Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit trešā nodala

L edus sazvārojās vēlreiz un atsauca Toraku īstenībā. Vajadzēja iet tālāk no ledus gabala malas, vai arī viņš riskēja kļūt par nākamo upuri.

Migla bija tik bieza, ka viņš tik tikko spēja kaut ko saredzēt; bet varbūt kaut kas noticis ar acīm? Pat šī iz­kliedētā gaisma dūra pakausī kā nokaitētas adatas.

Toraks apjucis raudzījās apkārt pēc atlikušajām man­tām. Atskaitot to, kas mugurā, bija atlicis ledus cirtnis un guļammaisi, taču pārtikas nebija nemaz. Puisim šķita, ka viņš atminas Renu iekraujam pārtikas maisiņu laivā, taču viņš cerēja, ka kļūdās, un vēlējās, kaut tas būtu palicis pie draudzenes.

Guļammaisi! Pie Toraka bija palikuši abi.

Ak, Rena…

Labi, ka viņai līdzi bija vismaz loks, taču… Toraks ap­stājās kā zemē iemiets. …taču viņai bija arī uguns opāls. Dēmoni sekos Rēnai!

Atcerēdamies, kā bija uz draudzeni kliedzis, Toraks svila kaunā. Paņemt uguns opālu bija visdrosmīgākā rī­cība, kāda vien iespējama. Un visu nakti viņa modri bija palikusi sardzē.

- Un visa tava pateicība bija bļaušana, Toraks rie­bumā noteica.

Migla virmoja viņam acu priekšā, pārvērzdamās par ne­skaidru, sarkanu traipu. Toraks piemiedza acis. Noēnoja tās ar plaukstu. Sarkanais traips nepazuda. Zēns neko nespēja saskatīt.

- Sniega aklums, viņš teica skaļā balsī, un migla ar ledainiem pirkstiem sniedzās viņam pie rīkles. Toraks reti kad bija juties tik neaizsargāts.

Viņš izdarīja vienīgo, ko spēja. Pielika plaukstas pie lūpām un iegaudojās.

Vilks nenāca. Un neatbildēja. Tas nozīmēja to, ka viņš atrodas ārpus dzirdamības robežām, un, zinot, cik labas Vilkam ir ausis, Toraks varēja spriest, ka tas patiešām ir tālu.

Zēns iegaudojās vēlreiz. Un vēl.

Klusums. Pat vējš bija pieklusis. Vienīgi viltīgie viļņu šļaksti un draudīgs, nospiedošs klusums. Viņš iztēlojās tumšus apveidus, kas lēkā pa ledus gabaliem. Viņš juta, ka nav viens.

- Lasieties projām! Toraks čukstēja dēmoniem.

Puisim šķita, ka viņš sadzird smieklus.

- Vācieties! viņš, rokas vēcinādams, iesaucās.

Atkal smiekli.

Toraks elsodams noslīga ceļos. Asaras koda viņam acīs. Zēns tās dusmīgi notrausa.

Ja šeit būtu Rena, viņa sniegtos pēc sava ārstniecības augu maciņa. Uzdzirkstīja mazs cerību stariņš. Nometis dūraiņus, Toraks sataustīja pats savu dozi, pēc smaržas at­rada tajā dažas sažuvušas lapas un tās sakošļāja. Kad viņš piespieda šo dziedniecības līdzekli pie acīm, tas briesmīgi koda, bet Toraks sev iestāstīja, ka viss notiek uz labu.

Tad viņam radās kāda cita doma. Puisis atrada mātes zāļu ragu un iebēra plaukstā mazliet saberzta okera.

Pēkšņi gaiss visapkārt no spriedzes nosprakšķēja. Var­būt dēmoniem nepatīk okers?

