Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

VIENPADSMITĀ NODALA

Inuktiluka kamanas traucās uz rietumiem, aizvezdamas Toraku un Renu uz nepareizo pusi. Vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt, bija suņu elšana, slieču skrapstēšana pret sērsnu un Rēnas satrauktie elpas vilcieni, kad kamanas, brāžoties augšup pa nogāzēm, bīstami sasvērās un drau­dēja apgāzties.

- Tu mūs nenosargāsi, Toraks sacīja Inuktilukam, kad viņi apstājās atpūsties pie liela, aizsaluša ezera. Agrāk vai vēlāk mēs aizbēgsim.

- Kur tad jūs dēsieties? Inuktiluks brīnījās. Jūs ne­kad neesat bijuši ziemeļos un nekad netiksiet pāri Ledus upei.

Toraks un Rena paraudzījās vīrietī.

- Kādai Ledus upei?

- Tā ir apmēram dienas brauciena attālumā. Neviens ziemeļu ģinšu pārstāvis nav tai dzīvs ticis pāri.

Toraks sakoda zobus.

- Mēs esam šķērsojuši ledus upes.

Inuktiluks nosprauslājās.

- Ne jau tādas kā šī.

- Mēs to apiesim, Rena ieminējās.

Inuktiluks pasvieda uz augšu rokas. Viņš uzsvilpa suņu barvedim, un kamanas aizslīdēja līdz ezeram.

- Tālāk iesim kājām, ziemeļnieks paziņoja. Nāciet aiz manis un dariet, ko lieku!

Neapmierinātības pārņemti, abi sekoja un drīz vien sa­stapās ar grūto uzdevumu vienkārši noturēties kājās.

- Turieties uz baltā ledus! Inuktiluks sauca.

- Kas vainas pelēkajam? Rena jautāja, pametusi ska­tienu uz ledus lauku, kas gulēja no viņas pa labi.

- Tas ir jauns ledus. Ļoti bīstams! Ja jums kādreiz nākas tādu šķērsot, turieties viens no otra pa gabalu un neapstājieties.

Toraks un Rena saskatījās un palielināja savā starpā attālumu.

Arī balto ledu vējš bija nospodrinājis nodevīgi slidenu, un viņi virzījās uz priekšu, nedroši šļūkādami kājas. Tur­pretim Inuktiluka zābaki šķita pielīpam ledum, un vīrs soļoja platiem soļiem, bet vislabāk, pateicoties asajiem na­giem, veicās suņiem; vienīgi kucēns, kam roņādas zābaciņi slīdēja uz visām pusēm, Torakam sāpīgi atgādināja Vilku. Arī tas, būdams mazs, nemitīgi klupa.

- Cik dziļš ir ezers? Rena jautāja.

Inuktiluks iesmējās.

- Tam nav nozīmes. Ja ielūzīsi, aukstums tevi nogali­nās, pirms paspēsi pasaukt palīgā.

Sasniegt krastu un nonākt uz kārtīga sniega bija pa­matīgs atvieglojums. Kamēr Inuktiluks pārbaudīja suņu ķepas, Toraks pavilka Renu malā.

- Šķiet, ka tur tālāk būs iespējams paslēpties, viņš čukstēja. Mēs varētu aizbēgt!

- Kur tad mēs bēgsim? meitene nesaprata. Kā mēs tiksim pāri Ledus upei? Un kā mēs atradīsim Odzes aci? Skaties patiesībai acīs, Torak, viņš mums ir vajadzīgs!

Ceļš kļuva grūtāks: nācās cīnīties pāri robainiem uz­kalniem un bīstamām nokalnēm. Lai suņiem būtu vieglāk, ceļinieki izlēca no kamanām un skrēja augšup pa nogā­zēm, ierausdamies kamanās, kad tās atkal traucās lejā no kalna, Inuktilukam bremzējot ar ziemeļbrieža ragu ta­pām.

Aukstums abus jauniešus nokausēja, taču vīrs no Balto Lapsu ģints bija nenogurdināms. Bija skaidri redzams, ka tas mīl savu dīvaino, ledus klāto zemi, un izskatījās, ka viņam kremt tas, ka Toraks un Rena tik maz zina par viņa dzimteni. Inuktiluks uzstāja, lai viņi dzer pēc iespējas vairāk ūdens pat tad, ja nav izslāpuši, un lika nēsāt dzeramtraukus kamzoļu azotē, lai pasargātu tos no sasalšanas. Viņš arī norādīja, cik daudz taukuma tie drīkst apēst un cik ziest uz sejas.

