Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit otra nodala

Toraks un Rena ātri īrās uz priekšu, un pēc brīža at­vieglojums, ka viņi spējuši izbēgt no alas, uzlaboja viņiem garastāvokli. Jauki bija atrasties ārā, kur mirdzēja ledus, debesis un Jūra, un klausīties Vilka īsajos, uzmundrino­šajos kaucienos "Esmu šeit! Esmu šeit!", kas nāca no austrumiem, un nogaudot atbildi.

- Tagad šie mūs vairs nenoķers! Rena priecājās.

Viņa izstāstīja Torakam, kā tika sagraizījusi dvēseļ-

ēdāju smailītes, un viņš smējās. Vilks bija brīvībā, un viņi devās atpakaļ uz Mežu. Šķita, ka dvēseļēdāji un dēmoni ir tālu projām.

Tad spēji mainījās laiks. Krama melni mākoņi aizklāja sauli. No Jūras pacēlās migla. Torakam no paguruma sāka sāpēt galva. Airis rokās kļuva smags.

- Mums jāatpūšas, Rena teica. Ja ne, mēs apgāzīsimies vai ietrieksimies ledus kalnā.

Pārāk nomocījies, lai runātu, zēns pamāja ar galvu.

Lai izceltu no ūdens smailīti, aizvilktu to pāri ledum aisberga aizsegā, ar krastmalā atrastiem mietiem to no­stiprinātu un, saraušot virsū sniegu, izveidotu no laivas pagaidu mitekli, bija vajadzīgi visi viņu spēki.

Strādādams Toraks atcerējās pēkšņo apskaidrību, kas bija nākusi pār Odžu burvi.

"Kas tu esi?" tā tika vaicājusi.

Kad Toraka dvēseles centās nokļūt atpakaļ viņa ķer­menī, burve alu labirintā tās bija sajutusi; varbūt tā pat bija uzminējusi, ka viņš ir garagājējs.

Tālumā atskanēja ūpja nopūtas.

Rena ar sniegainiem dūraiņiem pārtrauca darbu. Viņas seja kļuva saspringta.

- Tie nāk mums pakaļ, meitene teica.

- Es zinu, sacīja Toraks.

Ūpja nopūtas kļuva dzirdamas tuvāk.

Zēns pētīja debesis, bet redzēja vienīgi miglu.

Rena jau bija ieraususies miteklī, un viņš uz ledus pa­lika viens. Vēja gaudošana un lūstošā ledus duna izklausī­jās nedabiski skaļa. Torakam sāpēja galva un sūrstēja acis. Pat laiva un ledus kalns izskatījās dīvaini izplūduši.

Ar acs kaktiņu Toraks pamanīja kādu kustību.

Viņš apcirtās apkārt.

Starp ledājiem pazibēja kaut kas mazs un melns.

Puisim izkalta mute. Dēmons?

Viņš gribēja, kaut šeit būtu Vilks. Taču gaudošana ne­bija dzirdama jau kopš pusdienlaika.

Izvilcis tēva dāvināto nazi, Toraks devās uz priekšu.

Aiz ledus kalna neviens neslēpās. Bet viņš taču bija to redzējis.

Zēns iebāza nazi makstī un palīda zem laivas. Rena jau bija ieritinājusies guļammaisā. Toraks viņai par redzēto neko neteica.

Abi bija tā pārguruši, ka nespēja iepildīt gaismeklī trānu un norīt vairāk par pāris kumosiem sasalušas roņa gaļas.

Rena tūdaļ aizmiga, bet Toraks gulēja nomodā un do­māja par tumšo apveidu, kas bija lēkājis no kupenas uz kupenu.

Dēmoni bija tur ārā. Viņš juta, kā tie vārdzina viņa garu, nomāc drosmi un laupa cerības.

"Un tā ir mana vaina," viņš prātoja. "Es kļūdījos, un tagad tie ir brīvībā. Viss velti."