Sajaucis sarkano pulveri ar siekalām, Toraks uztriepa sev uz pieres kaut ko līdzīgu plaukstai, taču pēc tam at­cerējās, ka vispirms nebūtu bijis slikti noberzt pūces sa­kaltušās asinis. Viņš šaubījās, vai tāpēc kaut kas izdosies. Puisis zināja tikai to, ka plaukstas zīme tiek izmantota aizsardzībai un aizsardzība viņam patlaban bija vajadzīga vairāk nekā jebkad.

Toraks ar pūlēm pieslējās kājās un šoreiz saklausīja šņākšanu un nagu skrapstēšanu. Varbūt tie, spēka zīmi pamanījuši, izbijušies kāpās atpakaļ?

- Vācieties projām! viņš uzsauca drebošā balsī. Es vēl neesmu miris. Tāpat kā Rena.

Klusums. Toraks nespēja saprast, vai tie klausās vai ņirgājas par viņu.

Tupus rāpus viņš sameklēja guļammaisus, piesaitēja tos sev pie muguras un aizbāza aiz jostas ledus cirtni. Viņš centās sevi piespiest domāt. Tuvojās atkusnis, tāpēc vajadzēja tikt uz sauszemes. Pēc tam doties tālāk un sa­meklēt Renu.

Pirms dienas straume un vējš bija aiznesuši abus uz dienvidiem. Arī ledus atlūza kopā ar Renu peldēja uz dien­vidiem.

- Dodies uz dienvidiem! Toraks sev skaļi sacīja.

Varbūt peldošais ledus gabals iestrēgs piekrastes ledū un Rena tiks krastā…

Bet kur ir dienvidi?

Toraks paspēra dažus soļus un paklupa. Ledus bija tik nelīdzens un paugurains…

Pauguri. Vējš sapūtis sniegu kupenās. Tas pūta galve­nokārt no ziemeļiem!

- Paldies! Toraks iesaucās.

Viņš pateicās arī Inuktilukam par padomu ziedot. Vē­jam mežakuiļa ilkņi droši vien bija patikuši, citādi tas tagad nepalīdzētu.

Taustīdamies ar dūraiņos tērptajām rokām, Toraks iz­pētīja kupenu apveidus. Pēc tam viņš piecēlās un izrieza plecus.

- Es neesmu vēl miris! Toraks uzsauca dēmoniem. Vēl neesmu miris!

Viņš devās uz dienvidiem.

Iet bija bezgala grūti. Laiku pa laikam Toraks izdzir­dēja bīstamus krakšķus, un jūras ledus zem viņa kājām slējās stāvus. Puisis taustījās uz priekšu ar ledus cirtņa palīdzību. Bet, ja viņš pārsistu ledu vietā, kur tas bija plāns, tad droši vien noietu dibenā.

Ko bija teicis Inuktiluks? "Pelēkais ledus ir jauns; tas ir ļoti bīstams. Turieties uz baltā ledus!" No šī padoma bija maz jēgas, jo Toraks neko lāgā neredzēja; ar katru nākamo soli viņš varēja uzkāpt uz plāna ledus vai ievelties paisuma radītā plaisā.

Viņš cīnījās tālāk. Aukstums izsūca viņa spēkus, un Toraks sāka justies vārgs no izsalkuma. Kā lai sadabū ēdamo, ja viņam nav ne harpūnas, ne loka, ne acu gai­šuma, tas nebija saprotams.

Pēc brīža viņš saklausīja spārnu vēdas. Debesis bija viens vienīgs sarkanīgs plankums; zēns nepazina apveidu, kas viņam tuvojās no debesīm.

Pūčveidīgie lido klusi, tātad ūpis tas nevarēja būt; taču šie spārni šalca spēcīgi, vienmērīgi un pazīstami.

Krauklis nolaidās zemāk, lai Toraku apskatītu. Tad, aprauti un klusināti ieķērcies, tas aizlidoja.

Torakam vēderā iemetās krampji. Ķērciens izklausījās tā, it kā putnam knābī būtu kaut kas ēdams. Varbūt tas atradis beigtu dzīvnieku un tagad lidoja noslēpt guvumu? Varbūt tas atgriezīsies, lai uzlasītu vairāk ēsmas?

