Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

ASTOTĀ NODALA

Pūčveidīgais radījums noauroja pavēli, un suņi apstā­jās. Sadabūjis garu, līku nazi, tas apbrīnojamā ātrumā sāka rakt sniegā alu. Dažos mirkļos Toraks un Rena tika tajā ievilkti, un viņiem pāri bija uzklāts sniega jumts.

Pēc aukas trakošanas viņu elpa tumšajā alā skanēja griezīgi un skaļi. Toraks dzirdēja sasalušas ādas čīkstē­šanu un sajuta dīvaini pazīstamu sasmakušu dvingu. Renu puisis nevarēja redzēt, jo starp abiem alā atradās savādā būtne, taču Toraks bija pārāk nomocījies, lai viņam tas rūpētu.

Pārsteidzoši, bet Toraks juta, ka viņam vairs nesalst drīzāk bija karsti. "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne," viņš atcerējās Klejotāja vārdus. "Pēc tam tu kļūsti karsts un mirsti."

Zēnam šķita, ka nāve viņam sāk iepatikties. Tā bija brīnišķīgi silta un maiga kā liela, balta ziemeļbrieža āda. Viņš vēlējās to pārvilkt pāri galvai un ērti ieritināties…

Kāds Toraku purināja. Viņš iekunkstējās. Viņam acīs raudzījās pūces acis, kuras zēnu aicināja atteikties no mī­līgās, siltās nāves.

Puisis spēja atšķirt apsnigušu zvērādas apkakli, kura ietvēra salā sasarkušu seju. Pāri plakanajam degunam stiepās tumša josla ar tetovējumiem, kurus Toraks nepa­zina. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atgriezties nāvē.

Radījums ieņurdējās. Pēc tam tas norāva savas "acis".

Toraks ieraudzīja, ka "pūces acis" ir divas kaula ripas uz ādas sloksnes. Cilvēka īstās acis ar tām tika aizsargātas pret apžilbšanu. Vīrs žigli pavilka uz augšu kamzoļa pie­durkni, sadabūja krama nazi un pārgrieza vēnu uz sava mezglainā, brūnā apakšdelma.

- Dzer! viņš ierējās, piespiezdams ievainojumu pie Toraka lūpām.

Salkans siltums piepildīja zēna muti. Viņš klepodams rija asinis. Spēks un siltums ieplūda ķermenī: īsts siltums, nevis mānīgais sasilums no pārsalšanas. Kopā ar to atnāca sāpes. Seja dega. Ugunīgas adatas dūra locekļos.

Tumsā viņš dzirdēja Rēnas balsi:

- Lieciet man mieru! Es gribu gulēt.

Tagad vīrs kaut ko košļāja. Viņš iespļāva plaukstā pe­lēku kumosu un iespieda to Torakam starp zobiem.

- Ēd!

Tas bija ar dīvainu smaržu un taukains, un viņš atce­rējās šo garšu. Roņu taukums. Tas bija brīnišķīgs.

Daļu sakošļātā taukuma atnācējs uzzieda Torakam uz sejas. No sākuma tas koda vīrieša roka bija raupja kā granīts -, taču apbrīnojami drīz sāpes nomainīja visai cie­šama pulsēšana.

- Kas tu esi? Toraks noņurdēja.

- Vēlāk, norūca svešinieks, kad norims vējš.

- Cik ilgi tas trakos? jautāja Rena.

- Vienu nakti, daudz nakšu, kas zina? Bet tagad apklustiet!

Torakam ir desmit vasaru, un tētis ir miris pirms ne­pilna mēneša.

Toraks nupat ir nomedījis savu pirmo stirnu buku un, lai padarītu mierīgāku Vilku, kamēr pats velk nost ādu medījumam, atdod tam buka nagus; taču vilcēnam tie ir apnikuši un tas sāk bāzt purnu Toraka darīšanās.

Toraks strautā mazgā stirnas zarnu. Vilks sagrābj to zobos un velk. Toraks turas pretim. Vilks noliek purnu uz priekšķepām un kulsta asti. Spēle!

Toraks ir nopietns.

- Nē, šī nav spēle!

Vilks ir neatlaidīgs. Toraks vilku valodā tam paskaidro, ka jālaiž vaļā, un vilcēns nekavējoties paklausa tik pēk­šņi, ka Toraks atmuguriski iekrīt ūdenī. Vilks metas vi­ņam virsū, un tagad abi šļakstās ūdenī, un Toraks smej. Viņa tēvs ir miris, taču viņš vairs nav viens pasaulē. Viņš ir atradis barabrāli.

Kad viņš pieceļas kājās, strauts ir aizsalis. Mežu ir pār­ņēmusi ziema. Vilks ir jau pieaudzis un tek projām cauri vizošiem kokiem… kopā ar tēti.

- Atgriezieties! sauc Toraks, taču ziemeļu vējš ap­klusina viņa balsi.

Vējš ir tik stiprs, ka viņš tikko spēj nostāvēt kājās, taču brāzmām nav pa spēkam pieskarties Vilkam un tētim. Neviena dvesma nesaviļņo tēva garos, melnos matus; ne vējiņš nesabužina Vilka sudraboto kažoku.

