Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

trīsdesmit ceturta nodala

M ežā pavasara atnākšana tiek gaidīta; Tālajos Zie­meļos cilvēki no tās bīstas. Tagad Rena saprata kāpēc.

No miglas viņas priekšā iznira aisbergi: tie zvārojās un gāzās Jūrā, bet bangas sašūpoja ledus gabalu, uz kura sarāvusies tupēja Rena. Viņa pieplaka ledum un gaidīja, līdz viļņi norimst.

Tālāk priekšā saskrējās divi milzu ledus bluķi: lielākais saberza mazāko, un tas izčibēja.

"Tā vietā varēju būt es," meitene nodomāja.

Viņai nebija ne jausmas, uz kurieni Jūra viņu nes. Ze­me nebija redzama. Vienīgi ledus kalnu aprises un biedē­joši melns ūdens. Visapkārt virmoja atkušņa radītas ska­ņas. Urdzēja un burbuļoja palu ūdeņi. Ledus krakšķēja un lūza.

Rēnas ledus gabals bija divdesmit soļus plats: viņa bija pieplakusi pašā viducī un vēroja, kā Jūrasmāte pa druskai vien apgrauž tā malas. Vējš auroja, un, par spīti Balto

Lapsu dotajam sejsegam, viņas acis asaroja. Tālumā Rena saklausīja ledus upes dunu, kas nāca arvien tuvāk.

Meitene prātoja, ko darīt bez guļammaisa, kad pienāks nakts. Viņa atcerējās, ko Tanugeaka bija stāstījusi par savu vecomāti, kas bija pārdzīvojusi sniega vētru: "Viņa novilka cimdus un apsēdās uz tiem, lai aukstums netiktu klāt no apakšas; pēc tam viņa iebāza rokas azotē un sakņupa uz priekšu ar zodu uz ceļgaliem tā, lai nenoveltos uz sāniem, ja gadījumā aizmigtu."

Rena ņēma piemēru no Tanugeakas vecāsmātes, un vi­ņai uzreiz kļuva siltāk; taču aizmigšana meitenei nedrau­dēja. Vajadzēja uzmanīt, vai neizklīdīs migla un neparādī­sies krasts. Vajadzēja sargāties no dvēseļēdāju smailītēm. Un dēmoniem.

Renu mocīja izsalkums un slāpes, taču pārtikas krā­jumus viņa bija nolēmusi neaiztikt. Pārtikas krājumi! Ku­moss sasalušas roņa gaļas un pūslis ar ūdeni, kas karājās siksniņā viņai ap kaklu. Rena centās nedomāt par kulīti ar ēdamo, kuru bija ielikusi laivā dažus mirkļus pirms negadījuma; tāpat viņa mēģināja nedomāt par mošķi.

Tas atradās šeit uz ledus gabala: viņa to juta. Taču manāma bija vienīgi lēkājoša ēna un dzirdama nagu skrapstoņa.

Tas būtu piekļuvis tuvāk, ja vien Rena nepamanītos noberzt no pieres Kalnu Zaķu "tetovējumu", nebūtu uz­vilkusi tā vietā plaukstas zīmi un atcerējusies, ka no tās vidējā pirksta jāizstaro spēka līnijām. Viņa bija arīdzan iecerējusi tām pievienot nāves zīmes, taču pagaidām pār­domāja.

Gulbja ādas maciņā pret Rēnas krūtīm aukstu gaismu izstaroja uguns opāls. Iemest to Jūrā būtu bezcerīgi. Kas zina, kādu ļaunumu tas tur spētu nodarīt? Bet šeit taču nebija ne zemes, ne akmeņu, kur to apglabāt.

Pēkšņi virs galvas sāka gāgināt zosis. Ievīstījusi dūres piedurknēs, Rena no roņādas maksts izvilka loku.

Par vēlu. jt utni bija jau gabalā.

- Stulbi, meitene sevi rāja. Tev jābūt gatavībā. Tev vienmēr jābūt gatavībā.

Viņa apsēdās un gaidīja, kad parādīsies vēl kāds me­dījums. Rena skatījās, līdz sāka sūrstēt acis. Visbeidzot viņai sāka klanīties galva.

Dēmons bija tik tuvu, ka Rena spēja to saost. Tas bija izbāzis mēli, lai nogaršotu viņas elpu. Tā niknais skatiens uzjundīja Renā melnu liesmu…

Viņa spēji pamodās.

- Aizvācies! Rena iekliedzās.

No tuvīnā aisberga spārnos pacēlās kaiju bars. Meitene centās sataustīt loku, taču kaijas bija jau projām.