Pēc neilga brīža Toraks izdzirda, ka krauklis patiešām lido atpakaļ. Zēns saausījās. Un skrēja pakaļ krauklim.

Kad cerības viņu bija jau atstājušas, Toraks saklausīja baltās lapsas rejas un skanīgu kraukļu ķērkšanu pie lau­pījuma. Gaļa! Pēc trokšņa varēja spriest, ka putnu salaidies milzum daudz, tātad tas bija liels dzīvnieks. Varbūt ronis?

Toraka kāja atsitās pret kaut ko cietu, un viņš pakrita. Kraukļi, dusmīgi plivinādami spārnus, uzspurdza gaisā, un baltā lapsa aprauti ievankšķējās: šie rējieni skanēja gandrīz kā smiekli.

Toraks taustījās, vēlēdamies izdibināt, pret ko ir pa­klupis. Tā nebija vēja sanesta kupena, bet gan gludens ledus cinis divreiz lielāks par viņa galvu. Izbrīnīts viņš mazliet tālāk uzgāja vēl vienu izcilni. Tad divās līču loču rindās vēl un vēl.

Sirds sāka dauzīties. Tie nebija ciņi. Tās bija pēdas. Leduslāča pēdas. Inuktiluks bija stāstījis, ka lācis ar savu svaru saspiež sniegu ledū, vējš aizpūš apkārtējās kupenas un atstāj pirmšķirīgus ķepu nospiedumus.

Toraks prātā skatīja roni kā tas gozējas saulītē bla­kus elpojamam caurumam, nenojauzdams, ka no aizvēja puses pielavās leduslācis. Slēpdamies aiz katras kupenas un ledus izciļņa, zvērs lien tuvāk. Tas ir pacietīgs. Tas prot gaidīt. Beidzot ronis iesnaužas. Lācis sakopo spēkus un klusi metas virsū… Ronis ir beigts, pirms paspēj apjēgt, kas ir noticis.

Acīmredzot nosprieduši, ka Toraks nav bīstams, kraukļi pie roņa līķa trokšņaini ieturēja maltīti.

Tie taču nemielotos, ja lācis joprojām būtu tuvumā. Pui­sis kvēli vēlējās noticēt, kaut tas tā būtu. Un, spriežot pēc trokšņa, tur bija neskaitāmi kraukļi tāpat kā baltās lap­sas; tam vajadzētu nozīmēt, ka lācis pametis lērumu gaļas. Inuktiluks bija stāstījis, ka tad, ja leduslāčiem atgadās veik­smīgas medības, tie apēd tikai taukus, bet gaļu atstāj.

Bet ko tad, ja tam atkal sagribas ēst? Ja nu tas uzglūn Torakam tieši šobrīd? Pēkšņi kraukļi pacēlās spārnos. Kāds tos bija izbiedējis.

Torakam sirds dauzījās krūtīs. Aizbāzis roku aiz kam­zoļa, viņš izvilka tēva nazi.

Zēns iztēlojās, kā, uzmanīgi novietodams uz ledus mil­zīgās, pinkainās ķetnas, nedzirdami tuvojas lācis.

Viņš piecēlās. Klusums dunēja ausīs. Toraks saspringa un gaidīja parādāmies balto nāvi.

Vilks viņu nogāza atmuguriski sniegā un šņaukāda­mies sāka laizīt Toraka seju.

Vilkam patika pārsteigt barabrāli. Vienalga, cik bieži viņš to darīja, Slaikais Bezastainis par Vilka tuvošanos

nekad nenojauta, un Vilks nekad nepagura: uzglūnēšana, lēciens un kūleņošana pa zemi.

