Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit piektā nodala

Toraks cauri cimdam juta, ka Vilks kļūst nemierīgs.

Zēns dedzīgi vēlējās, kaut barabrālis būtu saodis Rēnas pēdas, taču pārliecības par to nebija. Vilku valodā bal­sij nav tik lielas nozīmes kā žestiem: skatienam, galvas pieliekšanai un ausu noskurināšanai. Būdams pusakls, Toraks lāgā nevarēja saprast, ko Vilks grib pateikt. Un, kaut gan redze pamazām sāka atgriezties, Vilks Torakam joprojām izskatījās pēc tumšpelēka plankuma.

Nemierīgs sāka kļūt arī vējš: tas gaudoja ausīs un līda aiz kamzoļa. Toraku sasniedza tikko dzirdamas augstas, smalkas balstiņas. Dēmoni? Dvēseļēdāju spiegi? Vai Rena, kas sauc pēc palīdzības.

Vilks apstājās tik pēkšņi, ka puisis tam gandrīz pārvē­lās pāri. Viņš juta, kā saspringst Vilka pleci: tas bija no­liecis galvu un ostīja ledu. Torakam pamira sirds. Priekšā bija paisuma radīta plaisa. Trijām viņi jau bija tikuši pāri, un izskatījās, ka turpmākais ceļš nebūs vieglāks.

Vilks viegli izlocījās no Toraka tvēriena un lēca. Zēns dzirdēja, kā nogurkstēja sniegs, kad tajā iegrima ķepas. Sekoja iedrošinošs rējiens: "Nāc!"

Toraks noraisīja no muguras guļammaisus, roņa sānu gabalu, kuru bija nogriezis no lāča pamestā medījuma, un svieda savu mantību ēnai, kas bija Vilks. Puisis bija iepriecināts, izdzirdēdams būkšķi, nevis šļakstu.

Tālāk sekoja grūtākais. Toraks plaisu nespēja saskatīt: tā varēja būt plaukstas platumā vai divus soļus plata. Mesties uz ceļiem un aptaustīt malas bija pārāk bīstami: ar savu svaru viņš tās varētu ielauzt. Atlika vienīgi lēkt un uzticēties Vilkam, kas vienā mierā spēja pārvarēt trīs soļus platu aizu, ka tas būs atcerējies: barabrālis uz šā­diem varoņdarbiem nav spējīgs.

Vēl viens rējiens un nepacietīga smilkstēšana: "Nāc!"

Toraks dziļi ievilka elpu un lēca.

Viņš piezemējās uz stingra ledus un pamatīgi sagrīļo­jās. Taču priekšā bija Vilks, kas steidzās palīgā. Toraks atguva savu mantību, uzlika roku draugam uz skausta, un abi turpināja ceļu.

Ap pusdienlaiku, par spīti Vilka nepacietīgajai bikstīša­nai, puisim vajadzēja atpūsties. Kamēr barabrālis noraizē­jies skraidīja apkārt, viņš iekārtojās uz ledus un nogrieza gabalu gaļas no roņa ribām. Toraka redze bija tiktāl uzla­bojusies, ka tagad viņš jau spēja saskatīt ēdamo. Patlaban Toraks jau varēja atšķirt tumšsarkanu plankumu uz sar­kanīgā ledus. Viņš sataustīja savu sejsegu un uzlika to uz acīm.

Torakam par pārsteigumu, Vilks klusi ierūcās.

Varbūt tam nepatika sejsegi?

Kas vainas? puisis nomurmināja, būdams pārāk noguris, lai runātu vilku valodā.

Vēl viens rūciens nevis nikns, bet bažīgs gan. Varbūt tomēr vainīgais nav sejsegs? Varbūt Vilkam nepatika tas, ka Toraks ir paņēmis gaļu, ar kuru varēja pievilināt visus leduslāčus divu dienu gājuma attālumā? Bet viņam nebija izvēles. Viņš nespēja aprīt pusi roņa kā Vilks un tad die­nām staigāt apkārt neēdis.

