Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

DIVDESMIT CETURTĀ NODALA

Toraks skrēja pa alas labirintiem un nobrāza pirkstu kauliņus un ceļus. Viņš paklupa, un lāpa, kuru puisis bija pakampis akmens mežā, bīstami sasvērās. Kad Toraks piesvempās kājās, viņa sejai pieskārās ādains spārns. Viņš apslāpēja kliedzienu un streipuļoja tālāk.

Divreiz puisim šķita, ka viņam kāds dzenas pakaļ, taču, kad viņš apstājās, lai ieklausītos, varēja sadzirdēt atbal­sojamies vien savu elpu. Toraks šaubījās, vai dvēseļēdāji skries viņam pakaļ. Pēc tā nebija vajadzības. Kur gan viņš spētu aizbēgt? Odzes acs bija noslēgta.

Toraks to apjēdza un turpināja skriet.

Tas, ko viņš nule bija redzējis, ņirbēja gar acīm. Dēmoni ar pretīgajiem viepļiem, kuri kāroja izlauzties caur dur­vīm. Draudīgais uguns opāla skaistums.

Vai gan bija ticams, ka tas tik ilgi turējis viņu savā varā? Kādas burvestības Torakam bija likušas aizmirst par Vilku? Vai tāpat bija atgadījies arī ar tēvu? Tas bija

tik zinātkārs un viņam tik ļoti vajadzēja visu izdibināt, ka galu galā galvenais tika nokavēts.

Nokavēts. Toraku sagrāba bailes. Varbūt ari Vilku mek­lēt bija jau par vēlu…

Skriedams viņš izspļāva melno sakni un pacēlis pār­koda to uz pusēm: vienu daļu Toraks ielika savā ārstniecī­bas augu somiņā, bet otru sakošļāja. Puvuma piegarša lika rīstīties, taču puisis sevi piespieda sakni norīt. Svārstīties nebija laika. Viņš bija redzējis, ko šis augs tika darījis ar dvēseļēdājiem. Tagad tam vajadzēja pastrādāt Toraka labā.

Ar satraucošu pēkšņumu sākās pirmie krampji. Saķēris vēderu, zēns iestreipuļoja ejā, kas veda pie upuriem do­mātajiem dzīvniekiem, iesprauda lāpu klints plaisā un no­metās rāpus. Viņš sāka rīstīties un izvēma melnu saknes gabalu. Acis asaroja, un eja griezās viņam apkārt. Toraka dvēseles lauzās uz āru.

Joprojām rīstīdamies, viņš pierāpoja pie bedres, kurā bija ieslodzīts leduslācis. Zēns dzirdēja, kā tas ar spalvai­nām ķetnām pārvietojas pa akmeņiem.

No tumsas iznira atmiņas, kuras atņēma Torakam spē­kus. Zilgana rudens krēsla Mežā. Tēvs smejas par kādu joku, kuru nupat pateicis Toraks. Tad no ēnainā Meža parādās lācis…

"Nē!" Toraks sev pavēlēja. "Nedomā par tēti, domā par Vilku! Atrodi Vilku!"

Drebēdams viņš rāpās tuvāk bedrei un atspieda degošo pieri pret klinti, vērdamies caur spraugu starp alas grīdu un bluķi, kas nosedza lāča sprostu.

Torakam pretim raudzījās krama melnas acis. Klintis satricināja rūciens. Puisim saplaka dūša. Pat pamatīgi badināts un vārdzināts, lācis bija visvarens. Tā dvēseles vēl bija pārāk stipras.

Toraku no jauna sagrāba spazmas. Viņš rīstījās…

…un pēkšņi viņš atradās bedrē un bija samiedzis acis pret nepanesami spilgto gaismas traipu. Viņam bija karsti, tik neciešami karsti. Virs viņa ļengans puišeļa ķermenis kairināja degunu ar tracinošu svaigas gaļas smaržu. Asiņu smārds bija tik spēcīgs, ka nagi, soļojot, riņķojot un plo­soties bedrē, smeldza.

Viņš saklausīja tālīnas cilvēku balsis un, uz mirkli aiz­mirsis par asinīm, atņirdza zobus. Viņš pazina šīs balsis. Tie bija ļaundari, kuri viņu bija noķēruši ledājos.

Atceroties zaudētās mājas, ķermenī ieplūda trakas dus­mas. Tie viņam bija nolaupījuši skaisto, auksto Jūru, kurā guļ balti vaļi un peld trekni roņi; uzticamo vēju, kas līdz viņa nāsīm nemaldīgi atnesa asiņu smaržu. Tie bija noza­guši ledu viņa bezgalīgo ledu, kas paslēpa medību laikā un aizveda, kur vien viņš vēlējās: ledu, kas bija vienīgais, ko viņš jebkad bija pazinis. Tie bija iemetuši viņu šajā pre­tīgajā, karstajā vietā, kur nebija ledus, kur asiņu smarža vēdīja visapkārt, bet gaļa bija neaizsniedzama.

Viņš rēca, domādams par to, kā sakamps ļaundaru gal­vas un saspiedīs tās žokļos! Viņš pārplēsīs tiem vēderus un mielosies ar kūpošajām zarnām un saldenajiem, gluma­jiem taukiem! Kā trakojoša jūra ķermeni plosīja asinskāre, un viņš rēca tā, ka klintis drebēja. Viņš ir leduslācis, kas nebaidās ne no kā! Viss, uiss ir medījums!

Dziļi jo dziļi leduslāča būtībā Toraka dvēseles cīnījās, lai iegūtu pārsvaru. Lāča gars bija visstiprākais, ar kādu viņam jebkad bija nācies sastapties. Citu radījumu jūtas viņu tik stipri nekad nebija ietekmējušas.

Ar pārcilvēcisku gribasspēku Toraks uzvarēja un le­duslācis pārstāja rēkt uz ļaundariem un no jauna pievēr­sās asins smaržām mokošajam aromātu tīmeklim, kas veda ārā tumsā kā vagas sniegā, kuras palika pēc tam, kad viņš bija pieveicis un aizvilcis pa ledu valzirgu.

Tuvu tracinoši tuvu viņš saoda lūša un ūdra, sik­spārņu un zēna, āmrijas un ērgļa asinis. Kaut kur tālāk viņš saoda vilku.

Šī smarža bija vājāka nekā pārējās, un tai piemita kaut kāds neizskaidrojams sliktums, taču lācim, kas spēj saost roni caur visbiezāko ledu, izsekot tās izcelsmes vietu bija nieks.

Smarža veda lejup tumsā, tad uz viņa sitienam paceltās ķetnas pusi un beidzot uz augšu, kur gaiss smaržoja vēsāk. Tie domāja, ka ir pietiekami viltīgi, lai noslēptu vilku, taču viņš to tik un tā atrastu. Un, kad viņš izlau­zīsies brīvībā un apēdīs visus pārējos, tad ķersies arī pie vilka. Saņems zobos un purinās, līdz tam salūzīs mugur­kauls…

"Nē!" Toraks domās iesaucās.

Milzīgais lācis uz mirkli sagrīļojās, jo Toraka dvēseles centās izlauzties no tā pulsējošās būtības. Viņš bija saodis pietiekami daudz. Viņa plāns bija izdevies. Toraks tagad zināja, kur dvēseļēdāji bija noslēpuši Vilku.

Tomēr lāča dvēseles bija pārāk spēcīgas.

Toraks nespēja tikt ārā.