- Atgriezieties! Toraks kliedz.

Tie viņu nedzird. Viņš bezpalīdzīgi noraugās, kā abi starp kokiem dodas projām.

Toraks spēji pamodās. Zaudējuma sāpes dūra viņam krūtīs. Vaigi bija nejūtīgi no sasalušām asarām.

Viņš bija ieritinājies guļammaisā. Apģērbs bija tik izmircis un auksts, ka viņš vairs pat nespēja trīcēt. Pieslējies sēdus, puisis ieraudzīja, ka vairs neatrodas sniega alā, bet gan kupolveidīgā, no sniega bluķiem celtā patvertnē. Uz plakana akmens ar oranžu liesmu dega gaismeklis, kas smēlās spēku no samīcīta taukuma atliekām. Virs tā ka­rājās ar kūstošu ledu pildīts roņa pūslis. Cik varēja spriest no klusuma ārpusē, vētra bija mitējusies. Dīvainais sve­šinieks bija aizgājis.

- Es redzēju jocīgu sapni, Rena Torakam blakus no­murmināja. Viņas seja bija pārklājusies ar krevelēm un āda vietām sulojās; zem acīm tai bija tumši riņķi.

- Es arī, Toraks sacīja. Arī viņa seja bija jēla, un runāt bija grūti. Es sapņoju, ka Vilks…

Miteklī ielīda noslēpumainais svešinieks. Viņš bija ne­liela auguma, taču plecīgs, un roņādas jaka darīja viņu vēl dūšīgāku. Atmetis uz pakauša kapuci, vīrs atklāja plakanu seju, kuru ietvēra īsi, melni mati un kuplas uzacis. Viņa acis bija samiegtas neuzticībā.

- Jūs esat no Tālajiem Dienvidiem, viņš sacīja aiz­vainotā balsī.

- Kas esi tu? Toraks negribēja palikt parādā.

- Inuktiluks. No Balto Lapsu ģints. Mani sūtīja jūs atrast.

- Kāpēc? Rena jautāja.

Virs no Balto Lapsu ģints pašūpoja galvu.

- Paskatieties uz sevi! Jūsu apģērbs ir izmircis slapjš. Vai tad jūs nesaprotat, ka nogalina nevis aukstums, bet mitrums? viņš pasvieda jauniešiem divas ādas paunas. Aši! Pārģērbieties!

Viņi bija tik pārsaluši, ka nespēja iebilst. Locekļi bija kā nekustīgi koka gabali, un, kamēr viņi izģērbās, pagāja vesela mūžība. Izrādījās, ka somās ir sudrabaini roņādas guļammaisi, kas bija izoderēti ar mīkstām putnu dūnām. Tie bija tik silti, ka vienā mirklī abi ceļinieki sāka justies labāk; taču Toraks ievēroja, ka cilvēks no Balto Lapsu ģints ir aizgājis, paņemdams līdzi viņu apģērbu. Līdz ar to viņi bija nonākuši pilnīgā šā vīra atkarībā.

- Viņš atstājis mums mazliet pārtikas, Rena teica. Viņa paostīja sasalušas roņa gaļas sloksni.

Neizlīzdams no guļammaisa, Toraks piešļūca pie sprau­gas sienā un palūrēja ārā.

Izrādījās, ka sniega alai, kurā viņi pavadīja visu nakti, jumta vietā bija kalpojušas lielas kamanas, kuras nu bija noliktas atpakaļ, kā nākas. To slieces bija izgatavotas no

vaļa žokļa kauliem, bet škērskoki no ziemeļbriežu ragiem. Mezglotais iejūgs izbeidzās ar baltu, gludenu izcilni un pieciem ciņiem mazliet tālāk. No katra cēlās tieva tvaiku strūkliņa.

Inuktiluks uzsvilpa, un no katra uzkalniņa izlauzās pa lielam sunim. Noskurinādami sniegu un žāvādamies, suņi luncināja astes, bet Inuktiluks, atraisīdams to iemauktus un pārbaudīdams ķepas, vai tās nav saskrāpētas pret ledu, grūda prom viņu degunus.

Rena ar īkšķa nagu izmānīja gaļas kriksi no zobu šķir­bas.

- Klejotājs teica: lapsas mums pastāstīs, kā atrast Odzes aci. Varbūt viņš domāja Baltās Lapsas?

Ari Toraks par to bija prātojis.

- Bet vai mēs varam uz to paļauties?

Viņš vēlējās uzticēties Inuktilukam, taču bija smēlies rūgtu pieredzi, ka cilvēki mēdz būt divkosīgi.

- Tev taisnība, Rena sacīja. Mēs viņam neko neteik­sim. Līdz pārliecināsimies, ka viņam drīkst uzticēties.

Inuktiluks slapjās drēbes bija izgriezis uz āru un izkāris žāvēties uz kamanām. Tās vienā mirklī sasala, un viņš no tām ar sava sniega naža plakanisko pusi nodauzīja ledu. Pēc tam viņš sadabūja gaļu un pasvieda to suņiem.