- Tas jātaupa, lai izkausētu ledu, viņš skaidroja. At­cerieties, ka ūdens jums būs vien tik, cik jūs spēsiet iz­kausēt ledu.

Pamanījis abu samulsušās sejas, Inuktiluks nopūtās.

- Ja gribat izdzīvot, jums jādara tāpat, kā rīkojamies mēs. Ņemiet piemēru no radībām, kas dzīvo ziemeļos. Meža irbe rod patvērumu sniegā. Mēs arī. Gāga izklāj ligzdu ar dūnām. Mēs gulēšanai izmantojam guļammaisus. Mēs ēdam jēlu gaļu tāpat kā leduslācis. Mēs smeļamies spēkus un izturību no roņiem un ziemeļbriežiem, jo dari­nām apģērbu no to ādām. Tāds ir ziemeļu dzīvesveids.

Viņš uzmeta acis debesīm. Bet vislielāko uzmanību mēs pievēršam vējam, kas valda pār mūsu dzīvi.

It kā atbildēdams, vējš sāka pūst no ziemeļiem. Toraks sajuta tā ledaino pieskārienu sejai un saprata, ka tas nav apmierināts.

Inuktiluks droši vien bija uzminējis viņa domas, tāpēc norādīja uz ezera tālāko krastu, kur stāvēja viens no ak­mens cilvēkiem.

- Mēs tos ceļam, lai godinātu vēju. Agrāk vai vēlāk arī tev kaut ko nāksies ziedot.

Torakam tas nepatika. Viņa somas dibenā gulēja tēta nazis ar zilā slānekļa asmeni, bet ārstniecības augu kulītē mātes zāļu rags. Zēns nespēja iedomāties, ka nāktos kādu no šīm mantām atdot.

Ap pusdienlaiku viņi nonāca spokainā zemē, kur ne­izprotamā veidā klājās gigantiski ledus bluķi. No zemes dzīlēm nāca dobjas nopūtas un atbalsojās krakšķi. Suņi pieglauda ausis, un Inuktiluks satvēra kamzolim piešūto amuletu ērgļa nagu.

- Šis ir piekrastes ledus, viņš teica zemā balsī. Tur sauszemes ledus un jūras ledāji cīnās par kundzību. Mums ātri jātiek tam pāri.

Rena staipīja kaklu pret robainajiem pīķiem, kas vīdēja virs galvas.

- Izskatās, ka šeit mīt ļaunie gari.

Vīrs no Balto Lapsu ģints veltīja viņai asu skatienu.

- Šī ir viena no vietām, kur Jūras nešķīstie gari nonāk mūsu pasaules tuvumā. Tie ir nenogurdināmi. Tie nepār­traukti cenšas izlauzties.

- Vai viņiem tas izdodas? Toraks jautāja.

- Dažs labs šad tad tiek ārā caur plaisām ledū.

- Mežā notiek tas pats, Rena sacīja. Burvji stāv sardzē, taču kāds dēmons vienmēr izbēg.

Inuktiluks pamāja ar galvu.

- Šoziem bija sliktāk nekā citkārt. Tumšajā laikā, kad saule guļ, dēmons cietzemei uzsūtīja varenu ledus gabalu. Tas sašķaidīja kādu Valzirgu ģints mitekli, un visi, kas tur atradās, aizgāja bojā. Pēc neilga laika cits ļaunais gars uzsūtīja sērgu, no kuras manā ģintī kādai sievietei no­mira bērns. Viņas vecākais dēls devās uz ledus. Mēs viņu meklējām, taču neatradām, vīrs brīdi klusēja un tad turpināja, tāpēc mums jūs gribot negribot jāsūta atpakaļ uz dienvidiem. Jūs nesat līdzi lielu postu.

- Mēs to nenesam, Toraks iebilda.

- Mēs tam sekojam, paskaidroja Rena.

- Izstāstiet, ko jūs ar to gribat teikt! vīrs no Balto Lapsu ģints skubināja.

Abi stāvēja klusēdami. Toraks nejutās īsti savā ādā, jo Inuktiluks viņam sāka iepatikties.

Ceļinieki spraucās garām salauzītajiem ledus kalniem. Beidzot piekrastes ledus atdeva vietu krokotai, taču glu­dākai virsmai. Torakam par pārsteigumu, Inuktiluks iz­taisnoja plecus un atviegloti uzelpoja.

- Nu beidzot! Jūras ledus. Tas jau ir daudz labāk.

