Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Darīts, teica Sikspārņu burve.

- Vai tās ir asinis? Ozolu burvis jautāja.

- Protams.

Rena, neuzdrošinādamās ievilkt elpu, ierāvās dziļāk slēptuvē drēgnā plaisā aiz akmens koku biežņas. Kur ir Toraks? Ko tie ar viņu izdarījuši?

Meitene vēroja, kā dvēseļēdāja vienā rokā nes sprak­šķošu lāpu, bet otrā dobu ragu. Šaudīgajā gaismā ēna ar līkajām kājām izskatījās milzīga. Virs galvas tai ņudzēja tūkstošiem sikspārņu.

- Kur ir puika? jautāja Ozolu burvis, ieņemdams vietu altāra priekšā.

- Pie ziedojumiem, Sikspārņu burve atbildēja. Viņš izskatījās satriekts. Sešru viņu pieskata.

Rēnai uzmetās zosāda.

- Ak tad satriekts gan, Ozolu burvis vīpsnāja. Nefa, viņš ir blēdis! Es ceru, ka tas neietekmēs rituālus.

- Kādēļ gan, Tiazi? Sikspārņu burve vaicaja. Viņš ieradās pie mums, viņš sevi piedāvāja. Viņš derēs tīri labi.

"Kam derēs?" Rena nevarēja saprast. No tā, ko viņa bija dzirdējusi, varēja spriest, ka Toraka maskēšanās ir sekmējusies: tie nezināja, kas viņš ir, un nenojauta, ka pui­sis ir garagājējs. Bet kādēļ Toraks bija viņiem vajadzīgs?

Rena arī prātoja, cik dvēseļēdāju šajos alu labirintos varētu slēpties. Pavisam to Mežā kādreiz bija septiņi: divi jau miruši, tātad palika pieci, taču puisis no Balto Lapsu ģints bija minējis tikai četrus. Kur ir piektais?

Bet tad Rena par to aizmirsa. Sikspārņu burve iesprau­da lāpu plaisā, iemērca rādītājpirkstu kausā un uzvilka tumšu svītru sev uz pieres. Tādu pašu svēdru viņa uzvilka uz pieres arī Ozolu burvim.

- Pūces asinis, viņa skaitīja, lai mēs labāk dzir­dētu.

- Un lai tās aizsargā mūs no tiem, kas slēpjas tur lejā, piebalsoja Ozolu burvis.

Rena apspieda nopūtu. Pūces asinis… Tātad viņi putnu bija nogalinājuši tieši tā, kā bija sacījis Balto Lapsu puika. Bet kādēļ? Tas, kurš nogalina mednieku, sadusmo Pasaules Garu un sagādā nelaimi gan sev, gan savai ģin­tij.

Pielikusi roku akmenim, Rena pārsteigta sajuta nelāgu siltumu. Meitene tūdaļ saprata, kas tas ir. Citpasaules siltums.

"Lai aizsargā mūs no tiem, kas slēpjas lejā…" Vai viņi bija domājuši ļaunos garus? Citpasaules dēmonus?

Ja vien viņa būtu sekojusi Torakam! Taču tā vietā Rena bija palikusi bradājam pa sniegu: neganta uz draugu, dusmīga uz sevi. Pa to laiku, kamēr viņa izlēma noslēpa loku un atrada sevī drosmi -, ala Toraku bija jau apri­jusi.

Piespiedusies alas sienai, meitene izdzirdēja atbalsoja­mies kāda cilvēka soļus. Viņai tikko pietika laika paslēp­ties, kad tas pavīdēja tumsā: liels kā sumbrs, ar seju, kas bija paslēpusies pinkainos matos un bārdā. Uz plaukstas virspuses svešajam bija skaidri saskatāms Ozolu ģints te­tovējums. Viņš bija piesūcies ar egļu sveķu smaržu kā Mežs ar miglu.

Viņa ar apbrīnu vēroja, kā vīrs ar plecu pieslienas klintsbluķim, kas bija reizes piecas lielāks par Renu, un aizstumj to priekšā alas ieejai, it kā tas būtu klūgu pinuma aizslietnis. Nu visi bija iesprostoti. Viņai nebija citas iz­vēles, kā vien sekot vīrietim līkumotajās ejās, baidoties pieiet par tuvu vai, kas vēl ļaunāk, apmaldīties tumsā.

