.

Pirms iestājās tumsa, viņš pamanīja, ka Odžu burve pagriežas un tās žoklis no bailēm ir atkāries. No Jūras šeit bija ieklīdis leduslācis…

…un tagad tas stāvēja uz ledus un nopurināja kažoku. Tas metās virsū ļaundariem, kuri viņa priekšā drebēja un trīcēja.

Odžu burve ar lokā iestiprinātu bultu vilcinājās. Tās skatiens klīda no lāča pie Toraka sakumpušā auguma, un viņas seja sašķobījās niknumā.

Puika! Puika ir garagājējs!

Ar vienu ķepas vēzienu leduslācis viņu aizlidināja pa gaisu; tā piezemējās čaganā ledus gabalu kaudzē. Zvērs rāpās pāri krakšķošajam, melnajam ledum un ieelpoja smaržas, kuras atnesa vējš. Ozolu burvja negantību un Rēnas izbailes. Priekšā pazibēja Sikspārņu burve, un mošķi pašķīrās kā upe. Zvēra kauciens aptumšoja debesis, un auri sadrebināja ledu. Viņš bija neuzveicams!

Toraks juta, ka leduslāča niknums pārņem viņu pašu; asinskāre plūda viņam cauri kā sarkana straume. Viņš centās to pārvarēt…

…taču nesekmīgi.

Viņā mutuļoja alkas nogalināt alkas, kuras viņu bija vadījušas pa asiņainajām pēdām cauri sniegiem. Viņš no­galinās šo medījumu: ļaunos cilvēkus, kuri ielauzušies viņa leduslaukos, un meiteni ar liesmojošajiem matiem! Viņš palīksmosies ar to karstajām, maigajām sirdīm, viņš apēdīs tos visus\

Kāds no ļaundariem leduslāča priekšā vicināja niecīgu ieroci. Viņš nicīgi aizlidināja vīru sānis un nopriecājās par pakritušā sāpju kaucieniem.

Medījums smilkstēja un centās aizbēgt. Viņš metās to gūstīt…

…un viņam priekšā izlēca liels, pelēks vilks. Tas, ilkņus atņirdzis, aizšķērsoja ceļu un rūca.

Lācis niknumā ierēcās. Tas sēca, ar priekšķepām dau­zīja ledu un grozīja galvu, lai neizlaistu vilku no acīm.

Vilks stāvēja kā zemē iemiets un nebija iebiedējams. Tā dzintardzeltenās acis bija pievērstas lācim; tās skatījās stingri un staroja kā saule. Tās iespiedās leduslāča dvēse­lēs un atrada tur Toraku. Vilks pamanīja drauga dvēseles un sauca tās atpakaļ. Ar pēdējiem spēkiem zēns atbrīvojās no asinskāres viņš pazina Vilku un sāka atģist pats sevi. Toraks pakļāva leduslāča garu savai gribai.

Viņa priekšā joprojām locījās Tiazi: tā ieroči bija pa­zuduši un roka lauzta.

Toraks vilcinājās. Tur vārtījās dvēseļēdājs, kas bija at­karīgs no viņa žēlastības: ar vienu kustību to varētu sa­spiest milzīgajos žokļos. Taču tagad tā nebija lāča asinskāre, kas vadīja Toraku: viņš pats gribēja atriebties. Tagad viņš pavēlēs lielākajam pasaules medniekam un nogalinās. Un viņš vēlējās nogalināt. Ozolu burvis bija mocījis Vilku un centies iznīcināt Renu, un novedis līdz nāvei viņa tēvu. Ak, kā Torakam gribējās to nogalināt!

Taču viņam bija pievērstas Vilka dzintara acis; un pēk­šņi Toraks saprata: ja tagad viņš nogalinās dvēseļēdāju, tad pats kļūs līdzīgs vienam no viņiem.

Ar apdullinošu rēcienu lācis vēlreiz pieslējās pakaļkājās un draudīgi izslējās virs Ozolu burvja. Vēlreiz ierēcies, viņš ar priekšķepām nometās uz ledus tā, ka melnas šķē­peles aizlidoja uz visām pusēm. Viņš… to… neaiztiks!

To izlēmis, viņš pamanīja, ka Rena grīļīgā gaitā do­das uz bezdibeņa pusi un gatavojas lēkt. Meitenei nopa­kaļ aizkliboja Sikspārņu burve, izrāva viņai no plaukstas uguns opālu un aizgrūda Renu tālāk no aizas malas ar tādu spēku, ka viņa nokrita.

Nefa ar rūgtu uzvaras prieku acīs pagriezās un uzsauca Torakam, kas gulēja izstiepies uz ledus:

Parāds ir atmaksāts! Pasaki to savam tēvam, kad viņu sastapsi! Parāds ir atmaksāts!

Nefa ielēca aizā, un ar sirdi plosošu kaucienu viņai sekoja dēmoni. Ledus upe iegaudojās, un melnais ledus sakļāvās, uz mūžīgiem laikiem aizvērdams bezdibeni; uguns opāla gaisma nodzisa.