Nepacietīga dunka ar degunu sānos. "Iesim!"

Toraks nopūtās un pieslējās kājās.

Diena gāja uz beigām, un, saulei rietot, sāka pieņemties spēkā aukstums. Pēkšņi puisis vairs nespēja paspert ne soli. Viņš atrada vēja sadzītu kupenu, izkašāja tajā bedri un ar vienu guļammaisu to pārklāja, bet otrā ieritinājās.

Vilks pierāpās blakus un piespiedās pie drauga sāniem: jauks, patīkams siltums. Vienreiz pa ilgiem laikiem Toraks jutās drošībā. Kad blakus bija Vilks, tuvumā nevarēja tikt ne dēmoni, ne dvēseļēdāji, ne leduslāči. Viņš aizmiga, un Vilka ūsas kutināja seju kā naktstauriņi.

Zēns pamodās tumsā un no barabrāļa nebija ne mi­nas. >

Toraks apjauta, ka ir gulējis ilgi, un, kad izlīda no mi­gas, skatīja plašas, melnas debesis, kurās mirdzēja zvaig­znes.

Viņš spēja redzēt! Sniega aklums bija pārgājis.

Toraks stāvēja ar augšup pavērstu seju un laimīgs rau­dzījās zvaigznēs.

Kamēr viņš tā stāvēja, debesis pāršķēla liela zaļas gais­mas strēle. Pēc tam gaisā pacēlās milzums šautru, un pēk­šņi tumsā sāka ņirbēt zaļi stari: tie uzmirgoja, tad pazuda un no jauna parādījās.

Toraks pasmaidīja. Beidzot! Pirmais Koks. No pirmsā­kumu tumsas tas bija izaudzis un devis dzīvību it visam: upēm un klintīm, medniekiem un medījumam. Dziļās

ziemās tas bieži vien parādījās, lai iepriecinātu sirdis un iekvēlinātu tajās drosmi. Toraks domāja par tēvu un prā­toja, vai tas ir nonācis Ceļa galā un atradis savu zaru. Varbūt tētis tieši patlaban skatījās lejup uz dēlu. Kaut kur tālumā nopūtās ūpis. Torakam uzmetās zosāda.

Tad daudz tuvāk uz ledus atskanēja šļūcoši soļi. Pieliecies uz priekšu, viņš izvilka nazi. Nomet to, sacīja Tiazi.

- Kur ir uguns opāls?

- Man tā nav.

Sitiens pa seju aizlidināja Toraku pa gaisu. Piezemē­damies viņš ar krūtīm sāpīgi atsitās pret ledus radzi.

- Kur tas ir!? pieraudams puisi kājās, auroja Ozolu burvis.

- Man… tā nav.

Tēviņš no jauna atvēzēja milzīgo dūri, taču piekliboja Nefa un satvēra viņa roku.

- Mums viņš vajadzīgs dzīvs, citādi mēs to nekad ne­atradīsim!

- Es to no viņa izsitīšu! Ozolu burvis ārdījās.

- Tiazi! iesaucās Sešru. Tu neapzinies savu spēku! Tu viņu nogalināsi!

Ozolu burvis tai uzrūca, taču nolaida roku un ļāva Torakam nokrist.

Zēns gulēja elsodams un centās aptvert, kas notiek. Acīmredzot, tā kā Vilks bija pazudis, tie viņam bija pielavījušies naktī. Dažus soļus atstatus uz ledus bija redzamas divas smailītes; tās bija aizlāpītas ar roņādas gabaliem.

Eostra nebija manāma, taču desmit soļus tālāk uz ledus šķautnes tupēja ūpis un vērās Torakā ar niknām, oran­žām acīm.

Skatīdamies uz trim drūmajiem dvēseļēdāju apveidiem, Toraks atcerējās par nesaskaņām, kas valdīja to starpā: viņu attiecības bija saspringtas kā zirnekļa tīkla pave­dieni.