Beidzot abi iznira šajā akmens mežā. Rena juta, ka visapkārt klīst rēgaini apveidi, kas vēro un kaut ko gaida. Pat ūdens pilēšana pat tā skanēja viltīgi. Bet visslik­tākais bija tūkstošiem sikspārņu laidelēšanās un pīkstē­šana. Vai tie zināja, ka viņa ir šeit? Vai viņi to pastāstīs dvēseļēdājiem?

Rena starp diviem akmens izaugumiem vēroja, kā Sik­spārņu burve paņem savu lāpu un aizdedzina citas, kas bija saspraustas plaisās ap altāri. Gaisma iemirdzējās spo­žāk, taču tad pēkšņi kļuva blāvāka it kā apliecinātu kādam cieņu. Sikspārņi apklusa. Gaiss kļuva smags no ļaunuma.

Rena iebāza mutē pirkstus.

Altāra priekšā apsēdās trešā dvēseļēdāja. Rena tumsā manīja spalvainu ietērpu, kas izskatījās izaugam no ak­meņiem, un biedējošas, oranžas ūpja acis.

Aiz maskas atskanēja auksta balss:

- Dvēseles. Dodiet man dvēseles!

Sikspārņu burve uz altāra nolika kaut ko mazu un tumšā mantija devās upura virzienā un to pārklāja. Rena lēsa, ka Sikspārņu burve ir veikusi kaut kādas ļaunas bur­vestības, lai piespiestu pūces dvēseles palikt ķermenī.

- Ir labi, sacīja balss aiz maskas.

Rena domāja par pūces dvēselēm, kuras nu varbūt uz mūžīgiem laikiem bija nonākušas Ūpju burves varā. Viņa šaubījās, vai tās jebkad spēs izbēgt un uzvirmot debesīs, lai uzmeklētu Pirmā Koka mitekli…

Meitenes sirds sažņaudzās bailēs, kad viņa ieraudzīja, ka burve noliek uz altāra tumšu priekšmetu un pārliecas tam pāri. Tās bija Klejotāja šķiltavas: akmens piesis, kuru viņš bija atradis alā pirms daudziem gadiem.

Pēc tam Ozolu burvis parakņājās somā un sadabūja no tās mazu, melnu oli, kas spīdēja un izskatījās pēc acs.

- Šī ir pūce, viņš skandēja un nolika to blakus šķil­tavām. Pirmais no deviņiem medniekiem.

"Deviņi mednieki?" meitene nodomāja.

Rēnas pirksti satvēra tievu akmens izcilni. Juzdamās nevesela, viņa vēroja, kā Ozolu burvis apgriež somu ot­rādi. No tās uz altāra izripoja vēl vairāki oļi.

Sikspārņu burve vienu no tiem paņēma un nolika bla­kus tam, kurš nozīmēja pūci.

- Šis, viņa daudzināja, ir ērglis. Lai mēs labāk re­dzētu.

- Un lai aizsargā mūs no tiem, kas slēpjas tur lejā, piebalsoja pārējie.

Otrajam olim blakus tika novietots nākamais. Vēl viens un vēl. Rena klausījās, kādu derdzīgu upurēšanu bija iecerējuši dvēseļēdāji.

- Šī ir lapsa. Viltībai…

- Šis ir ūdrs. Lai mēs labi peldētu…

- Šī ir āmrija. Niknumam…

- Šis ir lācis. Spēkam…

- Šis ir lūsis. Vingrumam…

- Šis ir vilks…

Rena ar pirkstiem aizbāza ausis.

- …gudrībai…

Iestājās klusums. Lai tiktu nolikts vietā, savu kārtu gaidīja devītais olis: lai noslēgtu apli, kas apņēma šķil­tavas.

Upju burve izpleta nagus, lai to satvertu.

- Šis, viņa noskandēja, ir cilvēks. Nežēlībai.

Cilvēks.

Rena ciešāk sažņaudza pirkstus ap akmeni. Visbeidzot viņai kļuva skaidrs, kāpēc dvēseļēdāji bija ļāvuši savam pulkam pievienoties Balto Lapsu zēnam. Un tagad viņa vietu bija ieņēmis Toraks…

Akmens nokrakšķēja. Gaisā, skaļi spiegdami, uzspurdza sikspārņi.

