Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena izspruka no šaurās alas un ar galvu pa priekšu iegāzās kupenā.

Pēc sasmakušās alas aukstums iedūra plaušās kā ar nazi. Viņa nepievērsa tam uzmanību. Meitene apvēlās uz plikās muguras un raudzījās zvaigžņu ņirbā.

Kaut kur augstu virs galvas ieķērcās krauklis. Rena nočukstēja kvēlus pateicības vārdus un viņas ģints aiz­bildnis atsaucās, brīdinādams, ka viss vēl nav galā.

Zobi klabēja. Viņa ātri atdzisa. Piecēlusies kājās, Rena atklāja, ka nespēj atrast, jaku, kamzoli un dūraiņus, kurus sev pa priekšu bija izgrūdusi no alas.

Pēc ilgstošas un bezcerīgas meklēšanas meitene pār tiem paklupa. Rena uzvilka apģērbu, un tas viņu acumir­klī sasildīja. Viņa svētīja Balto Lapsu sieviešu prasmi.

Pāri debesīm steidzās mākoņi, un virs galvas Rēnai mirdzēja zvaigznes. Ne miņas no Pirmā Koka. Un arī ne vēsts no mēness.

Kur palicis mēness? Jauns mēness taču vēl nebija iestājies!

Bet varbūt bija gan? Drebēdama Rena saprata, ka viņai nav sajēgas, cik ilgs laiks aizvadīts pazemē. Viņa raudzījās ēnainajā kalna siluetā. Toraks un Vilks bija kaut kur tur iekšā, nolemti upurēšanai, kad iestāsies jauns mēness. Un tas jau bija iestājies.

Viņai vajadzēja abus atrast. Vajadzēja doties atpakaļ.

Kad acis aprada ar zvaigžņu skopo gaismu, Rena sa­prata, ka nepazīst apkārtni. Viņas priekšā kā melns cau­rums vīdēja šaurā ala, taču akmens stabs vai ieeja Odzes acī nebija manāma: vienīgi kupenās sadzīts sniegs un ogļu melnas klinšu sienas. Pēc visa spriežot, viņa atradās kalna pretējā pusē.

Meitene izmisīgi taustījās uz priekšu paklupa un iegāzās kupenā.

Ļoti stingrā kupenā ar kaut ko cietu apakšā.

Pieslējusies uz ceļiem, Rena sāka atraust sniegu.

Smailīte. Nē. Divas smailītes abas lielākas nekā tā, kuru viņiem bija iedāvinājuši Baltās Lapsas, turklāt ap­gādātas ar airiem, harpūnām un virvi. Dvēseļēdāji bija padomājuši par visu. Izvilkusi nazi, Rena abām laivām pāršķēla dibenu. Tā. Paskatīsimies, cik tālu jūs tagad tik­siet!

Dziļi zem kalna atskanēja duna.

Meitene pieskrēja pie šaurās alas. Atkal šis troksnis: tur neapšaubāmi rēca leduslācis. Viņa atcerējās, kā dvē­seļēdāji slepkavnieciski skandēja: "Lācis spēkam…"

Rēcieni apklusa. Rena centās ieklausīties, taču no tum­sas plūda vienīgi siltums un nelabā sikspārņu smaka. Viņa iztēlojās Toraku vienu pret dvēseļēdāju varenību. Viņai draugs bija jāatrod.

Rena domāja ātri. Pa šauro alu viņa nemitīgi bija rāpusies uz augšu. Tam vajadzētu nozīmēt, ka tagad viņa ir augstāk kalnā nekā tad, kad bija uzsākusi ceļu.

- Tad galvu uz leju\ meitene iesaucās.

Viņa skrēja, iestiga kupenās, rausās no tām ārā un traucās pa kalnu uz leju, vienmēr tikai uz leju.

Ar elpu aizraujošu pēkšņumu parādījās klintsradze; Rena tai apjoza apkārt un tur jau stāvēja akmens stabs, bet aiz tā Odzes acs. Meitene nebija spējusi iedomāties, ka reiz tik ļoti priecāsies to ieraudzīt.

Alas ieeja bija noslēgta ar akmens bluķi, kuru tai priekšā bija piebīdījis Ozolu burvis. Bet varbūt Rena spētu to pavirzīt vien tik, lai spētu ielīst iekšā?

Viņa atspiedās pret klintsbluķi ar plecu un grūda. Tikpat labi viņa būtu varējusi mēģināt izkustināt kalnu.

