Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

pirmā nodala

Toraks cerēja, ka tā nav zīme.

Viņš nevēlējās, lai tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai ūpja spalva sniegā. Tāpēc viņš to neņēma vērā. Tā bija pirmā kļūda.

Toraks klusiņām aizgāja atpakaļ pie pēdām, kurām viņi sekoja kopš rītausmas. Tās izskatījās svaigas. Puisis nometa dūraini un pataustīja nospiedumu sniegā. Apakšā ledus nebija. Jā, svaigas gan.

Pagriezies pret Renu, kas kūņojās augstāk uz kalna nogāzes, viņš pielika roku savai piedurknei, pacēla rādī­tājpirkstu un ar galvu norādīja lejup uz mežu pie upes krasta. Viens ziemeļbriedis dodas uz dienvidiem.

Rena palocīja galvu, izvilka no bultu maka bultu un pielāgoja to loka stiegrai. Tāpat kā Toraks, gaišajā ziemeļ­brieža ādas kamzolī un stulpiņos viņa sniegā bija grūti pamanāma, turklāt meitenes seja bija noziesta ar pelniem, lai nomāktu cilvēka smaržu. Tāpat kā Toraks, viņa bija

izsalkusi, jo pusdienās bija notiesājusi vienu vienīgu kal­tētu mežacūkas gaļas sloksni.

Taču atšķirībā no drauga viņa nebija redzējusi ūpja spalvu.

Toraks nosprieda, ka nav vērts Rēnai par to stāstīt.

Un tā bija viņa otrā kļūda.

Dažus soļus zemāk, laukumiņā, kur ziemeļbriedis bija nokasījis sniegu, lai tiktu pie ķērpjiem, ošņājās Vilks. Viņa ausis bija saslējušās un sudrabotais kažoks no uzbudi­nājuma sabozies. Ja arī dzīvnieks manīja Toraka nemieru, viņš to neizrādīja. Vēlreiz paošņājis, Vilks pacēla degunu, ieelpoja ar smaržām pilno vēja dvesmu, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar Toraka skatienu. Nelabi ož.

Toraks staipīja kaklu. "Kā to saprast?" viņš jautāja vilku valodā.

Vilks noskurināja ūsas. Slims purns.

Puisis devās noskaidrot, ko Vilks atradis, un uz kai­lās zemes pamanīja sīkus dzeltenu strutu pilienus. Tātad Vilks centās viņam pateikt, ka ziemeļbriedis ir vecs un tā zobi izpuvuši, daudz ziemu košļājot smilšainus ķērpjus.

Toraks uz mirkli sarauca degunu tādā kā smaidā un pats uz brīdi kļuva līdzīgs vilkam. Paldies, barabrāli! Viņš uzmeta skatienu Rēnai un devās lejup no kalna tik ne­dzirdami, cik vien to ļāva bebrādas zābaki.

Taču Vilkam arī tas šķita pārāk skaļi, un dzīvnieks, virzīdamies pa sniegu bez skaņas kā dūmi, pārmetoši no­skurināja ausi.

Abi lavījās starp dusošajiem kokiem. Melni ozoli un sudraboti dižskābarži mirgoja sarmā. Šur tur Toraks ma­nīja liesmojam tumšsarkanas akmeņozolu ogas; dažas koši zaļas egles stāvēja nomoda sardzē pār savām snaudoša­jām māsām. Mežs bija kluss, upes aizsalušas. Vairākums putnu bija aizlidojuši uz dienvidiem.

"Izņemot ūpi," Toraks nodomāja.

Viņš saprata, ka tā ir ūpja spalva, tikko ieraudzīja tās pūkaino virspusi, kas slāpē lidojuma troksni, kad putns dodas medībās. Ja tā būtu tumšpelēkā meža pūces spalva, viņš neuztrauktos, bet vienkārši atdotu to Rēnai, kas ar tādām aprīkoja savas bultas. Taču šī spalva lāsmoja melna un dzeltenbrūna: tumsa un liesma. Tas Torakam lika do­māt, ka tā pieder vislielākajam un niknākajam pūču dzim­tas pārstāvim ūpim. Un sastapšanās ar kādu no tiem nevēsta neko labu.

Vilka melnais deguns noraustījās.

Toraks tūdaļ kļuva uzmanīgs.

Starp kokiem viņš pamanīja ziemeļbriedi, kas skrubi­nāja ķērpjus. Zēns dzirdēja gurkstam sniegu zem tā na­giem un redzēja no dzīvnieka mutes paceļamies garaiņus. Labi, ka viņi joprojām atradās no medījuma pa vējam. Toraks aizmirsa spalvu un prātoja par sulīgo gaļu un gar­šīgajām kaulu smadzenēm.