Kaut kur viņai aiz muguras mēli klakšķināja mošķis.

- Kaijas vēl atlidos, viņa tam teica.

Vajadzētu būt vēl citiem putniem.

Taču neviens nerādījās.

Meitenes roka sniedzās pēc zāļu maciņa. Tajā zem vi­ņas trūcīgā ārstniecības augu klāsta gulēja olis, uz kura pagājušajā vasarā Toraks bija uzzīmējis savu ģints piede­rības zīmi; Rena šaubījās, vai draugs vispār zina, ka viņa to glabā. Makā atradās arī rubeņa kaula svilpīte, ar kuru dažreiz bija iespējams sasaukt Vilku. Rēnai gribējās tajā iepūst. Taču, pat ja Vilks sadzirdētu, viņš nespētu tik tālu atpeldēt. Viņa to vienīgi pakļautu briesmām.

Rēnas domas atgriezās pagājušajā rudenī, kad Toraks mēģināja viņu iemācīt gaudot, gadījumā ja draudzene kād­reiz pazaudētu svilpi. Meitene nespēja sataisīt nopietnu seju, un Toraks kļuva pikts un aizgāja; taču, kad viņa centās puisi ar kaucienu pasaukt atpakaļ, tas skanēja tik jocīgi, ka viņš smējās līdz asarām.

Rena nedroši mēģināja iegaudoties. Kauciens nebija tik skaļš, lai to sadzirdētu Vilks, taču tas viņai mazliet uzlaboja omu.

Viņai vajadzēja būt gatavībā, ja parādītos vēl kāda kaija. Rena pārbaudīja savas labākās krama bultas spārniņus un, sadabūjusi no šūšanas piederumu maciņa cīpslas pavedienus cik nu vien to bija -, sasaistīja tos kopā un piesēja pie bultas. Pēc tam viņa, pretodamās vēlmei kādu kumosu apēst, ar roņa taukiem iezieda loku un stiegru. Kamēr Rena darbojās, meitenei šķita, ka viņa redz, kā uz viņas plaukstām uzgulstas Finkedīna raupjās rokas. Šo loku viņai no īves zara bija uztaisījis tēvocis, un ierocim piemita ne vien šā koka izturība, bet arī kaut kas no Finkedīna spēka. Tas Renu nepievils.

Ievietojusi bultas gropi loka stiegrā, meitene pagrūda augstāk sejsegu un sāka gaidīt.

Aiz muguras dēmons pret ledu skrapstināja nagus, lai novērstu viņas uzmanību. Rena nicīgi pasmaidīja. Lai jau! Finkedīns viņai bija iemācījis koncentrēties. Kad Rena medī, neviens nespēj viņu samulsināt; tāpat kā Toraku, kad tas dzen pēdas.

No tālienes atplūda dīvainas skaņas, kas līdzinājās zviegšanai: tur trokšņoja kairas. Tās lidoja uz Rēnas pusi.

Meitenei uzmācās šaubas. Putni ir pārāk tālu, aukla ir par īsu. Tavas rokas ir nosalušas, tu nevarēsi trāpīt… Viņa neņēma vērā dēmonu un sakopoja spēkus medībām.

Putni lidoja zemu, kā jau kairas mēdz darīt, ar druknajiem, melnajiem spārniem šķeldami gaisu. Rena izvēlējās tuvāko, notēmēja un pagaidīja, līdz norimst vēja brāzma.

Bulta trāpīja mērķi, un kaira ar plunkšķi iekrita Jūrā. Priecīgi iekliegušies, Rena aiz auklas izvilka to no ūdens.

Bulta bija trāpījusi kairai astē, un putns pretojās. Murminādama pateicības vārdus un slavinājumus, Rena pabāza plaukstu putnam zem spārna un ar pirkstu stingri uzspieda uz sirds, lai to apstādinātu. Nogriezusi kairai spārnus, viņa vienu atdeva Jūrasmātei, bet otru vējam, lai pateiktos, ka tie viņu vēl nav nogalinājuši. Galvu Rena aizmeta uz ledus gabala viņu malu ģints aizbildnim, bet savam stopam viņa pateicās tādējādi, ka mazliet iezieda to ar taukiem.

Visbeidzot viņa uzšķērda putna vēderu, sadabūja silto, purpursarkano sirdi un ielika to mutē. Tā bija tauka un garšoja lieliski. Kairas spēks pārgāja pie Rēnas.

Viņa noplūca liemeni un, gribēdama spalvas paglabāt bultu spārniņiem, piesēja tās pie jostas. Dēmons bija pa­zudis. Rena izspļāva kairas dūnu kriksīti un plati pasmai­dīja. Skaidrs, ka mošķim viņa labāk patika izmisusi un izbadējusies, nevis apmierināta un paēdusi.