No bluķa apakšējās malas, kur tā gluži labi nepiegulēja alas ieejai, cēlās tvaiks. Rena centās izspraukties caur šo spraugu. Tā būtu pietiekami liela Vilkam, taču viņai pie­trūka pāris pirkstu platuma tiesas.

Kamēr Rena stāvēja alas priekšā, klusi kā sniegs pār viņu nāca atklāsme. Bija tikai viens atpakaļceļš. Tas, pa kuru viņa bija tikusi laukā.

- Es to nespēju, meitene čukstēja. Sasalusī elpa pār­dabiski virpuļoja tumsā.

Viņa aizskrēja augšup pa taku un elsodama apstājās šaurās alas priekšā. Tā bija niecīga. Maza, nežēlīga mutīte, kas gaidīja, kad varēs Renu aprīt.

Viņa atmeta galvu.

- Es nespēju\

Pēkšņi viņai sejā iespīdēja mēnesgaisma.

Rena pamirkšķināja acis. Viņa bija kļūdījusies. Jauns mēness vēl nebija iestājies. Vēl ne. Tur augšā, jāšus uz mākoņiem, vidēja šaura aploce sudrabotāka par sud­rabu: pēdējais kumoss, kuru Debesu Lācis vēl nebija pa­spējis notiesāt. Viņas rīcībā bija vēl viena diena. Tāpat kā Torakam un Vilkam.

Skatīdamās augšup tīrajā, vienmērīgajā gaismā, Rena juta, ka viņas sirdī atgriežas drosme. Mēness bija mū­žīgais medījums: kopš neatminamiem laikiem slīdēdams pa debesīm, tas allaž tika noķerts un apēsts, bet vienmēr atdzima no jauna un vienmēr uzticami apgaismoja ceļu medniekiem un medījumam pat visdziļākajā ziemā, kad saule bija nomirusi. Lai kas arī notiktu, mēness vienmēr atgriežas. Viņa ņems no tā piemēru.

Lai nebūtu laika pārdomāt, Rena pa taku aizskrēja līdz dvēseļēdāju ragavām, kur abi ar Toraku bija noslēpuši iedzīvi. Par laimi, nebija snidzis, un viņa it viegli atrada savu somu.

Vispirms meitene apēda dažus kumosus roņu tauku, no kuriem kaut cik atguva spēkus. Pēc tam viņa ielika pār­tikas kulē mazliet taukuma Torakam un Vilkam, aizbāza aiz jostas cirvi un sabāza savā zāļu somā visu, kas varēja būt noderīgs ceļā. Tad viņa aizskrēja atpakaļ uz šauro alu.

Kamēr Rena vilka pāri galvai virsjaku un kamzoli, ko saritināja tik cieši, cik vien iespējams, aukstais gaiss sā­pīgi dūra krūtīs. Sviedri uz viņas ādas acumirklī sasala, taču meitene to neņēma vērā un piesēja dūraiņu auklas vienu galu apģērba vīstoklim, bet otru savam elkonim, lai rāpojot drēbes varētu vilkt aiz sevis. Viņa atļāvās pē­dējo reizi paskatīties uz mēnesi un nomurmināja tam īsu pateicības lūgsnu.

Vējš koda kaulā, taču alas šķebinošais siltums šķita vēl ļaunāks. Kad Rena ierāpās tumsībā, viņai kaklā sakāpa

bailes. Meitene tās apslāpēja.

"Vienreiz tu to jau izdarīji," viņa sevi drošināja. "Tu spēj to paveikt vēlreiz."

Rena nolieca galvu un sāka rāpties.

Viņa nespēja iedomāties, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atrastu ceļu atpakaļ. Atpakaļ caur šauro alu, kuras sienas nemitīgi mācās virsū, atpakaļ caur pēdējo biedējošo sašau­rinājumu uz akmens mežu, kur, lai cik tas būtu dīvaini, nebija neviena dvēseļēdāja: tikai lāpu šaudīgā gaisma un uz sienas drūms sarkanu plaukstas nospiedumu aplis, kas Rēnai lika pārbīties līdz nelabumam.

Kaut kas varbūt ģints aizbildnis, kas vēcināja spār­nus augstu gaisā, vadīja viņu garām pagriezieniem, līku­miem un pāri nepamanāmām bedrēm, līdz beidzot Rena nonāca telpā, kur valdīja neciešama smirdoņa un pie sie­nas plaiksnīja piloša lāpa.