"Kā tad," viņš nodomāja. "Šie nepaspēja pabeigt upu­rēšanu, tāpēc nav pietiekami labi aizsargāti pret dēmo­niem." Toraks centās izdomāt, kā to varētu izmantot savā labā.

- Pārmeklējiet viņu, sacīja Odžu burve. Tam kaut kur tepat jābūt.

Tiazi un Nefa satvēra Toraka virsjaku un pārvilka to puisim pār galvu, tad pārplēsa viņa kamzoli un pārējās drānas, līdz viņš stāvēja uz ledus kails un trīcošs.

Ozolu burvim meklēšanas paildzināšana sagādāja ļau­nu prieku: viņš novilka Torakam cimdus un zābakus, sa­lauza viņa ledus cirtni un izkratīja ārstniecības augu ma­ciņu tā, ka lolotais okers aizlidoja pa vējam.

- Šeit tā nav, Nefa pārsteigta sacīja.

- Viņš to ir noslēpis, teica Sešru.

Pievirzījusies tuvāk, viņa pētīja Toraka seju, un burves

smailā mēlīte izšāvās ārā un pieskārās puiša lūpām.

- Šie ir Vilku ģints tetovējumi. "Vilks izdzīvos." Kas tu esi?

- Es… es jau jums teicu, viņš stomījās. Es neesmu ņēmis uguns opālul

Nefa pieklumburēja pie tēta naža, kas mētājās uz le­dus.

- Apģērbies! tā pavēlēja, pat nepaskatīdamās uz gūs­tekni.

No aukstuma stīvs, viņš uzvilka drēbes un savāca to, kas bija palicis pāri no mantām. Posa maciņš bija iztuk­šots, taču mātes zāļu ragam priekšā bija palicis aizbāznis: parakņājies tā dziļumā, Toraks atrada gabalu no dvēseļēdāju izsniegtās melnās saknes. Viņš ieslidināja to cimdā un satvēra saujā. Nezin kāpēc viņam šķita, ka sakne var vēl noderēt.

Bija arī pēdējais laiks. Tiazi sagrāba Toraka plaukstu locītavas un sasēja tās ar jēlādas sloksni. Saites bija ciešas, un Toraks iekliedzās. Ozolu burvis smējās. Nefa sarāvās, taču nedarīja neko, lai zēnam palīdzētu.

Toraks pamanīja, ka Tiazi kreisā roka, kurai trūka divu pirkstu, ir pamatīgi nosaitēta ar asiņainu stirnas ādu. "Jauki," viņš ar ļaunu prieku nodomāja. "Vismaz par Vilku būs atmaksāts."

- Kur tu to esi nobāzis? Nefas balss skanēja sve­šādi.

Tā stāvēja ļoti mierīga un raudzījās uz nazi, kuru tu­rēja rokās. Uz Toraka tēva nazi.

Toraks pacēla zodu.

- Tas piederēja manam tēvam, viņš lepni teica.

Dvēseļēdāji pieklusa. Ūpis pagrieza galvu un raudzījās

lejup.

- Tavam tēvam? Nefa jautāja, šausmu pārņemta. Vai viņš… vai viņš bija Vilku ģints burvis?

- Jā, Toraks atbildēja. Viņš bija cilvēks, kurš izglāba tev dzīvību.

- Cilvēks, kurš mūs nodeva, Tiazi nospļāvās.

Toraks apveltīja viņu ar skatienu, kas bija pilns tīra

naida.

- Cilvēks, kurš saprata, kas jūs esat. Cilvēks, kuru jūs nogalinājāt.

- Viņa dēls, Nefa nočukstēja. Viņa sarauca pieri. Kā… kā tevi sauc?

- Toraks.

- Toraks, Sikspārņu burve atkārtoja.

Tā ieskatījās zēnam acīs, un viņš saprata, ka sieviete redz ne tikai "puiku" vienu no deviņiem medniekiem, kas paredzēts upurēšanai, bet arī Toraku Vilku burvja dēlu.

