Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit sestā nodala

Vilks jutās ta, it ka būtu saplēsts gabalos.

Viņam bija jāatrod baramāsa. Un jāizglābj barabrālis no sliktajiem bezastainiem. Un mošķi bija jāiedzen atpa­kaļ pazemē. Taču Vilks to nespēja paveikt viens; viņam bija vajadzīga palīdzība. Tā bija iegūstama tikai vienā vienīgā veidā. Tas bija bīstami: visbīstamākais, ko Vilks jebkad varētu uzsākt. Bet vajadzēja mēģināt.

Viņš lēkšoja cauri vizošajai tumsai. Debesīs Spožābaltā-acs bija paslēpusies, taču tās daudzie mazie kucēni apgaismoja ceļu.

Skriedams Vilks domāja par Slaiko Bezastaini, un šīs jūtas viņam no jauna lika bažīties. Vai barabrālis zināja, kāpēc Vilks aizgāja? Vai tas gaidīs, līdz viņš atgriežas, vai arī nomaldīsies un kritīs par laupījumu lielajam ūde­nim?

Domāt par to bija pārāk satraucoši, un tādēļ Vilks pie­vērsās skaņām un smaržām, kuras atnesa vējš. Baltie te­teri, klusītēm čubinādamies, iekārtojās savās ligzdās.

Priekšā dārdēja Lielais-baltais-aukstums. Viņš saoda baramāsas spīvo, pazīstamo smaržu.

Vilks lēkšoja, sekodams smaržai. Dzīvnieks zināja tā jāatrod, pirms viņš devies pēc palīdzības pret mošķim, kaut gan nezināja kāpēc; viņš vienīgi to juta savā skaustā ar pārliecību, kāda viņu laiku pa laikam piemeklēja.

Vilks uzskrēja stāvā, mirgojošā kalna nogāzē un vir­sotnē apstājās. Un paskatījās lejup. Tur lejā tumsā viņa gulēja.

Vilka degunu sasniedza jauna smaka; tā kutināja ķepu spilventiņus, un spalva sabozās. Dēmoni. Cauri locekļiem izskrēja vēlme tiem uzbrukt. Bet drusku vēlāk. Viens viņš tos nespēj pieveikt.

Pagriezies uz vienas ķepas, Vilks aizskrēja pa to pašu ceļu atpakaļ lai meklētu palīdzību.

Tuvojās nakts, taču Vilks nenoguris lidoja pāri Spožajam-mīkstajam-aukstumam. Viņš nonāca dīvainā zemē, kur nokaltuši vītoli vējā čabināja sausas lapas. Vilks no auļiem pārgāja uz rikšiem.

Bara vadoņa smarža bija svaiga, spēcīga un asa. Tā Vilkam pastāstīja, ka svešajiem vilkiem nesen veicies me­dībās un bars nav tālu.

Vilks pieplaka pēdām, lai pastāstītu tiem, ka ir ieradies šajos medību laukos ar nolūku un apzināti. Viņš cerēja, ka tādējādi tie kļūs drīzāk ziņkārīgi, nevis dusmīgi, taču īstas pārliecības par to nevarēja būt. Viņš nezināja, kā tie uzvedīsies, bet galvenais kas padomā bara vadonim. Vilki sa­vas robežas sargā nikni un reti atļauj savos medību laukos ieklīst vientuļiem svešiniekiem; un vēl retāk atgadās, ka bars tos pieņem kā savējos kā tad, kad Vilks pievienojās baram Pasaules Gara kalnā, bet Slaikais Bezastainis bezastainu baram, kas smaržoja pēc kraukļiem.

Smarža kļuva stiprāka, tātad tie vairs nevarēja būt tālu. Ilgi vairs nebūs jāgaida.

Patiešām.

Starp vītoliem parādījās balti vilki, kas lēkšoja tādā ātrumā, ka pat Vilks bija pārsteigts. Tas bija liels bars, un, tāpat kā Meža vilki, tie skrēja vadoņa pēdās; tie bija mazliet strupāki par Meža vilkiem, bet druknāki gan. Vil­kam šķita, ka tie ir ļoti, ļoti stipri.

Viņš stāvēja pavisam rāms un gaidīja, līdz tie pienāk tuvāk. Sirds krūtīs dauzījās, bet galvu un asti Vilks turēja augstu paceltu. Viņš nedrīkstēja izskatīties nobijies.

Tie tuvojās pāri Spožajam-mīkstajam-aukstumam.

Vadonis atskatījās pār plecu un bars ielenca Vilku ciešā lokā.

Tie stāvēja klusumā. Kažoki mirdzēja Spožās-baltāsacs gaismā, un elpa cēlās gaisā kā migla. Pat viņu acis izskatījās sudrabainas.

Vilks aizturēja elpu, lai izskatītos mierīgs.

Bara vadonis bargi nāca tuvāk. Tas bija saspicējis ausis, saslējis asti un sabozis spalvu, cik vien tas bija viņa spē­kos.

Vilks pieglauda ausis bet tikai mazliet. Arī viņš bija sabozies, taču ne tik daudz kā vadonis, un arī aste nebija pacelta tik augstu. Par daudz un viņš izskatītos izaici­nošs; par maz un tie viņu noturētu par mazdūšīgu.

Bara vadonis stingri raudzījās Vilkam garām: tas bija pārāk lepns, lai ieskatītos viņam acīs.

Vilks pagrieza galvu sānis un nolaida acis.

Vadonis pievirzījās tuvāk, bet joprojām stāvēja lēciena attālumā no Vilka degungala.

Tik tikko uzdrīkstēdamies ievilkt elpu, Vilks stāvēja savā vietā. Viņš ievēroja rētas uz vadoņa purna un sa­plēsto ausi. Šis bija vilks, kas izcīnījis daudz cīņu… un visās uzvarējis.

Vadonis pienāca vēl dažus soļus tuvāk un paošņāja Vilkam zem astes, bet tad arī mizu pinumu, ar kuru bija apsaitēts astes gals. Tas atlēca atpakaļ un pārsteigts noskurināja ausis. Pēc tam bara vadonis piebāza Vilkam klāt purnu. Pavisam tuvu, bet tā, lai neaizskartu: viņš ieelpoja Vilka smaržu.

Arī Vilks dziļi ievilka elpu un sajuta vadoņa spēcīgo, svaigo aromātu, bet baltie vilki klusumā stāvēja abiem apkārt.

Vadonis pacēla priekšķepu… un pieskārās Vilka ple­cam.

Vilks saspringa.

Nākamajā mirklī viss tiks izlemts. Vai nu tie viņam palīdzēs… vai arī saraustīs gabalos.