Uz ledus nometās krauklis, paķēra kairas galvu un aizlidoja. Rena sajuta lepnuma uzplūdu. Krauklis ir viens no retajiem putniem, kas spēj pārziemot Tālajos Ziemeļos. Viņa lepojās ar to, ka ir tā pēctece Kraukļu ģints lo­cekle.

Pavilkuši nost kapuci, Rena ieberzēja matos sniegu, lai atbrīvotos no pēdējām Tanugeakas dotās melnās krāsas paliekām. Beidzot viņa atkal bija Rena. Rena no Kraukļu ģints.

Viņa tik ļoti centās saskatīt piekrasti, ka gandrīz pa­laida to garām.

Vienu brīdi ledus gabals lēnām griezās, bet pēc mir­kļa tas pret kaut ko tik spēji atdūrās, ka Rena gandrīz ielidoja ūdenī.

Piecēlusies Rena saprata, ka skatījusies uz nepareizo pusi. Viņas ledus gabals bija ietriecies pakledus [2] krāvumā. migla pašķīrās, un Rena ieraudzīja virs galvas slejamies ledus upes klintis.

Ledus gabals bija iestrēdzis pie tās ziemeļu krasta. Rēnas priekšā pletās žilbinošs piekrastes ledus, bet aiz tā robotu, ēnainu kalnu grēda, kurai pāri pacēlās ledus upes piekrastes varenie, zilie krasti.

Ja vien viņa spētu tikt pāri pakledum un sasniegt pie­krastes ledu…

Bet ko tad? Ledus upei atlika vienīgi nodrebēt, un šīs klintis gāztos Rēnai virsū un nospiestu viņu kā vaboli.

Par to būs jāpadomā vēlāk. Patlaban viņai vajadzēja tikt krastā.

Uzmetusi plecā loku, Rena no sava ledus gabala pār­rāpās uz pakledus klaida. Tas bīstami sašūpojās, un vi­ņai nācās pārlēkt uz nākamā gabala, pēc tam atkal uz nākamā, allaž turoties uz baltā ledus un neapstājoties, kā bija mācījis Inuktiluks. Pakledu vagoja plaisas viens kļūmīgs solis, un Rena ieveltos Jūrā. Kad meitene nokļuva uz piekrastes ledus, viņa bija izmirkuši sviedros.

Rena stāvēja saliekusies un bija pārāk nogurusi, lai izjustu atvieglojumu. Iztaisnot augumu bija grūti, jo kājas joprojām šūpojās Jūras ritmā.

Dienvidu pusē ledus upes dzīlēs bija dzirdami auri. Pārdabiski, saraustīti vaidi. Rena beidzot iztaisnojās.

Vējš gaudoja pār ledājiem. Sals knieba tik nikni, ka viņai salipa skropstas. Roka taustījās pie ģints aizbildņa spal­vām. Šī vieta neizskatījās laba. Šis nāvējošais aukstums. Šie robainie kalni klinšu pakājē, kas slīga tumsā tik dziļi, ka izskatījās gandrīz melni.

Pēkšņi Rena saprata, ka tā nav ēna, kas kalniem liek izskatīties melniem, tas nevarēja būt, jo klintis skatījās tieši uz rietumiem un rietošā saule spīdēja tieši tām virsū. Šie kalni patiešām bija melni. Un kalnu grēdas vidienē rēgojās bezdibenis. Melna ledus aiza.

Šī ainava Renu dīvaini aizrāva.

Klupdama pār piekrastes ledu, viņa devās uz kalniem. Kad viņa tika tiem tuvāk, ledus zem zābakiem kļuva melns: trausls, melns ledus, kas krakšķēja pie katra soļa.

Rena noliecās, lai paceltu lāsteku, un saspieda to cimdā. Tā izkusa un uz dūraiņa atstāja melnu traipu. Meitene skatījās uz savu plaukstu. Šie melnie traipi… tas nebija ledus, bet gan akmens putekļi. Daļiņas no kāda kalna, kuru bija saberzusi druskās varenā ledus upe.

Meitene nolaida roku gar sāniem, un ūdens lāses bēdīgi pilēja no cimda. Nu viņa saprata, kāpēc Jūra bija viņu atvedusi uz šejieni uz ledus upes tumšo grīvu. Rena bija paveikusi neiespējamo. Viņa bija atradusi veidu, kā apglabāt uguns opālu akmenī. Taču vienīgā dzīvība, kuru viņa varēja tam piedāvāt, bija viņa pati.