Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

divdesmit septītā nodala

Vilks metās virsū dīvainajam pusaugu bezastainim, taču midzenis aizkrita ciet, un viņš novēlās atpakaļ uz akme­ņiem.

Nelabums astes galā nedeva Vilkam mieru. Viņš riņ­ķoja, līdz pakaļkājas sāka trīcēt tik ļoti, ka nācās apgul­ties. Kažoks šķita karsts un apspīlēts, un ausīs dunēja. Pasauli aizsedza melna migla.

No augšas atskanēja jocīgo bezastainu ķiukstēšana. Vilks apjucis noskurināja ausis. Viņš pazina šīs balsis. Vismaz viņam tā šķita. Taču, kaut gan šie bezastaini iz­klausījās pazīstami, tie oda kaut kā svešādi. Mātīte smar­žoja pēc zivju suņa un ērgļa, bet tēviņš kurš runāja kā Slaikais Bezastainis smirdēja pēc ļaundariem un lielā, baltā lāča. Vai tas bija Slaikais Bezastainis vai ne? To Vilks nezināja. Šo mīklu viņš savā prātā atšķetināt nespēja.

Un tomēr pirms neilga laika viņš barabrāli bija saodis, par to Vilks bija pārliecināts. Viņš saoda to uz Cūskasmēles virskažoka; un, kaut gan tā bija Vilka purnu nosaitējusi ar

nīsto briežādu, viņš prātā gaudoja pēc barabrāļa. Un vienu mirkli tik īsu kā visžiglākais kampiens viņš sadzirdēja atbildi, un barabrāļa jauko, zemo kaucienu skaņas noglās­tīja Vilka kažoku kā maiga elpa.

Tad no jauna uzmācās melnā migla un brīnišķīgos kau­cienus nomainīja lāča muļķīgie rēcieni. "Es esmu izsalcis!" leduslācis ārdījās. "Izsalcis! Izsalcis!" Kā visiem lāčiem, arī šim bija grūtības ar runāšanu, tāpēc tas nemitīgi daudzi­nāja vienu un to pašu.

Troksnis virs galvas. Vilkam acīs iedzēla gaisma. De­guna priekšā kārdinoši piezemējās bērza tāss; viņš kāri uzlaizīja mitrumu. Dīvainie bezastaini viņu aplūkoja. Vilks samanīja abu mulsumu un bailes. Patlaban pusaugu bez­astainis bija noliecies bedrē gandrīz viņam pa kampienam un klusi smilkstēja: "Barabrāli! Tas esmu es!"

Šī balss… tik pazīstama. Tik mierinoša Vilka sāpošajai galvai kā vēsi dubļi jēliem ķepu spilventiņiem.

Bet varbūt Vilks ir citā pasaulē? Tajā, kurā viņš nonāk, kad ir aizmidzis. Varbūt pamodies viņš atkal būs viens smirdīgajā migā…

Vai varbūt tas ir vēl viens ļauno bezastainu triks?

Pusaudzis no jauna noliecās pār bedri. Vilks pamanīja īso vilnu uz tā galvas tā bija daudz īsāka nekā Slaikajam Bezastainim. Bet viņš redzēja arī mīļo, plakano seju un spožās vilka acis.

Vilks apjucis paošņāja kailo ķepu, kas sniedzās viņam pretim. Tā mazliet smaržoja pēc Slaikā Bezastaina, bet vai tas bija tiesa? Vai viņam tā jānolaiza? Vai arī tajā jākož?

Vilks draudīgi ieņurdējās, un Toraks atrāva roku. Viņš tevi nepazīst, Rena sacīja.

Puisis sažņaudza dūres.

- Gan pazīs.

Viņš vērās šaurajā, netīrajā bedrē. Dvēseļēdāji par to samaksās. Toraks bija gatavs atriebībai veltīt visu atlikušo dzīvi un likt tiem samaksāt par pārestību, ko tie nodarī­juši Vilkam.

- Cik laika ir mūsu rīcībā? Rena jautāja, atsaukdama Toraku tagadnē. Kur ir dvēseļēdāji?

Zēns papurināja galvu.

- Mēs esam pārāk tālu no akmens meža, lai tie mūs sadzirdētu, un, spriežot pēc tā, ko teica Sešru, viņi tagad atpūtīsies. Nedomāju, ka viņi šeit ieradīsies ātrāk… ātrāk par rītdienu, kad būs atvēruši durvis. Taču tas ir tikai minējums.