Aiz muguras klusi iečīkstējās Rēnas loks. Puisis ielika bultu pats savā stopā, taču tad saprata, ka aizsedz mei­tenei mērķi, un nometās uz viena ceļa, lai nebūtu viņai priekšā.

Ziemeļbriedis aizgāja aiz dižskābarža. Medniekiem nā­cās nogaidīt.

Gaidīdams Toraks ievēroja kādu egli, kas auga piecus soļus zemāk nogāzē. Tā pleta savas sniegotās rokas… un brīdināja viņu.

Sažņaudzis rokā loku, zēns pievērsa skatienu medīju­mam.

Vēja brāzma sašūpoja apkārt augošos dižskābaržus, un pērnās lapas atrāvās no zariem kā sausas, aizkaltušas plaukstas.

Toraks norija siekalas. Šķita, ka Mežs cenšas viņam kaut ko pateikt.

Virs galvas sakustējās zari, un lejā šņākdams gāzās sniega blāķis. Viņš paskatījās augšup. Sirds sarāvās. Ūpis. Ausis ar pušķīšiem un tik spicas kā žebērkļa smailes. Milzīgas, oranžas acis kā divas saules. Toraks iekliegda­mies pielēca kājās.

Ziemeļbriedis pazuda.

Vilks metās tam pakaļ.

Rēnas bulta nosvilpa gar Toraka kapuci.

Ūpis izpleta varenos spārnus un klusi aizlidoja.

- Ko tu dari? Rena nikni iesaucās. Kāpēc piecēlies? Daudz netrūka, ka es būtu tevi nošāvusi!

Puisis neatbildēja. Viņš nolūkojās, kā ūpis pazūd pēc­pusdienas spodri zilajās debesīs. "Bet ūpji," viņš nodo­māja, "taču medī tikai naktīs."

Vilks cauri kokiem lēkšoja atpakaļ un, nopurinājis no kažoka sniegu, asti kulstīdams, apstājās Torakam blakus. Viņš ziemeļbriedi nebija cerējis noķert, taču viņam patika pati vajāšana.

Sajutis zēna uztraukumu, Vilks paberzējās viņam gar sāniem. Toraks nometās ceļos, paslēpa seju biezajā, rup­jajā vilnā uz skausta un ieelpoja drauga pazīstamo svaigas zāles smaržu.

- Kas vainas? Rena gribēja zināt.

Toraks pacēla galvu.

- Ūpis.

- Kāds ūpis?

Puisis pamirkšķināja acis.

- Vai tad tu neredzēji? Tas bija tik tuvu, ka es būtu varējis tam pieskarties!

Tā kā viņa joprojām neko nebija sapratusi, Toraks aiz­skrēja atpakaļ uz kalnu un atrada spalvu.

- Lūk! viņš elsdams pasniedza to Rēnai.

Vilks pieglauda ausis un ierūcās.

Meitene pielika roku pie aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie viņas kamzoļa.

- Ko tas nozīmē? Toraks jautāja.

- Nezinu, taču tas ir slikti. Mums vajadzētu doties at­pakaļ. Finkedīns zinās, kas darāms. Un, Torak, viņa uzlūkoja spalvu, atstāj to šeit.

Nomezdams spalvu sniegā, viņš vēlējās, kaut nebūtu tai pieskāries ar kailu roku. Viņa plaukstu klāja smaga, pelēka apsarme. Toraks noslaucīja roku kamzolī, taču uz ādas palika puvuma smaka, kas atsauca atmiņā Kraukļu ģints kapulauku.

Pēkšņi Vilks ieņurdējās un saspicēja ausis.

- Ko viņš saož? Rena vaicāja. Viņa nesaprata vilku valodu, taču labi pazina Vilku.

Toraks sarauca pieri.

- Nezinu.

Vilks bija izslējis asti, taču nerādīja nevienu no medību signāliem, kurus Toraks bija ielāgojis.

"Dīvains medījums," Vilks visbeidzot izpauda, un pui­sis saprata, ka arī Vilks ir apmulsis.

Toraku pārņēma nomācoša sajūta, ka tuvojas kaut kas ļauns. Viņš strikti un brīdinoši ierējās: "Ufl Paliec mierā!"

Bet Vilks jau bija gabalā un nenoguris cilpoja augšup pa nogāzi.

- Nē! Toraks iesaucās un klumpačoja viņam pakaļ.

- Kas noticis? Rena jautāja. Ko viņš teica?

- "Dīvains medījums", zēns atbildēja.