Viņš pamodās stīvs un smagnējs. Šķita, ka acīs kāds iebēris smiltis. Toraks spēja izdomāt vienu vienīgu iemeslu, kāpēc būtu jāceļas augšā. Dēmoni bija brīvībā. Turēties tiem pretim nebija nozīmes.

Ārpusē Rena jau rosījās sniegā. Kāpēc jātaisa tāds troksnis? Vai tad draudzene nesaprot, ka ikviena skaņa ieduras viņam galvā kā lāsteka?

Lai novilcinātu došanos ārā, Toraks pārbaudīja, kas palicis pāri no viņa mantības. Steigā viņš bija pametis cirvi un loku, taču ādas dzeramtrauks joprojām karājās kaklā, posa maciņš un zāļu maisiņš pie jostas, un tēva nazis bija drošībā makstī. Naža rokturis šķita dīvaini silts. Varbūt tā bija zīme? Droši vien vajadzētu pajautāt Rēnai. Taču tas viņai ļautu padižoties ar savām zināšanām, kas bija daudzkārt plašākas nekā Torakam. Šī doma puisim uzdzina nepamatotu īgnumu.

Kad ilgāk vilcināties vairs nebija iespējams, viņš līda laukā.

Pa nakti Pasaules Gara elpa bija aprijusi pasauli. Tā bija paņēmusi visu: ledu, Jūru. Vējš bija mitējies. Bezvējā aukstums nebija tik svelošs, taču lūstošā ledus duna nāca tuvāk.

"Tieši tas, kas vajadzīgs," Toraks nosprieda. "Tuvojas atkusnis."

- Tu izskaties briesmīgi, Rena viņam uzsauca. Tavas acis… tu nebiji uzlicis saulessargu.

- Zinu, Toraks atņurdēja.

- Kāpēc?

Viņas balss bija tik kaitinoša. Vienmēr viņa māca, kas jādara. Un Rena, protams, saulessargu bija valkājusi visu dienu, jo viņa nekad neko neaizmirsa.

Durstīgā klusumā abi nojauca patvērumu, aiznesa laivu līdz ūdenim un atgriezās, lai savāktu mantas.

- Labi gan, ka es iedomājos sagriezt viņu smailītes, Rena lielījās, citādi tie mūs tagad būtu jau panākuši.

- Smailītes var salabot, Toraks dzēlīgi noteica. Uz ilgu laiku tu viņus neesi aizkavējusi.

Rena iespieda dūres gurnos.

- Šķiet, tu vēlies pateikt, ka man to vajadzēja izdarīt pamatīgāk? Zini, man nebija laika, jo vajadzēja iet glābt tevi!

- Tu mani neizglābi, Toraks nospļāvās.

Rena nosprauslājās.

Lai dotu viņai iemeslu turpināt īgņoties, puisis izstās­tīja, kāpēc viņiem seko dvēseļēdāji: par iemiesošanos lācī un par to, ka Sešru bija sajutusi viņa dvēseles.

Rēnai pavērās mute.

- Tu iemiesojies lācī? Un man to nestāstīji?

- Nu, es stāstu tagad.

Meitene klusēja.

- Tik un tā tu maldies, viņa pēc brīža teica. Viņi mums seko cita iemesla dēļ.

- Ak tā? Kas liek tev būt tik pārliecinātai?

- Uguns opāls. Es to paņēmu. Tāpēc tie dzenas mums

pakaļ.

- Kāpēc tu man nepateici!? Toraks kliedza.

- Es stāstu tev patlaban. Pirms tam nebija laika.

- Laika bija diezgan! viņš bļāva.

- Nekliedz uz mani!

Toraks purināja galvu.

- Ne tikai dvēseļēdāji mums seko, bet arī ļaunie gari!

- Es to esmu labi noslēpusi, Rena aizsargājās. Man ir zālītes, un tas glabājas gulbja ādas maciņā, kuru man uzdāvināja Tanugeaka.

Toraks pameta augšup rokas.

- Un tev šķiet, ka no tā ir kāds labums? Kā tu vari būt tāda muļķe?

