Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

ŠIS TAS PAR VILKU

"Vilkabrāļa" pirmajās lappusēs Vilkam ir trīs mēneši. "Dvēseļēdāja" sākumā viņš ir jau divpadsmit mēnešus vecs un izskatās gandrīz kā pieaudzis vilks, taču tāds ne­būt nav tas attiecas arī uz viņa pieredzi.

Pievienojies vilku baram Pasaules Gara kalnā, viņš iemantoja dažas medību iemaņas, lai spētu viens pats iz­dzīvot, taču tam bija vēl daudz jāapgūst.

Un, kaut gan fiziski Vilks ir jau nobriedis tiktāl, ka var kļūt par tēvu, viņš kādu laiku vēl dzīvos viens. Daudzi vilki sasniedz trīs un vairāk gadu vecumu, pirms atrod draudzeni un izveido ģimeni. Līdz tam laikam tie bieži vien kļūst par auklēm jaunākajām māsām un brāļiem: pieskata tos, kamēr pārējie bara locekļi medī.

Vilka krūtis ir šauras, bet kājas garas un slaidas, tā­pēc viņš tik ātri un viegli spēj pārvietoties pa dziļo sniegu. Viņa lielās ķepas darbojas kā sniega kurpes un ļauj skriet pa sērsnu, turpretī briežu asie nagi tajā iegrimst.

Tagad Vilka kažoks ir daudz biezāks nekā "Garagājējā", jo ir ziema. Un viņš tādējādi izskatās krietni lielāks.

Kažoks sastāv no diviem slāņiem īsās, pūkainās pavilnas, kura aiztur gaisu pie ādas un neļauj tikt klāt aukstumam, un garākiem, rupjā­kiem aizsargmatiem, kas pasargā Vilku no lietus, sniega un durstīga­jiem kadiķu zariem. Pateicoties lieliskajam kažokam, viņš spēj izdzīvot Tālajos Ziemeļos un nedrebināties kā Toraks un Rena.

Pretēji viņiem Vilkam piemīt neticama izturība. Viņš pat pārvietojas divreiz ātrāk nekā Toraks (ja vien tīšuprāt negausina soli, lai draugs varētu tikt līdzi), un pārsvarā Vilkam patīk rikšot skaistā, plūstošā, līganā gaitā: viņš tā var tecēt stundām. Bet, ja Vilks sāk skriet pa īstam, viņš, protams, ir daudz ātrāks par Toraku.

Dažas no Vilka maņām ir attīstītas daudz labāk nekā Torakam, bet citas ir apmēram līdzīgas. Mēs pārāk daudz nezinām par vilku garšas sajūtu, taču varam domāt, ka to mēle spēj just tās pašas garšas, ko mēs, sāļu, saldu, rūgtu un skābu. Taču mēs nezinām, pēc kā Vilkam garšo gaļa, ūdens vai asinis.

Domājams, ka vilku redze ir apmēram līdzvērtīga mū­sējai, kaut gan tie spēj labāk atšķirt pelēkās nokrāsas un redzēt tumsā. Vilki arīdzan labāk pamana kustību tas noder medībās taču tie neatšķir krāsas vismaz ne tik labi kā mēs.

Vilka dzirde ir labāka nekā Torakam. Viņš dzird tik augstas vibrācijas, kādas Toraks neuztver, un viņa lielās ausis palīdz saklausīt visklusākās skaņas. Ar to daļēji var

izskaidrot, kāpēc pat Toraks nekad nespēs apgūt visus vilku valodas smalkumus un izteikties tik labi kā īsts vilks: viņš nedzird visaugstākos smilkstus un kaucienus.

Vilka oža ir daudz attīstītāka nekā Torakam. Nav zi­nāms tieši, cik lielā mērā, taču, spriežot pēc receptoru skaita Vilka garajā degunā, var lēst, ka tā ir tūkstoš līdz miljons reižu labāka.

' Tāpat kā visi vilki, arī mūsu Vilks sazinās ar vilku valodas palīdzību: tā ir stipri sarežģīta skaņu, kustību un smaržu kombinācija. Toraks par to zina vairāk nekā mēs, bet vilku pēt­nieki un novērotāji par šo saziņas lī­dzekli uzzina arvien vairāk ko jaunu.

Kad Vilks izmanto balsi, viņš ne tikai gaudo. Vilks spēj likt lietā visdažādākās skaņas, ieskaitot kaukšanu, rūkšanu, ņurdēšanu, smilkstēšanu un sprauslāšanu.

Viņš arī lieto žestu valodu: no skaidri saskatāmām izdarībām, kā ķepu kulstīšana un spalvas bošana, līdz tikko pamanāmām acu, purna, ausu, ķepu, skausta un astes kustībām.

Savu smaržu Vilks izmanto, to izsmidzinādams gar medību lauku robežām vai paberzējoties gar īpašiem ob­jektiem (piemēram, gar Toraku) veidā, par kuru īstas skaidrības nav pat Torakam.

Un, protams, kad Vilks grib kaut ko pateikt, viņš var izmantot nevis vienu vienīgu skaņu, kustību vai smaržu, bet gan veselu izteiksmes līdzekļu kopumu, kas mainās atka­rībā no tā, ko Vilks uzrunā un kāds ir viņa noskaņojums. Tādējādi, ja

viņš vēlas uzsmaidīt Torakam, tad noliec galvu, pieglauž ausis, sarauc purnu un, smilkstēdams, bikstīdams ar de­gunu un pārklādams Toraka seju un rokas ar viegliem, rotaļīgiem kodieniem, luncina asti. Un tas viss tikai tādēļ vien, lai pateiktu: "Sveiks!"