Pieci no tiem bija pieauguši, bet sestais apmēram piecus mēnešus vecs kucēns. Tā ķepu spilventiņi vēl ne­bija norūdījušies, un tādēļ tas valkāja jēlādas zābaciņus; kucēns laimīgs iesmilkstējās, kad Inuktiluks tam uzšāva pa muguru un pārliecinājās, ka tie vēl arvien ir vietā.

Toraks domāja par Vilku, un sapnis atgriezās kā tumša ēna. Viņš par to pastāstīja Rēnai. Zēns teica:

- Vilks bija kopā ar tēti, bet tētis ir miris. Vai tas būtu tēta gars, kas atsūtīja sapni? Vai viņš grib pateikt, ka arī Vilks ir pagalam?

- Bet varbūt, sacīja Rena, tas, ko tu redzēji sapnī, nebija tava tēva gars, bet gan Vilka gars? Varbūt viņš lūdz tev palīdzību?

- Viņš taču zina, ka mēs dodamies viņam pa pēdām.

Rena izskatījās nelaimīga.

Toraks iedomājās, ka būtu īstais laiks Rēnai izstāstīt par dvēseļēdājiem, taču atgriezās Inuktiluks.

- Apģērbieties! viņš stingri teica.

Viņu ietērps bija sausāks, taču neciešami auksts. Nekā patīkama nebija arī apstāklī, ka Inuktiluks abus vēroja ar acīmredzamu nosodījumu.

- Jūs esat pārāk tievi. Lai izdzīvotu uz ledus, jums jābūt tuklākiem! Vai spējat saprast? Ziemeļos visi ir resni! Roņi, lāči, cilvēki.

Pēc tam vīrs pajautāja, kā abus sauc.

Viņi saskatījās. Rena pateica vārdus un ģintis.

Inuktiluks izskatījās pārsteigts, uzzinādams, ka Toraks ir no Vilku ģints.

- Vēl sliktāk, viņš nomurmināja.

- Kāpēc tu tā domā? Toraks jautāja.

Inuktiluks sarauca uzacis.

- Par to mēs tagad nerunāsim.

- Bet vajadzētu gan, Toraks iebilda. Tu mūs izglābi, un mēs par to esam pateicīgi. Nu, lūdzu! Pastāsti, kāpēc tu mūs meklēji!

Vīrs no Balto Lapsu ģints minstinājās.

- Es pateikšu tev taisnību. Pirms trim naktīm viena no mūsu vecajām ieslīga transā, lai skatītu debesu ugunis, un Nāves gars atsūtīja viņai redzējumu. Tur bija meiča ar rudiem matiem kā Pasaules Garam ziemā un zēns ar vilka acīm. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Puisim bija padomā liels ļaunums. Tāpēc man vajadzēja jūs atrast. Lai jūs nesagādātu raizes ziemeļniekiem.

- Es neko sliktu neesmu darījis, Toraks dedzīgi iebilda.

Inuktiluks to neņēma vērā.

- Kas jūs esat? Ko jūs darāt šeit, kur neiederaties?

Kad viņi neatbildēja, vīrs saritināja guļammaisus un

devās ārā.

- Vēlreiz ieziediet sejas ar taukumu un atnesiet gais­mekli! Mēs dodamies projām.

- Uz kurieni? Toraks un Rena jautāja vienlaikus.

- Uz mūsu nometni.

- Kādēļ? Rena gribēja zināt. Ko jūs gribat ar mums darīt?

Inuktiluks izskatījās aizvainots.

- Mēs negribam jums nodarīt ļaunu. Mēs tā nerīko­jamies. Tikai iedosim jums labāku mantību un sūtīsim mājās.

- Tu nevari mūs piespiest, sacīja Toraks.

Viņam par pārsteigumu, Inuktiluks sāka smieties.

- Protams, varu! Viss jūsu īpašums ir piesiets pie ma­nām kamanām.

Pēc šiem vārdiem neatlika nekas cits, kā sekot viņam uz izeju.

Vīrs jau bija uzlicis savu pūces acīm līdzīgo sejsegu un pasvieda jauniešiem katram vēl pa vienam līdzīgam izstrā­dājumam. Pēc tam viņš satvēra gandrīz divdesmit soļu garas, lokanas pātagas kātu, un suņi priecīgi iegaudojās un paluncināja astes.

- Kāpēc kamanas ir pavērstas pret rietumiem? Rena nemierīgi jautāja.

- Tāpēc, ka tur ir mūsu apmetne, Inuktiluks atbil­dēja. Uz Jūras ledus, kur sastopami roņi.

- Uz rietumiem? iesaucas Toraks. Bet mums taču jādodas uz ziemeļiem!

Inuktiluks pagriezās pret jaunekli.

- Uz ziemeļiem? Divi bērni, kuri neko par tiem ne­zina? Līdz vakaram jūs būsiet pagalam. Un tagad kāpiet kamanās!