Ar pieaugošu nemieru Toraks vēroja, kā Vilks sasniedz kalna virsotni un paraugās atpakaļ. Viņš izskatījās lielisks: biezajā ziemas kažokā bija bagātīgi pārstāvēta pelēkā, melnā un rudā krāsa; kuplā aste sastingusi saviļņojuma trīsās par gaidāmajām medībām. "Seko man, barabrāli! Dīvains medījams!"

Un tad jau viņš bija projām.

Toraks ar Renu sekoja, cik ātri vien spēdami, taču vi­ņus apgrūtināja nešļavas un guļammaisi; sniegs bija dziļš, un viņiem nācās izmantot klūgu pinuma slēpes, kuras gausināja soli vēl vairāk. Kad viņi sasniedza virsotni, Vilks nekur nebija redzams.

- Viņš mūs kaut kur gaida, Rena sacīja, cenzdamās, lai balss skanētu pārliecinoši. Meitene norādīja uz apšu biežņu. Tiklīdz mēs būsim tikuši lejā, Vilks metīsies mums virsū.

Teiktais puisim lika justies mazliet labāk. Vēl vakar Vilks uzglūnēja, noslēpies aiz kadiķu krūma, un, kad Toraks gāja garām, lēca viņam virsū, nogāza kupenā, ņur­dēja un rotaļādamies koda, līdz zēns no smiekliem kļuva gluži bezpalīdzīgs.

Viņi sasniedza apses. Vilka tur nebija.

Toraks divreiz aprauti ierējās: "Kur tu esi?"

Atbildes nebija.

Tomēr Vilka pēdas varēja saskatīt gluži skaidri. Šajā apvidū medīja vēl dažas ģintis, kuru pārstāvji pēdu dzīša­nai izmantoja suņus, taču bija neiespējami sajaukt Vilka pēdas ar suņa pēdām. Suns skrien uz labu laimi, jo zina, ka saimnieks to pabaros, bet vilkam ir mērķis: tam jāatrod medījums vai arī jābadojas. Un, kaut gan Vilks beidzamos septiņus mēnešus kopā ar Toraku dzīvoja Kraukļu ģintī, zēns viņu nekad nebaroja, jo baidījās, ka tādējādi varētu

notrulināties dzīvnieka mednieka iemaņas.

»

Pienāca pusdienlaiks, un abi joprojām sekoja Vilkam pa pēdām: tās veda taisni, un pakaļkājas bija iegūlušas priekšķepu nospiedumos. Mežā atbalsojās Toraka un Rē­nas slēpju gurkstēšana un skaļā elpa.

Mēs nonāksim gaužām tālu ziemeļos, Rena seci­nāja.

Viņi bija apmēram dienas gājuma attālumā no Kraukļu nometnes, kas atradās uz dienvidrietumiem Platupes krastos.

Toraks ierējās atkal: "Kur tu esi?"

No zariem nobira sniegs un noplakšķēja viņam uz ka­puces. Klusums, kas pēc tam iestājās, šķita vēl nomā­cošāks nekā iepriekš. Vērodams, kā akmeņozolu pudurī izplēn sniega mirdzums, Toraks saprata, ka diena iet uz beigām. Debesis jau sāka satumst, un no koku pazarēm zagās ēnas. Sirdī ielavījās aukstums, jo viņš zināja, ka drīz iestāsies tumsa.

Ģintis mijkrēsli sauc par dēmonu laiku, jo ziemā lielais vērsis Sumbrs augstu starp zvaigznēm slejas pakaļkājās un nešķīsteņi, izbēguši no aizsaules, laidelējas Mežā un nes postu un izmisumu. Pietiek uzrasties vienam mošķim, lai tiktu sagandēta visa ieleja; un, kaut gan burvji stāv sardzē, visus viņi noķert nespēj. Dēmoni ir grūti pama­nāmi. Tos var ieraudzīt tikai uz mirkli, un cilvēks nekad nevar būt drošs, pēc kā tie izskatās, jo ļaunie gari maina izskatu: tie caur muti iekļūst aizmigušajos un iemiesojas dzīvās būtnēs. Tur tie ložņā sarkanā tumsā un izsūc cil­vēkam drosmi un paļāvību, vietā atstādami ļaunprātības un nenovīdības sēklas.

Tobrīd, dēmonu stundā, Toraks saprata, ka zīmes ir piepildījušās. Vilks neatbildēja, jo nespēja. Tāpēc, ka ar viņu kaut kas bija atgadījies.

Toraka prātā uzplaiksnīja murgainas vīzijas. Ko tad, ja Vilks viens pats uz savu galvu mēģinājis nogāzt sumbru vai alni? Viņam bija tikai divpadsmit mēnešu. Pārdrošu, jaunu vilku spēj nogalināt viens nagotās kājas spēriens.