Patlaban, rotaļīgi kozdams un luncinādams asti savu nesen saīsināto asti, kas jau bija izveseļojusies, Vilks rā­pās barabrālim pāri. Viņš bija tik laimīgs, ka var gaudot! Visas domas par dēmoniem, ļaunajiem bezastainiem un svešajiem vilkiem bija pagaisušas. Tik ilgi mocīts ieslo­dzījumā, viņš nu varēja izstiepties un lēkāt, un lēkšot! Sajust Spožo-mīksto-aukstumu zem ķepu spilventiņiem un vēja svaigumu kažokā. Un spēlēties ar barabrāli!

Kā jau bieži mēdza gadīties, kad Vilks negaidīti uz­klupa, Slaikais Bezastainis bija vienlaikus iepriecināts un dusmīgs. Taču Vilks juta, ka šoreiz barabrālim arī sāp.

Kur ir baramāsa? Kad viņi devās projām peldošajā ādā, tā bija kopā ar Slaiko Bezastaini. Vai viņa būtu apmaldī­jusies lielajā ūdenī?

Un Slaikais Bezastainis izskatījās dīvaini neizveicīgs. Pēc pirmajiem priecīgajiem sveicieniem viņš lempīgi metās apmīļot Vilka purnu, netrāpīja un centās nolaizīt viņa ausi. Tas bija jocīgi. Bet tagad viņš atvēzēja roku un sā­pīgi iebelza Vilkam pa degunu. Vilks bija pārsteigts. Viņš nebija izdarījis neko sliktu.

Ar priekškājām pieplacis ledum, Vilks aicināja bara­brāli spēlēties.

Slaikais Bezastainis vinu nenēma vērā!

Vilks sarūgtināts iesmilkstējās un veltīja draugam jau­tājošu skatienu.

Slaikais Bezastainis raudzījās patiešām raudzījās Vilkam garām.

Vilks sāka raizēties. Šāds skatiens varēja nozīmēt to, ka Slaikais Bezastainis ir ārkārtīgi nokaitināts. Varbūt Vilks, pats to neapjauzdams, ir izdarījis kaut ko sliktu?

Tad viņam prātā iešāvās kāda doma. Aizlēkšojis pie beigtā zivju suņa un aizbaidījis kraukļus, Vilks noplēsa stērbeli roņādas, atgriezās pie Slaikā Bezastaina un, no­metis to viņam pie kājām, nogaidoši skatījās uz draugu. "Nu! Spēlēsim "Es sviedīšu, tu ķer"!"

Slaikais Bezastainis nekustējās. Izskatījās, ka viņš roņ­ādu pat neredz.

Vilks pievirzījās tuvāk.

Barabrālis izstiepa priekšķepu un neveikli aizskāra viņa purnu.

Vilks pētīja mīļo seju, uz kuras nebija spalvu. Skaistās barabrāļa acis bija aizmiegtas, un no tām tecēja slapjums. Vilks tās uzmanīgi paostīja. Tās oda slikti. Vilks nogaršo­dams nolaizīja drauga asaras.

Slaikais Bezastainis norija siekalas un paslēpa seju ba­rabrāļa skaustā. >

Pēkšņi Vilks saprata. Nabaga nelaimīgais Slaikais Bez­astainis. Viņš bija zaudējis redzi.

Lai draugu iedrošinātu, Vilks paberzējās viņam pret plecu un pārklāja tā virskažoku ar mierinošu Vilka smar­žu. Tad viņš pabāza galvu zem Slaikā Bezastaina vilnainās priekšķepas.

Tas nedroši pieslējās pakaļkājās, un Vilks, pagaidījis, kamēr viņš saņemas, tecēja uz priekšu tik lēni kā jaun­piedzimis kucēns.

Viņš pieskatīs Slaiko Bezastaini. Viņš aizvedīs to pie beigtā zivju suņa un pacietīgi gaidīs, kamēr draugs ietu­ras, -jo Slaikais Bezastainis joprojām bija bara vadonis un viņam pieklājās ēst pirmajam. Pēc tam kad arī Vilks būs pamielojies, viņš kopā ar Slaiko Bezastaini dosies meklēt baramāsu.