Rena drūmi pamāja ar galvu.

- Viens gan ir skaidrs. Kamēr Vilks ir šādā stāvoklī, mēs tālu netiksim. Mums vajadzīga pārtika un zāles. Tūlīt.

Atvērusi savu pārtikas maisiņu, viņa no tā izņēma ga­balu taukuma un iemeta to bedrē. Vilks metās virsū ba­rībai un norija to vienā kampienā.

- Jauki, ka tu iedomājies atnest ēdamo, Toraks sa­cīja.

- Tas vēl nav viss, Rena teica. Viņa aiz aukliņas iz­vilka no somas bērza tāss cibiņu, piepildīja to ar mazām, tumšām lodītēm, kuras sadabūja savā ārstniecības augu kulē, un ielaida to alā. Vilka melnais deguns noraustījās, dzīvnieks pieslējās kājās un apošņāja guvumu.

- Brūklenes, Rena paskaidroja.

Toraks pirmo reizi pa ilgiem laikiem plati pasmaidīja. Viņa skatiens atgriezās pie Vilka, un smaids apdzisa.

- Viņš atkopsies. Vai ne?

Zēns redzēja, ka draudzene cenšas savilkt lūpas uz­mundrinošā smaidā.

- Bet… Rena, viņš stomījās, nevar taču būt tik slikti.

Paņēmusi sprakšķošo lāpu, meitene pacēla to virs bed­res.

- Paskaties uz vina asti!

>

Vilks nikni ierūcās. "Turieties pa gabalu!"

Puisi sāka kratīt drebuļi. Vilka pinkainās, sudrabotās astes gals bija pārklājies ar sakaltušām asinīm, taču tas Toraku tik ļoti nebiedēja. Vainīga bija glumā, zaļi melnā miesa, kas šur tur vīdēja uz astes cauri kažokam. Tā smir­dēja pēc puvekļiem.

- Tā ir melluma kaite, Rena sacīja. Tā viņu saindē. Slimības tārpi Vilku grauž no iekšpuses.

- Bet, ja mēs viņu dabūtu laukā sniegā, varbūt viņam kļūs labāk…

- Nē, Torak, nē! Mums slimība jāaptur tagad vai arī būs par vēlu.

Zēns saprata, ko viņa ar to domā, taču nespēja skatīties patiesībai acīs.

- Skaidrs, ka tu spēsi to vērst par labu! Galu galā tu zini burvestības.

- Ja es to varētu, vai tu domā, ka kaut ko nebūtu jau darījusi? Torak, viņš iet bojā! Tu to zini! Rena ieskatījās draugam acīs. Ir tikai viena izeja. Mums jānocērt viņam aste.

Tu zini, ka man taisnība, Rena atkārtoja, taču re­dzēja, ka Toraks viņas vārdus laiž gar ausīm.

Meitene bailīgi atskatījās pār plecu. No dvēseļēdājiem pagaidām nebija ne vēsts.

Viņa no jauna pievērsās Torakam.

- Vai tu man uzticies? Rena jautāja.

- Ko?

- Vai tu man uzticies?

- Protams.

- Tad tev jāzina, ka es saku taisnību. Tagad pastāsti to viņam! Pasaki Vilkam, kas mums jādara, lai viņš at­labtu!

Toraks brīdi vilcinājās, bet tad lēnām iekāpa bedrē un kaut ko klusi runāja vilku valodā.

Vilks pacēla galvu un draudīgi ierūcās. Rēnai par izbai­lēm, draugs to neņēma vērā. Viņš bija nometies kņūpus un raudzījās Vilkā ar stingru, bet maigu skatienu.

Dzīvnieka spalvas uz skausta bija sabozušās un ausis pieglaustas.

Pēkšņi viņš metās uz priekšu un kampa plaukstas tiesu no Toraka deguna. Varenie zobi noklakšķēja gaisā, un troksnis atbalsojās alā.

Zēns nolieca galvu vēl zemāk un ošņāja Vilka melnās lūpas.

Tas turpināja ņurdēt un vēroja Toraku ar melnām, draudīgām acīm.

Toraks atkāpās un piecēlās kājās.