Toraks tik iepriecināts nebija. Izskatījās, ka ledus ielie­cas. Viņš apmulsis lūkojās, kā ledus viņa priekšā viegli cilājas kā kāda milzīga radījuma sāni.

- Jā, Inuktiluks paskaidroja, tas viļņojas no Jūrasmātes elpas. Drīz, dārdošo upju mēnesī, sāksies atkušņi un šī vieta kļūs nāvējoša. Zem kājām atvērsies platas plai­sas mēs tās dēvējam par paisuma plaisām un jūs aprīs. Taču pagaidām šī ir piemērota vieta medībām.

- Ko te var nomedīt? Toraks vaicāja. Uz ezera es pamanīju zaķa pēdas, taču šeit nav nekā.

Izskatījās, ka Inuktiluks pirmo reizi ir ar viņu apmie­rināts.

- Tātad tu tās ievēroji? No Meža iemītnieka nebiju to gaidījis, viņš norādīja sev zem kājām. Medījums ir zem ledus. Mēs rīkojamies kā leduslāči. Mēs medījam roņus.

Rena nodrebinājās.

- Vai leduslāči ēd arī cilvēkus?

- Lielais Klaiņotājs ēd visu, Inuktiluks atbildēja un iestiprināja ledū brieža ragu, pie kura piesiet suņus.

- Taču visvairāk viņš ir iecienījis roņus. Leduslācis pie mums ir vislabākais mednieks. Tas spēj saost roni caur ledu, kas ir rokas biezumā.

- Kāpēc tu apstājies? zēns jautāja.

- Es iešu medīt, atbildēja vīrs no Balto Lapsu ģints.

- Bet… tu nedrīksti! Mēs nedrīkstam apstāties, lai me­dītu!

- Ko tad jūs taisāties ēst? Inuktiluks vēlējās zināt.

- Mums vajadzīgs taukums un gaļa suņiem!

Toraks nokaunējās un apklusa, taču viņa sirds dega nepacietībā. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš bija pa­zudis Vilks.

Inuktiluks izjūdza suņu barvedi un lēnām aizsoļoja pa ledu. Drīz vien suns atrada to, ko viņi meklēja.

- Ronis caur šo āliņģi elpo, mednieks klusītēm pa­skaidroja.

Tas bija gandrīz nepamanāms: līdzīgs nelielam kurmja rakumam ar atveri pusīkšķa platumā augšpusē; lai āliņģis neaizsaltu, ronis pamazām bija nograuzis tā malas ro­bainas.

Inuktiluks no kamanām paņēma gabalu ziemeļbrieža ādas un paklāja to uz ledus ar kažoka pusi uz leju pa vējam no āliņģīša.

- Tā apslāpēs manu zābaku troksni, tāpat kā leduslāča soļus padara nedzirdamus spalvainie ķepu spilventiņi.

Šķērsām gaisa atverei viņš pārlika gulbja spalvu.

- Tieši pirms uzpeldēšanas ronis izelpo, un spalva sa­kustēsies. Tad man būs jārīkojas ātri. Ronis iekampj tikai dažus malkus gaisa un projām ir.

Inuktiluks ar mājienu norādīja, lai abi jaunieši iet at­pakaļ uz nojumi ragavās.

- Man būs jāstāv un jāgaida kā leduslācim, taču jūs šādā apģērbā nosaltu. Turieties aizvējā un stāviet mierīgi! Visniecīgākā kustība var izbiedēt roņus.

Mednieks nostājās gatavībā un sastinga ar paceltu har­pūnu rokā.

Toraks sarāvās aiz ragavām un sāka atraisīt mezglus, ar kuriem pie tām bija piesieta viņa ceļasoma.

- Ko tu dari? Rena čukstus jautāja.

- Taisos no šejienes projām, viņš atbildēja. Vai tu nāc?

Meitene ķērās pie savas somas.

Inuktiluks stāvēja pret viņiem ar muguru, tāpēc abi varēja uzmest plecos somas un guļammaisus un nema­nīti pazust, taču, kad viņi piecēlās, mednieks pagrieza galvu. Viņš neko neteica un pat nepakustējās, bet tikai noskatījās.

Toraks izaicinoši raudzījās pretim. Taču arī viņš stā­vēja nepakustēdamies. Šis cilvēks bija pārgriezis vēnu, lai viņu glābtu. Inuktiluks bija mednieks tāpat kā Toraks. Un viņi grasījās tam sabojāt medības.

- Mēs nedrīkstam tā rīkoties, Rena čukstēja.