- "Vilks izdzīvos", Odžu burve atkārtoja. Viņas lūpas saviebās šķībā smīnā. Tad redz, ko tas nozīmē. Kāda vilšanās…

Ozolu burvja pacietība bija galā. Pagrūdis nost Sešru, tas sagrāba Toraku aiz matiem un palieca atpakaļ tā galvu, piespiedis asmeni pie viņa rīkles.

- Saki, kur esi noslēpis uguns opālu, vai arī es nogrie­zīšu tev galvu!

Toraks ieskatījās zaļajās acīs un saprata, ka burvis ne­joko. Viņš ātri izlēma.

Tas ir pie meitenes, viņš noelsās. Pie garagājējas.

- Kādas vēl meitenes? Tiazi pavīpsnāja.

- Pie garagājējas? aizsmakušā balsī jautāja Nefa. Toraks pamanīja Odžu burves skatienu.

- Sešru to zina, zēns teica. Viņa zina, taču jums to nepastāstīja.

Tiazi un Nefa skatījās Odžu burvē.

- Tu zināji? Tiazi jautāja un palaida Toraku vaļā tik spēji, ka tas nokrita uz ceļiem.

- Viņš muļķojas, Sešru atbildēja. Vai tad tu to ne­redzi? Viņš cenšas mūs sanaidot.

- Es saku taisnību! Toraks iekliedzās. Pievērsies Nefai un Tiazi, viņš uzsauca: Jūs zināt, ka kopā ar mani bija meitene, jūs taču pamanījāt pēdas!

Tie bija tās redzējuši. To varēja manīt pēc sejām.

Nefa pagriezās pret Sešru.

- Atceros, alā bija gadījums, kad tu sajuti dvēseles. Taču tu man teici, ka nezini, kam tās pieder.

- Viņa to zināja, Toraks iejaucās. Viņa sajuta garagājēju un dvēseles, kas staigā ārpus tā miesas.

Torakam radās kāds plāns. Izmisīgs, nāvējošs plāns, kas varēja iznīcināt viņus abus. Taču nekas cits nenāca prātā.

Viņš skaļi paziņoja:

- Meitene ir garagājēja. Uguns opāls ir pie viņas.

- Aizved mūs pie viņas, Nefa ierosināja.

- Nieki! iesaucās Sešru. Viņš grib mūs piemuļķot!

- Ko šis mums var padarīt? norūca Tiazi.

- Ja atstāsiet mani dzīvu, Toraks teica, zvēru pie savām trim dvēselēm, ka palīdzēšu jums atrast uguns opālu.

Sešru klusītēm pieslīdēja pie Toraka un pievirzīja seju viņam pavisam tuvu. Burves elpa apdedzināja Torakam vaigu. Viņš juta, ka grimst tās bezdibenīgajā skatienā.

Tā lēnām novilka cimdu un pacēla roku.

Toraks sarāvās.

Skaistās lūpas savilkās smaidā. Aukstie pirksti aptaus­tīja plaukstas zīmi uz viņa pieres.

- Tev tā vairs nebūs vajadzīga, sieviete dvesa. Garš rādītājpirksts apmīļoja Toraka vaigu tik maigi, ka bija sajūtams nags.

- Tavs tēvs centās mūs aptīt ap pirkstu, viņa čuk­stēja. Un mēs viņu nogalinājām.

Burve pieliecās tuvāk un čukstēja Torakam ausī:

- Ja tu centīsies piemuļķot mani, varu apsolīt, ka ne­kad netiksi no manis vaļā.

Puisis norija siekalas.

- Es parādīšu jums, kur ir uguns opāls. Zvēru. Nefa aizbāza Toraka tēva nazi aiz siksnas un raudzījās puisī ar dīvainu, neizprotamu sejas izteiksmi.

- Kādā veidā?

- Vilks, viņš teica un pameta ar galvu uz ķepu no­spiedumiem, kuri veda uz dienvidiem. Mums jāseko pa pēdām vilkam.