- Viņš nesaprot, zēns truli teica.

- Kāpēc?

- Es… es neprotu to pateikt izskaidrot, ka viņam kļūs labāk. Jo vilku valodā nav nākotnes.

- Ak, Rena nopūtās.

Meitene lēnām izvilka cirvi, kas bija aizbāzts aiz viņas jostas, cirvi, par kuru Rēnai bija pārliecība, kāda viņai šad tad radās, ka tas noderēs.

- Nem!

Toraks neatbildēja. Viņš lūkojās uz cirvi.

- Mēs vienīgi nocirtīsim astes galiņu, Rena drošināja. Tik garu kā tavs īkšķis.

Viņa norija siekalas.

- Torak, tev tas jādara. Viņš ir tavs barabrālis.

Zēns paņēma cirvi. Pasvārstīja to rokā.

Vilks pacēla galvu un, ribām smagi cilājoties, novēlās uz sāniem.

Toraks sasprindzināja kājas un pacēla cirvi.

Rēnai kļuva nelabi. Šī bija sirmās Balto Lapsu sievas vīzija.

Puisis lēnām nolaida cirvi.

- Es nespēju, viņš nočukstēja. Un paraudzījās augšup uz Renu ar valgām acīm. Es nespēju.

Pēc īsa pārdomu mirkļa meitene iekāpa bedrē. Viņai tik tikko pietika vietas blakus Torakam. Rena izņēma cirvi no drauga rokas.

Vilks paskatījās Renā ar piemiegtām acīm un atkaili­nāja biedējošus ilkņus.

- Mums vajadzētu aizsiet viņam purnu, Rena iero­sināja.

- Nē, Toraks iebilda.

- Viņš iekodīs!

- Nē! puisis nikni atkārtoja. Ja es tagad aizsiešu viņam purnu, Vilks nodomās, ka es neesmu labāks par dvēseļēdājiem! Ja es ticēšu, ka viņš man nekodīs, tad var­būt varbūt viņš mums ļaus sev palīdzēt.

Uz mirkli abi saskatījās. Rena drauga sejā redzēja no­teiktību un saprata, ka viņš būs nelokāms.

- Es neļaušu viņam tev kost, Toraks sacīja un no­stājās starp Renu un Vilka žokļiem. Kad puisis nometās ceļos, dzīvnieks apošņāja viņa pirkstus un pēc tam no jauna apgūlās.

Ar kreiso roku zēns glāstīja pūkaino kažoku starp Vilka ausīm un pusčukstus smilkstēja tam ausī mierinošus vār­dus. Viņa labā roka tikām maigi virzījās pa Vilka sāniem un gurnu. Kad tā sasniedza astes pamatni, dzīvnieks sa­vieba purnu un ieņurdējās.

Toraka plauksta lēni turpināja kustēties pa asti.

Vilks ierūcās, un viss viņa ķermenis nodrebēja.

Toraks sastinga.

Viņš pavirzīja pirkstus vēl mazliet tālāk, kamēr tie gan­drīz pieskārās slimajai vietai. Toraks ar plaukstu aptvēra dzīvnieka asti un piespieda to pie zemes.

Vilks žilbinošā ātrumā rāvās uz priekšu un saķēra otru puiša delnas locītavu zobos. Tie cieši satvēra roku kā ska­vās un dziļi iespiedās ādā, taču to nepārplēsa, bet kauls jebkurā mirklī varēja tikt pārkosts.

Rena aizturēja elpu. Reiz viņa tika redzējusi, kā Vilks pārkož aļņa stilba kaulu. Viņš spētu sapluinīt Toraka roku kā stibu.

Vilka lielās dzintara acis raudzījās Torakā: dzīvnieks gaidīja, ko viņš darīs.

Kad puisis uztvēra Vilka skatienu, viņa seja noplūda ar sviedriem.

- Sagatavojies! viņš teica Rēnai.

Meitene ciešāk satvēra cirvja kātu ledainajos pirkstos.

Toraks nenovērsa skatienu no Vilka.

- Dari to! viņš uzsauca.

vilkam joprojām smeldza aste, taču šīs sāpes bija tīras un nelabums bija pārgājis.

Arī melnā migla bija pagaisusi un kopā ar to pēdējās viņa šaubas. Šis pusaugu tēviņš patiešām bija Slaikais Bezastainis.