- Es zinu, Toraks piekrita.

Vini lēnām nolika somas zemē.

Inuktiluks no jauna pagriezās pret āliņģi.

Pēkšņi spalva notrīsēja.

Zibenīgi kā gārnis, kas uzbrūk zivij, mednieks dūra ar harpūnu. Tās uzgalis atdalījās no roktura un iestrēga ronim miesā. Ar vienu roku Inuktiluks vilka virvi, kas bija piesieta pie uzgaļa, bet otrā bija satvēris harpūnas spalu, ar kuru paplašināja āliņģi.

Pametuši savus saiņus, jaunie cilvēki metās palīgā. Viens pamatīgs rāviens, un ronis bija laukā no ūdens un beigts no sitiena pa galvu, pirms vēl bija nokritis uz le­dus.

- Paldiesiņ! Inuktiluks noelsās.

Toraks un Rena palīdzēja aizvilkt slaido ķermeni tālāk no āliņģa.

Suņi neprātīgi gribēja ronim tikt klāt, taču saimnieks tos ar vienu vārdu nomierināja. Izvilcis harpūnas uzgali, lai neizniekotu asinis, Inuktiluks aizdarīja brūci ar slaidu kaulu, kuru viņš sauca par "ievainojumu aizbāzni". Pēc tam viņš apvēla roni uz muguras un iebāza tā degunu āliņģī.

- Lai aizsūtītu dvēseles atpakaļ pie Jūrasmātes un lai tas atdzimtu no jauna, paskaidroja Inuktiluks un, novil­cis cimdu, noglāstīja gaišo, plankumaino vēderu. Paldies, mans draugs! Lai Jūrasmāte tev uzdāvina jaunu, skaistu ķermeni!

- Mēs Mežā rīkojamies tāpat, teica Rena.

Inuktiluks pasmaidīja. Pareizajā vietā uzšķērdis roni,

viņš ieslidināja tā vēderā roku un izvilka kūpošas, tumš­sarkanas aknas.

Ceļiniekiem aiz muguras atskanēja suņu rejas, un pa­griezušies viņi ieraudzīja uz ledus sēžam mazu, baltu lapsu. Tās ķermenis bija strupāks un resnāks nekā ruda­jām Meža lapsām, un tā raudzījās Inuktilukā ar ziņkārī­gām, zeltaini brūnām acīm.

Vīrs plati pasmaidīja.

- Aizbildnis grib savu daļu!

Viņš pasvieda aknas gabalu lapsai, kura to veikli pa­kampa un vienā paņēmienā norija. Inuktiluks pasniedza pa ņukai aknu Rēnai un Torakam. Tās bija cietas un smar­žīgas un gāja lejā visnotaļ labi. Vīrs no Balto Lapsu ģints pasvieda aknas arī suņiem, taču Toraks ievēroja, ka tie cienastu tikai aposta, bet ir pārāk satraukti, lai ēstu.

- Mums paveicās, Inuktiluks ar pilnu muti ēdamā sacīja. Dažreiz man nākas roni gaidīt visu dienu, viņš sarauca uzacis. Nez vai jums pietiktu pacietības.

Toraks mirkli apdomājās.

- Es gribu tev kaut ko pastāstīt, viņš mirkli paklu­sēja. Rena pamāja ar galvu. Mēs esam ieradušies zie­meļos, lai atrastu savu draugu, viņš turpināja. Lūdzu' Tev jāļauj mums iet.

Inuktiluks nopūtās.

- Tagad es zinu, ka jūs gribat tikai labu. Taču jums jāsaprot es nedrīkstu to darīt.

- Kāpēc ne? Rena jautāja.

Kamanu otrā pusē suņi smilkstēja un raustīja savus pinekļus.

Toraks aizgāja paskatīties, kas tiem vainas.

- Kas tur ir? Rena gribēja zināt.

Zēns neatbildēja. Viņš mēģināja saprast suņu valodu. Salīdzinājumā ar vilku valodu tā bija daudz vienkāršāka kā vilku mazuļu valoda.

- Tie kaut ko saož, viņš visbeidzot teica, taču vējš ir brāzmains, un suņi nav pārliecināti, no kurienes nāk smārds.

- Ko viņi saož? Rena vaicāja un pasniedzās pēc loka. Inuktilukam atkārās žoklis.

- Vai tu… vai viņš tos saproti

Torakam nebija laika atbildēt. Pa kreisi no viņa sa­kustējās sniega sanesta kupena, kas pārvērtās par lielu, baltu lāci.