Bet varbūt viņš iekļuvis slazdā? Toraks tika mācījis, kā no tā izvairīties, bet ja nu viņš bijis izklaidīgs? Visdrīzāk, tā tas arī varētu būt. Vilks nespēj pagaudot tāpēc, ka viņa kaklu žņaudz cilpa.

Koki čīkstēja. No tiem būkšķēdams krita sniegs. To­raks pielika plaukstas pie lūpām un gaudoja: "Kur tu -

esir

Klusums.

Rena veltīja draugam raižpilnu smaidu, un viņas tum­šajās acīs Toraks ieraudzīja pats savu nemieru.

- Saule iet uz rietu, viņa teica. Zēns norija siekalas.

- Pēc brīža parādīsies mēness. Būs pietiekami gaišs, lai sekotu pa pēdām.

Rena šaubīdamās pamāja ar galvu.

Abi bija nogājuši vēl dažus soļus, kad viņa pagriezās

sams.

Torak! Skat!

Tas, kurš bija notvēris Vilku, bija to paveicis ar vis­vienkāršāko lamatu palīdzību. Viņš bija izracis bedri un nosedzis to ar plānu kārtu sniegotu zaru.

Tā nevarētu Vilku aizkavēt uz ilgu laiku, taču izvandī­tajā sniegā ap bedri Toraks atrada pītas jēlādas driskas.

- Tīkls, puisis neticīgi sacīja. Viņiem bijis tīkls.

- Un bedrē nav pīķu, Rena piebilda. Viņi gribējuši

Vilku noķert dzīvu.

>

"Tas ir slikts sapnis," domāja Toraks. "Tūlīt es pamodīšos un starp kokiem šurp auļos Vilks."

Tobrīd viņš pamanīja asinis. Satriecošas, sarkanas lā­ses sniegā.

- Varbūt viņš tos sakodis? Rena murmināja. Es ceru; es ceru, ka viņš tiem nokodis rokas!

Toraks pacēla asiņainu vilnas kumšķi. Zēna pirksti drebēja. Viņš piespieda sevi izlasīt zīmes sniegā.

Vilks bija tuvojies bedrei piesardzīgi: pēdas rādīja, ka viņš no auļiem pārgājis uz rikšiem. Taču iznākums tik un tā bija tāds, kāds nu bija. "Ak, Vilk!" Toraks pie sevis noteica. "Kāpēc tu nevarēji būt piesardzīgāks?" Tad pēk­šņi viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt tā ir viņu abu draudzība, kas liek Vilkam pārlieku uzticēties cilvēkiem. Varbūt tā bija viņa, Toraka, vaina?

Viņš raudzījās uz iemīto taciņu, kas veda uz ziemeļiem. Pēdās jau veidojās ledus. Vilka sagūstītāji bija gabalā.

- Cik viņu ir? Rena jautāja, palikusi iepakaļ, jo Toraks bija krietni labāks pēddzinis.

- Divi. Lielākā vīra pēdas ir iespiedušās dziļāk, kad viņš gājis prom no bedres.

- Tātad… viņš ir nesis Vilku. Bet kāpēc viņiem tas vis­pār bija vajadzīgs? Neviens nedarīs pāri Vilkam. Neviens to neuzdrošināsies.

Ģintīs valdīja stingrs likums, ka nedrīkst nodarīt ne­kādu ļaunumu Meža medniekiem.

- Torak, Rena sauca, sakņupusi aiz kadiķu skupsnas. Šeit viņi slēpušies. Es tikai nevaru saprast…

- Nekusties! zēns brīdināja.

- Ko?

- Tur blakus tavam zābakam!

Meitene sastinga.

- Kas tas?

Toraks notupās un pētīja sniegu.

Tēvs bija viņam mācījis pēddziņa mākslu, un Toraks uzskatīja, ka pazīst visu Meža radījumu pēdas, taču šīs bija visdīvainākās, kādas viņš jebkad bija redzējis. Mazi un viegli iespiedumi kā putnam, taču ne gluži. Pakaļkājas atgādināja mazas, savilktas roķeles ar pieciem nagiem, bet priekškāju nospiedumu vispār nebija vienīgi divas iedobes, it kā radījums staigātu uz stumbeņiem.

- "Dīvains medījums", Toraks noburkšķēja.

Rena ieskatījās viņam acīs.

- Ēsma. Viņi izmantojuši to par ēsmu.

Zēns piecēlās.

- Tie aizgājuši uz ziemeļiem Cirvjupes ielejas virzienā. Kurp viņi varētu doties pēc tam?