- Kāds šeit ir! Nefa iesaucās, pielēkdama kājās.

- Tas būs puika! nodārdināja Tiazi. Viņš visu no­klausījies!

Lāpu gaisma šaudījās starp akmens kokiem, kad dvē­seļēdāji sāka pārmeklēt alu.

Rena visiem spēkiem metās bēgt, taču, izvēlēdamās slēptuvi, viņa bija aizlīduši pārāk tālu no ejas. Nepamanīta viņa atpakaļ nevarēja tikt.

Gaisma nemitīgi tuvojās un centās viņu sasniegt. Ar­vien tuvāk skanēja Ozolu burvja soļi.

Viņa darīja vienīgo, kas bija iespējams. Rāpās aug­šup.

Sprauga bija robaina kā ar cirvi izcirsta, un, taustī­damās pēc atbalsta, meitene nobrāza plaukstas. Nekā ne­redzēdama, viņa pacēla galvu un tumsā rausās augstāk.

Soļi skanēja gandrīz zem viņas.

Pirksti atrada dzegu. Domāt nebija laika. Lūgdamās, lai sikspārņu rosīšanās apslāpētu viņas zābaku izmisīgo skrapstēšanu, viņa pārmeta kāju pār iedobuma malu.

Tā nebija dzega, bet gan eja: viņa bija atradusi eju! Tā bija pārāk zema, lai pieceltos stāvus, meitene apdauzīja pakausi -, bet pietiekami augsta, lai uz visām četrām rāp­tos uz priekšu.

Eja izliecās uz labo pusi; jauki ja Rena spētu tikt uz priekšu, lāpu gaisma viņu nesasniegtu. Taču ala kļuva tik šaura, ka tajā iespraukties bija iespējams tikai ar grūtī­bām, un ari griesti šķita zemāki: nācās līst uz vēdera un vilkties uz priekšu ar elkoņiem.

Izlocīdamās kā ķirzaka, Rena līda tālāk. Pagriezusi galvu, lai paskatītos atpakaļ, viņa ieraudzīja, ka dzeltenā gaisma gandrīz apspīd viņas papēžus. Vajadzēja līst tālāk, citādi vinu notvers…

Saņēmusi visus spēkus, Rena aizrāpās aiz alas līkuma tieši tajā mirklī, kad lāpa gandrīz apspīdēja viņas zāba­kus.

Zem viņas kāds cilvēks smagi elpoja. Ass egļu sveķu smārds.

Rena sāpīgi iekoda sev apakšlūpā.

Akmens mežā kļuva dzirdama skrejošu kāju dipoņa.

- Tas nebija zēns! elsoja Sikspārņu burve. Viņš visu laiku ir bijis kopā ar Sešru!

- Vai esi pārliecināta? kaut kur pārsteidzoši tuvu jautāja Ozolu burvis.

- Tie laikam būs bijuši sikspārņi, Nefa atbildēja.

Kopš šā brīža, Tiazi norūca, būs labāk, ja mēs piesargāsimies.

Viņa balss attālinājās kopā ar gaismu. Visapkārt iestājās tumsa.

Rena no atvieglojuma saguma uz vēdera. Viņa ilgi gu­lēja tumsībā un klausījās, kā lejā, sarunādamies klusās balsīs, klimst dvēseļēdāji.

Beidzot viņu sarunas apklusa. Tie bija pametuši ak­mens mežu. Sikspārņi pacēlās spārnos, un pēc tam iestājās klusums. Rena joprojām nogaidīja, baidīdamās no lama­tām.

Kad meitene bija pilnīgi pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, viņa sāka rausties atpakaļ pa eju.

Jakas kapuce bija aizķērusies aiz radzes alas griestos, un viņa spirinājās atkal uz priekšu, lai to noāķētu, taču atvere bija pārāk zema viņai nebija pa spēkam tikt uz priekšu pietiekami tālu, lai atbrīvotos.

Satraukta viņa mēģināja vēlreiz. Un vēlreiz. Rena stai­pījās un locījās. Nekādu panākumu: eja bija pārāk šaura.

Viņa gulēja uz vēdera un centās izprast, kas atgadījies. Rokas bija lempīgi saliektas zem krūtīm. Plaukstās viņa juta dauzāmies savu sirdi.

Patiesība bija satriecoša.

Viņa bija iesprūdusi.