- Kā tu vari būt tik stulbs? Tu taču iemiesojies ledus­lācī!

Rēnas balss aizskanēja pāri ledus laukiem. Klusums, kas iestājās pēc tam, bija vēl skaļāks. Viņi stāvēja un nikni skatījās viens otrā, krūtīm smagi cilājoties.

Toraks ar plaukstu pārbrauca pār seju, it kā tikko būtu pamodies.

- Ko mēs darām? viņš brīnījās.

Rena papurināja galvu, lai tā noskaidrotos.

- Vainīgi mošķi. Tie liek mums strīdēties, viņa ap­klusa un tad turpināja: Man šķiet, ka tie spēj saost uguns opālu. Vai arī sajust.

Puisis palocīja galvu.

- Laikam gan.

- Nē, es gribēju teikt, ka patiešām to zinu, viņa iekoda apakšlūpā. Es naktī dzirdēju trokšņus.

- Kādus trokšņus?

Rena nodrebēja.

- Es negulēju, bet sargāju mūs abus. Tad es izdzirdēju Vilku. Viņš gaudoja tā, it kā gatavotos doties medībās. Pēc tam skaņas apklusa.

Toraks paspēra dažus soļus, bet pēc tam no jauna pa­griezās pret Renu.

- Mums jātiek no tā vaļā.

- Bet kā? Mums tas būtu jānoslēpj zemē vai zem ak­mens, taču šeit ir tikai ledus.

Abi drūmi skatījās viens otrā.

Meitene atvēra muti un gribēja kaut ko sacīt…

…un griezīgs krakšķis pāršķēla gaisu, bet uz ledus plaukstas platumā no Rēnas zābakiem parādījās tumši melna zigzagveida plaisa.

Viņa lūkojās uz leju pie savām kājām.

Ledus pēkšņi sašūpojās, un Rena atmuguriski pastreipuļoja atpakaļ.

Melnā plaisa pa to laiku bija kļuvusi tik plata kā aira lāpstiņa.

- Paisums? Toraks neticīgi jautāja.

Šķita, ka laiks ir apstājies. Pēkšņi Toraks apjēdza, ka stāv uz viena ledus gabala, uz kura izvilkta laiva ar pār­tikas krājumiem, bet Rena atrodas uz otra, kas peld pro­jām.

- Lec! viņš uzsauca.

Ledus gabals, uz kura stāvēja meitene, sašūpojās. Viņa sasprindzināja kājas, lai nenokristu.

- Lec! Toraks iesaucās vēlreiz.

Rēnas seja no bailēm bija pārakmeņojusies.

- Es nevaru. Par vēlu! viņa atsaucās.

Tas bija tiesa. Plaisa bija jau vairāk nekā divus soļus plata.

- Es sadabūšu laivu, Toraks uzsauca.

Viņš metās skriet pa ledāju uz smailītes pusi, paklupa, tad pieslējās kājās. Kas noticis ar redzi? Kāpēc viss, ko viņš dara, notiek tik lēni?

Viņš gandrīz jau bija sasniedzis laivu, kad tā sašūpo­jās, sazvārojās un majestātiski ieslīdēja no ledus ūdenī. Iekliegdamies Toraks gribēja mesties tai pakaļ, taču viļņi to aiznesa tālāk, kur viņš laivu vairs nevarēja sasniegt. Toraks niknumā iegaudojās, bet Jūrasmāte iešļakstīja pui­sim sejā sāļo ūdeni un smējās.

- Torak! Rēnas balsi centās apslāpēt migla.

Viņš piecēlās un ar šausmām ieraudzīja, cik tālu drau­dzene jau aiznesta.

- Torak!

Zēns aizskrēja pie ledus gabala malas, taču nebija viņa spēkos palīdzēt: viņš varēja vienīgi bezpalīdzīgi nolūko­ties, kā Jūra aiznes Renu un viņu ieskauj Pasaules Gara elpa.

Pēc tam visapkārt iestājās viens vienīgs klusums.