Rena pameta gaisā rokas.

- Visur kur! Viņi var pagriezties uz austrumiem, uz Cirvjezeru, un turpināt ceļu līdz pat Augstajiem kalniem. Vai arī doties atpakaļ uz dienvidiem un pazust Dziļajā mežā. Ejot uz rietumiem, tie tagad būs jau pusceļā uz Jūru…

Līdz viņiem atplūda balsis.

Abi ienira kadiķu krūmos. Rena uzvilka loka stiegru, un Toraks izņēma no maksts savu melno bazalta cirvi.

Lai kas bija šie ļaudis, tie nemaz neslēpās. Toraks ieraudzīja vīrieti un sievieti, kam sekoja liels suns, kas vilka kamanas, kurās gulēja beigts stirnu buks. Apmēram astoņas vasaras vecam zēnam, kas braši soļoja pa priekšu, aiz muguras tecēja vēl viens jaunāks suns, kuram pie vē­dera bija pieslokšņota briežādas soma.

Jaunais suns saoda Vilka smaržu, kas nāca no Toraka, bailīgi iesmilkstējās un panāca puiku, kas apstājās. Toraks ieraudzīja ģints piederības tetovējumu uz viņa pieres: trīs garenus, melnus ovālus, kas radīja iespaidu, it kā viņš nepārtraukti būtu saraucis uzacis.

Rena atviegloti nopūtās.

- Vītolu ģints! Varbūt viņi kaut ko redzējuši!

- Nē, Toraks pavilka meiteni atpakaļ. Mēs nezinām, vai šiem drīkst uzticēties.

Rena pavērās draugā.

- Torak, tie ir Vītolil Protams, viņiem var uzticēties!

Pirms puisis paguva viņu aizturēt, Rena, piespiedusi

abas plaukstas krūtīm par draudzības zīmi, jau skrēja pie svešiniekiem.

Vītoli viņu pamanīja un plati uzsmaidīja. Tie atgriežo­ties pie savas ģints rietumos, paskaidroja sieviete. Viņas seja bija rētaina, gluži kā klāta ar bērzu rūsu: tas ļāva spriest, ka viņa ir pārdzīvojusi pagājušās vasaras sērgu.

- Vai jūs kādu satikāt? Rena vaicāja. Mēs meklē­jam…

- "Mēs"? pārjautāja vīrietis.

Toraks piecēlās.

- Jūs nākat no ziemeļiem. Vai jūs kādu redzējāt? viņš prasīja.

Vīrs uzmeta skatienu puiša ģints piederības tetovēju­miem, un viņa uzacis izlīdzinājās.

- Sajās dienās nevienu no Vilku ģints mēs neesam sa­stapuši.

Viņš vērsās pie Rēnas:

- Jūs esat pārāk jauni, lai vieni paši medītu tik tālu no apmetnes.

Meitene iecirtās.

- Mums abiem ir jau pa trīspadsmit vasarām uz ple­ciem. Un mums ir vadoņa atļauja…

- Vai kādu redzējāt? Toraks metās starpā.

- Es redzēju, ieminējās zēns.

- Ko!? Toraks iesaucās. Kas tas bija?

Satrūcies no šādas degsmes, puika parāvās atpakaļ.

- Es es gāju meklēt Kampēju, zēns norādīja uz suni, kurš viegli paluncināja asti. Viņam patīk trenkāt vāve­res, taču viņš bija noklīdis. Tad es tos ieraudzīju. Viņiem bija tīkls, tajā kāds spārdījās.

"Tātad viņš vēl ir dzīvs," Toraks nopriecājās. Viņš bija tik cieši sažņaudzis dūres, ka nagi šķita iespiedušies plaukstās.

- Kādi tie izskatījās? Rena jautāja.

Zēns izstiepa roku virs galvas.

- Milzīgs vīrs. Un otrs arī ražens, ar līkām kājām.

- Vai redzēji ģints piederības tetovējumus? Toraks vaicāja. Ģints aizbildņu ādas? Vienalga, ko.

Puika norija siekalas.

- Viņi bija uzvilkuši kapuces, sejas es nesaskatīju.

Toraks vērsās pie vīrieša:

- Vai varat nodot zinu Finkedīnam?

- Lai kas tas būtu, vīrs atbildēja, nāksies vien tev to pateikt pašam. Kraukļu vadonis ir gudrs cilvēks, viņš zinās, ko iesākt.

- Nav laika, Toraks sacīja. Pasaki viņam, ka kāds sagūstījis Vilku. Izstāsti, ka mēs ejam viņu atbrīvot.