Vina atradās zemā tunelī ar asinssarkanām sienām, no kura atzarojās mazākas alas, kas bija nosprostotas ar akmens bluķiem. Aiz tiem bija dzirdama nagu skrapstēšana, un Rena saprata, ka nonākusi vietā, kur ieslodzīti "ziedojumi".

Torak? viņa čukstēja.

Atbildes nebija, taču skrapstēšana pieklusa.

Vilk?

Joprojām nekā. Taustīdamās ar rokām, meitene de­vās tumsā. Lāpa palika aiz muguras, atstādama viņu bez gaismas, un Rena paklupa pret kaut ko, kas gulēja uz grīdas.

Viņa nokrita, palika guļam zemē un gaidīja nepatik­šanas. Nekas ļauns nesekoja, un viņa novilka cimdu un sāka taustīties apkārt. Plauksta sajuta mīkstu roņādu. Uz grīdas gulēja zēns roņādas jakā.

Torak? Rena nočukstēja.

Klusums. Vai nu viņš gulēja, vai arī…

Baiļodamās par to, ko viņa var uziet, meitene pievir­zījās tuvāk. Ja nu viņš ir pagalam…

Rēnas domas mutuļoja. Varbūt viņa dvēseles drūzmējas tumsā: niknas un apmulsušas, bez nāves zīmēm nespē­damas turēties kopā. Iespējams, ģints dvēsele ir nošķīru­sies no pārējām un pārvērtusies par dēmonu. Briesmīgi iedomāties, ka draugs varētu nostāties pret Renu.

Nē. Viņa tam netic. Izstiepusi roku, meitene paturēja to virs vietas, kur, pēc viņas domām, vajadzēja būt sejai, un sajuta tikko manāmu siltumu. Elpu. Viņš ir dzīvs!

Rena aši atrāva roku. Ja nu tas nav Toraks? Ja nu tas ir dvēseļēdājs?

Viņa piesardzīgi aizskāra guļošā matus. Biezi un īsi apcirpti uz pieres. Šaura seja bez bārdas ar vātīm, pie kurām varētu būt vainojama sniega vētra. Varētu būt To­raks. Bet ja nu viņa kļūdās…

Rēnai radās laba doma. Ja tas ir Toraks, viņa atradīs rētu uz drauga kreisā liela. Viņvasar mežakuilis Torakam ar ilkni iecirta dziļu brūci un puisis to sašuva gaužām nemākulīgi, turklāt aizmirsa izvilkt diegus. Rēnai beidzot to nācās darīt viņa vietā; Toraks tad kļuva nemierīgs, abi viens pret otru sadauzīja pieres un sāka smieties.

Iebāzusi roku puisieša zābakā, Rena pārlaida plaukstu viņa ādai. Jā. Pirksti sataustīja siltu, gludu rētu.

Atvieglojumā notrīsējusi, meitene sagrāba draugu aiz pleciem.

- Torak! Mosties!

Viņš bija smagnējs un neatsaucīgs.

Rena iešnāca viņam ausī:

- Izbeidz! Mosties!

Kas ar viņu noticis? Vai tie iedevuši Torakam miega­zāles?

- Kas te ir? skarbi ieskanējās sievietes balss.

Rena sastinga.

Tuneļa galā parādījās vāja lāpas gaisma.

- Puika! sieviete sauca. Kur tu esi? Atbildi!

Rena mežonīgi centās atrast slēptuvi klinšu iedobēs.

Pirksti sataustīja vienu no bluķiem, kas noslēdza "ziedo­jumu" sprostus, taču akmens bija pārāk smags, un viņa nespēja to pakustināt. Jāatrod cits. Ātri!

Soļi tuvojās. Lāpas gaisma kļuva spilgtāka.

Rena atrada bluķi, kuru varēja pakustināt, klusītēm to atbīdīja un, ielīdusi alā, aizstūma akmeni ieejai priekšā.

Pa spraudziņu, kas bija palikusi, iespīdēja šaura gais­mas strēle. Rena aizturēja elpu.

Soļi apstājās. Lai kas būtu nācēji, tie atradās tuvu.

Meitene novērsa skatienu no lāpas, lai tie nepamanītu viņas mirdzošās acis, un apžilbuši raudzījās tumsā.

No slēptuves dziļuma viņai pretim spīdēja dzeltenu acu pāris.